Izvērstā meklēšana

Kalnu Karabahas karš

Periodizācija
Foto:geo.1september.ru
Kalnu Karabahas konflikta zona

Kalnu Karabahas karš ir uzskatāms par pirmo lokālo bruņoto konfliktu postpadomju telpā. Kalnu Karabahas militārais konflikts, kura rezultātā Kalnu Karabaha pasludināja savu „neatkarību”, ilga no 1991.gada rudens līdz 1994.gada maijam. Kalnu Karabahas konfliktā iesaistītajām pusēm viedoklis par karu ir diametrāli pretējs – Armēnija kara laika notikumus dēvē par Kalnu Karabahas „atbrīvošanu”, Azerbaidžāna – par savas zemes „okupāciju”.
Sākotnējais posms Kalnu Karabahas karā bija veiksmīgāks Azerbaidžānai. Tās Bruņotie spēki, izmantojot padomju karaspēka 4.armijas atstāto tehniku un munīciju, izspieda armēņus no Šaumjanas rajona [Azerbaidžānas kontrolē esoša teritorija]. Taču drīz vien Armēnijas atbalstīto Kalnu Karabahas spēku izrādītais militārais pārākums un disciplīna ļāva revanšēties un nostiprināt kontroli ne tikai pār Kalnu Karabahu, bet ieņemt tai apkārt esošās Azerbaidžānas teritorijas.
Pēc vairākiem uzbrukumiem, atkāpšanām un pretuzbrukumiem Kalnu Karabaha pārņēma kontrolē visus Azerbaidžānas dienvidrietumu rajonus līdz pat Irānas robežai, kas veidoja apmēram 16% no visas bijušās Azerbaidžānas PSRS teritorijas.
Kara rezultātā azerbaidžāņi bija spiesti pamest savas apdzīvotās Kalnu Karabahas teritorijas, bet armēņi – Azerbaidžānas kontrolē esošo teritoriju.
1992.gada 9.maijā Kalnu Karabahas spēki ieņēma seno valsts galvaspilsētu Šušu, un šī diena Kalnu Karabahā tiek atzīmēta kā uzvaras diena.
Neskatoties uz Armēnijas atbalstītās Kalnu Karabahas militāro pārākumu, abas asiņainajā karā iesaistītās puses sevi bija izsmēlušas, un 1994.gada 5.maijā Kirgizstānas pilsētā Biškekā starp Armēnijas, Azerbaidžānas un Kalnu Karabahas aizsardzības ministriem tika parakstīts protokols, uz kura pamata 1994.gada 12.maijā puses pārtrauca kara darbību, tādējādi nemierīgajā reģionā nodrošinot „trausu” pamieru. Parakstītās vienošanās starpnieki bija EDSO Minskas grupa, Krievija, Kirgizstāna, kā arī NVS Starpparlamentārā asambleja
Jauna atklāta kara darbība Kalnu Karabahas konflikta zonā izcēlās tikai 2016.gada aprīļa sākumā, un arī šīs četru dienu ilgušās sadursmes raksturojamas kā intensīvas un īpaši cietsirdīgas.

Cēloņi

Kalnu Karabahas konflikta pirmsākumi meklējami pagātnē, tie pamatā balstās etniskajās un reliģiskajās atšķirībās: no vienas puses, armēņi – kristieši, bet no otras puses, azerbaidžāņi – musulmaņi. Situācija Kalnu Karabahā gadsimtiem ilgi ir bijusi saspīlēta. Nosacīti mierīga tā bija vienīgi padomju varas gados.
Kalnu Karabaha kā Armēnijas un Azerbaidžānas strīdus teritorija pirmo reizi parādījās 1918.gadā, kad abas valstis ieguva neatkarību. Teritoriālais strīds netika atrisināts līdz pat 1920.gadam, kad Armēnija un Azerbaidžāna tika iekļautas Padomju Savienības sastāvā, faktiski zaudējot savu neatkarību.
1920.gada decembrī Azerbaidžānas lielinieciskā vadība atteicās no iepriekšējām pretenzijām attiecībā uz Kalnu Karabahu un citām armēņu apdzīvotajām teritorijām, vienlaikus atzīstot šo teritoriju par Armēnijas PSR daļu, taču nedaudz vēlāk Azerbaidžānas vadība atjaunoja savas pretenzijas un vērsās pie Maskavas pēc palīdzības. 1921.gada 3.jūlijā Krievijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Kaukāza birojs nobalsoja par Kalnu Karabahas iekļaušanu Padomju Armēnijas sastāvā, tomēr pēc divām dienām notika jauna Kaukāza biroja sēde, kurā lēmums tika mainīts un Kalnu Karabaha tika piešķirta Azerbaidžānai. Birojs arī noteica, ka Kalnu Karabahai tiek piešķirta teritoriālā autonomija Azerbaidžānas Republikas sastāvā. Dzīvē šī rezolūcija tika ieviesta 1923.gadā.

Foto: sled.net.ua
Kaukāza republikas PSRS laikā

Nākamos gandrīz 70 gadus Kalnu Karabaha palika Azerbaidžānas PSR sastāvā ar formālām autonomajām tiesībām. Investīciju trūkuma dēļ Kalnu Karabahas autonomais apgabals bija atpalicis agrārs reģions. Ierobežotas nodarbinātības iespējas un reāla armēņu diskriminācija iegūt darbu veicināja armēņu emigrāciju. Vienlaikus bija vērojams azerbaidžāņu pieplūdums. Laika posmā no 1926. līdz 1979.gadam armēņu īpatsvars reģionā samazinājās no 95% līdz 76%, bet azerbaidžāņu īpatsvars pieauga no 5% līdz 23%. Kalnu Karabahas armēņi nevarēja iegūt izglītību dzimtajā valodā, bija aizliegts mācīt armēņu vēsturi vietējās skolās. Kultūras saites starp Kalnu Karabahu un Armēniju bija tikpat kā pārtrūkušas. Kalnu Karabaha ekonomiskās attīstības ziņā atpalika no Armēnijas. Daudzi armēņi to uzskatīja par Azerbaidžānas vadības apzināti īstenotu asimilācijas politiku, taču vienlaikus var uzskatīt, ka tās bija dabiskas padomju totalitārā režīma, kas minoritāšu aizsardzību neuzskatīja par prioritāti, sekas.
Kalnu Karabahas apvienošanās ideja ar Armēniju bija populāra armēņu inteliģences vidū. Taču tā nelielā inteliģence daļa, kas to atļāvās paust Ņikitas Hruščova un Leonīda Brežņeva valdīšanas laikā  saņēma asu reakciju no komunistiskās varas gan Armēnijā, gan Azerbaidžānā. Situācija izmainījās pēc tam, kad pie varas nāca Mihails Gorbačovs , pasludinot „perestroiku” jeb pārbūves politiku.
Samazinoties politiskajiem ierobežojumiem, Kalnu Karabahas armēņi centās nodot par savām problēmām informāciju starptautiskajiem un padomju vadītājiem.
1988.gadā visas Kalnu Karabahas apgabala rajonu padomes, izņemot azerbaidžāņu apdzīvoto Šušas rajonu, pieņēma rezolūciju, aicinot uz reģiona pāreju no Azerbaidžānas uz Armēniju.
1988.gada 20.februārī Kalnu Karabahas apgabala Tautas deputātu padomes sesija vērsās pie Armēnijas Augstākās padomes, Azerbaidžānas Augstākās padomes un PSRS Augstākās padomes ar lūgumu pievienot apgabalu Armēnijai, taču padomju līderi nevēlējās veikt nekādas reģiona robežu izmaiņas, pamatoti baidoties, ka šādas izmaiņas var novest pie nevadāmas Padomju Savienības sabrukuma. Tāpēc pašsaprotami, ka 1988.gada jūlijā PSRS Augstākās padomes Prezidijs noraidīja Kalnu Karabahas lūgumu par pievienošanos Armēnijai.
Starptautiskajā arēnā armēņu paziņojumi par pašnoteikšanās tiesībām tika uzklausīti ar „piesardzību”, jo Rietumi Kalnu Karabahas krīzi uztvēra kā sarežģījumu, kas varētu likt šķēršļus Mihaila Gorbačova reformai.
Pieaugot vardarbībai pret armēņiem Azerbaidžānā [ārpus KK] un azerbaidžāņiem Armēnijā un Kalnu Karabahā, būtiski pieauga armēņu un azerbaidžāņu bēgļu skaits. Līdz 1988.gada beigām vardarbības akti armēņu un azerbaidžāņu konfliktā sasniedza savu augstāko punktu.
1989.gadā 12.janvārī Padomju Savienības Augstākā padome Kalnu Karabahā ieviesa Maskavas pagaidu kontroli. Ārkārtas situācija tika ieviesta arī daļā Armēnijas teritorijas, bet ne Azerbaidžānā. Tā tika īstenota Kalnu Karabahas Speciālās pārvaldes komitejas Mihaila Garbačova personīgā pārstāvja Arkādija Voļska vadībā. Šis Maskavas lēmums izraisīja pretēju efektu, un, par spīti palielinātai padomju drošības spēku klātbūtnei, konflikts armēņu un azerbaidžāņu starpā turpinājās un abas puses faktiski neatzina Maskavas tiešās pārvaldes leģitimitāti.
