Izvērstā meklēšana

Čečenijas kari

Periodizācija

Čečenijas kari bija viens otram sekojoši militāri konflikti Čečenijas teritorijā, kurus pieņemts saukt par Pirmo un Otro Čečenijas karu. Otrā Čečenijas kara laikā Krievija šo konfliktu oficiāli dēvēja par „pretterorisma operāciju”, lai gan patiesais kara iemesls bija čečenu valstiskās ambīcijas un Krievijas vēlme tās apslāpēt.
Pirmais Čečenijas karš norisinājās no 1994.gada 11.decembra līdz 1996.gada 31.augustam, savukārt Otrais Čečenijas karš ilga no 1999.gada 26.augusta līdz 2000.gada maijam, lai arī dažādos informācijas avotos Otrā Čečenijas kara noslēgums tiek datēts ar 2002.gadu, kad Krievijas Bruņotie spēki pārtrauca liela mēroga operācijas, vai ar 2009.gada 15.aprīli, kad Čečenijā tika atcelts pretterorisma operācijas režīms.

Avots: Galleoti, Mark. Russia’s Wars in Chechynya 1994–2009.
Krievijas spēku uzbrukums Pirmās Groznijas kaujas laikā

Pirmo Čečenijas karu ievadīja Krievijas Bruņoto spēku iebrukums Čečenijā 1994.gada 11.decembrī. Īstenojot Bruņoto spēku pavēlniecības plānu, Krievijas karaspēks centās iespējami ātri ieņemt Čečenijas galvaspilsētu Grozniju, kas izvērtās smagās kaujās no 1994.gada 31.decembra līdz 1995.gada 19.janvārim, kad Krievijas spēkiem izdevās ieņemt prezidenta pili Groznijas centrā, tomēr ielu kaujas turpinājās līdz 1995.gada 6.martam. No 1995.gada 26.janvāra norisinājās mēģinājumi panākt pamieru, taču smagās sarunas abu pušu starpā cieta krahu un 1995.gada 5.martā atsākās intensīva karadarbība pārējā Čečenijas teritorijā, kuru Krievijas spēki vēl nebija ieņēmuši. 23.martā tika ieņemta Arguna un 1995.gada aprīļa beigās Krievijas Bruņoto spēku kontrolē atradās lielākā daļa Čečenijas teritorijas, tomēr turpinājās regulāri čečenu kaujinieku uzbrukumi, izmantojot partizānu cīņas taktiku. Starp ievērojamākajām kaujām turpmākajā kara laikā bija 1995.gada 14.decembrī notikusī kauja par Gudermesu, kurā aptuveni 600 čečenu kaujinieku lauka komandiera Salamuna Radujeva vadībā uzbruka pilsētā dislocētajiem Krievijas spēkiem. Turpmāk sekoja dažas ievērojamas ķīlnieku krīzes Dagestānā, kuras īstenojot, čečeni centās panākt savas prasības.
Nozīmīgs notikums bija Čečenijas prezidenta Džohara Dudajeva nogalināšana 1996.gada 21.aprīlī. Tomēr, neskatoties uz gūtajiem panākumiem cīņā pret čečenu spēkiem, Krievijas karaspēks nespēja salauzt to pastāvīgo pretestību.
Kamēr Čečenijā norisinājās karadarbība, čečenu kaujinieku grupa lauka komandiera Šamila Basajeva vadībā 1995.gada 14.jūnijā Budjonovskā (Stavropoles novads) ieņēma vietējo slimnīcu, par ķīlniekiem sagrābjot apmēram 1800 cilvēku un pieprasot Maskavai apturēt militārās operācijas Čečenijas teritorijā. Ķīlnieku krīze tika atrisināta, ļaujot Š.Basajeva grupai atkāpties uz Čečeniju.
1996.gada jūlijā Krievijas Bruņoto spēku vadība nolēma paplašināt militārās operācijas Čečenijas dienvidu virzienā, lai piespiestu čečenu kaujiniekus padodoties. Tajā pašā laikā Aslana Mashadova vadītie čečenu spēki gatavojās veikt uzbrukumu Groznijai, kas sākās 1996.gada augustā. Pateicoties prasmīgi izmantotajam pārsteiguma momentam, čečeni trīs stundu laikā bija ieņēmuši lielāko daļu Groznijas, kamēr federālie spēki un tiem lojālie čečenu karavīri bēga no pilsētas vai nocietinājās ēkās. Uzbrukuma rezultātā Groznijā tika aplenkti vairāk nekā 5000 federālo spēku karavīri. 1996.gada 31.augustā tika parakstīts Hasavjurtas akords, kas noteica, ka federālajiem spēkiem jāatstāj Čečenija līdz 1996.gada 31.decembrim, kā arī atzina Čečenijas autonomiju, tomēr jautājums par Čečenijas konstitucionālo statusu lielā mērā tika atlikts malā.

Avots: Galleoti, Mark. Russia’s Wars in Chechynya 1994–2009.
Otrā Čečenijas kara norise

Otrā Čečenijas kara sākumu ievadīja čečenu lauka komandieru Šamila Basajeva un Amira Hataba vadītie iebrukumi Dagestānā ar mērķi pievienot tās teritorijas Čečenijai. Lai atpiestu čečenu islāmistus, tika iesaistīti arī Krievijas Bruņotie spēki, kuriem ne bez grūtībām nācās cīnīties ar čečenu spēkiem. Kaujinieku iebrukums Dagestānā un pret to vērstā Krievijas karaspēka kampaņa izraisīja plašu rezonansi Krievijas sabiedrībā. Bumbu sprādzieni dzīvokļu ēkās Maskavā, Buinakskā un Volgodonskā 1999.gada septembrī iniciēja Otro Čečenijas karu. Krievijas varas iestādes to izraisīšanā apsūdzēja čečenus, tomēr daudzas būtiskas nianses norādīja, ka šo sprādzienus patiesībā organizēja Krievijas Federālais drošības dienests FSB.
Otrais Čečenijas karš faktiski sākās 1999.gada 26.augustā, kad Krievijas Gaisa kara spēki sāka veikt liela mēroga gaisa uzlidojumus Čečenijai, atbildot uz islāmistu veikto iebrukumu Dagestānā, taču pilna mēroga karadarbība aktivizējās 1999.gada 1.oktobrī, kad Čečenijas teritorijā iegāja Krievijas karaspēks un izmantojot nospiedošu uguns pārsvaru, tajā skaitā liela mēroga aviācijas un artilērijas triecienus, sāka Čečenijas ieņemšanu. Tajā pašā dienā Krievijas prezidents Vladimirs Putins pasludināja Čečenijas prezidenta Aslana Mashadova un Čečenijas parlamenta varu par neleģitīmu un paziņoja, ka Krievija pārņem kontroli pār Čečeniju.
Pirmajos kara mēnešos Krievijas spēki atlika Groznijas ieņemšanu uz vēlāku laiku, koncentrējoties uz pakāpenisku pārējās Čečenijas pakļaušanu. 1999.gada decembrī sākās Krievijas uzbrukums Groznijai, aizsākot Trešo Groznijas kauju, kas formāli noslēdzas 2000.gada 6.februārī (cīņa ar atsevišķām čečenu kaujinieku grupām pilsētā turpinājās vēl dažas nedēļas). 2000.gada maijā Maskava pasludināja, ka karš Čečenijā ir noslēdzies, savukārt pēc mēneša Krievijas prezidents Vladimirs Putins par Čečenijas valdības vadītāju iecēla Ahmadu Kadirovu, kurš 1999.gadā pārgāja Krievijas pusē. Pēc A.Kadirova nāves 2004.gadā par Čečenijas prezidentu tika iecelts Ali Alhanovs, savukārt 2007.gadā par prezidentu kļuva A.Kadirova dēls Ramzans Kadirovs.
Pēc Otrā Čečenijas kara sadursmes neapstājās, taču čečenu kaujinieki, faktiski zaudējuši Krievijas pārspēka priekšā, turpināja partizānu karu pret Krievijas un tai lojālajiem čečenu spēkiem. Turpmāko laiku raksturo regulāri čečenu uzbrukumi, kā arī dažādas ķīlnieku krīzes, no kurām zināmākā ir 2004.gada septembrī notikusi ķīlnieku sagrābšana skolā Beslanā (Ziemeļosetija), kurā Krievijas specvienību uzbrukuma rezultātā dzīvību zaudēja 334 no aptuveni 1100 čečenu kaujinieku saņemtajiem ķīlniekiem. 2009.gada 15.aprīlī Krievijas valdība paziņoja, ka „pretterorisma operācija” noslēgusies, tomēr Ziemeļkaukāza kalnos joprojām slēpās pret Krieviju noskaņoti čečeni.

Cēloņi

Pateicoties savam īpašajam ģeogrāfiskajam novietojumam, Čečenija vienmēr ir bijusi Krievijas interešu sfērā un dažādi militārie konflikti starp Krieviju un Čečeniju ir notikuši vairāku gadsimtu garumā. Pirmā Čečenijas kara tiešie cēloņi meklējami pastāvošajā situācijā pēc PSRS sabrukuma 1991.gadā, kad čečeni izmantoja jaunizveidojušos ģeopolitisko situāciju, lai izveidotu savu neatkarīgu valsti. 1991.gada augustā čečenu politiķi izveidoja tā saukto Čečenu tautas nacionālo kongresu un pasludināja neatkarību no Krievijas. Jaunā valsts tika nosaukta par Ičkērijas Čečenu republiku, un par tās prezidentu tika ievēlēts Džohars Dudajevs, kurš PSRS pastāvēšanas laikā bija Igaunijas PSR teritorijā dislocētās 326.smago bumbvedēju aviācijas divīzijas komandieris. Krievija neatzina jaunizveidoto valsti, taču neveica arī nekādas darbības tās pakļaušanai, ja neskaita viegli bruņota Iekšlietu ministrijas pulka nosūtīšanu uz Grozniju, kurš pēc ierašanās tika atbruņots. Uzreiz pēc PSRS sabrukuma Krievijas sabiedrībā valdīja noraidoša attieksme pret jebkāda bruņota spēka pielietošanu, un situācija Krievijā bija nestabila, tāpēc pret Čečeniju tuvākajā laikā netika īstenotas nekādas tālākas militāras darbības.
Dž.Dudajevam nebija ietekmes Čečenijā un tā vietā, lai risinātu ekonomiskās un sociālās problēmas, viņš bija spiests cīnīties par politisko ietekmi. Laikā līdz pirmajam karam situācija Čečenijā ar katru dienu pasliktinājās. Pirmajā pašpasludinātās neatkarības gadā bezdarbs sasniedza 40%–50% un Čečenija kļuva par organizētās noziedzības perēkli, kurā zēla dažāda veida krāpniecība un melnais bizness, tostarp cilvēktirdzniecība. Iekšējās politiskās cīņas noveda pie tā, ka 1993.gadā Dž.Dudajevs atlaida Čečenijas parlamentu un izveidoja autoritāru režīmu.
1993.gada oktobrī Krievijas varas elite nolēma ķerties pie sasāpējušā Čečenijas jautājuma risināšanas. 1994.gada aprīlī tika nolemts ar slēptas operācijas palīdzību gāzt Dudajevu. Krievija izveidoja „apvienotu čečenu opozīciju”, kurai bruņotā ceļā bija jāgāž Dudajeva režīms, taču šie mēģinājumi 1994.gada novembra beigās cieta fiasko un Krievijas prezidents Boriss Jeļcins izšķīrās par militāras operācijas īstenošanu pret Čečeniju.
Arī starpkaru laikā Čečenijā pastāvošā situācija neveicināja šīs valsts nostiprināšanos. Lielā sašķeltība starp Čečenijas prezidenta Aslana Mashadova pārstāvētajiem sekulārajiem čečenu nacionālistiem un vairākumā esošajiem islāmistiem izraisīja lielu nestabilitāti pašpasludinātajā valstī. Islāma organizējošais potenciāls, kas apvienoja čečenus Pirmajā Čečenijas karā, miera laikā šķēla daudzos klanus un valsts ietekmīgākie spēki bija sadalījušies daudzās frakcijās. Čečenijā pastāvēja ārkārtīgi liela noziedzība, lauka komandieri nepakļāvās A.Mashadovam, kurš varas problēmu dēļ nespēja īstenot nepieciešamos pasākumus sociālajā, ekonomiskajā un ārpolitiskajā sfērā, daudzi no šiem komandieriem bija iesaistīti noziedzīgās biznesa aktivitātēs. 1998.gada beigās A.Mashadovs, lai arī mēģinādams ar dažādiem paņemieniem apvienot ietekmīgos čečenu komandierus, faktiski bija zaudējis jebkādu autoritāti, un valsts palika sašķelta.

Avots: wikipedia.org
1999.gada. 9.septembra sprādziena rezultātā sagrautā daudzdzīvokļu ēka Maskavā

Otrā Čečenijas kara tiešie cēloņi bija čečenu lauka komandieru Šamila Basajeva un Amira Hataba vadītie iebrukumi Dagestānā, kā arī 1999.gada septembra bumbu sprādzieni dzīvokļu ēkās Krievijas lielpilsētās, kuru rezultātā aizgāja bojā apmēram 300 cilvēku. Krievija teroraktu īstenošanā apsūdzēja čečenus, taču tajā pašā laikā vairāki aizdomīgi apstākļi norādīja uz iespējamību, ka šos bumbu sprādzienus patiesībā organizējis Krievijas Federālais drošības dienests FSB, lai noskaņotu Krievijas sabiedrību pret čečeniem un iegūtu tās atbalstu vēl viena kara uzsākšanai. Krievijas prezidents Vladimirs Putins veiksmīgi izmantoja šokētās un iebiedētās sabiedrības atbalstu jaunas militāras kampaņas izvēršanai, šoreiz apņemdamies pilnībā pakļaut Čečeniju. Sākot Otro Čečenijas karu, Putins panāca savas popularitātes pieaugumu Krievijas sabiedrībā.

Iesaistītās puses

Pirmajā Čečenijas karā Krievijas apvienoto spēku grupējums, kurš sastāvēja no dažādām Bruņoto spēku Sauszemes karaspēka, Gaisa desanta karaspēka, Gaisa kara spēka un Jūras kara flotes jūras kājnieku apakšvienībām, kā arī Iekšlietu ministrijas apakšvienībām, bija 50 000–70 000 karavīru liels. Lielās problēmas apakšvienību nokomplektēšanai raksturo fakts, ka karadarbībā tika iesaistīti jūras kājnieki, piemēram, no Ziemeļu flotes un Klusā okeāna flotes. Saskaroties ar grūtībām kaujaspējīgu apakšvienību piemeklēšanai, Krievijas Bruņoto spēku virspavēlniecība bija spiesta meklēt karadarbībā izmantojamas karaspēka vienības pa visu Krieviju. Aptuvenais Čečenijas Republikas kaujinieku skaits bija 6000.
Otrajā Čečenijas karā iesaistīto Krievijas spēku lielums bija krietni lielāks – aptuveni 100 000 karavīru, kas bija aptuveni desmitkārtīgs pārsvars pār čečeniem. Konflikta gaitā Krievijas pusē nostājās arī vairāki čečenu komandieri, kuri līdz tam brīdim bija sīvi Krievijas pretinieki, piemēram, Džabrails Jamadajevs, kurš pēc pāriešanas Krievijas pusē komandēja Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes izveidoto bataljonu „Vostok”.

Rezultāti
Avots: thevelvetrocket.com
Groznija 1995.gada martā

Abi Čečenijas kari ir vieni no asiņainākajiem postpadomju konfliktiem. Smagā karadarbība un abu pušu, bet it sevišķi Krievijas Bruņoto spēku paveikto kara noziegumu skaits noveda pie liela bēgļu un bojāgājušo civiliedzīvotāju skaita. Tiek lēsts, ka Pirmā Čečenijas kara dēļ bēgļu gaitās devās aptuveni 500 000 cilvēku. Piemēram, no Groznijas aptuveni 400 000 iedzīvotājiem 1996.gada augustā pilsētā bija palikuši tikai aptuveni 70 000. Bojāgājušo civiliedzīvotāju skaits sasniedza apmēram 40 000. Daudzas Čečenijas pilsētas un ciemi tika pilnībā nopostīti. Akadēmiskajā literatūrā sagrautā Čečenijas galvaspilsēta Groznija ir nereti tikusi salīdzināta ar Drēzdeni 1945.gadā.
Abi kari bija smagi Krievijas Bruņotajiem spēkiem zaudēto karavīru ziņā, it sevišķi pirmais karš. Tiek lēsts, ka Pirmā Čečenijas kara rezultātā Krievija zaudēja ap 7500 karavīru, savukārt otrajā karā – ap 4500 karavīriem. Abos karos čečenu kaujinieki zaudēja krietni mazāk karotāju, nekā Krievija – Pirmajā Čečenijas karā 4000 kritušo, savukārt Otrajā Čečenijas karā krita ap 3000 čečenu.

Avots: northcaucasusland.wordpress.com
Gados jaunie Krievijas obligātā dienesta karavīri Pirmajā Čečenijas karā

Pirmais Čečenijas karš noslēdzās ar faktisku Krievijas sakāvi, kam bija ārkārtīgi negatīvas sekas uz Krievijas sabiedrības attieksmi pret valsts politiku un Krievijas Bruņotajiem spēkiem kā tādiem. Šis konflikts iedragāja Bruņoto spēku prestižu. Obligātais dienests kļuva ārkārtīgi nepopulārs, ko parāda fakts, ka 2000.gadā jauniesaucamo skaits, kas izvairījās no obligātā dienesta, pieauga par 50%. Čečenijas karā iesaistītie karavīri bija slikti nodrošināti un kaujās bieži cieta savu komandieru nekompetences dēļ, kas noveda pie lieliem upuriem. Izplatīta bija alkohola lietošana. Nereti Krievijas spēku komandieri pieņēma lēmumus, atrazdamies alkohola reibumā, kam bija attiecīgas sekas uz karadarbības gaitu. Karavīru morāle bija zema, savukārt tie, kas karošanas rezultātā kļuva par invalīdiem – nokļuva no sabiedrības izstumto lomā, kuriem valsts nesniedza gandrīz nekādu atbalstu. Līdzīgi kā pēc Afganistānas kara, Čečenijas kara veterānu starpā bija izplatītas dažādas psiholoģiska rakstura problēmas, kas bieži vien noveda pie alkoholisma un narkomānijas. Šīs problēmas pastāvēja arī pēc Otrā Čečenijas kara, neskatoties uz to, ka Krievijai tā iznākums bija veiksmīgs.
Otrais Čečenijas karš sevišķi izcēlās ar lielo kara noziegumu skaitu. Krievijas Bruņoto spēku taktika, kas izpaudās liela mēroga artilērijas un aviācijas triecienu veikšanā pret apdzīvotām vietām, kurās atradās (vai varēja atrasties) čečenu kaujinieki, tika plaši pielietota Pirmā Čečenijas kara laikā, taču Otrajā Čečenijas karā tā bija galvenā cīņas metode, lai uz civiliedzīvotāju dzīvību rēķina izvairītos no grūtām un daudz dzīvā spēka zaudējumu prasošām ielu kaujām. Daudzos gadījumos artilērijas un raķešu triecieni tika speciāli vērsti pret civiliem mērķiem, apzinoties, ka to rezultātā cietīs galvenokārt civiliedzīvotāji. Šādi, piemēram, 1999.gada 21.oktobrī no operacionāli taktiskā raķešu kompleksa „Točka” palaista raķete trāpīja tirgus laukumā Groznijā, nogalinot vairāk nekā 140 civiliedzīvotāju. Ikviena pilsēta vai ciems, kura iedzīvotāji sniedza jebkāda veida palīdzību čečenu kaujiniekiem, tika vienkārši nolīdzināts līdz ar zemi. Velti piebilst, ka šāda veida karadarbība tikai veicināja jaunu kadru pievienošanos čečenu pusei.

Avots: northcaucasusland.wordpress.com
Čečenu vīrieši filtrācijas nometnē

Gan abu karu laikā, gan pēc Otrā Čečenijas kara pastāvēja Krievijas izveidotās filtrācijas nometnes, kurās tika pārbaudīti bēgļi, lai atklātu starp tiem čečenu kaujiniekus, kuri centās iejukt starp bēgļiem. Šādu nometņu pastāvēšana un darbība bija krasā pretrunā vispārpieņemtajām cilvēktiesību normām, jo pārbaudes metodes sevī ietvēra fizisku un garīgu ietekmēšanu, kā arī pārbaudāmo cilvēku turēšanu nehumānos apstākļos.

Pašreizējā situācija

Pēc konflikta aktīvās fāzes pretpartizānu operācijas bija ārkārtīgi brutālas un bieži vien pilnīgi nevainīgi cilvēki tika nogalināti uz aizdomu pamata vai vienkārši atriebjoties par sekmīgiem čečenu kaujinieku uzbrukumiem. Šajā ziņā īpaši izcēlās Ahmada Kadirova izveidotais Drošības dienests, kura vīrus sauca par kadiroviešiem. Šī 4000 vīru lielā paramilitārā vienība bija lielākā tūlīt aiz Krievijas Bruņoto spēku kontingenta. Tā cīnījās ar čečenu nemierniekiem, izmantojot brutālas metodes, piemēram, bieži vien veicot cilvēku nolaupīšanas, vēlāk šos cilvēkus nošaujot. Šāds terors tika vērsts ne tikai pret čečenu kaujinieku piederīgajiem, bet arī pret ar čečenu pretestības kustību nesaistītiem cilvēkiem. Tas, savukārt tikai stiprināja pret Krieviju vērsto partizānu kustību. Jauni vīrieši bieži vien pievienojās partizānu grupām, lai netiktu nogalināti „pretterorisma operācijas” laikā vai lai atriebtu bojāgājušos draugus un tuviniekus, jo Čečenijā asinsatriebība ir spēcīga vietējo iedzīvotāju kultūras sastāvdaļa.
 Pēc nozīmīgāko čečenu lauka komandieru nogalināšanas čečenu nacionālās pretestības kustība pakāpeniski novājinājās. Ieplūstot džihādisma idejām, mainījās palikušo cīnītāju pretestības mērķis, kas vairs netika motivēts ar nacionālismu, bet gan ar reliģisku fanātismu. 2007.gadā čečenu pretestības līderis Doku Umarovs pasludināja Kaukāza Emirāta izveidi, atsakoties no idejas par nacionālu Čečeniju. Roku rokā ar reliģisko fanātismu gāja teroraktu īstenošana, kas nebija raksturīgi čečeniem pirms Otrā Čečenijas kara, it sevišķi sieviešu pašnāvnieču (sauktas arī par „melnajām atraitnēm”, jo par pašnāvniecēm mēdza kļūt kritušo čečenu kaujinieku sievas) uzbrukumi, kas bija kaut kas pilnīgi jauns. Arī pēc kaujinieciski noskaņotā čečenu lauka komandiera Šamila Basajeva nāves 2006.gada jūlijā turpinājās teroraktu veikšana, no kuriem kā ievērojamākos varētu nosaukt sprādzienu Maskavas metro 2010.gadā, kura rezultātā gāja bojā 27 cilvēki, kā arī terorista pašnāvnieka sarīkoto sprādzienu Domodedovas lidostā Maskavā 2011.gada janvārī, kurā gāja bojā 37 cilvēki. Pēdējo gadu laikā Čečenijā, kā arī citās Kaukāza republikās lielu ietekmi ir guvis teroristiskais grupējums „Daesh”, kura piekritēji darbojas arī Ziemeļkaukāza reģionā.

