Izvērstā meklēšana

Pilsoņu karš Tadžikistānā

Periodizācija

Pēc PSRS sabrukšanas 1991.gada decembrī (Tadžikistānas valdība iestājās pret to) republikā izcēlās pilsoņu karš, kas faktiski bija bruņots konflikts starp dažādiem klaniem – centrālās varas atbalstītājiem (bijušās komunistiskās elites), nacionāldemokrātiskajiem spēkiem un Apvienotās tadžiku opozīcijas pārstāvju grupējumiem. Lielākās sadursmes notika laikā no 1992.gada jūlija līdz 1993.gada jūlijam, bet miera vienošanos izdevās noslēgt 1997.gada jūnijā.
1991.gada rudenī Tadžikistānā veidojās krīze, ko radīja galvenokārt republikas nelabvēlīgā ekonomiskā situācija un musulmaņu partiju straujā attīstība, kuras pretendēja uz politisko varu, jo ieguva lielu atbalstu iedzīvotāju vidū (tadžiki ir ticīgi). Situāciju sarežģīja arī klanu savstarpējās cīņas un pretestība starp rūpnieciski salīdzinoši attīstītajiem ziemeļiem un dienvidiem.

Cēloņi
Foto: fergananews
Masveida nekārtības Dušanbe 1990.gadā

1990.gada februārī notika arī masveida nekārtības Dušanbe, kuru dalībnieki pieprasīja atstādināt no amata prezidentu Kaharu Mahkamovu (viņš iepriekš bija Tadžikijas PSR Centrālās komitejas pirmais sekretārs), Komunistiskās partijas atlaišanu un likuma atcelšanu par Islāma atdzimšanas partijas aizliegumu. Nemierus netieši izraisīja armēņu grautiņi Baku, jo tika ziņots, ka 5000 armēņu bēgļu Dušanbe piešķiršot bezmaksas dzīvokļus (patiesībā Dušanbe ieradās 39 armēņu ģimenes). Dzīvokļu problēma bija aktuāla tadžikiem, jo valstī tika piedzīvotas “demogrāfiskā buma” (60.-70.gadi) sekas – pārapdzīvotība, turklāt pieauga bezdarba līmenis. Nemiernieki iekļuva Komunistiskās partijas ēkā, miliči sāva, taču nekārtības turpinājās – demonstranti demolēja veikalus, vēlāk sākās grautiņi un vardarbība pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. 13.februārī Dušanbe darbu pārtrauca pilsētas sabiedriskais transports, valsts un sabiedriskās iestādes, tika ievesti aptuveni 5000 Iekšlietu ministrijas struktūru darbinieku, kuriem tika atļauts nošaut nekārtību dalībniekus. Nemieru laikā gāja bojā 25 cilvēki un vairāk nekā 500 guva ievainojumus.

Attēls:sputnikipogrom
Tadžikistānas lielākās pilsētas – intensīvākās karadarbības rajoni

1991.gada 21.augustā republikas Augstākā padome pieņēma deklarāciju par valsts suverenitāti, 9.septembrī tika proklamēta neatkarīga Tadžikistāna, novembrī notika prezidenta vēlēšanas, kurās ar 56,9% iedzīvotāju atbalstu tika ievēlēts bijušais Komunistiskās partijas sekretārs Rahmons Nabijevs. Viņa  konkurents Davlats Hudonazarovs (viņu atbalstīja Demokrātiskā partija, Islāma atdzimšanas partija, „Rastohez” un musulmaņu garīdzniecība)  ieguva 30% pilsoņu atbalstu. Opozīcija apsūdzēja varas struktūras vēlēšanu rezultātu falsifikācijā, tomēr dažus mēnešus izdevās saglabāt līdzsvaru, jo opozīcijas pārstāvjiem tika garantēta neaizskaramība apmaiņā pret esošo politisko metožu atbalstīšanu.

Foto: fergananews
Masveida mītiņi Dušanbe 1992.gadā

1992.gada pavasarī valdības un opozīcijas pretestība sakarā ar prezidenta vēlēšanu rezultātu radīja sadursmes Dušanbe, sākās bruņotas sadursmes, strauji pasliktinājās ekonomiskā situācija un palielinājās migrācija. Bruņotu konfliktu veicināja arī ārējie faktori – Uzbekistānas iejaukšanās Tadžikistānas iekšlietās, tālibu režīma izveidošanās Afganistānā, ASV cīņa ar Irānu par ietkmi Tadžikistānā, Krievijas nozīmes mazināšanās starpvalstu attiecībās bijušas PSRS teritorijā.
1992.gada aprīlī tika aizturēti daži opozīcijas pārstāvji, un, protestējot pret to, Dušanbe izcēlās mītiņi, kuros piedalījās aptuveni 60 000 cilvēku. Savukārt valdības atbalstītāji arī rīkoja mītiņus, un jau maijā puses sāka bruņotu grupējumu izveidi.
5.maijā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, noteikta komandanta stunda Dušanbe un aizliegti mītiņi. Tomēr tajā pašā laikā autoceļā uz dienvidiem no Dušanbe vietējie iedzīvotāji ar opozīcijas pārstāvjiem mēģināja aizturēt valdības atbalstītāju kolonnu, izcēlās apšaudes. Savukārt Dušanbe opozīcijas atbalstītāji sagrāba televīzijas centru, lidostu, dzelzceļa staciju un transporta maģistrāles. Turklāt opozīcijai pievienojās milicija un speciālās nozīmes vienības. 10.maijā opozīcijas pārstāvji devās uz Nacionālās drošības komitejas ēku, kur atradās prezidents. Miliči uzsāka šaušanu un tika nogalināti 14 cilvēki. Tas izraisīja jaunu mītiņu un nākamajā dienā tika saformēta jauna Nacionālās samierināšanas valdība, kurā 11 no 24 amatiem ieguva opozīcijas pārstāvji no Garmas un Pamira (viņi veidoja  opozīcijas pamatu). Valsts vadītājs joprojām palika Rahmons Nabijevs.
1992.gada jūnijā karadarbība pārvietojās no Dušanbe uz dienvidu reģioniem. 19.jūnijā tika izveidots Nacionālās glābšanas štābs (to veidoja opozīcijas organizācijas), kuru atbalstīja IeM darbinieki un brīvprātīgo apvienības. 27.jūnijā sākās Vahšas rajona iedzīvotāju konflikts ar iebraucējiem no citiem reģioniem. Šo situāciju izmantoja R.Nabijeva atbalstītāji – viņi sagrāba radiostaciju Vahšā, lai paziņotu par 3000 demokrātu un islāmistu uzbrukumu reģionam, kā arī aicinātu Kelobas, Ļeņinabadas un Kurgantepas uzbekus pretdarboties islāmistiem. Vahšā gāja bojā daži desmiti cilvēku, bet 29.jūnijā Kurgantepā tika panākta vienošanās par šaušanas pārtraukšanu. 1.jūlijā dēļ situācijas saasināšanās dienvidos valdība pieņēma lēmumu pastiprināt stratēģisko objektu apsardzību un tajā iesaistīt republikā izvietotās Krievijas 201.motostrēlnieku divīzijas spēkus (krievu karavīri tika izvietoti tostarp Nurekas hidroelektrostacijas, Javanas elektromehāniskā kombināta, Vahšas slāpekļa rūpnīcas rajonā, kā arī vairākos militāri stratēģiskajos objektos, nodrošinot kontroli pār dažiem autoceļu posmiem un kalnu pārejām gar Kelobas un Kurgantepas apgabaliem). Bruņotas sadursmes turpinājās līdz 27.jūlijam – tad tika parakstīta šaušanas pārtraukšanas vienošanās, tomēr tā drīzumā tika pārkāpta, jo valdības atbalstītāji (Kelobas izcelsmes) iesaistījās kaujā ar opozicionāriem (Garmas izcelsmes). Konfliktā iesaistījās rajonā izvietotās NVS apakšvienības un milicija.
24.augustā atentātā tika nogalināts Tadžikistānas ģenerālprokurors Nurulla Huvaidulojevs (Ļeņinabadas izcelsmes), kas izraisīja protesta mītiņus Ļeņinabadā, kā arī Kelobā.
31.augustā opozīcijas kustības „Dušanbe jaunatne” kopā ar bēgļiem no Kelobas un Kurgantepas sagrāba prezidenta rezidenci, taču R.Nabijevs slēpās 201.divīzijas teritorijā un atteicās tikties ar opozicionāriem. Reaģējot uz to, Ļeņinabadā sāka veidot Nacionālās gvardes vienības, kas atbalstīja valdību.
2.septembrī Augstākās padomes deputāti izteica neuzticību prezidentam, savukārt Kurgantepā mītiņos pulcējās viņa atbalstītāji, kurus ielenca opozicionāri, uzsākot šaušanu un sagrābjot svarīgākos objektus pilsētā. Islāmistu uzbrukumos cieta tostarp uzbeki, kuri pārcēlās no Samarkandas. 7.septembrī R.Nabijevs mēģinaja izbraukt no Dušanbe, taču tas neizdevās un viņš bija spiests demisionēt.

