Eiropas galēji labējie politiķi Krievijas ārpolitiskajā stratēģijā III daļa

18.04.2018 komentāri
Atslēgas vārdi: Krievija, Eiropa, Ārpolitika, Personas

Eiropas galēji labējo izmantošana vēlēšanu procesa novērošanā

Ņemot vērā 21.gs. pirmās desmitgades sākumā Ukrainā notikušo Oranžo revolūciju, kā arī Gruzijā un Kirgizstānā notikušās Rožu un Tulpju revolūcijas, kuru aizsākšanā liela loma bija starptautiskajām vēlēšanu novērotāju organizācijām, kas ziņoja par šajās valstīs konstatētajiem vēlēšanu pārkāpumiem, Kremlis nopietni pievērsās alternatīvu vēlēšanu novērošanu mehānismu izveidei.
Šajā sakarā, cenšoties daļēji leģitimēt Kremlim vēlamos vēlēšanu rezultātus, Maskava sadarbojas ar vairākām organizācijām, kas sevi pozicionē kā „alternatīvie novērotāji”.
Pirmkārt, NVS vēlēšanu novērotāju organizāciju CIS-EMO, ko laikā no 2004. līdz 2013.gadam vadīja bijušais Krievijas nacistiskās organizācijas „Russkoje nacionaļnoje jedinstvo” žurnāla „Russkij porjadok” redaktors Aleksejs Kočetkovs. Tādēļ nav nejaušība, ka liela daļa CIS-EMO novērotāju ir esošie vai bijušie Krievijas radikālo organizāciju biedri. Šīs organizācijas ziņojumi par dažādu vēlēšanu norisi vienmēr ir sakrituši ar Krievijas ārpolitiskajām interesēm, un tie ir atšķīrušies no citu starptautisko organizāciju ziņojumiem. Pēc Ukrainā 2014.gadā notikušās varas maiņas vienā no bijušās valdošās Reģionu partijas reģionālajiem birojiem atrastie dokumenti liecina, ka CIS-EMO par saviem pakalpojumiem saņem samaksu.
Otrkārt, ar Eirāzijas demokrātijas un vēlēšanu observatoriju EODE, kuru 2007.gadā nodibināja beļģis Luks Mičels (Michel), kurš ir raksturojams kā nacionālboļševiks un kopš pusaudža gadiem ir bijis vairāku galēji labējo organizāciju biedrs. L.Mičels iestājas par „Eiropas-padomju impēriju no Vladivostokas līdz Dublinai”, un viņš kopš 1992.gada sadarbojas ar A.Duginu. Kopš 2006.gada, kad EODE piedalījās Piedņestras neatkarības „referendumā”, šī organizācija uzsāka aktīvu sadarbību ar CIS-EMO, novērojot dažādas Krievijas okupētajās teritorijās (Piedņestrā, Abhāzijā, Dienvidosetijā, Krimā, Donbasā) notikušās „vēlēšanas”.

Foto: eode.org
Luks Mičels

Treškārt, ar Polijā bāzēto Eiropas Ģeopolitiskās analīzes centru ECAG, kura vadītājs Mateušs Piskorskis (Piskorski) piedalās starptautisko vēlēšanu novērošanā kopš 2004.gada, kad viņš Polijas labējās populistu partijas „Samooborona Rzeczpospolitej Polskej” (Polijas Republikas Pašaizsardzība) līdera Andžeja Lepera (Lepper) uzdevumā novēroja Baltkrievijā notikušās parlamenta vēlēšanas. M.Piskorskis iestājas par slāvu vienotību un starptautisko solidaritāti un ir izveidojis kontaktus ar A.Duginu un CIS-EMO.
Kopš 2011.gada iepriekšminēto starptautisko novērotāju organizāciju darbības koordinē Krievijas valdības organizētā nevalstiskā organizācija (GONGO) „Graždanskij kontroļ”, kuras vadošie pārstāvji ir cieši saistīti ar Krievijas Valsts Domi un Krievijas Federācijas Sabiedrisko palātu.

