Eiropas galēji labējie politiķi Krievijas ārpolitiskajā stratēģijā IV daļa

25.04.2018 komentāri
Atslēgas vārdi: Krievija, Eiropa, Ārpolitika, Personas

Krievijas un Eiropas galēji labējo radikāļu sadarbības mehānismi

Ārpolitiskos mērķus (sadarbību ar radikālajām organizācijām) Kremlis īsteno, ne tikai pateicoties neformālām dažādu Krievijas un Rietumvalstu radikālo organizāciju attiecībām, bet arī iesaistot Krievijas valdības sponsorētas organizācijas (piemēram, Federālo NVS lietu un ārvalstīs dzīvojošo tautiešu un starptautiskās humānās sadarbības aģentūru „Rossotrudņičestvo”) un rīkojot dažāda veida publiskās diplomātijas pasākumus (piemēram, Austrijā tiek rīkota ikgadēja „Krievijas balle”).
Apkopojot Krievijas un Rietumvalstu labējo radikāļu sadarbību, secināms, ka tās pirmsākumi meklējami Rietumvalstu labējo radikāļu prokrieviskajā sentimentā. Sākotnēji prokremliskās aktivitātes izvērsa politiskie grupējumi, kuru politiskā ietekme pat galēji labējās aprindās ir vērtējama kā niecīga. Rietumu labējo radikāļu sadarbību ar Krieviju vecināja vairāki aktori.
Pirmkārt, Rietumvalstu rusofilie aktīvisti (Johans Gudenus (Gudenus), Makss Ferari (Ferrari), Fabrīs Sorlēns (Sorlin) u.c.).
Otrkārt, krievu aktīvisti (A.Dugins, Maksims Ševčenko u.c.), kuri veicināja Eiropas galēji labējo prokrievisko aktīvistu konsolidāciju un kuru sadarbību ar Rietumeiropas radikāļiem noteica viņu pašu ideoloģiskā ieinteresētība.
Treškārt, Krievijas soft power instrumenti (piemēram, „Rossotrudņičestvo”), kas palīdz nodibināt kontaktus starp Eiropas radikāļiem un Krievijas politisko eliti.
Ceturtkārt, „ultrakonservatīvie operatori” – Krievijas Ģimenes un demogrāfijas fonda Prezidija priekšsēdētājs Aleksejs Komovs un Kremlim pietuvinātais oligarhs Konstantīns Malofejevs.
Piektkārt, Krievijas diplomātiskās pārstāvniecības ārvalstīs.
Sestkārt, Krievijas varas operatori – valdošās partijas „Jedinaja Rossija” pārstāvji, sevišķi bijušais Valsts Domes spīkers Sergejs Nariškins un Valsts Domes Ārlietu komitejas vadītājs Aleksejs Puškovs.

Foto: ria.ru
Aleksejs Puškovs un Sergejs Nariškins

Palielinoties Krievijas starptautiskajai kritikai pēc 2011./2012.gadā Maskavā notikušajiem protestiem, Kremlis tiecās konsolidēt vēl atlikušos tam draudzīgos ietekmīgos Rietumvalstu politiķus. Šajā sakarā 2012.gadā S.Nariškins izveidoja Starpparlamentāro forumu, kas kļuva par galveno platformu, kurā prokremliskie Rietumvalstu politiķi diskutēja un apmainījās viedokļiem. Jau kopš šī foruma pirmsākumiem tajā tika iesaistīti arī atsevišķi Eiropas galēji labējie politiķi, taču viņu pārstāvji, visticamāk, lai negrautu pasākuma autoritāti, tika rūpīgi atlasīti.
Šo diskusiju laikā viņi atkārto Kremļa ārpolitisko naratīvu, kas lielā mērā sakrīt ar viņu pašu uzskatiem.
Pirmkārt, Maidanu Ukrainā ir organizējusi Vašingtona, lai grautu Maskavas ietekmi postpadomju telpā.
Otrkārt, 2014.gada marta Krimas referendums ir bijis leģitīms,
Treškārt, ES ieviesa pret Krieviju sankcijas ASV un/vai NATO spiediena rezultātā.
Ceturtkārt, Eiropai ir jāatbrīvojas no ASV ietekmes.
Piektkārt, Eiropai un Krievijai ir jāveido jauna, kopīga ģeopolitiska struktūra (savienība).
Kopš 2013.gada Rietumvalstu galēji labējo organizāciju, kustību un individuālie aktīvisti ir pauduši savu orientāciju uz V.Putina Krieviju. Šis konsekventais Krievijas iekšpolitikas un ārpolitikas atbalsts liecina par t.s. Melnās internacionāles –starptautiskas galēji labējo kustības, ko kontrolē vai vismaz koordinē Maskava – pastāvēšanu. Tiesa, atšķirībā no Aukstā kara laika, kad par sadarbību ar Rietumu galēji labējiem atbildēja KGB, mūsdienās nepastāv centralizēta, Kremļa kontrolēta sadarbības struktūra. Sadarbības veicināšanā, kā jau iepriekš minēts, ir iesaistīti dažādi aktori, kuru intereses daļēji pārklājas. Šo situāciju nosaka Krievijas varas struktūra, ko nevar uzlūkot kā vienas personas kontrolētu varas vertikāli. Krieviju pārvalda klanu un ietekmes grupu konglomerāts, kuru pārstāvji sacenšas par varu un resursiem. V.Putins šajā sistēmā darbojas vienīgi kā arbitrs un moderators. Tādēļ sadarbība ar Rietumu galēji labējiem ir veicinājis nevis V.Putina pieprasījums „no augšas”, bet gan piedāvājums „no apakšas”, aicinot Kremli izmantot dažādu ietekmes grupu jau iepriekš izveidoto sadarbību ar Eiropas galēji labējiem.

Galēji labējo politiķu darbība Eiropas Parlamentā

Neskatoties uz Eiropas Savienības un tās institūciju kritiku, Rietumvalstu radikāļi izmanto Eiropas Parlamentu kā savu ideju platformu. Viņi Eiropas Parlamentā ir lielā mērā marginalizēti, jo savstarpēji atšķirīgo ideoloģiju un konfliktējošā nacionālisma dēļ Eiropas galēji labējiem ir sarežģīti veidot savstarpējus kontaktus un koalīcijas. Tādēļ viņi ir spiesti aktīvi paust savas idejas Eiropas Parlamenta sēžu laikā, cerot, ka tās piesaistīs plašsaziņas līdzekļu uzmanību un iegūs publicitāti,
Runājot par Krieviju, īpaši kopš 2014.gada, kad ES noteica pret Krieviju ekonomiskās sankcijas, Rietumu galēji labējie Eiropas Parlamentā izmanto četru veidu argumentus.
Pirmkārt, Krievija ir nozīmīgs ES tirdzniecības partneris, tādēļ ES sankcijas pret Krieviju negatīvi atsaucas uz pašas Eiropas tautsaimniecību.
Otrkārt, ES nevar nosodīt Krieviju, jo tai nav autoritātes to darīt.
Treškārt, pret Krieviju nepieciešams izturēties ar sapratni, jo tā ir valsts, kur joprojām notiek pāreja uz demokrātiskas valsts pārvaldes modeli.
Ceturtkārt, ES attiecībām ar Krieviju jābalstās reālistiskā, pragmatiskā, nevis konfrontējošā politikā.

Secinājumi

Nešaubīgi, ka Maskava vēlas turpināt sadarbību ar ietekmīgiem Rietumvalstu politiķiem, nevis margināļiem, tomēr šobrīd izskatās, ka V.Putins un viņam pietuvinātās personas ir nonākušas pie secinājuma, ka Rietumi īsteno pret Krieviju vērstu karu. Tādēļ V.Putina ilgtermiņa mērķis ir panākt jaunu Jaltas vienošanos par ietekmes sfēru sadali Eiropā, kas ļautu leģitimēt viņa autoritāro režīmu. Šī V.Putina mērķa sasniegšanu sarežģī tas, ka vadošie Eiropas politiķi noraida šo Maskavas priekšlikumu, jo šāds ģeopolitikā balstīs darījums sagrautu līdzšinējo pasaules kārtību un ES autoritāti, nodarot šai struktūrai neglābjamu kaitējumu.
Tādēļ Maskava ir spiesta sadarboties ar tiem Eiropas aktoriem, kuri ir pauduši atbalstu šim priekšlikumam un kuri iestājas pret ES. Vienlaikus Maskava atklāti neatbalsta tos radikāļus, kuri ir opozīcijā Maskavai draudzīgajiem valdošajiem Rietumvalstu politiķiem, lai nekompromitētu savstarpējo sadarbību ar šīm valstīm. Piemēram, Krievijai nav jēgas atklāti atbalstīt Ungārijas radikālo partiju „Jobbik”, jo tas novestu pie attiecību pasliktināšanās ar tai draudzīgo šīs valsts premjeru Viktoru Orbanu. Tiesa, pat šādos gadījumos Maskava tiecas uzturēt vidēja līmeņa kontaktus ar anti-ES, anti-NATO un anti-sistēmiskajiem politiskajiem spēkiem, jo, ja V.Putinam draudzīgie spēki kādā valstī kļūs pārāk vāji vai zaudēs autoritāti, Maskava varēs aktivizēt sadarbību ar anti-sistēmiskajiem spēkiem.

Izmantotā literatūra

Bradley, Matt. Europe’s Far-Right Enjoys Backing from Russia’s Putin;
https://www.nbcnews.com/news/world/europe-s-far-right-enjoys-backing-russia-s-putin-n718926

Brownstein, Ronald. Putin and the Populists: The roots of Russia’s political appeal in Europe and the United States;
https://www.theatlantic.com/international/archive/2017/01/putin-trump-le-pen-hungary-france-populist-bannon/512303/

Chakelian, Ansoosh. Rise of the nationalists: a guide to Europe’s far-right parties; https://www.newstatesman.com/world/europe/2017/03/rise-nationalists-guide-europe-s-far-right-parties

Klapsis, Antonis. An Unholy Alliance: The European Far Right and Putin’s Russia;
https://www.martenscentre.eu/sites/default/files/publication-files/far-right-political-parties-in-europe-and-putins-russia.pdf

Shekhovtsov, Anton. Russia and the Western Far Right: Tango Noir. London and New York, 2017.

Wesslau, Fredrik. Putin’s friends in Europe;
 http://www.ecfr.eu/article/commentary_putins_friends_in_europe7153

 

Komentāri atļauti tikai reģistrētiem lietotājiem: