Izvērstā meklēšana

Doņeckas Tautas Republika

Ģeogrāfija
Foto: wikipedia.org
Sarkanā krāsā Doņeckas tautas republikas kontrolētā teritorija

Pašpasludinātās DTR reljefu veido paugurains līdzenums, kura vidējais augstums ir 200 m virs jūras līmeņa, maksimālais – 367 m (Doņeckas skrausts). DTR ziemeļos robežojas ar pašpasludināto Luhanskas tautas republiku (LTR), rietumos ar Ukrainu, bet austrumos – ar Krieviju. DTR teritorija veidojusies 2014.–2015.gadā notikušās karadarbības rezultātā. Šobrīd DTR pārstāvji kontrolē apmēram trešdaļu Doņeckas apgabala jeb aptuveni 8800 km2.
Reģionā sastopami lieli akmeņogļu, fosforītu, dzelzsrūdas, kā arī būvmateriālu izejvielu – kaļķakmens, smilšakmens, ģipša un māla – krājumi.
2016.gadā DTR teritorijā atradās 425 apdzīvotas vietas, tostarp 21 pilsēta (40% no kopējā Doņeckas apgabala pilsētu skaita). Ja tic DTR oficiālajai statistikai, 2016.gadā lielākās pilsētas bija Doņecka (949 273 iedzīvotāju), Makijivka (380 063 iedzīvotāju), Horļivka (266 512 iedzīvotāju), Jenakijeva (124 921 iedzīvotāju) un Harcizka (100 636 iedzīvotāju).

Iedzīvotāji

Saskaņā ar DTR Galvenās statistikas pārvaldes datiem, 2016.gadā oktobrī pašpasludinātās republikas teritorijā dzīvoja 2,32 miljoni cilvēku, no tiem 2,21 miljons dzīvoja pilsētās, bet 110 000 – laukos.
Minētie dati, visticamāk, ir falsificēti, jo 2016.gada jūnijā Ukrainas neokupētajā teritorijā esošo iekšēji pārvietoto personu skaits sasniedza 1,8 miljonus cilvēkus, bet Krievijā esošo Donbasa bēgļu skaits, saskaņā ar Krievijas Federālā migrācijas dienesta datiem, bija 600 000 cilvēku. Tādējādi no pirmskara Donbasa iedzīvotāju skaita atskaitot šobrīd DTR teritorijā dzīvojošos cilvēkus un Donbasu pametušās personas, Ukrainas kontrolētā Donbasa teritorijā šobrīd vajadzētu dzīvot tikai 400 000 cilvēkiem. Tas tā nav, jo, piemēram, Mariupolē vien dzīvo vairāk nekā pusmiljons cilvēku.
Saskaņā ar ANO 2016.gada novembra aprēķiniem, Kijevas nekontrolētajos Donbasa rajonos (DTR un LTR) kopumā dzīvo apmēram 2 miljoni cilvēku.
Pēc aptuveniem aprēķiniem, pirms karadarbības sākuma šobrīd DNR kontrolētajā Doņeckas apgabala teritorijā dzīvoja 2,9 miljoni cilvēku, no kuriem aptuveni 50% bija ukraiņi, 45% krievi, 0,9% baltkrievi un 4,1% citu tautību pārstāvji. No DTR oficiālās statistikas izriet, ka laikā no 2016.gada 1.janvāra līdz 1.oktobrim DNR iedzīvotāju skaits negatīvās dzimstības/mirstības bilances dēļ samazinājās par 15 700 cilvēkiem.
Saskaņā ar DTR oficiālo statistiku par 2015.gadā izmaksāto pensiju apjomu, apmēram trešdaļa DTR iedzīvotāju ir pensionāri, kas skaidrojams ar faktu, ka ievērojama daļa darbaspējīgo Donbasa iedzīvotāju karadarbības dēļ reģionu ir pametusi.

Administratīvais iedalījums

DTR administratīvi iedalās 4 rajonos un 11 republikas pakļautības pilsētās.

