Izvērstā meklēšana

Konflikts Ukrainā

Periodizācija
Foto: businessinsider.com
Anektētā Krima un okupētie Donbasa rajoni

Kopš 2014.gada Ukrainā vērojamos notikumus ir iespējams definēt kā slēptu Krievijas agresiju, kuras ietvaros Krievija anektēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu un okupēja daļu Donbasa reģiona.
Krievija oficiāli noliedz savu militāro iesaisti Ukrainā, cenšoties attēlot minētos notikumus kā pilsoņu kara izpausmi. Šim Krievijas naratīvam ilgstoši palīdzēja fakts, ka Ukrainas un Rietumvalstis politisku apsvērumu dēļ ilgi izvairījās definēt notikumus Donbasā kā Krievijas un Ukrainas karu, dēvējot tos kā Kijevas organizētu pretterorisma operāciju pret separātistiem. Tiesa, pēdējā laikā ir konstatējama šī diskursa maiņa. Pirmkārt, vērojama Ukrainas politiskās vadības atkāpšanās no termina „Pretterorisma operācija” lietojuma, tā vietā bruņoto konfliktu Donbasā dēvējot par Krievijas un Ukrainas karu. Otrkārt, 2016.gada 13.oktobrī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja karadarbību Donbasā definēja kā „Krievijas agresiju” pret Ukrainu.
Krievijas agresijā pret Ukrainu ir iespējams izdalīt vairākus nosacītus posmus.
Pirmajā posmā, kas aptvēra 2014. gada februāri un martu, Krievija, izmantojot varas maiņas Kijevā radīto varas vakuumu, okupēja un anektēja Krimas pussalu. Kā ieganstu agresijai Kremlis izmantoja Krimā 2014.gada februārī un Ukrainas dienvidaustrumu apgabalu pilsētās notiekošos pret Ukrainas varasiestādēm vērstos mītiņus. Krimas okupācijas un aneksijas norisē ir iespējams izdalīt vairākus etapus: a) 20.–27.februāris, kad Maskavā tika pieņemts lēmums par militārās agresijas uzsākšanu, tika izsludināta plaša Krievijas Bruņoto spēku vienību pēkšņās kaujas gatavības pārbaude un uz Krimā esošo Krievijas Melnās jūras flotes bāzi pa jūru tika pārsviestas Krievijas Bruņoto spēku vienības, kuru karavīri naktī no 26. uz 27.februāri ieņēma Krimas parlamenta ēku; b) 27.februāris–10.marts. Šajā laikā Krimas parlamenta deputāti pieņēma lēmumu rīkot referendumu par Krimas autonomijas palielināšanu un Krimā sāka parādīties Krievijas militārpersonas bez atpazīšanās zīmēm, kas ieņēma pussalas stratēģiskos objektus un uzsāka pussalā dislocēto Ukrainas Bruņoto spēku vienību blokādi; c) 10.–18.marts, kad tika veikti priekšdarbi formālai Krimas aneksijas sagatavošanai.16.martā tika organizēts referendums, kurā, saskaņā ar oficiālajiem datiem, piedalījās 83,1% Krimas iedzīvotāju, no kuriem 96,77% atbalstīja pievienošanos Krievijai, bet 2,51% nobalsoja par Krimas autonomijas paplašināšanu Ukrainas sastāvā. Par nederīgiem tika atzīti 0,72% biļetenu. Ņemot vērā iepriekšminēto, neleģitīmā Krimas un Sevastopoles politiskā vadība 2014.gada 17.martā paziņoja par jaunas valsts – Krimas Republikas izveidi. Aneksijas process tika noslēgts 2014.gada 18.martā, kad Kremlī tika parakstīts līgums par Krimas Republikas uzņemšanu Krievijas Federācijas sastāvā.

Foto: obozrevatel.com
Krievijas karavīri Krimā

Otrais posms: 2014.gada aprīlis–septembris, kura laikā Donbasa notika galvenās kaujas. 2014.gada 14.augustā Ukrainas varasiestādes paziņoja par Pretterorisma operācijas sākšanu valsts austrumos. Iepriekšminētajam par iemeslu kalpoja 2014.gada 6.aprīlī separātistu īstenotā Harkovas, Doņeckas un Luhanskas apgabalu valsts iestāžu ēku sagrābšana, kā arī Krievijas algotņu vienību ierašanās 2014.gada 12. un 13.aprīlī vairākās Doņeckas apgabala apdzīvotajās vietās – Družkovā, Harcizkā, Kramatorskā, Krasnijļimanā, Krasnoarmejskā, Makijevā, Mariupolē un Slavjanskā.
2014.gada 24.aprīlī Ukrainas spēki uzsāka pirmo Slavjanskas, kur atradās kaujinieku līdera Igora Girkina štābs, ieņemšanas mēģinājumu. Taču, redzot Krievijas armijas koncentrāciju Ukrainas pierobežā, pilsētas ieņemšanas mēģinājums tika atlikts. Atkārtots Slavjanskas ieņemšanas mēģinājums notika 2.maijā, taču, nespējot gūt vērā ņemamus panākumus, Ukrainas vadība atlika operācijas tālāku norisi, atsakoties no tieša pilsētas ieņemšanas mēģinājuma. Tā vietā tika uzsākta Ukrainas spēku koncentrācija Donbasā, kas ļāva tai gūt ievērojamu skaitlisko pārsvaru pār separātistu spēkiem un uzsākt jūnijā jaunu vērienīgu uzbrukumu.
Jau 2014. gada 17. jūnijā Igors Girkins izplatīja video vēstījumu, kurā atzina, ka gadījumā, ja konfliktā neiesaistīties Krievija, viņa spēki tuvākajā laikā tiks sakauti. Tomēr 20.jūnijā jaunievēlētais Ukrainas prezidents Petro Porošenko, uzsākot priekšvēlēšanu laikā izstrādātā Donbasa konflikta noregulēšanas miera plāna izpildi, izsludināja līdz 2014.gada 30.jūnijam pamieru un piedāvāja separātistu kaujiniekiem atdot Ukrainai kontroli pār Ukrainas un Krievijas valsts robežkontrolpunktiem Izvarino, Dolžakij un Červonopartizansk, kā arī aicināja viņus atbrīvot sagrābtos ķīlniekus. Ņemot vērā, ka līdz noteiktajam datumam minētās prasības netika izpildītas, Ukrainas spēki naktī no 30. jūnija uz 1. jūliju atjaunoja uzbrukumu.
4.jūlijā Ukrainas spēkiem izdevās gandrīz pilnībā ielenkt Slavjansku, kā rezultātā I.Girkina spēki bija spiesti atkāpties uz Doņecku, pametot tajā praktiski visu bruņutehniku, un 5.jūlijā Ukrainas spēki ieņēma Slavjansku. Zaudējot savu galveno atbalsta bāzi, prokremliskie kaujinieki bija spiesti pamest arī vairākas citas reģiona pilsētas – Kramatorsku, Konstantinovku un Družkovu.
Kopš 2014.gada jūlija, lai nepieļautu prokremlisko kaujinieku militāru sagrāvi, konfliktā arvien atklātāk sāka iesaistīties Ukrainas pierobežā koncertētās Krievijas armijas vienības, radot Ukrainas spēkiem ievērojamus zaudējumus. Par pirmo nopietno Ukrainas spēku sakāvi uzskatāms t.s. „Dienvidu katls”, kas 2014. gada jūlijā izveidojās Luhanskas apgabala dienvidos un kurā iekļuva Ukrainas Bruņoto spēku 24., 28., 51., 72. un 79. brigādes, kuras mēģināja atjaunot kontroli pār Ukrainas un Krievijas valsts robežu. Virzoties gar valsts robežu, Ukrainas spēki izveidoja garu „joslu”, kas bija ievainojama gan no ziemeļiem, kur atradās prokrievisko kaujinieku vienības, gan arī no dienvidiem Rostovas apgabalā, kur atradās Krievijas Bruņoto spēku vienības.
Minētajā situācijā Ukrainas spēki 11.jūlijā netālu no Zeļenopoļas (Luhanskas apgabals) tika apšaudīti no reaktīvajām zenītraķešu sistēmām. Pēc oficiālajiem Ukrainas Aizsardzības ministrijas datiem, apšaudes rezultātā krita 19, bet tika ievainoti 93 Ukrainas karavīri. 16.jūlijā nezināms Rostovas apgabala iedzīvotājs ievietoja internetā video, kurā redzams, kā Gukovas apgabalā dislocētās Krievijas armijas vienības no reaktīvajām zenītartilērijas sistēmām „Grad” apšauda Ukrainas spēkus.
Pēc tam, kad 17.jūlijā virs Donbasa tika notriekta Malaizijas aviokompānijas lidmašīna „Boeing”, kā rezultātā gāja bojā visi 283 uz tās klāja esošie pasažieri un 15 apkalpes locekļi, Krievijas artilērija Ukrainas pozīcijas sāka apšaudīt pilnīgi atklāti. Ukrainas spēkiem, lai neizprovocētu atklātu militāru konfliktu ar Krieviju, bija aizliegts atklāt atbildes uguni. Neskatoties uz iepriekšminēto, valsts militārā vadība, cenšoties saglabāt kontroli pār valsts robežu, nolēma atstāt brigādes „katlā”, kur tās trīs nedēļas nesaņēma konkrētas pavēlas un izjuta nopietnas apgādes problēmas. Šajos apstākļos 6.augustā brigāžu vadība pieņēma lēmumu izlauzties no „katla”.
Tajā pašā laikā citi pretterorisma operācijā iesaistītie spēki turpināja veiksmīgu uzbrukumu, atbrīvojot Lisičansku, Severodoņecku un citas apdzīvotās vietas, kā arī praktiski ielencot Doņecku un Luhansku, kā rezultātā t.s. Doņeckas un Luhanskas tautu republiku bruņotie formējumi tika viens no otra praktiski izolēti. Lai panāktu pilnīgu Doņeckas kaujinieku izolāciju, Ukrainas militārā vadība pieņēma lēmumu ieņemt stratēģiski svarīgo Ilovaisku, ko Ukrainas spēkiem daļēji izdevās izdarīt 18.augustā. Tomēr šajā brīdī karā aktīvi iesaistījās Krievijas armija, kas, lai nepieļautu pilnīgu prokrievisko kaujinieku sagrāvi, trīs vietās – pie Luhanskas, Saur-Magilas virzienā un Doņeckas apgabala dienvidos – šķērsoja Krievijas un Ukrainas robežu.
2014.gada 25.augustā sākās Krievijas armijas uzbrukums, kurā, pēc toreizējā Ukrainas aizsardzības ministra Valērija Geletaja teiktā, bija iesaistītas sešas Krievijas Bruņoto spēku bataljonu taktiskās grupas, kuru kopējais skaitliskais lielums bija 6500 cilvēku. Uzbrukuma rezultātā Krievijas armija izsita Ukrainas spēkus no vairuma jūlija kampaņas laikā ieņemtajām pozīcijām, ieņēma Novoazovsku, iesaistoties kaujā ar trim Ukrainas armijas vienībām par Ilovaisku. Iepriekšminētais noveda pie t.s. „Ilovaiskas katla” izveides. Šajā situācijā Ukrainas militārā vadība pieņēma lēmumu vienoties ar Krieviju par koridora izveidi, ļaujot Ukrainas spēkiem labprātīgi atkāpties. Neskatoties uz šādas vienošanās panākšanu, 2014.gada 29.augustā Krievijas armija atklāja uz Ukrainas spēkiem artilērijas uguni, kā rezultātā, pēc V.Geletaja teiktā, krita 108 cilvēki. Savukārt Ukrainas parlamenta izmeklēšanas komiteja secināja, ka Ilovaiskas katlā ir krituši vairāk nekā 300 karavīri.
Krievijas armijas uzbrukuma rezultātā Ukraina atteicās no plāniem par Donbasa atbrīvošanu militārā ceļā un uzsāka sarunas par konflikta mierīgu noregulēšanu, 2014.gada septembrī parakstot t.s. Minskas memorandu par uguns pārtraukšanas režīmu, kas iezīmēja plaša mēroga karadarbības beigas.
Trešais posms: 2014.gada septembris–2015.gada februāris. Šajā posmā vērojamas lokālas Ukrainas un Krievijas atbalstīto separātistu spēku sadursmes, kuru kulminācija bija 2015.gada februārī notikusī Debaļceves kauja. Minētās sadursmes starptautiskā līmenī aktualizēja jautājumu par militāri tehniskās palīdzības sniegšanu Ukrainai, iezīmējot pretrunas starp ASV, kas apsvēra šādas palīdzības sniegšanas iespējamību, un Eiropas vadošajām lielvalstīm Vāciju un Franciju, kas uzskatīja, ka Ukrainas apbruņošana veicinās konflikta tālāku eskalāciju. Minētajā situācijā Vācijas kanclere Angela Merkele nāca klajā ar iniciatīvu par jaunas Donbasa konflikta noregulēšanas vienošanās noslēgšanu, kas kalpotu kā papildinājums 2014.gada septembrī parakstītajam Minskas memorandam un kura izpildi garantētu Krievijas, Ukrainas, Vācijas un Francijas līderi.
Ceturtais posms: 2015.gada februāris–pašlaik. Posmu raksturo situācijas relatīva stabilitāte: no vienas puses, šajā laikā nav notikušas plaša mēroga kaujas un vērojama frontes līnijas stabilitāte, taču, no otras puses, militārās spriedzes līmenis joprojām saglabājas augsts. To nosaka ne tikai pušu regulārās apšaudes, bet arī sasprindzinājums Ukrainas un Krievijas attiecībās, kā rezultātā nav izslēgta plašu militāro sadursmju atjaunošanās iespējamība.