Galēji labējo izmantošana propagandā

Viens no V.Putina režīma galvenajiem balstiem ir mediji, kas ir spējuši izveidot paralēlo realitāti un radīt iespaidu, ka V.Putinam nav alternatīvas.
Kremlis ir investējis nopietnus līdzekļus mediju izveidei ārvalstīs, dezinformējot un/vai mulsinot ārvalstu auditorijas par notikumiem Krievijā.
Medijus kā soft power instrumentu izmanto ne tikai Krievija, tomēr pastāv nopietnas atšķirības starp Krievijas un Rietumvalstu medijiem. Viena no galvenajām atšķirībām ir tā, ka Krievijas mediji, īpaši pēdējos gados, mēģina popularizēt politiskos margināļus (galēji labējos un kreisos, konspirāciju teoriju piekritējus, izolacionistus u.c.), kuri atbalsta Krievijas ārpolitiku un iekšpolitiku.
Krievijas mediji galēji labējos komentētājus sāka popularizēt, pasniedzot tos kā solīdus ekspertus, salīdzinoši nesen – pēc 2008.gada iebrukuma Gruzijā, kad Maskava zaudēja informācijas karā par šī konflikta iemesliem. Prokremliskais žurnālists Antons Vujma šo situāciju raksturoja sekojoši: „Krievijas militāro operāciju Ziemeļkaukāzā var uzskatīt par uzvarētu, bet Krievija pilnīgi noteikti zaudēja informācijas karā, ko pret mums īstenoja ASV. Gandrīz ikvienas pasaules valsts acīs Krievija tiek uzlūkota kā agresors, kas uzbruka vājajai Gruzijai.”
Pēc Krievijas–Gruzijas kara Kremlis pārliecinājās par nespēju sasniegt soft power tradicionālos mērķus – veicināt Krievijas ārpolitisko pievilcību. Tādēļ kopš 2009.gada notika Krievijas televīzijas kanāla „Russia Today” rebrendings, pārdēvējot to par „RT” un mainot tā saturu: kanālā samazinājās Krievijai veltīto sižetu skaits. Tā vietā tas sāka izplatīt konspirācijas teorijas un dezinformāciju, izmantojot lozungu „Aiz katra stāsta var būt cits stāsts”, kas vēlāk tika aizvietots ar lozungu „Jautā vairāk!” – tas ir netiešs aicinājums „RT” Rietumvalstu auditorijām apšaubīt savu valstu mediju uzticamību.
Ņemot vērā „RT” naratīva maiņu (nevis Krievija ir „laba”, bet Rietumi ir „slikti”), kanālam kļuva sarežģīti panākt respektablu Rietumvalstu politiķu dalību tā raidījumos. Krievijā ir samērā plaši izplatīts rasisms, tādēļ tās sabiedrība neatbalsta trešās pasaules valstīs dzīvojošo melnādaino, aziātu un latīņamerikāņu piesaisti pretrietumniecisku argumentu paušanā – tikai baltie eiropieši un amerikāņi tiek uztverti kā tādi, kuru paustās domas Krievijas sabiedrība uzskatama par pilnīgi leģitīmām. Šajā situācijā „RT” sāka piesaistīt baltos amerikāņus uz eiropiešus, kuri pauž antiliberālu un/vai pretrietumniecisku naratīvu. Tomēr ar laiku tika pieņemts apzināts lēmums sadarboties tieši ar galēji labējiem. Kāds bijušais „RT” Francijas redakcijas pārstāvis šo situāciju aprakstījis sekojoši: „Sākotnēji [menedžmenta] ideja bija dot vārdu cilvēkiem, ko mēs reti redzējām medijos, tostarp kreisajiem. Taču [kopš 2015.gada] mūs spieda intervēt galēji labējos.”
ASV žurnāliste Liza Vāla (Wahl), kura pameta „RT” pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, apgalvo, ka „RT” ASV redakcijā strādā divu kategoriju žurnālisti.
Pirmkārt, tie, kuri uzlūko šo darbu kā „sākumu, iespēju strādāt Vašingtonā un atspoguļot starptautiski svarīgas ziņas”.
Otrkārt, „antiestablišmenta” kustību pārstāvji, kuri ir gatavi manipulēt ar faktiem un izplatīt konspirācijas teorijas. Šīs kategorijas pārstāvjiem, salīdzinot ar pirmās kategorijas televīzijas kanāla darbiniekiem, ir lielākas karjeras izaugsmes iespējas.
Krievija sadarbojas ar politiskajiem margināļiem ne tikai ārpolitisku, bet arī iekšpolitisku mērķu dēļ, lai demonstrētu Krievijas iedzīvotājiem, ka viņi nav izolēti un viņu uzskatiem piekrīt arī citu valstu pārstāvji.
Krievijas mediji ar Rietumvalstu labējiem ekstrēmistiem sadarbojas jau kopš 20.gs. 90.gadiem. Piemēram, 1996.gadā Krievijas finansētajā radiostacijā „Voice of Russia” iknedēļas raidījumu „Voice of freedom” sāka vadīt Toronto dzīvojošais Vācijas neonacists, holokausta noliedzējs Ernsts Cindels (Zündel). Savā stundu garajā raidījumā, kura mērķauditorija bija Vācijas iedzīvotāji, E.Cindels plaši citēja Vācijā aizliegto holokausta noliedzēju darbus. Raidījums izraisīja starptautisku skandālu, pēc kura „Voice of Russia” redakcija pārtrauca sadarbību ar E.Cindelu, paziņojot, ka nav bijusi informēta par „Voice of freedom” saturu. Tiesa, redakcija noklusēja, ka darbs „Voice of Russia” nebija pirmais E.Cindela mēģinājums sasniegt plašu auditoriju.
Praksi sadarboties ar neonacistiem ir pārņēmusi arī „RT” – tās biežs viesis ir Vācijas neonacists Manuels Osčenreiters (Oschenreiter), kura vadītais laikraksts „Zuerst” iestājas par „vācu nācijas tīrību”, popularizē Trešā reiha kultūru un iebilst pret lietām, kas, pēc tā izdevēju domām, apliecina „pazemojošo denacifikācijas mantojumu”. Ņemot vērā, ka Vācijā M.Osčenreiters tiek uzlūkots kā ekstrēmists, viņš netiek aicināts uz „RT” Vācijas redakciju, bet tiek bieži intervēts „RT” angļu valodas kanālā, kura auditorija nezina par viņa nacistiskajiem uzskatiem.
 

Foto: ibtimes.co.uk
Manuels Osčenreiters sniedz interviju „RT”

 

Komentāri atļauti tikai reģistrētiem lietotājiem: