Izvērstā meklēšana

Piedņestras konflikts

Periodizācija
Foto: arirusila.wordpress.com
Piedņestras konflikta zona

Piedņestras konflikta attīstība ir cieši saistīta ar Padomju Savienības sabrukuma procesu. Par Piedņestras konflikta sākumu uzskatāms 1989.gada 30.augusts, kad Moldāvijas PSR Augstākā padome, neskatoties uz republikas krievvalodīgo iebildumiem, pieņēma trīs jaunus valodas likumus, kas, pirmkārt, noteica moldāvu valodu par oficiālo (valsts) valodu, latīņu transkripcijas lietojumu un atzina moldāvu un rumāņu valodas kopību. Otrkārt, par starpetniskās komunikācijas valodu tika noteikta krievu valoda. Treškārt, gagauzu apdzīvotajos rajonos oficiālās valodas statuss līdzās moldāvu un krievu valodām tika garantēts arī gagauzu valodai. Reaģējot uz moldāvu valodas lomas pieaugumu, tika izveidotas vairākas krievu valodas aizsardzības organizācijas („Jedinstvo” Dņestras upes labajā krastā un Strādnieku kolektīvu savienība Piedņestrā). Vienlaikus, paužot neapmierinātību ar Moldāvijas PSR Augstākās Padomes lēmumu, gagauzi 1989.gada novembrī paziņoja par Gagauzijas Autonomijas izveidi.
Konflikta eskalāciju veicināja Moldāvijas PSR Augstākās padomes 1990.gada 5.jūnija lēmums pārdēvēt Moldāvijas PSR par Moldovas Republiku un 1990.gada 23.jūnijā pieņemtā Moldovas Republikas Neatkarības deklarācija. Reaģējot uz Moldovas parlamenta 1990.gada 23.jūnija lēmumu, 1990.gada 2.septembrī Tiraspolē notika Visu līmeņu Piedņestras deputātu kongress, kura dalībnieki paziņoja par Moldovas Piedņestras Republikas izveidi. Par tās līderi kļuva Tiraspoles uzņēmuma „Elektromaš” direktors, Darba kolektīvu savienības, kas iestājās par Piedņestras palikšanu PSRS sastāvā, līderis Igors Smirnovs.
Kopš 1991.gada Kišiņevas un Tiraspoles attiecībās bija vērojams pakāpenisks konfrontācijas pieaugums. Pēc tam, kad Moldova 1991.gada 27.augustā, sekojot Krievijas un Ukrainas piemēram, pasludināja neatkarību, Tiraspole 1991.gada 1.decembrī organizēja referendumu par Moldovas Piedņestras Republikas neatkarību, kurā, saskaņā ar oficiālajiem datiem, piedalījās 78% Dņestras kreisā krasta iedzīvotāju, no kuriem 97,7% atbalstīja republikas neatkarību. Izmantojot referenduma rezultātus, I.Smirnovs uzsāka jaunu valsts struktūru izveidi, kā rezultātā reģionā izveidojās faktiska divvaldība, kas paralizēja Moldovas valsts iestāžu, policijas un tiesu sistēmas darbu.
Kopš 1991.gada septembra beigām I.Smirnova izveidotās paramilitārās strādnieku vienības, kas vēlāk kļuva par 1991.gada decembrī izveidotās Republikas gvardes kodolu, kopā ar jaunizveidoto Piedņestras miliciju īstenoja t.s. „lienošo puču”, pārņemot kontroli pār visām Dņestras kreisā krasta municipālo un administratīvo iestāžu ēkām, policijas iecirkņiem, skolām un lokālajām laikrakstu izdevniecībām un radiostacijām. Iepriekšminētais laika gaitā noveda pie atklāta Kišiņevas un Tiraspoles konflikta.
Dažādas Piedņestrā pastāvošās faktiskās divvaldības ģenerētas sadursmes izraisījās jau kopš 1990.gada nogales, tādēļ Moldovas politiskā vadība vairākkārt mēģināja stabilizēt politisko situāciju, lai nepieļautu bruņotu konfliktu, pieņemot vairākas deklarācijas par konflikta mierīgu noregulēšanu. Neskatoties uz iepriekšminēto, laikā no 1990. līdz 1992.gadam bija vērojamas vairākas provokācijas, kas veicināja konflikta turpināšanos. Iepriekšminētais atsevišķiem pētniekiem ir ļāvis izvirzīt pieņēmumu, ka konfliktu apzināti veicināja ārējie aktori savu ārpolitisko mērķu sasniegšanai. Iepriekšminēto netieši apliecina vēlākajos gados Krievijas plašsaziņas līdzekļos publiskotās intervijas ar Krievijas specdienestu darbiniekiem, kuri ar lepnumu stāsta par dalību Piedņestras konfliktā. Līdzīga rakstura paziņojumi ir izskanējuši arī no Rumānijas specdienestu pārstāvjiem.
Par konflikta militārās eskalācijas sākumu uzskatāms 1992.gada 1.marts, kad Moldova tika uzņemta ANO. Šajā datumā viltus izsaukuma laikā nezināmas personas sašāva milicijas mašīnu, kurā atradās Dubesari milicijas priekšnieks Igors Sipčenko, kurš no gūtajām traumām mira. Dažādos informācijas avotos notiekošajā tiek vainota gan Moldovas policija, gan arī Piedņestras specdienesti. Reaģējot uz notikušo, Piedņestras Republikas gvardes un vietējo kazaku vienības ieņēma Dubesari policijas iecirkni, kurš tobrīd pakļāvās Kišiņevai. 27 Moldovas policisti tika aizvesti uz Tiraspoles cietumu, kur viņi tika izmantoti kā mērķi bruņuvestu izturības pārbaudei. Reaģējot uz minēto incidentu, Moldovā tika izsludināta mobilizācija, kuras laikā tika iesaukti 18 000 rezervisti.
1992.gada 13.martā Piedņestras Republikas gvardes kaujinieki uzbruka Moldovas policijas darbiniekiem Košicē, kā rezultātā izcēlās bruņota sadursme. Minētais incidents kalpoja kā iegansts, lai Piedņestrā 1992.gada 16.martā tiktu izsludināts ārkārtas stāvoklis.
Jaunas Piedņestras un Moldovas sadursmes notika 1992.gada 1.aprīlī, kad Piedņestras Republikas gvardes atbruņošanai uz Benderiem tika nosūtīta Moldovas policijas vienība, kas noveda pie savstarpējām apšaudēm ar cilvēku upuriem. Pēc šī incidenta Piedņestrā tika izsludināta mobilizācija, kuras laikā 14 000 cilvēkiem tika izsniegti ieroči un tika uzspridzināti divi tilti pār Dņestras upi.
Vienīgā nopietnā militārā kauja Piedņestras konflikta ietvaros notika Benderos laikā no 1992.gada 19. līdz 21.jūnijam. 19.jūnijā Moldovas Iekšlietu ministrija saņēma informāciju, ka Benderos ir aizturēti Moldovas policisti, kuru atbrīvošanai tika nosūtītas Moldovas regulārās armijas un Iekšlietu ministrijas struktūru vienības. To uzdevums bija neitralizēt Piedņestras Republikas gvardes bruņutehniku un kazaku vienības, kas virzījās uz Benderiem no Tiraspoles. Taču Moldovas Nacionālā armija minēto uzdevumu neizpildīja, un Benderos iegāja Krievijas 14.armijas tanki, kā rezultātā pilsētā izraisījās vairākas dienas ilga kauja, kurā bija iesaistīta viena Moldovas Iekšlietu ministrijas īpašās nozīmes brigāde un brīvprātīgo brigāde.
Saprotot perspektīvu trūkumu, Kišiņeva uzsāka konflikta noregulēšanas starpnieku meklējumus. 7.jūlijā tika parakstīts pamiers, kas izbeidza konflikta militāro fāzi.

Cēloņi

Piedņestras konflikta izcelšanos un attīstību galvenokārt determinēja kopš 20.gadsimta 80.gadu beigām vērojamais Padomju Savienības dezintegrācijas process, kura ietvaros Kišiņevā un Tiraspolē pie varas nāca ideoloģiski pretēji spēki, kurus raksturoja atšķirīga nostāja pret PSRS sabrukumu. Kamēr Moldovas elite PSRS sabrukumu uzlūkoja kā iespēju apvienoties ar Rumāniju, tikmēr Piedņestras reģiona, kur iedzīvotāju vairākumu veidoja krievvalodīgie, elite šim procesam pretojās, aktīvi cenšoties tuvināties federālajam centram.
Piedņestras konflikta pamatā bija arī ekonomiski cēloņi, ko noteica Tiraspoles elites nevēlēšanās zaudēt kontroli pār industriāli attīstītāko Moldāvijas PSR reģionu, kas nodrošināja 33% republikas rūpnieciskās produkcijas un 90% elektroenerģijas. Vairums lielo Piedņestras rūpniecību atradās vissavienības ministriju pakļautībā un bija daudz ciešāk integrētas KPFSR un Ukrainas PSR, nekā Moldāvijas PSR ekonomikā. Šāda Piedņestras rūpniecība struktūra veicināja to, ka šī reģiona rūpniecības uzņēmu vadība un arī politiskā nomenklatūra veidojās galvenokārt no Krievijas un Ukrainas iedzīvotājiem.

Foto: Приднестровье: История в иллюстрациях. Тирасполь 2010.
Moldovas iedzīvotāju mītiņš pret Moldovas Piedņestras republikas izveidi

Kaut arī Piedņestras reģions veido tikai 12% Moldāvijas teritorijas, tā elite jau vēsturiski, ņemot vērā reģiona lielo ekonomisko nozīmi, uzlūkoja Piedņestru kā līdzvērtīgu subjektu Dņestras labā krasta Moldāvijas PSR daļai. Vēsturiski Piedņestras reģions Moldāvijas PSR tika pievienots tikai 1940.gadā, kad Padomju Savienība anektēja Rumānijai piederošos Besarābijas reģionu. Līdz tam laikam no 1924.gada Piedņestra kā autonomais reģions atradās Ukrainas PSR sastāvā, bet no 1812. līdz 1917.gadam abi mūsdienu Moldovu veidojošie reģioni – Besarābija un Piedņestra – ietilpa Krievijas impērijas sastāvā. Līdz ar to 20.gs. 80. un 90.gadu mijā Piedņestrā bija samērā izplatīts viedoklis, ka reģionam ir tādās pašas vēsturiskas tiesības pievienoties Krievijai vai Ukrainai, kādas Moldovai apvienoties ar Rumāniju.
Piedņestras konfliktu lielā mērā veicināja arī Maskava, kas, cenšoties nepieļaut PSRS „nacionālo republiku” atdalīšanos, ne tikai kā pretsvaru tur pastāvošajām masu kustībām atbalstīja dažāda veida „internacionālo” kustību izveidi, bet arī veicināja separātismu „nacionālo republiku” reģionos, kur iedzīvotāju vairākums bija krievvalodīgie (t.s. Lukjanova doktrīna, kas nosaukta tās izstrādātāja, bijušā PSRS Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Lukjanova vārdā). Uz iepriekšminēto norāda ne tikai kopš 1989.gada vērojamā Vissavienības militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumu darbinieku dalība masu manifestācijās (ņemot vērā šajos uzņēmumos pastāvošo stingro režīmu, lēmums par to darbinieku dalību masu manifestācijas bija iespējams tikai ar tiešu Maskavas pavēli vai akceptu) un 14.Padomju armijas iesaiste Piedņestras nelikumīgo bruņoto formējumu izveidē, bet arī A.Lukjanovam pietuvinātā bijušā PSRS Augstākās padomes deputāta Viktora Alkšņa liecība.

Iesaistītās puses
Foto: blackseanews.net
Piedņestras republikas gvarde

Piedņestras konfliktā sākotnējā fāzē tiešā veidā bija iesaistīti Moldovas un Piedņestras bruņotie formējumi, taču tā noslēguma fāzē konfliktā atklāti iejaucās Piedņestrā dislocētā Krievijas 14.armija, kas līdz tam bija sniegusi pašpasludinātajai republikai slēptu atbalstu. Saskaņā ar Krievijas 14.armijas 1992.gada augusta inventarizācijas dokumentiem, laikā no 1991.gada novembra līdz 1992.gada augustam no Krievijas armijas noliktavām Piedņestras separātistiem tika izsniegta 10 951 triecienšautene (no tur esošajām 46 000), 453 lielgabali, 242 mīnmetēji, 19 tanki un 51 bruņumašīna. Turklāt, kā liecina ANO misijas 1992.gada jūlijā sagatavotais ziņojums, liela daļa Piedņestras bruņoto formējumu kaujinieku bija Krievijas 14.armijas militārpersonas, kuras bija pārgājušas dienēt uz Piedņestras separātiskajām vienībām. Minētajā ziņojumā arī norādīts, ka daļa 14.armijas vienību karavīru pameta kazarmas jau 1992.gada 19.maijā vēl pirms intensīvāko kauju sākuma 1992.gada jūnijā, ko Krievija izmantoja kā ieganstu savai iesaistei militārajā konfliktā.