Maskava necentās īstenot sabalansētāku pozīciju konflikta jautājumā, Kalnu Karabahas piederība Azerbaidžānai netika apšaubīta. Turklāt centrālajai varai neizdevās apturēt vai novērst Azerbaidžānas īstenoto Kalnu Karabahas un Armēnijas blokādi, kas tika ieviesta 1989.gadā.
Kalnu Karabahas armēņi sāka veidot paši savas politiskās struktūras. 1989.gada vasarā Kalnu Karabahas armēņi ievēlēja Kalnu Karabahas autonomā apgabala Iedzīvotāju pilnvaroto pārstāvju kongresu, kurā tika pārstāvēti tikai vietējo padomju armēņu deputāti. 1989.gada 24.augustā kongress ievēlēja Nacionālo padomi ar 78 locekļiem, un tās prezidijs kļuva par pirmo faktisko Kalnu Karabahas vadību.
1989.gada rudenī Kalnu Karabahā strauji pieaugošā vardarbība, kā arī komunistu režīmu apdraudētais stāvoklis Baku un Erevānā lika Maskavai izšķirties par vēl vienu pagriezienu īstenotajā politikā attiecībā uz Kalnu Karabahu. 1989.gada 28.novembrī Padomju Savienības Augstākā padome pieņēma lēmumu pārtraukt Speciālās administrācijas darbību Kalnu Karabahā un atkal atdot to Azerbaidžānas pārvaldīšanā, tādējādi atjaunojot 1988.gada stāvokli.
Atbildot uz to, Armēnijas PSR Augstākā padome un Kalnu Karabahas Nacionālā padome pasludināja Kalnu Karabahas autonomo apgabalu par Armēnijas PSR sastāvdaļu.
1990.gadā 13.janvārī apmēram 250 000 cilvēku Baku piedalījās protesta demonstrācijā pret Kalnu Karabahas neatkarības kustību. Demonstrantu grupas uzsāka pret armēņiem vērstus masveida grautiņus. Pamazām konflikts Kalnu Karabahas dēļ pārauga plaša mēroga karā starp Azerbaidžānas un Kalnu Karabahas spēka formējumiem, Armēnijai aktīvi atbalstot Kalnu Karabahu.
1991.gadā skaidri iezīmējās Armēnijas centieni panākt izstāšanos no Padomju Savienības. Savukārt Azerbaidžānā šajā laikā vēl nebija jūtama izteikta vēlme atdalīties. Tādējādi izveidojusies situācija lika Maskavai sākotnēji ieņemt pret Armēniju vērstu nostāju Kalnu Karabahas konfliktā.
1991.gada vasarā Padomju spēki, ko atbalstīja Azerbaidžānas Iekšlietu ministrijas spēki un milicija, uzbruka Kalnu Karabahai blakus esošam armēņu ciematam. Tā sauktā operācija „Gredzens” tika pārtraukta tikai pēc 1991.gada augusta puča Maskavā. Sankcionēta Padomju Bruņoto spēku izmantošana konflikta apspiešanā pastiprināja konfrontāciju un faktiski noveda pie izvērstas kaujas darbības pilsoņu kara nosacījumos PSRS teritorijā. Padomju Savienība strauji tuvojās savam kraham.
Mēnesi pēc neveiksmīgā valsts apvērsuma Maskavā Armēnija organizēja referendumu par atdalīšanos no PSRS, un 1991.gada 23.septembrī tika pasludināta neatkarība. Šajā laikā situācija Kalnu Karabahā būtiski izmainījās. Vietējā politiskā elite neuzstāja uz apvienošanos ar Armēniju, tika izvirzīta ideja par Kalnu Karabahas neatkarību.
1991.gada 2.septembrī Kalnu Karabahas apgabala padome pasludināja bijušo autonomo apgabalu par Kalnu Karabahas Republiku, iekļaujot tajā arī armēņu apdzīvoto Azerbaidžānas Šaumjanas rajonu.
Atbildot uz to, Azerbaidžāna 1991.gada 26.novembrī anulēja Kalnu Karabahas autonomo statusu.
Pašpasludinātā Kalnu Karabahas Republika 1991.gada 10. decembrī organizēja referendumu par neatkarību, un pēc parlamenta vēlēšanām 1992.gada 6.janvārī pieņēma Neatkarības deklarāciju. Šo notikumu iespaidā arī sākās atklāts militārs konflikts starp Azerbaidžānu un Armēnijas atbalstīto Kalnu Karabahu.

Iesaistītās puses

Kalnu Karabahas karā tiešā veidā bija iesaistīta Armēnija, Kalnu Karabaha un Azerbaidžāna. Abās konflikta pusēs bija iesaistīti algotņi no Krievijas, Čečenijas, Afganistānas un citām valstīm.

Foto: sled.net.ua
Azerbaidžāņu karavīri Kalnu Karabahas karā (1991–1994)

Azerbaidžānu karā atbalstīja Turcija. Ankara nodrošināja Azerbaidžānu ar militārajiem speciālistiem, kas sniedza atbalstu Azerbaidžānai Bruņotos spēku apmācībā. Formāli Krievija ieturēja neitralitāti Kalnu Karabahas karā, taču realitātē pieļāva ne tikai bijušo Padomju armijas militāro speciālistu iesaistīšanos karā gan Armēnijas, gan Azerbaidžānas pusē (darbojās kā militārie padomnieki un kaujinieki – algotņi), bet arī apgādāja ar apbruņojumu visas karā iesaistītās puses.
1992.gada pirmajā pusē Kalnu Karabahā bija dislocētas armēņu apakšvienības, kuru kopējais skaitliskais sastāvs bija līdz 6000 kaujinieku, ap 3500 vietējo zemessargu un ap 2500 Armēnijas brīvprātīgo. Armēnijā bija Iekšlietu ministrijas Speciālās nozīmes pulks, kura skaitliskais sastāvs bija 2700 (vēlāk pārgāja Aizsardzības ministrijas pakļautībā) un brīvprātīgās vienības – līdz 10 000 cilvēku. Armēnijā esošie spēki veica pierobežas aizsardzību, kā arī karavīru rotāciju uz Kalnu Karabahu. Šo formējumu apbruņojumā [kamēr Armēnija vēl nebija saņēmusi Krievijas militāro tehniku] bija apmēram 30 bruņutehnikas vienības un 12 helikopteri.

Foto: sled.net.ua
Armēņu karavīri Kalnu Karabahas karā (1991–1994)

Azerbaidžānai kara sākumā Kalnu Karabahā un tās tuvumā operēja īpašo uzdevumu milicijas vienības OMON kaujinieki un citas iekšlietu struktūras. Tāpat bija izveidoti Azerbaidžānas Nacionālās armijas bataljoni, kuros, piemēram, 1992.gada februārī bija 6000 kaujinieku. Kopumā Azerbaidžānas grupējumā Kalnu Karabahas bija apmēram 18 000 kaujinieku. Azerbaidžānas spēkiem 1992.gada vasarā (līdz Krievijas apbruņojuma saņemšanai) bija apmēram 140 bruņutehnikas vienības, 14 tanki, 4 daudzstobru reaktīvās artilērijas sistēmas „Grad”.
1992.gada vasarā Azerbaidžāna un Armēnija ieguva daļu no padomju armijas militārās tehnikas. Tika izveidotas nacionālās armijas.

Rezultāti

Kalnu Karabahas konflikts atstāja postošas sekas. Tiek lēsts, ka Kalnu Karabahas karā Azerbaidžāna zaudēja apmēram 11 000 cilvēkus, tostarp 30 000 tika ievainoti, bet Armēnija un Kalnu Karabaha zaudēja apmēram 6000 cilvēku, bet 20 000 tika ievainoti.

Foto:sled.net.ua  
Bēgļi

Kopējais bēgļu skaits pārsniedza vienu miljonu.
Kara rezultātā Kalnu Karabahas Bruņotie spēki ar Armēnijas atbalstu okupēja visu Kalnu Karabahu un tai apkārt esošos rajonus, kas kopumā veido aptuveni 16% Azerbaidžānas teritorijas.
Vairākas Kalnu Karabahas pilsētas un ciemati vairs nav apdzīvoti. Kalnu Karabahas rajonos joprojām ir neattīstīta infrastruktūra, zema ekonomiskā aktivitāte un ierobežotas pakalpojumu iespējas.

Foto: kezling.ru
Kalnu Karabahas karā nopostītā Agdamas pilsētas (pirms kara tajā dzīvoja 30 000 cilvēku)

 

Pašreizējā situācija

Ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi kopš 1994.gadā stājās spēkā starp Armēniju, Azerbaidžānu un Kalnu Karabahu panāktā vienošanās par uguns pārtraukšanas režīmu, taču situācija konflikta zonā joprojām ir saspīlēta un pastāv augsts kara darbības atsākšanās risks.
Pēc EDSO datiem, Kalnu Karabahas konflikta zonā ik gadu no snaiperu raidītām lodēm, artilērijas apšaudēs, izlūkošanas un diversiju grupu darbībās iet bojā no 300 līdz 400 cilvēku.
2014.gadā EDSO Minskas grupas ASV līdzpriekšsēdētājs Džeims Varliks nāca klajā ar priekšlikumiem, kas atspoguļo ASV nostāju Kalnu Karabahas jautājumā. Dž.Varlika izstrādātajā Kalnu Karabahas konflikta noregulēšanas pamatā ir Helsinku aktā (Helsinki Final Act) ietvertie principi, starp kuriem ir spēka vai spēka draudu nepielietošana, teritoriālā integritāte un tautas tiesības uz pašnoteikšanos.
Dž.Varlika izstrādātie nosacījumi paredz, ka puses piekrīt Kalnu Karabahas pagaidu statusam, galīgo reģiona juridisko statusu nosakot nākotnē; bijušajā Kalnu Karabahas autonomā apgabala teritorijā tiek garantēta pašpārvalde un drošība; okupētās teritorijas apkārt Kalnu Karabahai jāatdod Azerbaidžānas jurisdikcijā un pār tām jāatjauno Azerbaidžānas suverenitāte; jāizveido koridors caur Lačinas rajonu, kas savienotu Armēniju un Kalnu Karabahu Azerbaidžānā [Kalnu Karabaha no Armēnijas ir atdalīta ar Azerbaidžānai piederošu šauru zemes strēli – Lačinas koridoru]; koridoram ir jābūt pietiekami plašam, lai pa to varētu droši pārvietoties, bet tas nevar aptvert visu Lačinas rajonu; miera līgumam ir jāatzīst visu bēgļu un valsts iekšienē pārvietoto personu tiesības atgriezties savās iepriekšējās dzīves vietās; miera līgumā ir jābūt ietvertām starptautiskajām drošības garantijām, iekaitot miera uzturēšanas operācijas, kurām jābauda visu pušu uzticība.
Šobrīd joprojām nav rasti nosacījumi konflikta atrisināšanai. No starptautisko tiesību viedokļa Kalnu Karabahas konflikts ir piemērs pretrunām starp diviem fundamentāliem principiem – no vienas puses, tautas tiesības uz pašnoteikšanos (uz šo principu balstās Kalnu Karabaha), bet, no otras puses, teritoriālās integritātes princips (uz šo principu balstās Azerbaidžāna).
Ņemot vērā Kalnu Karabahas ģeopolitisko atrašanās vietu un konfliktā iesaistītos aktorus, pastāv draudi konflikta pāraugšanai reģionālā mēroga karā, kurā var tikt „ierauti” arī tādi reģionālie spēlētāji kā Krievija, Turcija, Irāna u.c., taču konflikta atrisināšana mierīgā ceļā Azerbaidžānai dotu tiesības risināt piespiedu kārtā pārvietoto personu problēmu, atvērtu papildu ekonomiskās iespējas kā reģiona tirdzniecības centram, bet Armēnijai un Kalnu Karabahai rastos iespēja iziet no starptautiskās izolācijas, uz uguns saskares līnijas pārstātu mirt cilvēki, bet realitātē panākt miera izlīgumu, kam nepieciešams visu konfliktā iesaistīto pušu kompromiss, nav gatava ne Azerbaidžānas, ne Armēnijas, ne Kalnu Karabahas elite. Arī Maskavai „iesaldētais konflikts” ir izdevīgs, jo tas paver spiediena iespējas gan uz Erevānu, gan uz Baku.