Avots: russiatrek.org
Mūsdienu Groznija. Priekšplānā Ahmada Kadirova v.n. mošeja

Mūsdienās Čečenija ir relatīvi „nomierināts” reģions, taču tiek spriests, ka tā joprojām zināmā mērā ir bumba ar laika degli. Pateicoties augstajam bezdarba līmenim, korupcijai un tamlīdzīgiem faktoriem, kas raisa lielu nepamierinātību vietējo iedzīvotāju vidū, visā Ziemeļkaukāzā joprojām ir augsts separātisku tendeču potenciāls. Čečenijas pašreizējā režīma ar Ramzanu Kadirovu priekšgalā stabilitāte ir lielā mērā atkarīga no Maskavas piešķirtajiem līdzekļiem. Laikā no 2008. līdz 2012.gadam Krievija Čečenijā ir iepludinājusi finanšu līdzekļus vismaz 120 miljardu USD apmērā. Bagātīgā Čečenijas finansēšana parādās mūsdienu Groznijas centra ēku arhitektūrā, ko veido vairāki moderni debesskrāpji, kā arī Ahmada Kadirova vārdā nosauktā mošeja. Ironiskā kārtā Krievijas varas elitei tik un tā tai nācās dot Čečenijai ievērojamu autonomiju, lai saglabātu kontroli pār to, taču tajā pašā laikā Ramzans Kadirovs nekad nav vilcinājies demonstrēt savu lojalitāti Vladimiram Putinam.

 

Izmantotā literatūra:

Cīrihers, Kristofs. Postpadomju kari. Nemieri, etniskie konflikti un valstiskums Kaukāzā. Rīga, Zvaigzne ABC, 2007.

Galleoti, Mark. Russia’s Wars in Chechnya 1994–2009. Oxford: Osprey Publishing, 2014.

Politkovskaya, Anna. A Small Corner of Hell: Dispatches From Chechnya. Chichago, Chichago University Press, 2003.

Chechen Wars 1994 & 1999;
https://www.apus.edu/content/dam/online-library/student-papers/Mouzytchenko-2006.pdf

First Chechnya War - 1994-1996;
http://www.globalsecurity.org/military/world/war/chechnya1.htm

Russian Strategy in the Chechnya Wars;
http://www.bundesheer.at/pdf_pool/publikationen/felg01.pdf

Second Chechnya War - 1999-2006;
http://www.globalsecurity.org/military/world/war/chechnya2.htm

The Chechen Campaign;
http://mashar.free.fr/chapter3.htm

Россия — Чечня: цепь ошибок и преступлений;
http://www.memo.ru/uploads/files/350.pdf

18. janvāris

Iekšpolitika
18.01.2017

Čečenijā par tiesībsargājošo iestāžu neinformēšanu saistībā ar paziņas pievienošanos teroristiskajam grupējumam „Daesh” aizturēts Krievijas pilsonis Ashabs Hizrijevs, š.g. 16.janvārī informē izdevums „Gazeta”.