Rezultāti

Konfliktā rezultātā kopumā gāja bojā 1100 cilvēku (no tiem 400 civiliedzīvotāji) un 3500 tika ievainoti. Intensīvāko kauju laikā (1992.gada jūnijs) Moldova zaudēja 165 cilvēkus un 1028 ievainotos. Piedņestra oficiāli ziņo par 500 kritušajiem, 50 bez vēsts pazudušajiem un 899 ievainotajiem. Konflikta laikā savas mājas pameta aptuveni 130 000 cilvēku, no tiem 72 000 devās uz NVS valstīm (tiesa, vēlāk 85% no viņiem atgriezās mājās).

Pašreizējā situācija

Piedņestras konflikts raksturojams kā iesaldētais konflikts, kura noregulēšanas sarunās tā arī nav notikusi būtiska virzība uz priekšu. Par svarīgāko Moldovas un Piedņestras militārās konfrontācijas apturēšanas priekšnoteikumu kļuva 1992.gada 21.jūlijā Maskavā Moldovas un Krievijas prezidentu Mirčas Sņegura un Borisa Jeļcina parakstītā vienošanās „Par militārā konflikta Moldovas Republikas Piedņestras reģionā noregulēšanas principiem”, saskaņā ar kuru gar Dņestras upi tika izveidota 20 km plata demilitarizētā zona, kurā tika ievests sešus bataljonus liels Krievijas miera spēku kontingents. Tāpat tika deklarēti konflikta mierīgas noregulēšanas principi, kas paredzēja Moldovas suverenitātes un teritoriālās integritātes atzīšanu, Piedņestras īpašā statusa nepieciešamību un Piedņestras reģiona iedzīvotāju tiesības balsot par reģiona neatkarību, ja notiks Moldovas un Rumānijas apvienošanās.
Sākotnēji miera spēkos ietilpa galvenokārt Krievijas militārpersonas (pieci bataljoni), taču laika gaitā tika saformēti arī trīs Moldovas un divi Piedņestras miera uzturētāju bataljoni. 1992.gadā tika izveidota arī apvienotā kontroles komisija, kurā ietilpa pa 10 Krievijas, Moldovas un Piedņestras novērotājiem, bet 1998.gadā tai pievienojās 10 Ukrainas novērotāji.
No 1992. līdz 1994.gada oktobrim starp Moldovu un Krieviju noritēja sarunas par Krievijas 14.armijas personālsastāva izvešanu no Piedņestras teritorijas. 1994.gada oktobrī tika panākta vienošanās, kas paredzēja Krievijas karaspēka izvešanu trīs gadu laikā un Piedņestras konflikta noregulēšanu, piešķirot Piedņestrai speciālu statusu Moldovas sastāvā. Kaut arī Krievija 1995.gadā uzsāka karaspēka izvešanu, taču vēlāk tā šo procesu apturēja, pārdēvējot 14.armiju par Krievijas Spēku operacionālo grupu.
1997.gada 8.maijā Maskavā tika parakstīts memorands par Moldovas un Piedņestras attiecību normalizāciju, kas paredzēja, ka konfliktu nepieciešams atrisināt savstarpējo konsultāciju ceļā. Par Moldovas un Piedņestras sarunu starpniekiem tika iecelta EDSO, Krievija un Ukraina. Turklāt pēdējās divas tika ieceltas arī par memorandā ietverto principu, kas paredz „vienotas” Moldovas valsts principu, garantētājvalstīm. Kopš 2005.gada Piedņestras konflikta noregulēšanas procesam kā novērotāji ir pievienojušās ar ES un ASV, izveidojot t.s. 5+2 formātu.
1999.gada EDSO samitā Stambulā tika panākta Vienošanās par konvencionālā apbruņojuma samazināšanu Eiropā, kas tiešā veidā skāra arī Piedņestras konfliktu, jo saskaņā ar to Krievija apņēmās izvest vai iznīcināt Piedņestrā esošos tankus, kaujas helikopterus, lidmašīnas, bruņutehniku un artilēriju, kuras kalibrs pārsniedz 100 mm. Vienošanās preambulā arī ir noteikta prasība neizvietot citu EDSO dalībvalstu teritorijā savu militāro kontingentu bez to piekrišanas. Turklāt Krievija apņēmās arī izvest savus spēkus no Piedņestras. Kaut arī Krievija līdz 2003.gada beigām izveda no Piedņestras vai iznīcināja visu līgumā minēto apbruņojumu, tā vēl joprojām nav izvedusi no reģiona savus Bruņotos spēkus.
Sarunas par Piedņestras konflikta noregulēšanu aktivizējās 21.gs. pirmās desmitgades sākumā, kad tika izstrādāti vairāki plāni. 2002.gada jūlijā Piedņestras konflikta starpnieki – EDSO, Ukraina un Krievija – nāca klajā ar Moldovas federalizācijas plānu, kas tā arī neieguva reālu virzību, jo vienlaikus ar to Krievija nāca klajā ar t.s. Kozaka memorandu, ko divpusējo sarunu laikā bija izstrādājuši toreizējie Moldovas un Krievijas prezidenti Vladimirs Voroņins un Vladimirs Putins un kuru bija plānots parakstīt 2003.gada 25.novembrī. Kozaka memorands paredzēja pārveidot Moldovu par federāciju, kuras ietvaros Piedņestras un Gagauzijas reģioniem tiktu piešķirta autonomija ar tiesībām bloķēt visas tām nevēlamās likumdošanas iniciatīvas. Tāpat, saskaņā ar memorandu, Moldova apņēmās saglabāt militāri politisko neitralitāti, kā arī piešķirt Krievijai tiesības izvietot uz 20 gadiem Piedņestrā Bruņotos spēkus, kuri kalpotu kā konflikta noregulēšanas garants. Taču Moldovas prezidents V.Voroņins pēdējā brīdī (naktī no 2003.gada 24. uz 25.novembri) atteicās no jau parafētā memoranda parakstīšanas, paziņojot, ka ar memoranda parakstīšanu tiktu juridiski atzīta Piedņestras neatkarība.
V.Voroņina atteikšanās parakstīt t.s. Kozaka memorandu noveda pie Piedņestras konflikta noregulēšanas sarunu apstāšanās, un šis process atjaunojās tikai 2005.gadā, kad jaunievēlētais Ukrainas prezidents Viktors Juščenko nāca klajā ar savu konflikta noregulēšanas plānu, kas paredzēja starptautisko novērotāju klātbūtni 2005.gada decembrī plānotajās Piedņestras Augstākās padomes vēlēšanās, kas ļautu izveidot leģitīmu valdību, ar kuru būtu iespējams oficiāls dialogs. Tāpat plāns paredzēja piešķirt Piedņestrai autonomiju vienotas Moldovas sastāvā. Dokumentā bija garantētas Piedņestras reģiona tiesības rīkot referendumu par neatkarību no Moldovas, ja tā zaudētu neatkarību (apvienotos ar Rumāniju). Saskaņā ar plānu, Piedņestrai bija jāizstrādā konstitūcija, kas atbilstu Moldovas konstitūcijai, reģionā tiktu noteiktas trīs oficiālās valodas (moldāvu, krievu un ukraiņu), kā arī reģionam būtu sava simbolika (karogs, ģerbonis un himna). Tomēr šī plānu tālāku virzību kavēja Krievijas un Piedņestras pretestība.
Reaģējot uz Moldovas un Krievijas attiecību pasliktināšanos, ko noteica Kišiņevas nepiekāpīgā nostāja Piedņestras konflikta sarunās un kuras kontekstā Maskava 2005.gada martā noteica Moldovas vīna embargo, V.Voroņins atjaunoja sarunas ar Maskavu par Piedņestras konflikta noregulēšanu. Minēto sarunu, kas turpinājās līdz 2009.gadam, laikā tika izvirzīta ideja par Moldovas un Piedņestras parlamentu atlaišanu un jaunu parlamenta vēlēšanu organizēšanu, kuru ietvaros Piedņestras deputāti iegūtu 18 līdz 19 (no 101) deputātu vietas Moldovas parlamentā. Tāpat Piedņestra tiktu pārstāvēta Moldovas izpildvarā, iegūstot premjerministra pirmā vietnieka un katra ministra vietnieku amatus. Tomēr, līdzīgi kā 2003.gadā, V.Voroņins galu galā atteicās no minēto vienošanos izpildes.
Zināmu Piedņestras konflikta noregulēšanas sarunu aktivizēšanās bija vērojama pēc 2011.gadā Piedņestrā notikušajām prezidenta vēlēšanām, kurās uzvarēja Igoram Smirnovam opozīcijā esošais Jevgēņijs Ševčuks, kurš Piedņestras konflikta noregulēšanā pasludināja t.s. mazo soļu politiku – nepieciešamību sākotnēji atrisināt aktuālās sociālekonomiskās sadarbības problēmas, vēlāk pārejot pie politisko jautājumu risināšanas. Tomēr konflikta atrisināšanas sarunu tālāku virzību apturēja Moldovas 2013.gada lēmums parafēt asociācijas līgumu ar ES un kopš 2014.gada vērojamā Krievijas agresija Ukrainā.