Cēloņi

Krievijas agresiju Ukrainā lielā mērā izprovocēja toreizējā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča vēlme parakstīt asociācijas līgumu ar ES, kas, savukārt, izslēdza Ukrainas iespēju pievienoties Kremļa kūrētajiem postpadomju telpas integrācijas projektiem (Muita savienība, Eirāzijas Ekonomiskā savienība), kuros Ukrainai bija atvēlēta nozīmīga loma. Tādēļ Maskava, lai piespiestu V.Janukoviču pārskatīt lēmumu par tuvināšanos ES, kopš 2013.gada jūlija palielināja pret Kijevu ekonomisko un politisko spiedienu, kura ietekmē V.Janukovičs 2013.gada novembrī negaidīti paziņoja par nodomu atlikt asociācijas līguma ar ES parakstīšanu un vēlmi tuvināties Krievijai. Iepriekšminētais izraisīja Ukrainā plašus protestus, novedot pie V.Janukoviča gāšanas un opozīcijas partiju nākšanas pie varas. Tas, no vienas puses, polarizēja Ukrainas sabiedrību, bet, no otras puses, radīja Maskavas pārliecību, ka protesta akcijas ir organizējušas Rietumvalstis ar mērķi kaitēt Krievijas interesēm.
Opozīcijas partiju nākšana pie varas Kijevā no Krievijas interešu viedokļa radīja Ukrainas eiroatlantisko centienu atjaunošanos draudus. Cenšoties saglabāt kontroli pār Melnās jūras flotes bāzi Sevastopolē, Kremlis izšķīrās par Krimas pussalas aneksiju. Vienlaikus Krievija, izmantojot Ukrainas sabiedrībā pastāvošās pretrunas un sociālekonomiskās problēmas, uzsāka Ukrainas dienvidaustrumu apgabalu destabilizāciju, tādējādi cerot piespiest Ukrainas varasiestādes piekāpties Maskavas izvirzītajiem konflikta noregulēšanas priekšnoteikumiem, kuru izpildes gadījumā ne tikai tiktu izslēgta Ukrainas pievienošanās eiroatlantiskajām struktūrām, bet arī tiktu nodrošināta faktiska Maskavas kontrole pār Ukrainas dienvidaustrumu reģioniem.
Tajā pašā laikā nozīmīgs (iespējams, pat noteicošs) faktors Ukrainas destabilizācijā bija V.Janukoviča un viņam pietuvināto personu politiskā un ekonomiskā ietekme valsts dienvidaustrumu reģionos, kur atradās bijušā prezidenta un viņa politiskā spēka – Reģionu partijas – tradicionālā atbalsta bāze. Kontrole pār dienvidaustrumu apgabaliem pēc 2014.gada februārī Kijevā notikušās varas maiņas vecajai politiskajai un ekonomiskajai elitei, izmantojot savu ietekmi pār reģionālajām administratīvajām un spēka struktūrām, kā arī baznīcu, ļāva 2014.gada pavasarī destabilizēt un veicināt separātismu dažādos valsts reģionos – pirmām kārtām Harkovas, Odesas, Doņeckas un Luhanskas apgabalos. Krievija izmantoja šo Ukrainas gāztās politiskās elites revanšismu savu ārpolitisko mērķu sasniegšanai, uzsākot tiešu separātistu finansiālu un materiāli tehnisko atbalstu. Lai maskētu agresiju Donbasā, Maskava balstījās uz boļševiku pārbaudīto taktiku, kad, izmantojot valsts iedzīvotāju ideoloģiskās atšķirības, atsevišķās teritorijās tika veidota paralēla, neleģitīma vara, pasludinot t.s. Doņeckas un Luhanskas tautu republikas.

Iesaistītās puses

Saskaņā ar Ukrainas Valsts kara veterānu un Pretterorisma operācijas dalībnieku dienesta 2016.gada augustā publicēto informāciju, kopš 2014.gada aprīļa Pretterorisma operācijā Donbasā ir piedalījušies vairāk nekā 248 000 cilvēku.
Saskaņā ar aptuveniem aprēķiniem, konflikta sākotnējā fāzē 2014.gada pavasarī Pretterorisma operācijā tika iesaistīti 10 000–15 000 spēka struktūru pārstāvji (Bruņoto spēku militārpersonas, Ukrainas Drošības dienesta kaujinieki un Robežapsardzības dienesta darbinieki, Iekšlietu ministrijas specvienību „Gepard” un „Jaguar”, kā arī t.s. brīvprātīgo bataljonu kaujinieki). 2014.gada augustā toreizējais Ukrainas premjerministrs paziņoja, ka Ukrainas grupējums Donbasā ir sasniedzis 50 000 cilvēkus. No Ukrainas prezidenta Pjotra Porošenko paziņojumiem izriet, ka kopš 2015.gada jūnija Pretterorisma operācijā Donbasā ir iesaistīti 60 000 cilvēku.

Foto: dsnews.ua
Igors Girkins (Strelkovs) un Aleksandrs Borodajs

Pretterorisma operācijas sākumā, ņemot vērā zemo separātisma atbalstu iedzīvotāju vidū, t.s. Doņeckas un Luhanskas tautu republiku kaujinieku kodolu veidoja vietējie kriminālās vides pārstāvji, kā arī algotņi no Krievijas, kurus koordinēja Krievijas specdienestu pārstāvji (Igors Girkins (Strelkovs), Aleksandrs Borodajs). Pēc toreizējā Ukrainas Drošības dienesta vadītāja Valentīna Naļivaičenko teiktā, 2014.gada 19.maijā Donbasā atradās tikai 500–600 separātistu kaujinieku, kuri bija ieņēmuši stratēģiski nozīmīgākās reģiona pilsētas Doņecku, Luhansku, Horļivku un Slavjansku. Kā 2015.gada augustā paziņoja A.Borodajs, kurš tanī laikā bija kļuvis par Donbasa Brīvprātīgo savienības, kas apvieno Donbasā karojušos Krievijas pilsoņus, priekšsēdētāju, kopumā Ukrainā ir karojuši apmēram 50 000 brīvprātīgo no Krievijas.
Ņemot vērā, ka Krievija oficiāli distancējas no Donbasa konflikta, nav pieejami oficiāli dati par konfliktā iesaistīto Krievijas Bruņoto spēku karavīru skaitu. Zināmu ieskatu Krievijas karavīru iesaistes apmēros sniedz starptautiskās atklāto avotu pētnieku grupas „Bellingcat” 2016.gada augustā publicētais pētījums, kurā apkopoti dati par Krievijas Bruņoto spēku karavīru sociālajos tīklos 2014.–2015.gadā publicētajiem medaļu un apbalvojumu attēliem. Daudzos attēlos ir redzams unikāls medaļu sērijas numurs, kas pētniekiem ļāvis secināt, ka kopš Donbasa konflikta sākuma, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir ievērojami pieaudzis apbalvoto Krievijas BS karavīru skaits. Šajā laikā viņiem ir tikušas izsniegtas vismaz 10 000 medaļas par īpašiem nopelniem kaujasdarbībā „Za bojevije otļičija”, par drošsirdību „Za otvagu”, kā arī Suvorova un Žukova medaļas. Pētījuma autori uzskata, ka pat gadījumā, ja pieņem, ka ir ticis apbalvots katrs Donbasa konfliktā iesaistītais Krievijas BS karavīrs, tad Donbasā ir karojušas vismaz 10 000 Krievijas BS militārpersonas, tomēr, visticamāk, konfliktā ir bijuši iesaistīti vairāki desmiti tūkstoši Krievijas karavīru.
Kopš 2014.gada novembra Krievija okupētajos Donbasa rajonos sāka formēt divus armijas korpusus, kuru izveides process noslēdzās 2015.gada oktobrī. Savukārt 2016.gada maijā tika veikta abu korpusu reorganizācija, kuras ietvaros, saglabājot to struktūru, tie pēc Krievijas Bruņoto spēku vienību parauga tika pārveidoti par operatīvajām pavēlniecībām „Doņecka” un „Luhanska”, kurās ietilpst attiecīgi 20 000 un 15 000 cilvēku. To apbruņojumā kopumā ir apmēram 480 tanki, 980 bruņutransportieri, 760 artilērijas sistēmas un 210 zenītraķešu sistēmas. Tādējādi ir pamats runāt par Krievijas regulāro Bruņoto spēku vienību, kurās dien arī Ukrainas pilsoņi, klātbūtni Donbasā. Ukrainas pilsoņu dienestam Krievijas Bruņotajos spēkos par pamatu kalpo V.Putina 2015.gada janvārī parakstītais rīkojums „Par izmaiņām militārā dienesta kārtībā”, kas ļauj dienēt Krievijas Bruņotajos spēkos jebkuram ārvalstu pilsonim, kurš pārvalda krievu valodu un iepriekš nav bijis krimināli sodīts.

Rezultāti

Krievijas agresija ir atstājusi jūtamas sekas. No 2014.gada aprīļa vidus līdz 2016.gada oktobrim konflikta rezultātā gāja bojā vairāk nekā 9300 cilvēku, no tiem vairāk nekā 2600 Ukrainas spēka struktūru pārstāvji, 21 500 guva ievainojumus, bet 1,8 miljoni ir bijuši spiesti pamest savas mājas. Ticamu datu par kritušajiem separātistu un Krievijas Bruņoto spēku karavīriem nav. 2015.gada martā Ukrainas varasiestādes kritušo separātistu skaitu lēsa 14 600 cilvēku apmērā, bet 2016.gada martā Ukrainas Drošības dienests paziņoja, ka Donbasa konflikta laikā krituši vismaz 1600 Krievijas Bruņoto spēku karavīri. Vienlaikus 2016.gada martā Krievijas sabiedrisko aktīvistu grupa „Gruz-200” publicēja pētījumu, no kura izriet, ka Donbasa konfliktā krituši vismaz 2000 Krievijas pilsoņu.
Agresijas rezultātā Krievija ir anektējusi Krimas pussalu un okupējusi daļu Doņeckas un Luhanskas apgabalu, kuru kopējā platība veido 44 000 kvadrātkilometrus jeb 7,3% Ukrainas teritorijas.
Krievijas agresija ir atstājusi būtisku ietekmi uz Ukrainas iekšpolitiku, veicinot populistu popularitātes pieaugumu, kā arī uz Ukrainas ekonomiku. Ņemot vērā karadarbībā sagrauto Donbasa infrastruktūru un rūpnīcu izvešanu uz Krieviju, Ukraina ir zaudējusi 20% iekšzemes kopprodukta.