•    Amvrosijevkas rajons
•    Novoazovskas rajons
•    Starobeševes rajons
•    Telmanoves rajons
•    Debaļceve
•    Doņecka
•    Harcizka
•    Horļivka (Gorlovka)
•    Jasinuvata
•    Jenakijeva
•    Kirovska
•    Makijivka (Makejevka)
•    Novoazovska
•    Sņižne (Sņežnoje)
•    Šahtarska
•    Telmanove
•    Toreza
•    Ždanovska

Ekonomika

DTR varasiestādes izvairās publicēt ekonomikai veltītus statistikas datus, līdz ar to ir sarežģīti novērtēt pašreizējo republikas finansiāli ekonomisko stāvokli.
Vēsturiski Doņeckas apgabala ekonomikas pamatā ir bijusi smagā rūpniecība (galvenokārt metalurģija, akmeņogļu ieguve un ķīmiskā rūpniecība). DTR teritorijā atrodas apmēram 45% Doņeckas apgabala pirmskara rūpnieciskās ražošanas potenciāla. Ņemot vērā karadarbību un republikas vadības realizēto politiku, kuras rezultātā tika apturēta daļas rūpniecības uzņēmumu darbība, un ražošanas un loģistikas tīklu izjukšanu, rūpnieciskā ražošana DTR kontrolētajā teritorijā, salīdzinot ar pirmskara periodu, ir samazinājusies vairāk nekā uz pusi. Saskaņā ar DTR oficiālo statistiku, 2016.gada jūlijā rūpnieciskā ražošana DTR sasniedza 40% no pirmskara līmeņa, bet tirdzniecība – 50%.
DTR teritorijā atrodas 37 akmeņogļu šahtas, no kurām darbojas tikai 18. Akmeņogles tiek eksportētas galvenokārt uz neokupēto Ukrainas teritoriju. DTR darbojas divas akmeņogļu bagātināšanas rūpnīcas – „Proļetarskaja” un „Čumakovskaja”.

Personas

Šobrīd DTR ir iespējams izdalīt vairākus varas centrus.
Pirmkārt, lielākais un ietekmīgākais grupējums ir „sabiedriskā organizācija” „Doņeckaja respubļika”, kuram DTR parlamentā ir 68 no 100 mandātiem. „Doņeckaja respubļika” radās uz 2005.gadā izveidotas sabiedriskās kustības pamata, un tās iekšienē ir sastopami vairāki ietekmes centri:

Foto: 1news.info
Aleksandrs Zaharčenko

•    DTR līderim Aleksandram Zaharčenko, kurš darbojas kā citu grupējumu arbitrs, pietuvinātais grupējums.
•    DTR ienākumu un nodokļu ministra Aleksandra Timofejeva un viņam pietuvinātā „valsts” uzņēmuma „Rinki Donbassa” vadītāja Konstantīna Kuļišova grupējums. Tā ietekmi galvenokārt nodrošina A.Timofejeva tiesības veikt uzņēmumu nacionalizāciju, kas grupējumam ļauj kontrolēt reģiona mazo un vidējo biznesu. Turklāt grupējuma varas bāzi nodrošina arī Krievijas prezidenta palīga Vladislava Surkova atbalsts.
•    DTR ārkārtas situāciju ministra Sergeja Zavdojedova grupējums, kas konkurē ar A.Timofejeva un K.Kuļišova grupējumu par ietekmi DTR tirgus laukumos.
•    DTR parlamenta Drošības un aizsardzības komitejas vadītāja Anatolija Kovaļova grupējums, kas A.Zaharčenko interesēs nodarbojas ar reiderismu un reketu.

