Grāmatas „Lukašenko: politiskā biogrāfija” recenzija

15.11.2017 komentāri
Atslēgas vārdi: Baltkrievija, Personas

Kopsavilkums

Grāmatā „Lukašenko: politiskā biogrāfija” („Lukašenko: poļitičeskaja biografija”) tiek atspoguļotas A.Lukašenko prezidentūras peripetijas un likumsakarības – kurš un kā veicināja A.Lukašenko nokļūšanu pie varas Baltkrievijā: iedzīvotāji, demagoga vadītāja talants vai to politiķu grupa, kas loloja lielas cerības cīņā par varu.
Grāmatu uzrakstījis A.Lukašenko pirmās priekšvēlēšanu kampaņas aktīvists Aleksandrs Feduta, kurš vēlāk atkāpās no amata, jo atteicās piedalīties diktatūras ieviešanā Baltkrievijā.
Grāmatas pamatā ir autora pieredze – viņš gan strādāja A.Lukašenko komandā, gan pēc tam darbojās kā neatkarīgs žurnālists. Izmantotas arī autora sarunas ar A.Lukašenko līdzgaitniekiem un oponentiem.
Grāmatas „Lukašenko: politiskā biogrāfija” autors Aleksandrs Feduta dzimis 1964.gada 3.novembrī Grodņā (Baltkrievijas rietumi). Beidzis Grodņas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti.
A.Feduta ir viens no galvenajiem Baltkrievijas politiskajiem komentētājiem un analītiķiem, kurš specializējas politiskā portreta žanrā. A.Feduta ir strādājis arī vairākos lielos Baltkrievijas opozīcijas izdevumos.
A.Feduta bija personīgi pazīstams ar A.Lukašenko. 1994.gadā viņš bija A.Lukašenko prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas aktīvists. Pēc A.Lukašenko uzvaras vēlēšanās A.Feduta tika iecelts par Prezidenta administrācijas Sabiedriski politiskās informācijas pārvaldes vadītāju. Šajā amatā A.Feduta strādāja piecus mēnešus – līdz 1994.gada decembrim. A.Feduta atstāja amatu, jo viņam nebija pieņemama politiskās cenzūras ieviešana Baltkrievijā.            

Foto: belnovosti.by
Aleksandrs Feduta

Izklāsts

Grāmata „Lukašenko: politiskā biogrāfija” ir plaši pazīstama Baltkrievijas neatkarīgo masu mediju un demokrātiskās opozīcijas vidū, taču grāmatu nav atļauts publicēt un pārdot Baltkrievijā, tāpēc autors to 2005.gadā izdeva Maskavā.
„Mums ir īpatnēja valsts – grāmatas it kā neviens neaizliedz, bet grāmatu veikali tās nepieņem un izdevniecības neizdod bailēs no sankcijām,” sacīja A.Feduta. Par grāmatas tapšanu varasiestādes uzzināja jau pirms tās publicēšanas, jo autors apkopoja daudzu cilvēku atmiņas un liecības. A.Lukašenko politiskā biogrāfija krievu valodā ir nākusi klajā Maskavas izdevniecībā „Referendum”. Autora grāmatas „Lukašenko: politiskā biogrāfija” prezentācija Rīgā notika ar „Sorosa fonda – Latvija” atbalstu.
Autors grāmatā skaidro, kā A.Lukašenko nonācis pie varas un kā viņš spējis noturēties un norāda, ka savā darbā izvairījies no A.Lukašenko privātās dzīves komentēšanas (atšķirībā no citiem A.Lukašenko biogrāfiju autoriem). Pēdējos gados par A.Lukašenko publicētas vairākas grāmatas, piemēram, politologa Valērija Karbaļeviča grāmata „Aleksandr Lukašenko. Poļitičeskij portret” („Aleksandrs Lukašenko. Politiskais portrets”) un Svetlanas Kaļinkinas un Pāvela Šeremeta grāmata „Slučainij prezidjent” („Nejaušais prezidents”), Olgas Pavlovas „Šklouskij žarsjcja” („Šklovas kaislības”), kā arī izrādītas filmas, piemēram, režisora Jurija Haščevatska filma „Običnij prezidjent” („Parastais prezidents”). Neviena no grāmatām Baltkrievijas grāmatnīcās nav atrodama, un filmas netiek rādītas Baltkrievijas telekanālos. A.Feduta uzsver, ka O.Pavlovas darbs ir „vairāk vai mazāk pirmais nopietnais pētījums par A.Lukašenko”.
Sākotnēji A.Feduta bija grāmatu iecerējis veltīt A.Lukašenko, pievienojot frāzi „grāmatas varonim no viņa [A.Lukašenko] autora”, jo pats bija piedalījies A.Lukašenko pirmajā kampaņā un jūtas daļēji atbildīgs par A.Lukašenko politiskā fenomena rašanos. Grāmatā A.Feduta skaidro savu politisko trajektoriju, stingri demonstrējot, ka A.Lukašenko komandā nonācis nejauši.
Grāmatas ievadā autors norāda: „Grāmata ir stāsts par to, kā zēns, kurš dzimis Baltkrievijas ciematā, sasniedz augstāko varu valstī un kā tas izmaina visu viņa dzīvi.”
Grāmata „Lukašenko: politiskā biogrāfija” (706.lpp.) ir sadalīta divās daļās, kas būtiski atšķiras pēc satura.

1.daļa „Šlovas puika”

Pirmajā grāmatas daļā tiek skatīts laika periods no A.Lukašenko parādīšanās uz politiskās skatuves līdz 1996.gadam, kad tika mainīta valsts konstitūcija. Šī grāmatas daļa ir veltīta sarunām politiskajos gaiteņos, dodot ieskatu politisko notikumu „aizkulisēs”, un tajā ir intervijas ar tā laika nozīmīgākajiem opozicionāriem, amatpersonām un spēka struktūru darbiniekiem, tostarp intervija ar pirmā Baltkrievijas Valsts drošības komitejas KGB priekšnieka pirmo vietnieku Valēriju Kezu.
Tieši intervijas ir visinteresantākā un bagātinošākā grāmatas daļa, jo tās sniedz dažādus, brīžiem pretrunīgus viedokļus par politiskajām norisēm Baltkrievijā un A.Lukašenko lomu tajās. Intervijas aizņem lielāko daļu teksta un sniedz būtisku materiālu tālākai analīzei.
Pirmā grāmatas daļa ir veltīta A.Lukašenko kā veiksmīga demagoga atainojumam, kas ar talantīgas politiskās stratēģijas palīdzību ļāva viņam izvirzīties valsts politiskajā virsotnē.
„Demagogs–populists” – tā A.Feduta dēvē savu grāmatas galveno varoni. Tajā pašā laikā autors grāmatā vēršas pret vēlētājiem, kas vēlēšanās atbalstīja A.Lukašenko („kluso vairākumu”). Atzīstot, ka baltkrievu tauta dzīvo salīdzinoši labi, autors nesaista režīmu ar kādiem reāliem nopelniem. A.Feduta uzskata, ka ekonomiskā izaugsme nav saistīta ar A.Lukašenko politiku, bet gan ir „Krievijas labvēlību un neskaidras tirgus reformas rezultāts”. A.Feduta norāda, ka baltkrievi savu labklājību sasnieguši uz „Krievijas rēķina.” Grāmatā Baltkrievija tiek prezentēta kā noziedznieku valsts ar „krusttēvu” A.Lukašenko kā tās līderi.
Mēģinot saprast A.Lukašenko fenomenu, A.Feduta atzīst, ka „efekts no A.Lukašenko publiskajām uzstāšanām bija pārsteidzošs. (...) viņš zināja, ko vēlas dzirdēt cilvēki – un par to arī runāja”. Sabiedrības attieksme pret A.Lukašenko, autoraprāt, ir kaut kas mistisks – cilvēki vērsās pie grāmatas varoņa kā pie svētā. Šķiet, ka autors īsti tā arī nespēj izskaidrot šo savādo efektu, viņš to var tikai aprakstīt.
Autors apbrīno gan pozitīvās, gan negatīvās A.Lukašenko rakstura iezīmes. Grāmatas „varoni” A.Feduta sauc par vēsturisku figūru un spēcīgu politiķi. Viņš ir pārliecināts, ka A.Lukašenko ir daudz „talantīgāks politiķis nekā Krievijas prezidents Vladimirs Putins”. Atšķirībā no politologiem, kuri uzskatīja A.Lukašenko atklātību par vadoņa iesācēja kļūdu, grāmatas autors apgalvo, ka tā ir apzināta sabiedrības apziņas „zombēšana”.