Foto: origins.osu
Emomali Rahmons

Tajā pašā laikā notika Tautas frontes un tās līdera Sangaka Safarova tuvākā līdzgaitnieka Emomali Rahmona nostiprināšanās (abiem ir Kelobas izcelsme un viņi pārstāvēja partijas nomenklatūru). Tiek uzskatīts, ka S.Safarovs1992.gada jūnijā Kelobā izveidoja Tautas fronti no Nacionālās gvardes vienībām, kurās liela nozīme bija Krievijas specdienestiem (pēc PSRS sabrukšanas, Galvenās izlūkošanas pārvaldes GRU 15.brigāde netika izformēta, bet pievienojās Uzbekistānas BS un līdz ar pilsoņa kara sākumu kaimiņrepublikā atbalstīja valdības spēkus ar ieročiem un speciālistiem. GRU virsnieki apmācīja tadžiku karavīrus un piedalījās izlūkošanas un diversiju darbībās Kurgantepā). Līdz ar S.Safarovu Tautas frontei pievienojās R.Nabijeva līdzgaitnieks Safarali Kenžajevs.

Foto:sputnikipogrom
Sangaks Safarovs

Tautas frontes vienības uzsāka aktīvu karadarbību pret opozīcijas kaujiniekiem Kurgantepā, kur, tāpat kā Kelobā, sākās terors pret mierīgajiem iedzīvotājiem. S.Safarovs vadīja izrēķināšanos ar islāmistu atbalstītājiem Garmā, Kurgantepā, Kalnu Badahšānā. Sadursmēs islāmistiem izdevās panākt Tautas frontes vienību atkāpšanos uz Kelobas apgabalu, un viņi sāka Kurgantepas uzbeku un krievu iedzīvotāju iznīcināšanu. Opozīcijas vadībā lielāka nozīme bij Garmas klanam, un islāmisti kļuva atkarīgi no Garmas grupējuma, kas izraisīja pretrunas opozīcijā – tās veicināja atbalstītāju no Dušanbe, Kurgantepas un Kalnu Badahšānas pāriešanu Tautas frontes pusē. Šajā laikā Uzbekistāna sāka ieroču piegādes valdības spēku atbalstītājiem un tika saformētas Tadžikistānā dzīvojošo uzbeku vienības. Tās 1992.gada septembrī sagrāba Gisaras ieleju, viedojot jaunu grupējumu – apvienoto Gisaras un Tursunzade grupējumu. Šis grupējums veica stratēģiski svarīgu operāciju – pārņēma savā kontrolē dzelzceļa satiksmi un bloķēja Dušanbe, Garmas un Pamira rajonus, kas bija islāmistu rokās. Lai nepieļautu afgāņu kaujinieku iekļūšanu valstī, ar Gaisa desanta karaspēka apakšvienībām tika pastiprinātas Pjandžas robežapsardzības vienības.
24.septembrī islāmisti iebruka ciematā pie Kurgantepas un veica vietējo iedzīvotāju masveida iznīcināšanu. Vēlāk ciematu atbrīvoja Tautas frontes vienības, taču sadursmes ar islāmistiem turpinājās.
24.oktobrī Tautas frontes vienības neveiksmīgi mēģināja ieņemt Dušanbe. Mēģinājumi turpinājās līdz decembrim, kad Dušanbe nonāca Tautas frontes rokās.

Attēls: sputnikipogrom
Karadarbības karte, 1992.gada novembris

10.novembrī Tadžikistānas Augstākā padome (AP) tika atlaista un 16.novembrī – 2.decembrī notika jauna sesija, kurā par AP priekšsēdētāju tika ievēlēts Emomali Rahmons. Decembrī valdība vērsās pie Kazahstānas, Kirgizstānas, Krievijas un Uzbekistānas par miera spēku kontingentu ievešanu valstī. Savukārt S.Kenžajevs, kuram netika piedāvāts nekāds amats AP, rīkoja savu atbalstītāju uzbrukumu Dušanbe. Vienlaicīgi galvaspilsētai uzbruka arī Gisaras vienības.
Laikā līdz 10.decembrim Tautas frontei izdevās pārņemt Dušanbe savā kontrolē un karadarbība pārvietojās uz Ramitas ieleju un Garmas virzienā. Tautas fronte Dušanbe uzsāka teroru pret opozīcijas partiju pārstāvjiem, daudzi tika aizturēti.
Kara intensīvākais posms bija 1992.gadā, un šajā laikā gāja bojā apmēram 20 000 cilvēku un 100 000 kļuva par bēgļiem – no dienvidu rajoniem izbrauca gandrīz visi uzbeki, rūpniecība un lauksaimniecība tika izpostīta.
1993.gadā galvenie karadarbības rajoni bija Garma, Romita un Darvaza. 21.jūnijā tika aizliegta opozīcijas partiju darbība, bet 4 politiskās kustības izveidoja bloku – Apvienoto tadžiku opozīciju.
No pavasara pieauga iebrukumi Tadžikistānas un Afganistānas pierobežā (tos rīkoja opozicionāri sadarbībā ar afgāņu kaujiniekiem) un sadursmes ar robežsargiem. Iebrukumā 13.jūlijā robežsargus atbalstīja 201.divīzijas apakšvienības un modžahedi tika padzīti, bet uzbrukumu intensitāte sāka samazināties. Apvienotajā tadžiku opozīcijā veidojās domstarpības, un no tās izstājās vairākas vienības. Savukārt Tautas fronte stiprināja savus spēkus ar Uzbekistānas atbalstu.
1994.gadā opozīcijas spēki mēģināja aktivizēties, taču neveiksmīgi. Tajā pašā laikā radās domstarpības arī Tautas frontē – Kelobas un Gisaras izcelsmes dalībnieki pretendēja uz līderību valdības koalīcijā.
1995.gada aprīlī opozīcija mēģināja veikt uzbrukumu no Afganistānas teritorijas, taču tas nebija veiksmīgs. Aprīļa beigās Maskavā notika karojošo pušu pārrunas, kurās panākta vienošanās par pamieru uz mēnesi. Vēlāk Kabulā notikušajās E.Rahmona un opozīcijas līdera Saīda Abdulo Nuri pārrunās šī vienošanās tika pagarināta par vēl trīs mēnešiem. Atsevišķas islāmistu vienības nostiprinājās grūti sasniedzamos rajonos un uzturējās tur līdz pat 2010.gadam, taču aktīvās karadarbības posms 1995.gadā beidzās, un notiekošās sadursmes nebija opozīcijas cīņa pret valdību, bet vietējo lauku komandieru cīņa savā starpā par dominēšanu reģionā un kontroli pār ekonomiskajiem resursiem.Konfliktā iesaistītās puses ātri apzinājās karadarbības postījumus un bija gatavas uzsākt pārrunas par risinājuma meklējumiem, neizmantojot spēka metodes. Pārrunu rīkošanā iesaistījās starptautiskā sabiedrība, primāri Krievija un Irāna, kā arī ANO – organizācijas misija uzsāka darbu 1993.gada 21.janvārī. Pēc Krievijas iniciatīvas Maskavā 1993.gada 7.augustā notika Kazahstānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas, Uzbekistānas prezidentu un Turkmenistānas prezidenta pārstāvja tikšanās, kurā tika pieņemts lēmums par Tadžikistānas un Afganistānas robežas kolektīvu aizsardzību un konfliktējošās puses tika aicinātas uz pārrunu rīkošanu. 1993.gada septembrī tika organizēti NVS Kolektīvie miera spēki Tadžikistānā (pa vienam bataljonam no Kazahstānas, Kirgizstānas, Uzbekistānas, Krievijas 201.motostrēlnieku divīzija un robežsargu apakšvienības Tadžikistānā, kopumā 25 000 karavīru).

Foto: rferl
Miera vienošanās parakstīšana 1997.gada 27.jūnijā

Pārrunas bija ilgstošas, jo konfliktā iesaistīto pušu līderiem nebija vienotas nostājas, t.i., opozīcijā notika šķelšanās – daži islāmisti atbalstīja miera vienošanās parakstīšanu, citi – nē, un pārrunās piedalījās vairāku klanu pārstāvji. Tomēr 1996.gada 23.decembrī Maskavā tika parakstīta vienošanās par opozicionāru iekļaušanu valdībā, 5000 kaujinieku – valdības armijā un vēl 5000 amnestiju. 1997.gada 27.jūnijā tika parakstīta galīgā miera vienošanās. Saskaņā ar to par prezidentu palika E.Rahmons, kurš iestājas par sekulāro valsts attīstību, bet opozīcijas pārstāvjiem tika nodrošināti amati gan valdībā, gan vadošajos amatos rūpniecības objektos.     Pēc šīs vienošanās parakstīšanas sākās arī bēgļu repatriācija no Afganistānas.
Miera pārrunām bija vairāki posmi un tās notika dažādās pilsētās:

Gads

Pārrunu datums, vieta, rezultāts

 

 

1994

 

5.-15.aprīlis, Maskava

Pārrunu procesa uzsākšana

18.-25.jūnijs, Teherāna

Vienošanās par konsultatīvās grupas sanāksmi 12.-17.septembrī Teherānā, kura izveidoja Kopīgu komisiju par šaušanas pārtraukšanas vienošanās izpildi

20.oktobris – 1.novembris, Islāmābāda

1995

22.maijs – 1.jūnijs, Almati

 

3.-24.novembris, Ašgabata

1996

26.janvāris – 18.februāris, Ašgabata

8.-21.jūlijs, Ašgabata

 

 

1997

5.janvāris – 19.februāris, Mešheda un Teherāna

9.aprīlis – 28.maijs, Teherāna

27.jūnijs, Maskava

Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons un Apvienotās tadžiku opozīcijas līderis Saīds Abdulo Nuri parakstīja „Kopīgo vienošanos par miera un nacionālās saskaņas nodibināšanu Tadžikistānā”. Dokuments noteica arī Nacionālās samierināšanas komisijas izveidi (13 dalībnieki no valdības un 13 no opozīcijas).

 

Iesaistītās puses

Apvienotās tadžiku opozīcijas pamatu veidoja Islāma atdzimšanas partija, Demokrātiskā partija un dažas citas kustības.
Astoņdemito gadu beigās no etniski reģionalajām iedzīvotāju grupām bija izveidojušies četri klani – Ļeņinabadas, Garmas, Kelobas un Pamira. PSRS laikā politiskajā dzīvē dominēja Ļeņinabadas (tagad Hudžanda, republikas ziemeļi) un Kelobas (republikas dienvidi) izcelsmes amatpersonas, kuras bija augstajos amatos attiecīgi administratīvajās un spēka struktūrās. Pēc neatkarības pasludināšanas citu klanu (Badahšānas, Gisaras, Garmas) pārstāvji mēģināja mainīt lomu sadali valsts pārvaldē.
Šī procesa aizsākumi bija vērojami jau 1990.gada februārī, kad Dušanbe notika kustības „Rastohez”  („Atdzimšana”) sekulāro nacionāldemokrātu sacelšanās, kas veicināja krievu un krievvalodīgo iedzīvotāju aiziešanu no Dušanbe. Klani apvienojās vairākās politiskajās partijās un kustībās, t.sk.:

Kustības/partijas nosaukums

Dibināšanas gads

Dalībnieku izcelsme

Tautas kustība „Rastohez” („Atdzimšana”)

1989.gads

Garma un Pamirs (Kalnu Badahšānas autonomais apgabals, ismailīti)

Demokrātiskā partija

1991.gads

Garma un Pamirs

Islāma atdzimšanas partija

1989.gads

Pamirs

Sabiedrība „​​​​​​​Lali Badahšon” („Badahšānas pērle”)

1991.gads

Pamirs

Tautas fronte

1992.gads

Keloba un Gisara, uzbeki

Brīvā darba partija

1991.gads

Ļeņinabada

Tautas demokrātiskā partija

1993.gads

Ļeņinabada

Tautas vienotības partija

1994.gads

Ļeņinabada

 

Rezultāti

Pilsoņu kara laikā, pēc dažādiem datiem, gāja bojā no 100 000 līdz 150 000 cilvēku, bet vēl aptuveni 1,2 miljoni devās bēgļu gaitās, vairāk nekā 50 000 tadžiku pārcēlās uz Afganistānu un 200 000 – uz NVS valstīm. No republikas izbrauca arī citu tautību pārstāvji (gandrīz visi krievi, ukraiņi, ebreji u.c.).
Karadarbība gandrīz pilnībā iznīcināja jau tā vājo republikas rūpniecību, kas savukārt iedragāja valsts ekonomiku, padarot Tadžikistānu par vienu no nabadzīgākajām valstīm. Lai gan starptautiskās organizācijas nodrošināja Tadžikistānai atbalstu un valsts ekonomika tika daļēji atjaunota, republika joprojām ir viena no nabadzīgākajām valstīm NVS.
Viena no pilsoņu kara laika palikušajām problēmām Tadžikistānā ir pretkājnieku mīnu likvidācija un teritorijas atmīnēšana. 2000.gadā Tadžikistāna parakstīja Otavas konvenciju, uzņemoties saistības līdz 2010.gada 1.aprīlim iznīcināt republikā esošās pretkājnieku mīnas, taču tas nav izdevies, jo trūka sapieru, tehnikas un finanšu līdzekļu. 2009.gadā Tadžikistāna vērsās Otavas konvencijas Sekretariātā ar lūgumu uz 10 gadiem atlikt saistību izpildi par teritorijas atmīnēšanu no pretkājnieku mīnām.
Atmīnēšana tika uzsākta 2004.gadā, un ir atmīnēti 2,5 miljoni m², iznīcināti 12 000 mīnu un lādiņu. Patlaban nav atmīnēti 17 miljoni m² valsts teritorijas un ik gadu mīnu sprādzienos cieš desmitiem iedzīvotāju. Laikā no 1992.gada pretkājnieku mīnu sprādzienos gāja bojā 351 cilvēks un 450 tika ievainoti.
Bez tam atmīnēšanā ir nepieciešams iesaistīt Uzbekistānu, kas 1999.gadā nomīnēja robežu ar Tadžikistānu, skaidrojot to ar nacionālās drošības garantēšanas nepieciešamību, lai novērstu kaujinieku iespējamu iekļūšanu Uzbekistānā no Tadžikistānas. Uzbekistāna nav parakstījusi Otavas konvenciju, bet Uzbekistānas un Tadžikistānas robeža (1100 km) joprojām nav pilnībā demarķēta un nav delimitēta, kas kavē atmīnēšanas procesu.
Aktuāla ir ekstrēmistu iespējamā iekļūšana valstī. Katru gadu tiek ziņots par desmitiem ekstrēmistu aizturēšanu, daļa no kuriem ir „Uzbekistānas Islāma kustības”, „Daesh” un citu teroristisku organizāciju dalībnieki. Problēmas sagādā arī regulāra narkotiku kontrabanda no Afganistānas un kontrabandistu iebrukumi, kuri bieži nolaupa vietējos iedzīvotājus, pieprasot maksu par piegādātajām narkotikām. Pierobežā bieži notiek sadursmes ar afgāņu kontrabandistiem, kurās iet bojā tadžiku karavīri.
Politiskās situācijas stabilizācija nodrošināja zināmu ekonomikas atdzimšanu, taču iepriekšējais līmenis netika sasniegts, un nabadzības līmeņa zemāko robežu patlaban nesasniedz 86% iedzīvotāju. Par nelabvēlīgu tiek uzskatīta arī situācija cilvēktiesību jomā – tiesu sistēma nav neatkarīga, bieži ir valdošā režīma pretinieku vajāšanas gadījumi. E.Rahmons apspiež brīvdomību un stiprina vienpersonisko varu, izrēķinoties ne tikai ar pretiniekiem, bet arī politiskajiem līdzgaitniekiem. Daudzus valsts uzņēmumus un bankas kontrolē E.Rahmona lielais radu pulks.
Lielākā vai mazākā intensitātē bijušo Apvienotās tadžiku opozīcijas lauka komandieru un varas pretestība turpinās – regulāri tiek atjaunota opozicionāru vajāšana, lai gan tik pat regulāri prezidenta līmenī viņiem tiek solīta neaizskaramība. E.Rahmons apzinās iekšējos draudus, tādēļ dara visu iespējamo, lai nepieļautu opozīcijas (bijušo lauka komandieru un Islāma atdzimšanas partijas) apvienošanos, kā arī vienota līdera parādīšanos, kurš varētu apvienot spēkus un virzīt tos uz esošās varas maiņu, ko, saskaņā ar socioloģisko aptauju datiem, nevēlas lielākā daļa Tadžikistānas iedzīvotāju, jo uzskata E.Rahmonu par varoni, kuram izdevās apturēt pilsoņu karu.

Pašreizējā situācija

1998., 2010. un 2011.gadā E.Rahmona pretinieki mēģināja rīkot bruņotas sacelšanās, taču specdienesti tās apspieda. No Apvienotās tadžiku opozīcijas dalībniekiem tika izveidota Islāma atdzimšanas partija, kas 2000.gadā paziņoja, ka kļūst par opozīcijas partiju. 2015.gada vēlēšanās partija neieguva nepieciešamo atbalstu iekļūšanai parlamenta un drīzumā pēc vēlēšanām tās darbība tika aizliegta.
1998.gada 3.novembrī Hudžandā (republikas ziemeļi) apmēram 1000 bruņotu nemiernieku uzbruka pilsētā izvietotajai Iekšlietu ministrijas pārvaldei, BS un IeM vienībām, kā arī sagrāba svarīgākos objektus un Šahristanas pāreju, lai bloķētu ceļu no Dušanbe uz valsts ziemeļiem. Šos uzbrukumus rīkoja bijušais lauka komandieris, pulkvedis Mahmuds Hudojberdijevs.
Valdības spēki tika pārvietoti caur Uzbekistānas un Kirgizstānas teritorijām, un 5.novembrī tiem izdevās pārņemt kontroli pār objektiem Hudžendā, bet 6.novembrī – padzīt M.Hudojberdijeva atbalstītājus no Čkalovskas. Valdības spēku operācija tika pabeigta 9.novembrī.
Tiek uzskatīts, ka M.Hudojberdijevs līdz 2001.gadam gatavojās uzbrukumam Dušanbe, savu atbalstītāju pulkam mēģinot piesaistīt afgāņu modžahedus. Pēc neapstiprinātas informācijas, 2001.gada rudenī gāja bojā. Vēlāk tika minēts, ka viņš atrodas Uzbekistānas teritorijā.
2010.gada 19.septembrī notika uzbrukums BS un Nacionālās gvardes autokolonnai, nogalinot 28 karavīrus un 12 ievainojot. Uzbrukuma rīkošanā oficiāli tika apsūdzēti bijušās Apvienotās tadžiku opozīcijas lauka komandieri Abdulo Rahimovs (mullo Abdulo), Alovudīns Davlatovs (Alī Bedaks) un Mirzohodža Ahmadovs (Belgi), ārvalstu kaujinieki no Afganistānas, Čečenijas un Pakistānas, kā arī daļa no 25 izbēgušajiem no izolatora Dušanbe 2010.gada 23.augustā, kuri ir pievienojušies minēto komandieru grupējumiem Raštas rajonā. 22.septembrī Raštas rajonā  tika uzsākta speciālā operācija, un tika pieļauts, ka 25 notiesāto izbēgšanas no Nacionālās drošības komitejas izolatora tika iepriekš rūpīgi plānota un ar to ir saistīti ārējie spēki – Uzbekistāna un Krievija, kā arī Afganistāna (izbēgušo starpā bija daži šo valstu pilsoņi), kas esot ieinteresētas prezidenta E.Rahmona vadības destabilizācijā.
Reaģējot uz izteikto pieņēmumu, 2010.gada 15.oktobrī Uzbekistānas Stratēģisko pētījumu centra Ārpolitikas pārvaldes priekšnieks Abdunabi Satorovs paziņoja, ka situācijas destabilizācija Tadžikistānā nav ne Uzbekistānas, ne Krievijas  interesēs, jo tā var negatīvi ietekmēt abu valstu drošību. Viņš atgādināja, ka Uzbekistāna jau daudzus gadus cīnās pret „Uzbekistānas Islāma kustību”. Vēlāk arī Tadžikistānas oficiālie pārstāvji mēģināja „atsaukt” asos paziņojumus – ārlietu ministrs Hamrohons Zarifi 18.oktobrī apšaubīja versiju, ka kaimiņvalstis vai lielvalstis varētu būt ieinteresētas situācijas destabilizēšanā Tadžikistānā. H.Zarifi arī informēja, ka pārrunas par Ainī izvietotā militārā lidlauka izmantošanu norisinās tikai ar Krieviju.  Iespējams, ka lidlauka izmantošanas iespēja un situācija Tadžikistānā tika apspriesta Tadžikistānas Nacionālās drošības komitejas priekšsēdētāja Saimumina Jatimova vizītes laikā Maskavā 14.oktobrī, taču nekādi komentāri par notikušo vizīti netika publiskoti.
2010.gada 25. un 26.oktobrī apmeklējot Kabulu, E.Rahmons uzsvēra, ka notikumos Raštas rajonā piedalījās bijušās PSRS republiku pilsoņi, galvenokārt no Tadžikistānas, bet ziņas par „Tālibān” un „Al-Kāida” grupas kaujinieku iekļūšanu no Afganistānas Tadžikistānā nav pamatotas. Viņš atzina, ka nestabilā situācija Afganistānā var ietekmēt visu Centrālāzijas reģionu, un aicināja starptautisko sabiedrību atbalstīt šo valsti, lai panāktu tajā mieru un stabilitāti. Savukārt H.Karzajs apliecināja, ka tiek darīts viss iespējamais, lai nostiprinātu Afganistānas un Tadžikistānas robežu.
2011.gada janvārī netālu no Garmas tika likvidēts uzbrukumā BS un Nacionālās gvardes karavīriem apsūdzētais A.Davlatovs un 7 viņa grupējuma kaujinieki, bet aprīlī – A.Rahimovs un 15 kaujinieki.
2012.gada 21.jūlijā autoceļā no Iškašimas (pierobeža ar Afganistānu) uz Horegu nezināmu personu uzbrukumā tika nogalināts Nacionālās drošības komitejas Kalnu Badahšānas autonomā (KBAA) apgabala pārvaldes priekšnieks ģenerālmajors Abdulo Nazarovs. Sākotnēji tika pieļauts, ka uzbrucēji bija saistīti ar kriminālajām grupām, un 24.jūlijā apgabalā uzsākta speciālā operācija noziedznieku notveršanai. Tās ietvaros tika nogalināti daži nelikumīgo bruņoto formējumu dalībnieki un vairāki aizturēti, t.sk. Afganistānas pilsoņi (iespējams, „Tālibān” dalībnieki). Saskaņā ar oficiāliem datiem, gājuši bojā deviņi spēka struktūru karavīri un 25 smagi ievainoti. Žurnālisti ziņoja par paniku Horegā (KBAA administratīvais centrs), ievainotajiem un bojāgājušajiem mierīgajiem iedzīvotājiem, atslēgtajiem telefonsakariem un slēgto autoceļu Dušanbe-Horega, kā arī pierobežā ar Afganistānu vērojamo karavīru pulcēšanos.

A.Nazarova slepkavībā tika apsūdzēts bijušais lauka komandieris Tolibs Aijombekovs, kurš bija Iškašimas (pierobeža ar Afganistānu) robežapsardzības nodaļas komandiera vietnieks. Saskaņā ar oficiāliem datiem, T.Aijombekova vadītais nelikumīgais grupējums bija saistīts ar narkotiku, tabakas izstrādājumu un dārgakmeņu kontrabandu.
Saskaņā ar oficiāliem datiem, speciālajā operācijā Horegā, kurā tika iesaistīti aptuveni 3000 spēka struktūru darbinieku, kā arī bruņutehnika un helikopteri, tika likvidēti 30 kaujinieki un 40 aizturēti, izņemts aptuveni 100 strēlnieku ieroču; bojā gājuši 12 karavīri un 23 tika ievainoti, bet mierīgie iedzīvotāji nav cietuši.
Notiekošajai operācijai bija reakcija ārvalstīs – 2012.gada 24.jūlijā Maskavā pie Tadžikistānas vēstniecības ēkas notika KBAA izcelsmes tadžiku (pamiriešu) nesankcionēts mītiņš, kura dalībnieki pieprasīja nekavējoties pārtraukt operāciju un izvests spēka struktūru apakšvienības no KBAA, norādot, ka tur norisinās „etniskā tīrīšana” un Horega tiekot bombardēta. Pēc viņu teiktā, operācijā nogalināts viens no bijušajiem lauka komandieriem un Pamira neformālais līderis Jedgors Šomusalamovs un T.Aijombekova dēls, kā arī vairāki mierīgie iedzīvotāji. T.Aijombekovs esot pārvietojies uz Afganistānu.
2012.gada 25.jūlijā Biškekā pie Tadžikistānas vēstniecības ēkas notika pikets, kura aptuveni 100 dalībnieku pieprasīja pārtraukt operāciju Horegā.
KDAA ir nabadzīgākais republikas reģions, tur ir augstākais bezdarba līmenis, bet pārtikas un pirmās nepieciešamības preču cenas ir divas reizes augstākas nekā citos valsts reģionos. 2008.gadā Horegā (apgabala centrs) notika vairākas protesta akcijas, kuru dalībnieki protestēja pret vietējās prokuratūras darbību. Tad tika pieņemts lēmums par papildu spēku ievešanu apgabalā.
2015.gada jūlijā Tadžikistānas Ģenerālprokuratūra paziņoja, ka pēdējo piecu gadu  laikā 45 partijas biedri ir veikuši dažādus noziegumus un par 34 no viņiem jau ir pieņemti tiesas lēmumi. Pēc Ģenerālprokuratūras datiem, partijas vadītājs Muhidīns Kabiri ir nelikumīgi privatizējis būves stadijā esošo slimnīcas ēku un zemes gabalu Dušanbe, kā arī pārdevis to trešajām personām. Ģenerālprokuratūras paziņojumā bija arī minēts, ka biedru izstāšanās no partijas apliecina, ka faktiski tā ir zaudējusi politiskās partijas statusu.
2015.gada rudenī partijas līderis Muhidīns Kabiri (vada partiju no 2006.gada, uzturas Turcijā no 2015.gada marta) paziņoja, ka, neraugoties uz republikas vadības spiedienu, partija rīkos savas sanāksmes, lai apspriestu preventīvo pasākumu īstenošanu partijas biedru, īpaši jauniešu, vidū, lai nepieļautu viņu pievienošanos teroristu un ekstrēmistu grupējumiem. Politologi pieļauj, ka līdz ar M.Kabiri izbraukšanu no valsts  partija ir zaudējusi potenciālu turpmākajai darbībai un drīzumā varētu izjukt vai kļūt par opozīcijas partiju ārvalstīs. 2015.gada 29.septembrī Tadžikistānā partija tika atzīta par teroristisku organizāciju un tās darbība aizliegta.
Tadžikistānas Islāma atdzimšanas partija bija vienīgā oficiāli reģistrētā reliģiskā partija Centrālāzijā, kas līdz 2015.gada pavasarim bija pārstāvēta parlamentā (2015.gada parlamenta vēlēšanās partija neieguva nepieciešamo vēlētāju atbalstu).

 

Izmantotā literatūra:


Kahar Mahkamov kimdir
http://www.haber3.com/tacikistanin-ilk-cumhurbaskani-mahkamov-hayatini-kaybetti-3972152h.htm

Tajikistan's Civil War
http://www.rferl.org/a/1830674.html

Геноцид Русских и процветание евреев...
http://via-midgard.info/news/in_midgard/genocid-russkix-i-procvetanie-evreev.htm

Гражданская война в Таджикистане
http://www.coldwar.ru/conflicts/tadj/tadjikistan.php

Кто стоял за февральскими событиями?
http://february90.blogspot.com/

От площади Ленина к площади Шахидон: К 20-летию февральской трагедии в Душанбе
http://www.fergananews.com/articles/6470

"Черный январь"
https://radiomed.ru/forum/proshlo-20-let-chto-bylo-togda

Четверть века прошло с "февральских событий" 1990 года
http://ru.sputnik-tj.com/country/20150212/1014347477.html