Foto: gazeta.ru
Aleksandrs Hodakovskis

Otrkārt, A.Zaharčenko opozīcijā esošais grupējums, kas neoficiāli tiek saistīts ar Ukrainas bagātāko uzņēmēju Rinatu Ahmetovu. Tajā ietilpst DTR Vadītāja administrācijas vadītājs Maksims Ļeščenko, DTR vicepremjers Dmitrijs Trapezņikovs un brigādes „Vostok” līderis Aleksandrs Hodakovskis. Kaut arī šī grupējuma pārstāvju starpā vērojami savstarpēji konflikti un viņi noliedz saistību ar R.Ahmetovu, tomēr viņi visi cenšas nokļūt pie varas ar sabiedriskās organizācijas „Patriotičeskije sili Donbassa” palīdzību.
Treškārt, bijušā „Doņeckaja respubļika” līdera un parlamenta spīkera (2014.gada novembris–2015.gada septembris) Andreja Purgina grupējums. A.Purginu 2015.gada septembrī parlamenta spīkera amatā nomainīja toreizējais vicepremjers Deniss Pušiļins, kurš vairākkārt ticis minēts kā iespējamais A.Zaharčenko aizstājējs pašpasludinātās republikas vadītāja amatā. Ņemot vērā A.Purgina konfliktu ar DTR vadību, grupējums arvien vairāk zaudē ietekmi.
Ceturtkārt, separātistu organizācijas „Svobodnij Donbass”, kurai ir 32 mandāti DTR parlamentā, pārstāvji. Grupējumā apvienojušies pirmais t.s. Doņeckas apgabala tautas gubernators Pāvels Gubarjovs, kurš iestājas par t.s. Novorossijas, kurā ietilptu astoņi Ukrainas dienvidaustrumu apgabali, izveidi, un bijušie Ukrainas Iekšlietu ministrijas struktūras „Berkut” kaujinieki. Grupējums uztur ciešus sakarus ar A.Zaharčenko opozīcijā esošo kādreizējo DTR aizsardzības ministru Igoru Girkinu (Strelkovu).
Piektkārt, spēka struktūru pārstāvju grupējums, kurā apvienojusies DTR Valsts drošības ministrija, Iekšlietu ministrijas un Ģenerālprokuratūras vadība. Par grupējuma līderi uzskatāms Krievijas pilsonis Vladimirs Pavļenko.

Iekšpolitika

Izvērtējot DTR veidošanās un iekšpolitiskās attīstības vēsturi, ir iespējams izdalīt trīs periodus.
Pirmajā periodā, kas ilga no 2014.gada marta līdz aprīlim, separātisma kustības priekšgalā bija ar bijušā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča politisko spēku – Reģionu partiju – saistīti cilvēki. Piemēram, t.s. Doņeckas tautas gubernators P.Gubarjovs, kura vadībā 2014.gada aprīlī tika ieņemta Doņeckas apgabala administrācija, tiek uzskatīts par pietuvinātu bijušajam Reģionu partijas pārstāvim Nikolajam Ļevčenko. Savukārt par pirmo t.s. Doņeckas tautas republikas milicijas priekšnieku tika iecelts V.Janukoviča sponsora, Ukrainas bagātākā oligarha R.Ahmetova apsardzes priekšnieks Konstantīns Požidajevs.
Otrajā posmā, kas ilga no 2014.gada aprīļa līdz augustam, DTR priekšgalā atradās ar Krievijas oligarhu Konstantīnu Malofejevu saistītie Krievijas pilsoņi I.Girkins (Strelkovs) un Aleksandrs Borodajs. Jāatzīmē, ka K.Malofejevs ir pietuvināts gan Krievijas prezidenta Vladimira Putina palīgam Igoram Ščegoļevam, gan arī Krievijas oligarham Vladimiram Jevtušenkovam, kurš savukārt ir tuvs bijušā Ukrainas prezidenta V.Janukoviča draugs.
Trešajā posmā, kas ilgst kopš 2014.gada augusta, pie varas nāca Ukrainas pilsonis A.Zaharčenko, kurš presē ir ticis saistīts ar R.Ahmetovu.
Šobrīd DTR faktiski ir noslēdzies valstisko institūciju izveides process. Piemēram, tur ir izveidotas 20 ministrijas, parlaments, Centrālā banka, Augstākā tiesa, vairākas arodbiedrības utt. DTR vadība, cenšoties piešķirt savām darbībām papildu leģitimitāti un autoritāti, pastiprinātu uzmanību pievērš masu kustību attīstībai. Piemēram, DTR līdera A.Zaharčenko vadītā „sabiedriskā organizācija” „Doņeckaja Respubļika” apvieno 140 000 cilvēku.
Īpašu uzmanību DTR pievērš propagandai un reģiona informatīvās telpas kontroles nodrošināšanai. DTR darbojas septiņi televīzijas kanāli („Pervij respubļikanskij”, „Union”, „Oplot”, „Novorossija” u.c.), četras radiostacijas un tiek izdoti 13 drukātie laikraksti, kuru darbību koordinē Propagandas ministrija ar 120 cilvēku štatu (salīdzinājumam, Ukrainas Informācijas politikas ministrijā strādā 30 cilvēki). Neskatoties uz minētās ministrijas lielo darbinieku skaitu, no 2015.gada janvāra līdz 2016.gada jūnijam lielākajās pašpasludinātās republikas pilsētās (Doņeckā, Makijivkā, Horļivkā un Jenakijevā) pēc DTR varasiestāžu pasūtījuma veiktā neatkarīgo sociologu aptauja liek apšaubīt šīs Propagandas ministrijas efektivitāti. Minētā aptauja liecina, ka vietējiem DTR plašsaziņas līdzekļiem neuzticas vairāk nekā puse respondentu, paužot nogurumu no „nomācošās anti-ukrainiskās retorikas”. Vislielāko respondentu neapmierinātību plašsaziņas līdzekļu darbībā izraisa DTR varasiestāžu darba un ekonomikas notikumu atspoguļojums. Laikā no 2015.gada janvāra līdz 2016.gada jūnijam no 14% līdz 30% ir palielinājies to respondentu īpatsvars, kuri neskatās DTR televīzijas kanālus.
No aptaujas izriet, ka reģionā pakāpeniski pieaug DTR valstiskuma atbalstītāju skaits (no 15% pērnā gada janvārī līdz 20% 2016.gada jūnijā). Vienlaikus 15% pašpasludinātās republikas iedzīvotāju vēlas, lai Ukraina atgūtu suverenitāti pār reģionu (2015.gada janvārī šādu vēlmi izteica 13%). Aptaujas dati liecina, ka vairumam DTR iedzīvotāju trūkst izpratnes par pašpasludinātās republikas attīstības perspektīvām. Kā vienīgās pozitīvās DTR iezīmes respondenti nosauca zemos komunālos maksājumus un faktu, ka „republikā” nav sastopami „banderovieši” (stereotipisks rietumukraiņu-radikāļu apzīmējums), norādot, ka „vairāk DTR nav nekā pozitīva”.
Līdz ar DTR valstisko institūciju izveides procesu vērojama pakāpeniska DTR integrācija Krievijas finansiāli ekonomiskajā telpā. Pirmkārt, kopš 2015.gada septembra Donbasa pašpasludinātajās republikās kā vienīgā oficiālā norēķinu valūta tiek izmantots Krievijas rublis RUB. Otrkārt, saskaņā ar ziņu aģentūras „Bloomberg” datiem, DTR dzīvotspējas nodrošināšanai Krievija mēnesī izlieto 2,5 miljardus RUB. Treškārt, notiek Krievijas pasu izsniegšana reģiona iedzīvotājiem. Piemēram, 2016.gada maijā no Krievijas uz Donbasu tika nosūtīti 35 000 formulāri Krievijas pilsonības noformēšanai.

Ārpolitika

Ņemot vērā DTR starptautiski neatzīto statusu (šobrīd tās neatkarību ir atzinušas tikai pašpasludinātās Dienvidosetijas republika un LTR), faktiski nav iespējams runāt par nekāda veida DTR ārpolitiskās darbības virzieniem.
Kaut arī 2014.gada 24.maijā LTR un DTR pārstāvji paziņoja par nodomu izveidot tautas republiku konfederāciju – Novorossiju –, tomēr nekādi praktiski soļi tās izveidē nav sperti un to starpā pastāv muitas barjera.
Neskatoties uz DTR līderu publiski pausto gatavību realizēt Minskas vienošanās, kas paredz reģiona reintegrāciju Ukrainas sastāvā, viņu vēstījumi dažādām auditorijām atšķiras. Piemēram, 2015.gada septembrī A.Zaharčenko paziņoja, ka DTR negrasās atgriezties Ukrainas sastāvā, bet „īsteno diplomātisku cīņu ar teroristisku bandu”. 2016.gada maijā A.Zaharčenko, videorežīma veidā vēršoties pie Odesas un Harkovas apgabalu iedzīvotājiem, aicināja veicināt Ukrainas valstiskuma sairumu, bet 2016.gada 12.jūnijā viņš, vēršoties pie Krievijas iedzīvotājiem, paziņoja, ka „katrs no mums aizstāv un ir gatavs aizstāvēt līdz galam tiesības būt par krievu pasaules daļu”.