Pašreizējā situācija
Foto: ria.ru
Pušu uguns saskares līnija Donbasā

Pašreizējo militāro situāciju Donbasā ir iespējams rakstura kā zema līmeņa konfliktu ar potenciālu eskalāciju risku.
Konflikta attīstības dinamiku nosaka ne tik daudz Ukrainas un Donbasa pašpasludināto republiku, cik Ukrainas, Krievijas un Rietumvalstu (primāri ASV, Vācijas un Francijas) pretrunas un atšķirīgā nostāja par Donbasa konflikta noregulēšanas pamatprincipiem. Krievijas nostāja šajā jautājumā tika izklāstīta jau 2014.gada 14. martā Londonā notikušo ASV valsts sekretāra Džona Kerija un Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova sarunu laikā, kad Krievija kā priekšnoteikumu konflikta noregulēšanai izvirzīja prasību mainīt Ukrainas konstitūciju, pārvēršot valsti par federāciju un piešķirot krievu valodai otras valsts valodas statusu. Savukārt Ukrainas prezidenta Petro Porošenko izstrādātais miera plāns paredz ārvalstu algotņu izvešanu no Ukrainas teritorijas, separātistu kaujinieku atbruņošanu un daļēju amnestiju, ierobežotu Ukrainas decentralizāciju un krievu valodas tiesību garantijas. Ņemot vērā, ka Petro Porošenko minēto plānu bija izvirzījis kā savu priekšvēlēšanu kampaņas centrālo elementu, viņš, 2014.gada 25.maijā kļūstot par prezidentu, uzskatīja, ka viņam dots plašs tautas mandāts minētā plāna izpildē.
Kaut arī dažādās konflikta fāzēs puses taktisku apsvērumu dēļ ir demonstrējušas elastību, īslaicīgi mīkstinot savu nostāju atsevišķos jautājumos, tomēr kopumā pušu pretrunas ir palikušas nepārvaramas, kavējot konflikta noregulējumu.
Pašlaik Krievijas un Ukrainas sarunas par Donbasa konflikta noregulēšana noris t.s. Minskas vienošanos ietvaros. Proti, 2014.gada 1.septembrī Minskā notika trīspusējās Ukrainas krīzes kontaktgrupas sēde, kurā Ukrainu pārstāvēja eksprezidents L.Kučma, Krieviju – tās vēstnieks Kijevā Mihails Zurabovs, bet EDSO – Haidi Taljavini. Sēdē piedalījās arī t.s. Doņeckas un Luhanskas tautu republiku pārstāvji – Andrejs Purgins, Aleksejs Karjakins un Aleksandrs Žučkovskis. Sēdes laikā pašpasludināto republiku pārstāvji aicināja Kijevu „atzīt to īpašo statusu”, pārtraukt pretterorisma operāciju, sarīkot jaunas vēlēšanas un atzīt krievu valodas statusu. Sarunu gaitā Doņeckas un Luhanskas pārstāvji norādīja, ka vēlas integrēties Krievijā un Muitas savienībā, tādēļ tām ir nepieciešams „īpašs ārējās ekonomiskās darbības statuss”. Savukārt 2014.gada 3.septembrī Ukrainas prezidents P.Porošenko paziņoja, ka ir vienojies ar Krievijas kolēģi V.Putinu par pamieru. Pēc šī P.Porošenko paziņojuma V.Putins nāca klajā ar Donbasa konflikta noregulēšanas plānu, kas sastāvēja no septiņiem punktiem. Pirmkārt, visu konfliktā iesaistīto pušu uguns pārtraukšana. Otrkārt, visu Ukrainas spēka struktūru atvilkšana no pretterorisma operācijas zonas, lai nepieļautu apdzīvoto vietu artilērijas apšaudi. Treškārt, starptautiska pamiera kontrole. Ceturtkārt, atteikšanās no militārās aviācijas izmantošanas. Piektkārt, visu karagūstekņu un ķīlnieku apmaiņa „bez papildu noteikumu izvirzīšanas”. Sestkārt, „humāno koridoru” izveide, lai nodrošinātu bēgļu un humāno kravu brīvu kustību. Septītkārt, remontbrigāžu nosūtīšana uz Donbasu, lai atjaunotu reģiona sociālo infrastruktūru.
Pēc šī V.Putina paziņojuma separātistu līderi Aleksandrs Zaharčenko un Igors Plotņickis norādīja, ka piekrīt uguns pārtraukšanai, un 2014.gada 5.septembrī Minskā starp Ukrainas un t.s. Doņeckas un Luhanskas tautu republiku pārstāvjiem tika parakstīts t.s. Minskas memorands par uguns pārtraukšanu. Apmaiņā pret to Kijeva piekrita piešķirt okupētājiem Donbasa reģioniem īpašu ar likumu apstiprinātu statusu.
Ukrainas parlaments minēto likumu atbalstīja 2014.gada 16.septembrī. Likums nosaka, ka okupētajiem Doņeckas un Luhanskas apgabalu rajoniem uz trim gadiem tiek piešķirts īpašs pašpārvaldes statuss, kā īstenošanai reģionā jārīko vietējās nozīmes vēlēšanas. Tāpat tiek garantēta „krievu un jebkuras citas valodas brīva izmantošana sabiedriskajā un privātajā dzīvē, krievu un jebkuras citas valodas apguve un atbalsts, to brīva attīstība un vienlīdzība”. Ukraina, saskaņā ar likumprojektu, apņemas sniegt Donbasa attīstībai nepieciešamo finansiāli ekonomisko palīdzību. Vienlaikus likums nosaka, ka Doņeckas un Luhanskas apgabaliem uz pārrobežu sadarbības pamata ir tiesības veidot „pastiprinātas un padziļinātas kaimiņattiecības ar Krievijas administratīvi teritoriālajām vienībām”. Saskaņā ar likumu, okupētajiem Doņeckas un Luhanskas apgabalu rajoniem ir tiesības no vietējo iedzīvotāju vidus veidot „tautas milicijas” vienības. Uz šī likuma pamata 19.septembrī Minskā tika parakstīts memorands par uguns pārtraukšanas režīmu. Memorands, kas sastāv no deviņiem punktiem, tostarp nosaka, ka trīspusējās kontaktgrupas 2014.gada 5.septembrī Minskā panāktās vienošanās par uguns pārtraukšanu sekmīgai realizācijai pusēm nepieciešams atvilkt karaspēku 15 km attālumā no uguns saskares līnijas, tādējādi izveidojot 30 km platu drošības zonu, kurā nedrīkstēs atrasties inženiertehniski šķēršļi un mīnu lauki. Tāpat, saskaņā ar memorandu, pusēm ir aizliegts izmantot aviāciju un bezpilota lidaparātus, kā arī jāizved visi ārvalstu militārie formējumi un algotņi. Memorands paredzēja izvietot Ukrainas un Krievijas pierobežā EDSO novērotājus, kas kontrolēs pamiera ievērošanas izpildi.
Neskatoties uz šo memorandu, turpinājās pušu savstarpējās apšaudes, kā rezultātā 2015.gada janvāra sākumā Krievija uzsāka jaunu ofensīvu, pēc kuras Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Fransuā Olands nāca klajā ar jaunu miera iniciatīvu. 2015.gada 11.februārī Minskā notika Ukrainas, Krievijas, Vācijas un Francijas līderu, kā arī paralēlas Trīspusējās kontaktgrupas (Ukraina, Krievija, EDSO, kā arī t.s. Doņeckas un Luhanskas tautu republiku pārstāvji) sarunas par Ukrainas krīzes noregulējumu. Šo sarunu ietvaros tika panākta jauna vienošanās „Pasākumu komplekss par Minskas vienošanos izpildi” (t.s. Minska-2), kas paredzēja atjaunot pamiera režīmu un uzsākt apbruņojuma atvilkšanu no pušu uguns saskares līnijas, izveidojot drošības zonu. Vienošanās nosaka, ka Ukraina apbruņojumu atvilks no pušu faktiskās, savukārt separātisti no 2014.gada 19.septembra Minskas memorandā noteiktās robežlīnijas
Saskaņā ar vienošanām, Ukrainai un pašpasludināto republiku pārstāvjiem bija jāuzsāk dialogs par Ukrainas likumdošanai atbilstošu vietējo vēlēšanu rīkošanu. Ukrainas parlamentam 30 dienu laikā bija jāpiešķir separātistu kontrolētajām teritorijām īpašs statuss, jāizsludina kaujinieku amnestija un 19 dienu laikā jāveic visu gūstekņu apmaiņa, kā arī līdz 2015.gada beigām jāveic Ukrainas konstitucionālā reforma, ņemot vērā separātistu kontrolēto teritoriju īpašo statusu. Vienošanās paredzēja visu ārvalstu militāro formējumu, algotņu un tehnikas izvešanu no Ukrainas EDSO uzraudzībā. Ukrainas un Krievijas robežkontroles atjaunošanu bija paredzēts ieviest līdz 2015.gada beigām (pēc konstitucionālo izmaiņu veikšanas un vēlēšanu organizēšanas Donbasā).
Šobrīd Minskas vienošanos izpilde ir nonākusi strupceļā: kaut arī 2015.gada 2.oktobrī Normandijas formāta līderu tikšanās Parīzē laikā tika panākta noruna par vienošanos pagarināšanu uz 2016.gadu, neviens no to punktiem tā arī nav izpildīts. Iepriekšminēto nosaka Ukrainas un Krievijas atšķirīgā Minskas vienošanos ietverto punktu izpildes kārtības interpretācija. Krievija uzstāj, ka Ukrainai sākotnēji ir jāpieņem likums par Donbasa īpašo statusu, jāveic konstitūcijas izmaiņas, decentralizējot valsti, jāorganizē Donbasa pašpasludināto republiku teritorijā pašvaldību vēlēšanas, un tikai tad Ukraina atgūs kontroli pār valsts robežu. Savukārt Kijeva uzstāj uz pretēju dokumenta interpretāciju, norādot, ka sākotnēji nepieciešams atrisināt drošības jautājumus (stabila uguns pārtraukšanas režīma nodrošināšana, jāizved ārvalstu karaspēks un algotņi, jāatdod kontrole pār Ukrainas nekontrolēto valsts robežas posmu Donbasā u.c.) un tikai tad ir iespējama Minskas vienošanos politiskās sadaļas izpilde (pašvaldību vēlēšanu norise Donbasā, Ukrainas konstitūcijas maiņa un īpaša statusa piešķiršana atsevišķiem Doņeckas un Luhanskas apgabalu rajoniem utt.).

 

Izmantotā literatūra:

Тымчук, Дмитрий, Карин, Юрий и др. Вторжение в Украину: хроника российской агрессии. Киев: Брайт Букс, 2016.

Izmantotie interneta resursi:

What is causing the conflict in Ukraine?;
https://www.opendemocracy.net/can-europe-make-it/tymofiy-mylovanov/security-policy-for-ukraine

Загальний список загиблих на Донбасі російських військовослужбовців і найманців;
http://www.slideshare.net/tsnua/ss-59145514?ref=http://ru.tsn.ua/ato/gruz-200-volontery-opublikovali-spisok-pogibshih-na-donbasse-bolee-2-tysyach-rossiyan-591584.html

Из-за агрессии РФ Украина потеряла 20% ВВП, - МИД;
http://uaprom.info/news/151788-iz-za-agressii-rf-ukraina-poteryala-20-vvp-mid.html

Порошенко в ООН рассказал, сколько украинских территорий оккупировала Россия;
http://apostrophe.ua/news/politics/2015-09-29/poroshenko-v-oon-rasskazal-skolko-ukrainskih-territoriy-okkupirovala-rossiya/36841

Сколько боевиков и военных РФ погибли в Донбассе за время АТО;
http://news.liga.net/articles/politics/4860172-skolko_boevikov_i_voennykh_rf_pogibli_v_donbasse_za_vremya_ato.htm

Статус участника боевых действий получили почти 250 тыс. участников АТО;
http://ru.tsn.ua/ukrayina/status-uchastnika-boevyh-deystviy-poluchili-pochti-250-tys-uchastnikov-ato-689759.html

18. maijs

Drošība
18.05.2018 23 skatījumi

Krievijas vadība 2014.gadā Krimas un Donbasa okupācijā ir iesaistījusi privāto militāro kompāniju (PMK) „Vagner”, apgalvo Donbasa kaujinieki Jevstafijs un Marija Botviņjevi.

11. maijs

Ārpolitika
11.05.2018 24 skatījumi

Šī gada 10.maijā Āhenē notika Vācijas kancleres Angelas Merkeles, kā arī Ukrainas un Francijas prezidentu Petro Porošenko un Emanuela Makrona tikšanās, kuras laikā viņi pārrunāja ar Donbasa konflikta noregulēšanu saistītos jautājumus.

09. maijs

Drošība
09.05.2018 29 skatījumi

Ukrainas pierobežā izveidotā militārā infrastruktūra ļauj Krievijai divu nedēļu līdz divu mēnešu laikā izveidot iebrukumam nepieciešamo grupējumu, apgalvo Ukrainas aizsardzības ministrs.

28. aprīlis

Drošība
28.04.2018 43 skatījumi

Eksperti kā ticamāko scenāriju ar 75% iespējamību norādīja pašreizējā status quo saglabāšanos, ko iespējams raksturot ar terminu „ne karš, ne miers”.

25. aprīlis

Iekšpolitika
25.04.2018 48 skatījumi

Doņeckas apgabala iedzīvotāji abās uguns saskares līnijas pusēs visvairāk baidās no aktīvās karadarbības atjaunošanās.

19. aprīlis

Drošība
19.04.2018 37 skatījumi

Krievijas un ASV sarunas par Donbasa konflikta atrisināšanu ir tikušas iesaldētas, paziņoja Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs.

06. aprīlis

Drošība
06.04.2018 63 skatījumi

Šī gada marta beigās Kalugā notikusi organizācijas „Donbasa brīvprātīgo savienība” SDD, kas apvieno Krievijā dzīvojošos Donbasa kara veterānus, reģionālo komandieru sanāksme.

12. februāris

Iedzīvotāji
12.02.2018 129 skatījumi

56% pretterorisma operācijas zonā bojāgājušo Ukrainas karavīru radinieku uzskata, ka Donbasā notiekošais militārais konflikts ir Ukrainas un Krievijas karš.

03. februāris

Iedzīvotāji
03.02.2018 141 skatījumi

2017.gadā Donbasā ar pārtikas trūkumu ir saskāries 1,21 miljons cilvēku, tostarp 800 000 Donbasa pašpasludinātajās republikās un 410 000 Ukrainas kontrolētajos Donbasa rajonos.

01. februāris

Ārpolitika
01.02.2018 163 skatījumi

Ukrainu nesen ir apmeklējusi ASV inspekcijas komisija, lai izvērtētu prettanku raķešu „Javelin” iespējamās dislokācijas vietas.

1 - 10 no 57 rakstiem

1 2 3