Foto: vk.com
Azerbaidžānas karogs uz atgūtās Lele-Tepes virsotnes Fizuli rajonā

Sarežģīto situāciju Kalnu Karabahas konflikta zonā apliecina arī 2016.gada aprīlī [2.–5.aprīlis] notikušās sadursmes, kas bija nopietnākās pēdējo 22 gadu laikā kopš 1994.gadā noslēgtā pamiera režīma.
Konfliktā iesaistītās puses situācijas eskalācijā apsūdzēja viena otru. Azerbaidžāna notiekošo kara darbību raksturoja kā savas zemes atbrīvošanu, bet Armēnija vērsa starptautiskās sabiedrības uzmanību uz Baku īstenotu agresiju un pamiera režīma neievērošanu.
Nopietnākās kaujas notika Kalnu Karabahas ziemeļaustrumu [Terteras rajona] un dienvidaustrumu [Fizuli rajona] virzienā. Baku informēja, ka tai ir izdevies pārņemt kontroli pār vairākām stratēģiskām virsotnēm un Kalnu Karabahas apdzīvotajām vietām, atkarojot apmēram 5% Kalnu Karabahas teritorijas. Savukārt Kalnu Karabahas atzina, ka Azerbaidžānai izdevies iegūt kontroli pār trīs svarīgām virsotnēm – apmēram 300-400 m² – robežposmā ar Irānu.

Foto: vk.com
Azerbaidžānas atgūtās Kalnu Karabahas teritorijas (pēc Baku sniegtās informācijas)

Pēc Kalnu Karabahas sniegtās informācijas, tā no 2016.gada. 2. līdz 5.aprīlim zaudējusi 29 un ievainots ticis 101 karavīrs. Bojā gājušas piecas civilpersonas un seši brīvprātīgie, 26 cilvēki tiek uzskatīti par bez vēsts pazudušiem. Pēc Azerbaidžānas sniegtās informācijas, tā zaudējusi 31 karavīru, taču realitātē konfliktā iesaistīto pušu zaudējumi ir daudz lielāki.

 

Izmantotā literatūra:

Cīrhers, Kristofs. Postpadomju kari. Rīga: Zvaigzne ABC, 2012.

Armenian-Azeri Tensions and the Nagorno-Karabakh Question;
http://www.globalresearch.ca/armenian-azeri-tensions-and-the-nagorno-karabakh-question/5518540

Nagorno Karabakh (Artsakh);
http://www.gandzasar.com/nagorno-karabakh.htm

Results of a two-day standoff on April 2-5th;
 http://vestnikkavkaza.net/articles/Results-of-a-two-day-standoff-on-April-2-5th.html

Армян убивают в Карабахе израильским оружием;
http://il24.ru/world/2013-armyan-ubivayut-v-karabahe-izrailskim-oruzhiem.html

Армяно-азербайджанский конфликт в Нагорном Карабахе: перезагрузка;
http://sled.net.ua/node/31648

История Нагорного Карабаха;
http://www.gandzasar.ru/nagorno-karabakh.htm

Карабах вспыхнул снова;
http://amarok-man.livejournal.com/507051.html

Карабахский конфликт 1988 – 2006;
http://www.miacum.am/docs/xronica/

Краткая история Карабахского конфликта;
http://forum.bakililar.az/?showtopic=2296

Нагорно-Карабахская Республика;
http://geo.1september.ru/article.php?ID=200404303

Нагорный Карабах: факты против лжи;
http://sumgait.info/caucasus-conflicts/nagorno-karabakh-facts/nagorno-karabakh-facts-5.htm

Общие сведения о Нагорном Карабахе;
http://www.kavkaz-uzel.eu/articles/90997/

Путешествия / Осень в Закавказье. Нагорный Карабах. Эхо войны;
http://kezling.ru/travels/caucasian-autumn-13/  (Опубликовано: 11 февраля 2015)