Foto:lenta.ru
Aleksandrs Lukašenko 1994.gada 10.jūnijā

Darbā pieejama arī plaša informācija par citiem A.Lukašeno 20.gadsimta 90.gados pietuvinātiem cilvēkiem, kuri veidoja prezidenta administrācijas kodolu.
Grāmatas interesantāko daļu un lielāko pienesumu līdzšinējām A.Lukašenko biogrāfijām veido tieši A.Fedutas izklāstītā pieredze 1994.gada prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, kā arī laikā līdz referendumam par izmaiņām konstitūcijā.
A.Lukašenko kandidēšana uz prezidenta amatu tiek aprakstīta kā dažu cilvēku, kuriem A.Lukašenko bija nepieciešams kā vecās sistēmas iznīcinātājs, intrigu rezultāts. A.Feduta uzskata, ka A.Lukašenko 1994.gada uzvaru vēlēšanās nodrošināja PR metodikas un intrigu rezultātā. „Un visas šīs spēles notika birojos, prom no reālās dzīves,” politisko cīņu rezumēja grāmatas autors.  
A.Feduta norāda, kapārējiem prezidenta amata kandidātiem bija darba piedāvājumi un iespējas zaudējuma gadījumā – A.Lukašenko tādu nebija, tāpēc viņš deva priekšroku „nodedzināto tiltu” taktikai.
A.Feduta uzskata, ka, sākoties prezidenta vēlēšanu kampaņai, bažas A.Lukašenko varēja sagādāt tikai viens kandidāts – Genādijs Karpenko, tāpēc A.Lukašenko centās iegūt pēc iespējas labākas pozīcijas politiskajā elitē, dibinot jaunus kontaktus. Tostarp politiskajā vidē pastāvēja šaubas par „pareizā” prezidenta kandidāta izvēli. A.Lukašenko jau 1992.gadā bija sācis „taustīties” politiskajā vidē un „vākt savu komandu”, par ko liecina bijušā ārlietu ministra Petra Kravčenko intervija, kurā viņš norāda, ka 1992.gadā aizvadījis piecu stundu sarunu ar A.Lukašenko.  
A.Feduta apgalvo, ka 1994.gada vēlēšanu galveno prezidenta kandidātu kampaņu pamatā bija apzināta melošana, lai iegūtu balsis, jeb pēc A.Fedutas vārdiem – „melnais PR”. Viens no prezidenta vēlēšanu kandidātiem Staņislavs Šuškevičs tika nomelnots par rusofobu un galējo nacionālistu–ekstrēmistu. Savu „daļu” saņēma arī A.Lukašenko, kuru Baltkrievijas valsts televīzijā uzdeva par saldumu un tehnikas zagli (esot pieķerts kleptomātiskās darbībās vizītes laikā Ķīnā). Šīs baumas izplatījis V.Kebičs. Šādi smieklīgi paziņojumi tikai norādīja uz A.Lukašenko autoritātes nostiprināšanos, iegūstot lielāku vēlētāju atbalstu.
Atsevišķa apakšnodaļa veltīta 1994.gada 17.jūnija bruņotajam uzbrukumam A.Lukašenko vizītes laikā Vitebskā, un vēlākajām spekulācijām par vaininiekiem. Kaut arī valsts mediji notikušajā vainoja Dmitriju Bulahovu un V.Gončaru, izmeklēšanā nekas netika noskaidrots. Visticamāk, tā bija PR akcija. A.Feduta norāda, ka no Arkādija Borodina uzzinājis, ka, iespējams, tas bijis Viktors Šeimans – ilggadējs A.Lukašenko sabiedrotais, drošības jautājumu kurators.
Valdības propaganda ierindoja A.Lukašenko pie t.s. kreisi centriskajiem kandidātiem (šajā kategorijā  ierindoti arī Aleksandrs Dubko, Jevgēnijs Novikovs un V.Kebičs), lai gan A.Lukašenko priekšvēlēšanu lozungs bija: „Ne pie kreisajiem, ne pie labējiem, bet ar tautu!” Lozungs tika izdomāts, mēģinot nošķirt A.Lukašenko no „organizētā” komunista J.Novikova. A.Lukašenko programma paredzēja aliansi ar Krieviju, inflācijas samazināšanu un ražošanas palielināšanu. A.Feduta norāda, ka tika izstrādāti divi programmu varianti, taču tie izrādījās nederīgi, jo tos neviens nelasīja, bet „balsoja pēc sirds pārliecības”.
A.Feduta skaidro, ka lielākās bailes kampaņas laikā iedvesa konkurentu mahinācijas saistībā ar A.Lukašenko intervijām telekanālos un ka A.Lukašenko savu tēlu izveidoja pats un pats noteica, kas tiks darīts tālāk. Neviens par viņu pašu labāk nezināja, kas un kā tiks skaidrots sabiedrībai. Viņa atbildes intervijās vienmēr bija improvizētas. A.Lukašenko raksturots kā lielisks orators. A.Feduta akcentē debates, kurās piedalījies A.Lukašenko un V.Kebičs starp pirmo un otro vēlēšanu kārtu, skaidrojot, ka A.Lukašenko savu pretinieku „izsmērēja pret sienu”. Bieži vēlēšanu balsis tika iegūtas pēc principa – labāk A.Lukašenko, galvenais, lai tikai nav V.Kebičs, īpaši attālākos ciematiņos prom no valsts centra.
Prezidenta kampaņas A.Feduta laikā nebija nozīmīgākais kampaņas aktīvists, tādēļ viņam nebija pieeja informācijai par atsevišķiem kampaņas jautājumiem, piemēram, finansiālo, tāpēc šai tēmai viņš grāmatā pievēršas minimāli, veltot tikai pāris lapas. Šo informāciju viņš ieguvis no personām, kas nodarbojās ar šiem jautājumiem. Finansiāli A.Lukašenko kampaņu atbalstīja Valsts pirmais ieguldījumu fonds un tā līderi – Valērijs Krugovs un Aleksandrs Samankovs. Atbalstītāju vidū pēc A.Fedutas domām bija arī ASV pilsonis Džozefs Levitāns. Tomēr grāmatas autors vērš lasītāju uzmanību uz faktu, ka mūsdienās lielākā daļa uzņēmēju, kuri atbalstīja A.Lukašenko kampaņu, klusē, tāpēc par šo jautājumu var tikai spekulēt.   
Abas vēlēšanu kārtas A.Feduta pavadīja štābā pie telefona. Pirmajā vēlēšanu kārtā A.Lukašenko saņēma 42% balsu. Visvairāk kampaņu uztrauca iespējama otrās kārtas sabotāža, taču otrajā vēlēšanu kārtā A.Lukašenko uzvarēja ar 81% vēlētāju atbalstu.

Foto: livejournal.com
Aleksandrs Lukašenko ar dēliem ierodas uz 1994.gada prezidenta vēlēšanām

A.Feduta sniedz ieskatu sīkās detaļās, kas nav zināmas cilvēkiem ārpus kampaņas aktīvistiem, turklāt ataino kampaņas aktīvistu satraukumu, gaidot rezultātus, vai to, kā aktīvisti dzēra šampanieti, kad tika paziņota A.Lukašenko uzvara. A.Feduta skaidro, ka V.Kebičs zaudējis ar cieņu, paziņodams – „Cilvēki izdarīja savu izvēli.”
Pēdējo reizi A.Feduta tikās ar A.Lukašenko 1994.gada 30.decembrī. Grāmatā viņš iepazīstina ar iemesliem, kas lika viņam pieņemt lēmumu pamest Prezidenta administrāciju. Šo periodu A.Feduta nodēvē par A.Lukašenko pirmsvēlēšanu komandas beigu sākumu.
A.Feduta norāda, ka sācis justies nekomfortabli uzreiz pēc 1994.gada prezidenta vēlēšanām. „Atmosfēra” A.Lukašenko pietuvināto personu lokā mainījās pēc tam, kad „Saša” kļuva par „Aleksandru Grigorjeviču”. Autors uzsver, ka A.Lukašenko nekad neatstāja „likumpārkāpējus” nesodītus un pirmais no tiem, kas krita jaunievēlētā prezidenta „nežēlastībā”, bija jurists Dmitrijs Bulahovs.
Vēršanās pret opozīciju kļuva aizvien asākas, tika pielietots arī spēks ar mērķi diskreditēt parlamentu un apturēt opozīcijas bada streiku. Tolaik A.Lukašenko lielākais ienaidnieks bija konstitūcija.
Tomēr jau drīz pēc stāšanās amatā A.Lukašenko sagaidīja pirmais lielais pārbaudījums – impīčments. Lai izvairītos no impīčmenta, A.Lukašenko pēc iespējas centās sarežģīt tā likumisko procedūru, palielinot kontroli pār visām šajā procesā iesaistītajām personām un pasteidzinot referendumu, kas, grozot konstitūciju, dotu prezidentam vairāk pilnvaru. Saskaņā ar jauno konstitūciju prezidents personīgi bija tiesīgs iecelt pusi no Centrālās vēlēšanu komisijas un pusi no Konstitucionālās tiesas locekļiem un tās priekšsēdētāju. Turklāt tika izveidota parlamenta augšpalāta – Valsts padome. Vienlaikus prezidents saglabāja pilnvaras atlaist parlamentu. Pēc A.Fedutas domām, t.s. „1996.gada konstitucionālā reforma” bija vērsta uz to Konstitūcijas likumu „izņemšanu”, kas varētu „novest” pie prezidenta varas zaudēšanas. Savukārt daļēju „vainu” par konstitūcijas radikalizāciju A.Lukašenko centās „uzvelt” deputātiem.
A.Feduta darbā apraksta arī personīgos iespaidus par tā laika politiķiem un viņu „spēkošanos ar A.Lukašenko”. Vienu no A.Lukašenko oponentiem V.Gončaru grāmatas autors vērtē kā vienu no visprominentākajiem tā laika politiķiem, kurš Baltkrievijā ieguva ietekmi perestroikas politikas iespaidā. A.Feduta skaidroja, ka V.Gončars bija harizmātisks. Turklāt viņš skaidri zināja, ko vēlas – būt neatkarīgs politiķis. Turklāt V.Gončars bija jauns un apķērīgs. A.Feduta norāda, ka par V.Gončaru neatkarīgāks, iespējams, bija tikai A.Lukašenko. V.Gončars atteicās no viņam piedāvātā vicespīkera amata, jo apzinājās, ka tas nedos viņam varu. Tiek skaidrots, ka A.Lukašenko un V.Gončars bija divas personas, kuras bija vienlīdz spēcīgas un kuru vēlme pēc varas bija pietiekoši liela, lai to sasniegtu. Tāpēc viņi bija nepieciešami viens otram. A.Lukašenko izmantoja V.Gončaru, lai sasniegtu savus mērķus, vienlaikus apzinoties, ka pēc sasniegtās uzvaras nevar V.Gončaru „nobīdīt malā”. A.Lukašenko piedāvāja V.Gončaram, kā A.Feduta to nodēvēja, „miera izlīgumu” jeb vicepremjera amatu. Lai gan no šī amata kāpšana pa karjeras kāpnēm V.Gončaram vairs nebija iespējama, V.Gončaram šis šo amats bija pakāpiens tuvāk prezidenta amatam. A.Feduta gan norāda, ka V.Gončars dzīvoja ilūzijās, jo reālu atbalstu savām ambīcijām viņš vairs nevarēja nodrošināt.
Katastrofālas sekas Baltkrievijas demokrātijai nodarīja A.Lukašenko lēmums Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja amatā iecelt Lidiju Jermošinu. Viņa apzinājās, ko A.Lukašenko vēlas panākt, un bija gatava to nodrošināt, pakļaujot komisiju A.Lukašenko norādēm.  
A.Feduta norādīja arī uz Krievijas faktoru Baltkrievijas iekšpolitikā. Proti, lai noregulētu iekšējo politisko situāciju, A.Lukašenko nereti vērsās pie Krievijas kā starpnieka. Vienlaikus A.Feduta vērš lasītāju uzmanību uz faktu, ka A.Lukašenko Krievijai bija nepieciešams kā „garantija” tās reģionālajām interesēm.

Foto: gazetaby.com
Aleksandrs Lukašenko 1995.gadā Augstākās padomes sēdē

Vairākkārt šajā A.Lukašenko politiskajā biogrāfijā tiek norādīts, ka A.Lukašenko ir lieliskas diktatora un intriganta prasmes, kuras viņš liek lietā, lai panāktu vēlamo. Turklāt A.Lukašenko mācēja uzrunāt sabiedrību, kura bija gatava aizstāvēt A.Lukašenko un vērsties pret Augstāko padomi, ja tā traucētu pastāvošo mieru valstī. Tieši šo laiku (1994.–1996.gads) autors sauc par demokrātijas norietu un autoritārisma sākumu Baltkrievijā.
A.Lukašenko pamazām sagrāba likumdevēja un izpildvaru savās rokās. Pēc autora domām, A.Lukašenko uzskata, ka tikai dzelzs tvēriens var nodrošināt tautas atbalstu un pakļaušanos. Tika veikta arī slēpta banku privatizācija. Prezidents vērsās pret laikrakstiem un opozīciju. Pirmais cenzūras signāls, ar kuru saskārās A.Feduta, bija Sergeja Antončika ziņojums par korupciju, kuru A.Fedutam uzdeva uzraudzīt, lai tas netiktu publicēts. Pēc tam, kad ziņojumu nopublicēja „Sovetskaja Belorussija”, A.Feduta bija gatavs atkāpties no amata, jo uzskatīja, ka pievīlis valsts galvu. A.Lukašenko nevēlējās, lai pret viņu izmanto korupcijas apkarošanas tēmu kā ieroci. Tāpēc, lai izvairītos no kompromitējošas informācijas turpmākas nonākšanas sabiedrībā, A.Lukašenko lika pārtraukt amatpersonām izteikties tiešraidē un radio. Pats A.Feduta šo posmu savā dzīvē ironiski nosaucis kā laiku, kad viņš sabojāja savu reputāciju.
A.Feduta pameta amatu Prezidenta administrācijā, jo nespēja palikt amatā pēc visa, ko bija piedzīvojis un kam bija liecinieks. Prezidentam vajadzēja darbiniekus, nevis sabiedrotos, norādīja A.Feduta. A.Lukašenko neinteresēja A.Fedutas principi un „runas par brīvību”.
Vienlaikus A.Lukašenko kā harizmātisks līderis piesaistīja tā laika personības, tostarp no opozīcijas pie viņa strādāt pārnāca Vladimirs Zametaļins, kurš tika iecelts par Prezidenta administrācijas Sabiedriski politiskās informācijas pārvaldes vadītāju.
Konstitūcijas grozīšanu A.Feduta vērtē kā pagrieziena punktu A.Lukašenko dzīvē un valsts vēsturē kopumā. Referendumu, kas ļāva grozīt konstitūciju, viņš, savukārt, nodēvēja par valsts traģēdiju, par kuru nevar vainot kādu konkrētu personu. Vienlaikus autors 1996.gada politisko krīzi uzskata par nenovēršamu notikumu, kas piedāvāja izvēli starp demokrātiju un autoritārismu. A.Feduta skaidroja, ka Baltkrievija ir viena no tām pasaules valstīm, kur autoritārā līdera lēmumi stāv augstāk par likumu.
Tomēr visvairāk autoru interesē jautājums – kas notika un kā valsts nonāca līdz šādai situācijai? Lai to noskaidrotu, viņš apkopo vairākus pastāvošos viedokļus. Bijusī deputāte Olga Abramova uzskata, ka parlaments bija tas, kurš pirmais pārkāpa konstitūciju, provocējot A.Lukašenko. A.Feduta tam nepiekrīt, norādot, ka A.Lukašenko nodomi jau pirms tam pārsniedza konstitūcijā noteiktās pilnvaras. Tiek vērsta uzmanība uz konstitūcijas trūkumiem – neskaidrs ir bijis gan impīčmenta process, gan nepilnīgi tikušas formulētas Augstākās padomes pilnvaras. A.Feduta uzskata, ka konstitūcija tika pielāgota V.Kebičam un bija jāveic korekcijas, bet ne tik radikālas izmaiņas, kādas tā piedzīvoja pie varas nākot A.Lukašenko. A.Feduta vairākkārt uzsver, ka A.Lukašenko nekad neslēpa savus nodomus – „valdīt 12 gadus”.
Mūsdienās A.Lukašenko „tuvumā” nav palikusi neviena persona no A.Lukašenko 1994.gada prezidenta vēlēšanu komandas. Daļa no personām ir pārgājuši opozīcijā (Anatolijs Ļebedjko, Aleksandrs Feduta, Staņislavs Bogdankevičs), citi, kādu laiku pavadot cietumā, pēc atbrīvošanas iesaistījušies sabiedriskās aktivitātēs (Mihails Mariņičs, Vasīlijs Ļeonovs, Tamara Viņņikova), citi devušies uz Krieviju un tur nodarbojas ar uzņēmējdarbību (Urals Latipovs, Leonīds Siņicins, Vladimirs Naumovs, Ivans Titenkovs), bet vēl citi ir pazuduši bez vēsts, visticamāk, slepus nogalināti (Viktors Gončars, Jurijs Zaharenko).  

2.daļa „Trešais termiņš”

Starp pirmo un otro grāmatas daļu ir acīmredzama atšķirība. Grāmatas otrajā daļā uzsvars ir likts nevis uz 1994.–1996.gada aculiecinieku viedokļu apskatīšanu, bet A.Fedutas pārskatu par konceptuāli nozīmīgajām pārmaiņām, kuras ieviesa A.Lukašenko laika posmā no 1996. līdz 2004.gadam.
Pēc aiziešanas no Prezidenta administrācijas A.Feduta pievienojās opozīcijai, strādājot „Belorusskaja Djelovaja Gazeta” („BDG” strādāja arī virkne citu prominenti žurnālistu – Jurijs Drakohrusts, Romāns Jakovļevskis un Aleksandrs Starikevičs) un kritizēja prezidenta politiku. Savā ziņā viņš „BDG” bija pievienojies jau strādājot Prezidenta administrācijā – laikā, kad viņa sāka paust atšķirīgu nostāju no A.Lukašenko vīzijas.
A.Feduta grāmatas otrajā daļā norāda, ka Baltkrievijas politiskās vēstures dēļ A.Lukašenko nebija savas ideoloģijas, tāpēc viņš tiek propagandā parādīts kā visa labā un taisnīgā simbols. Prezidents vienkāršoja ideoloģijas jautājumu, radot „saimniecisko ideoloģiju”, kas paredzēja, ka prezidents visu zina labāk un sabiedrībai viņu „jāklausa”. Leonīds Sinicins skaidroja, ka prezidents ir „aizkavējies pagātnē” un sašķēlis sabiedrību tik ļoti, ka tā „aizmigusi”. A.Lukašenko šāds stāvoklis apmierina, jo „aizmigušā” sabiedrībā pie varas palikt ir vieglāk.  
A.Feduta konstatē, ka A.Lukašenko strādā pēc ierastas vienmēr nemainīgas shēmas (ideja – idejas noslīpēšana – dokuments – ieviešana). Viņš pauž negaidītu, dažkārt pat vienkārši traku ideju, „nopludina” to medijiem, tad sabiedrība to steidzas apspriest, izvirzot vairākas iespējas, kā šī ideja būtu attaisnojama. A.Lukašenko var izvēlēties vispiemērotāko versiju, piemērot normatīvo bāzi un galu galā ieviest ideju valsts ikdienas dzīvē. Šī shēma saglabājās visos svarīgākajos A.Lukašenko lēmumos – mainot valsts simbolus, paplašinot pilnvaras un paliekot pie varas trešo termiņu. Līdzīgi viņš rīkojās arī mēģinot kļūt par Borisa Jeļcina pēcteci.
Kā A.Lukašeno politikas sākotnējo pamatu A.Feduta norāda – jauniešu organizācijas,  arodbiedrības un pareizticīgo baznīcu.
Interesanta ir apakšnodaļa, kas veltīta A.Lukašenko attieksmei pret rakstniekiem. A.Feduta skaidroja, ka A.Lukašenko neatrada kopīgu valodu ar tiem, jo viņš tos neizprata un nepazina. Šajā jautājumā bija tikai divas iespējas – pievērst rakstniekus A.Lukašenko pozīcijai vai iznīcināt viņus (vai vismaz salauzt). Rakstnieku savienība atteicās „kalpot” A.Lukašenko un drīz tika izlikta no Literātu nama. Ideoloģiskā cīņa mainīja arī Baltkrievijas izglītības sistēmu un noveda pie t.s. Kurapatu protestiem (nevardarbīga pretošanās ar mērķi aizsargāt Kurapatu mežu (masu represiju vieta) no lielceļa izbūves) no 2001.gada septembrim līdz 2002.gada vasarai, ko A.Feduta rakstro, kā vienīgo A.Lukašenko atkāpšanās piemēru. Citos gadījumos A.Lukašenko cīņā pret ideoloģiskajiem pretiniekiem nekad neatkāpās un nežēlīgi ar viņiem izrēķinājās.  
Otrajā grāmatas daļā A.Feduta sniedz ieskatu arī Krievijas motīvos politiskās krīzes laikā Baltkrievijā, skaidrojot gan Krievijas prezidenta pozīciju, gan A.Lukašenko attiecības ar Krieviju kopumā.

Foto: yeltsincenter.ru
Aleksandrs Lukašenko un Boriss Jeļcins 1995.gadā, Maksavas lidostā

Viena no konceptuāli svarīgajām A.Fedutas tēzēm otrajā grāmatas daļā ir, ka A.Lukašenko darbība un paziņojumi 20.gadsimta 90.gadu otrajā pusē liek secināt, ka A.Lukašenko politisko karjeru Baltkrievijā uzskatīja tikai kā starpposmu. „Viņš vēlējās iegūt visu milzīgo Krieviju, kur iespējams pierādīt savu mesiānisko misiju,” raksta A.Feduta. Pēc autora domām, „uzbrukumu Kremlim” A.Lukašenko reāli varēja veikt tikai Borisa Jeļcina valdīšanas „katastrofālās novecošanas” periodā. No šī skatpunkta autors aplūko visu Krievijas–Baltkrievijas integrācijas procesu līdz 1999.gadam. „Šajos gados Krievijā A.Lukašenko parādījās biežāk nekā atsevišķos Baltkrievijas reģionos. It kā Krievijā dzīvotu viņa vēlētāji,” norāda A.Feduta.
Vienlaikus autors nevar neredzēt citu tendenci – acīmredzami pēdējos gados Baltkrievijas prezidents norobežojas no Krievijas un no integrācijas iniciatīvām. A.Feduta šo tendenci saista ar V.Putina parādīšanos un nostiprināšanos uz politiskās skatuves. „Lukašenko var tikai kost elkoņos [pirkstos], jo viņam nebija izdevies iegūt B.Jeļcina labvēlību,” rasta A.Feduta. Vienlaikus grāmatas noslēgumā A.Feduta nonāk pie secinājuma: „Lukašenko ideja par „uzbrukumu Kremlim” tika atlikta uz laiku, kad būs iespējams noņemt Putinu”.

Foto: rbc.ua
V.Putins un A.Lukašenko 2001.gadā

***

Pēc grāmatas „Lukašenko: politiskā biogrāfija” autora domām, A.Lukašenko atbild laika uzliktajiem izaicinājumiem, kuri nepārtraukti mainās, bet vienlaikus dod viņam iespēju parādīt savas līdera dotības. A.Feduta norādīja, ka A.Lukašenko ir lielisks populists un intrigants, kurš apzinās, ko vēlas tauta un izmanto to. Vienlaikus, lai sasniegtu savus mērķus, viņš nebaidās rīkoties no spēka pozīcijām.
Lielākā daļa uzmanības grāmatā veltīta laika periodam, kad A.Lukašenko tikai nāca pie varas, tomēr analītiski pārskati piedāvāti arī par vēlāku laika periodu. Jāņem vērā, ka A.Feduta publicējis vairākas intervijas, kuru objektivitāte brīžiem ir apšaubāma. Kopumā grāmata, pateicoties intervijām un A.Fedutas sniegtajiem faktiem, ir aizraujoša literatūra ikvienam Baltkrievijas mūsdienu politiskās vēstures un A.Lukašenko biogrāfijas interesentam.

 

Komentāri atļauti tikai reģistrētiem lietotājiem: