Izvērstā meklēšana

Krievijas Federācija

Ģeogrāfija
 Foto: vidiani.com
Krievijas politiskā karte

Krievija ir lielākā valsts pasaulē – tās kopējā teritoriālā platība ir 17 098 242 km2. Krievijai ir sauszemes robeža ar 14 ANO atzītām valstīm – Norvēģiju (191 km gara robeža), Somiju (1 309 km), Igauniju (324 km), Latviju (332 km), Lietuvu (261 km), Poliju (210 km), Baltkrieviju (1 312 km), Ukrainu (1 944 km), Gruziju (894 km), Azerbaidžānu (338 km), Kazahstānu (7 644 km), Ķīnu (4 179 km), Mongoliju (3 452 km) un Ziemeļkoreju (18 km). Krievijas sauszemes robeža ir 22 408 km gara, savukārt jūras robeža – 37 653 km (tiesa, lielākā daļa no šīs robežas ir ar Ziemeļu Ledus okeānu). Krievijas teritorijā atrodas gan kalnu grēdas (Urāli, Kaukāza kalni, Austrumsajāni u.c.), tai skaitā augstākais kalns Eiropā – Elbrusa kalns (5642 m v.j.l.), gan līdzenas teritorijas – Austrumeiropas līdzenums, Rietumsibīrijas līdzenums u.c.  Krievijas Eiropas daļa atrodas Austrumeiropas līdzenumā. Visa valsts atrodas uz ziemeļiem no 40.paralēles, un liela daļa no tās sauszemes teritorijas atrodas pastāvīgā sasaluma teritorijās. 13,1% no valsts teritorijas ir lauksaimnieciski izmantojama, bet 49,4% klāj meži. Lai gan Krievija ir pasaules lielākā valsts, tā atrodas tālu no stratēģiskajiem tirdzniecības ceļiem Klusā okeāna reģionā un Atlantijas okeāna reģionā. Vienlaikus, neskatoties uz tās lielo teritoriālo platību, vairums Krievijas teritorijas nav lauksaimnieciski izmantojama, jo valsts atrodas tik tālu ziemeļos.

Foto: northshorejournal.org
Krievijas naftas un gāzes ieguves lauki (oranži) un perspektīvie lauki (zaļi)

Krievija ir viena no resursiem bagātākajām valstīm pasaulē. Pēc atsevišķu pētnieku domām, Krievijā varētu būt līdz pat 30% visas pasaules dabas resursu. Krievijā ir ievērojamas naftas, ogļu un gāzes rezerves, bet tās atrodas grūti pieejamās vietās, tālu no cilvēku apdzīvotām teritorijām. Lai šos dabas resursus iegūtu, nepieciešams būvēt infrastruktūras projektus, gāzes un naftas vadus. Vienlaikus jānorāda, ka resursu ieguvi apgrūtina to atrašanās pastāvīgā sasaluma teritorijās.

Iedzīvotāji

Pēc 2015.gada jūlija datiem, Krievijā dzīvo 142 423 773 iedzīvotāji. Vairums no tiem ir krievu tautības (77,7%), pārējās tautas ir tatāri (3,7%), ukraiņi (1,4%), baškīri (1,1%), čuvaši (1%), čečeni (1%), kā arī citas (10,2%; 3,9% savu etnisko piederību nav precizējuši). Vienlaikus jāpiemin, ka Krievijā ir apmēram 200 dažādas nacionālas vai etniskas grupas. Oficiālā valsts valoda ir krievu (tajā oficiāli runā apmēram 85,7% iedzīvotāju), bet citas izplatītas valodas ir tatāru (3,2%), čečenu (1%) un citas (10,1%).
Lielākā daļa (45,54%) Krievijas iedzīvotāju ir vecumā no 25 līdz 54 gadiem, bet jaunieši no 0 līdz 24 gadu vecumam veido tikai 26,83% no kopējā iedzīvotāju skaita. Mediānais vecums Krievijā ir 39,1 gadi, bet vidējais mūža ilgums – 70,47 gadi. Vienlaikus jānorāda, ka Krievijā ir negatīvs iedzīvotāju skaita pieaugums (–0,04%).

Фото: cia.gov
Krievijas iedzīvotāju vecuma piramīda

34% Krievijas iedzīvotāju atzīst, ka reliģija viņu dzīvē ieņem nozīmīgu lomu, bet 62% neuzskata, ka reliģijai viņu dzīvēs ir liela nozīme. Vairums Krievijas iedzīvotāju ir pareizticīgie (15%–20%), bet ir arī musulmaņi (10%–15%) un citi kristieši (2%), bet jānorāda, ka šie skaitļi attiecas uz praktizējošajiem ticīgajiem (liels skaits iedzīvotāju kopš PSRS laikiem aktīvi nepraktizē savus reliģiskos rituālus).
Lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju dzīvo valsts Eiropa daļā, uz rietumiem no Urālu kalniem. Šajā reģionā atrodas Krievijas lielākās pilsētas – galvaspilsēta Maskava (12,17 miljoni iedzīvotāju) un Sanktpēterburga (4,99 miljoni).

Administratīvais iedalījums

Krievijas administratīvi teritoriālo iedalījumu veido trīs līmeņi – federālie apgabali (FA), Krievijas Federācijas subjekti un ekonomiskie rajoni.
Federālie apgabali

  Foto: wikipedia.org
Krievijas 8 federālie apgabali (ieskaitot Krimu)

2000.gadā saskaņā ar prezidenta Vladimira Putina rīkojumu tika izveidoti 7 FA – Ziemeļrietumu, Centrālais, Dienvidu, Pievolgas, Urālu, Sibīrijas un Tālo Austrumu. 2010.gadā prezidents Dmitrijs Medvedevs izdeva rīkojumu par Ziemeļkaukāza FA atdalīšanu no Dienvidu FA. 2014.gadā kā devītais FA Krievijā tika izveidots Krimas FA, savukārt 2016.gadā tas tika iekļauts Dienvidu FA.
FA nav uzskatāms par Federācijas subjektu vai konstitucionālu administratīvi teritoriālā iedalījuma daļu. FA prezidenta pārstāvis ir Prezidenta administrācijas (PA) darbinieks un viņa pilnvaras konstitūcijā nav noteiktas.
Federācijas subjekti
Krievijas federālā iekārta ir noteikta konstitūcijā, saskaņā ar kuru tās subjekti ir republikas, novadi, apgabali, federālās nozīmes pilsētas, autonomie apvidi un autonomais apgabals.

Foto: wikipedia.org
Krievijas Federācijas subjekti.
Ar zaļo krāsu norādītas republikas (22), ar dzelteno – apgabali (46), ar oranžo – novadi (9),
ar tumši zilo – autonomie apvidi (4), ar violeto – autonomais apgabals (1),
ar sarkaniem punktiem – federālas nozīmes pilsētas (3).

Krievijas sastāvā atrodas sekojoši federācijas subjekti:

  • republikas – Adigeja republika, Altaja republika, Baškortostānas republika, Burjatijas republika, Dagestānas republika, Ingušijas republika, Kabardas-Balkārijas republika, Kalmikijas republika, Karačajas-Čerkesijas republika, Karēlijas republika, Komi republika, Krimas republika, Mari El republika, Mordovijas republika, Sahas republika (Jakutija), Ziemeļosetijas-Alānijas republika, Tatarstānas republika, Tivas republika, Udmurtijas republika, Hakasijas republika, Čečenijas republika, Čuvašijas republika;
  • novadi – Altaja novads, Aizbaikāla novads, Kamčatkas novads, Permas novads, Piejūras novads, Stavropoles novads, Habarovskas novads, Krasnodaras novads, Krasnojarskas novads;
  • federālas nozīmes pilsētas – Maskava, Sanktpēterburga, Sevastopole;
  • autonomais apgabals – Ebreju autonomais apgabals;
  • autonomie apvidi – Ņencu autonomais apvidus, Hantimansijskas autonomais apvidus – Jugra, Čukotkas autonomais apvidus, Jamalas Ņencu autonomais apvidus;
  • apgabali – Amūras apgabals, Arhangeļskas apgabals, Astrahaņas apgabals, Belgorodas apgabals, Brjanskas apgabals, Vladimiras apgabals, Volgogradas apgabals, Vologdas apgabals, Voroņežas apgabals, Ivanovas apgabals, Irkutskas apgabals, Kaļiņingradas apgabals, Kalugas apgabals, Kemerovas apgabals, Kirovas apgabals, Kostromas apgabals, Kurgānas apgabals, Kurskas apgabals, Ļeņingradas apgabals, Ļipeckas apgabals, Magadanas apgabals, Maskavas apgabals, Murmanskas apgabals, Ņižņijnovgorodas apgabals, Novgorodas apgabals, Novosibirskas apgabals, Omskas apgabals, Orenburgas apgabals, Orlas apgabals, Penzas apgabals, Pleskavas apgabals, Rostovas apgabals, Rjazaņas apgabals, Samaras apgabals, Saratovas apgabals, Sahalīnas apgabals, Sverdlovskas apgabals, Smoļenskas apgabals, Tambovas apgabals, Tveras apgabals, Tomskas apgabals, Tulas apgabals, Tjumeņas apgabals, Uļjanovskas apgabals, Čeļabinskas apgabals, Jaroslavļas apgabals.

Lai gan formāli Krievija ir federatīva valsts (katram subjektam ir izpildvara, tiesu sistēma un likumdošanas funkcijas), reģioniem nav tādas autonomijas kā, piemēram, ASV, jo tiek realizēta salīdzinoši stingra kontrole no centra. Subjektiem nav paredzētas tiesības izstāties no federācijas.
Katram Krievijas subjektam ir atvēlētas divas pārstāvniecības vietas Krievijas parlamenta augšpalātā – Federācijas Padomē. Attiecībā uz federālajām iestādēm visi federācijas subjekti ir vienlīdzīgi.
Ekonomiskie rajoni

Foto: z-rus.ru
Krievijas ekonomiskie rajoni

Krievijas ekonomiskie rajoni ir teritoriāli lielumi, un katrā no tiem tiek attīstīta specializēta saimniecības nozare, kas ir daļa no kopējās Krievijas tautsaimniecības. Ekonomiskie rajoni ir savstarpēji saistīti. Ekonomiskie rajoni ir tautsaimniecības teritoriālās pārvaldes pamats.
Pašlaik Krievija ir sadalīta 11 lielos ekonomiskajos rajonos: Ziemeļu, Ziemeļrietumu, Centrālajā, Centrālajā melnzemes, Volgas-Vjatkas, Pievolgas, Urālu, Ziemeļkaukāza, Rietumsibīrijas, Austrumsibīrijas un Tālo Austrumu. Kaļiņingradas apgabals neiekļaujas nevienā no ekonomiskajiem rajoniem. Saskaņā ar 2006.gada federālo likumu Kaļiņingradas apgabalam tika piešķirts īpašās ekonomiskās zonas statuss, kas nosaka speciālu tiesību režīmu attiecībā uz saimniecību, rūpniecību, investīcijām un citām ekonomiska rakstura darbībām.
Ekonomiskie rajoni var tikt apvienoti divās ekonomiskajās zonās – Rietumu (ietver Eiropas daļu un Urālus) un Austrumu (Sibīrija un Tālie Austrumi). Krievijas Eiropas un Urālu daļas ekonomiskajos rajonos, kas aizņem 25% no valsts teritorijas, koncentrējas 80% iedzīvotāji. Lai gan šajos rajonos ir atrodama liela daļa materiālo bagātību, tajā ir novērojams naftas energoresursu deficīts. Līdz ar to šajā Krievijas daļā notiek koncentrēšanās uz darbietilpīgu preču ražošanu, tostarp lauksaimniecību. Savukārt Sibīrijā un Tālajos Austrumos ir pieejamas lielākās dabas resursu un izejvielu ieguves vietas, tāpēc šajā valsts daļā prioritāri tiek attīstīta energoietilpīga rūpniecība.

Ekonomika

XX gs. 90.gadu tirgus reformas veicināja valsts ekonomisko izaugsmi. Pirmos astoņus V.Putina prezidentūras gadus IKP vidēji pieauga par 7% gadā. XXI gs. pirmās desmitgades laikā strauji auga naftas cenas, kas stimulēja straujāku ekonomikas attīstību, galvenokārt pakalpojumu un celtniecības sektoros. Kad sākās 2008.gada ekonomiskā krīze, Krievijas IKP samazinājās par 10%, un valsts ekonomiskās situācijas uzlabošanos veicināja augsti valsts izdevumi. Starp 2010. un 2014.gadu IKP pieauga tikai par apmēram 3% gadā, neskatoties uz to, ka naftas cenas bija par 70% augstākas nekā 2004.–2008.gadā. Krievija iegūtos finanšu resursus izmantoja, lai veidotu korporatīvu valsti.

Foto: marketrealist.com
Naftas cenu kritums 2014.–2016.gadā

2013.–2014.gadā Krievijas ekonomika saskārās ar jaunu ekonomisko krīzi. 2015.gadā IKP samazinājās par 3,7% un iedzīvotāju reālie ienākumi samazinājās par 10%. Valsts pieļāva Krievijas rubļa vērtības kritumu attiecībā pret ASV dolāru par gandrīz 50%, bet šī un citu procesu rezultātā ekonomikas augšupeja netika sasniegta. Daļēji tās ir sekas tam, ka Krievijas ražotāji iepriekš labprātāk importēja detaļas un materiālus, nevis investēja iekšējā tirgū, lai Krievija šos resursus varētu attīstīt pati. Tomēr jānorāda, ka naftas cenu kritums un Rietumvalstu sankcijas neizraisīja Krievijas ekonomisko krīzi, tās to tikai saasināja. IKP izaugsme sāka samazināties jau 2012.–2013.gadā, kad naftas cena vēl joprojām bija augsta un Krievija vēl nebija iebrukusi Ukrainā. Krīzes galvenie iemesli ir Krievijas nebrīvais tirgus. Turklāt ar ekonomiku un tirdzniecību saistīto jautājumu likumi ir neskaidri un netiek vienlīdzīgi pildīti.
Krievijā cilvēkus no uzņēmējdarbības attur ar to saistītie riski – tiesības uz īpašumu vai uzņēmumu var tikt atņemtas neatkarīgi no politiskās lojalitātes, kas uzņēmumu īpašniekus padara tikai par īstermiņa turētājiem. Ja uzņēmējs rīkojas pretēji valsts vadītāju interesēm vai patikai, pret viņu var tikt izmantotas tādas spēka struktūras kā Federālais drošības dienests FSB un korumpētā tiesu sistēma, kuru izmeklēšanas rezultātā uzņēmējam tiek piemērots cietumsods vai uzņēmēja prombūtnes dēļ uzņēmums bankrotē.
2013.–2014.gadā Rietumvalstu sankciju Krimas aneksijas un pasažieru reisa MH-17 notriekšanas dēļ un naftas cenu straujā krituma rezultātā Krievijas ekonomika piedzīvoja krīzi. 2016.gada nogalē tika izstrādāts federālais budžets 2017.–2019.gadam, kas tika veidots, balstoties, ka barels naftas maksās 40 USD (tas ir vienā no prognozēm – pārējās prognozēs, kuras politisko procesu novērotāji uzskata par pārlieku pozitīvām, vidējā naftas cena ir apmēram 50 USD par barelu), tomēr jānorāda, ka federālā budžeta sabalansētībai nepieciešams, lai vidējā naftas cena būtu apmēram 70 USD par barelu. Pretējā gadījumā jātērē iepriekš uzkrātās finanšu rezerves Nacionālajā labklājības fondā un Rezerves fondā.
Krievijas ekonomikā lielāko lomu spēlē valsts uzņēmumi – pēc Federālā antimonopolu dienesta informācijas, 2015.gadā valsts uzņēmumi veidoja apmēram 70% no Krievijas IKP (salīdzinājumam, 2005.gadā tie veidoja 35% no valsts IKP). Valsts uzņēmumu īpatsvars ekonomikā pieauga līdz ar 2008.gada un 2013.–2016.gada ekonomiskajām krīzēm.

Foto: burycoal.com
Krievijas naftas un gāzes vadi Eiropas reģionā

No valsts uzņēmumiem nozīmīgākie ir tie, kuri ir saistīti ar naftas un gāzes ieguvi un eksportu. Dabisko resursu, īpaši energoresursu, eksports ir nozīmīgs Krievijas ienākumu avots – gāzes un naftas eksports veido aptuveni 68% Krievijas federālā budžeta. Lielākais Krievijas naftas uzņēmums ir „Rosņeftj”, bet lielākais gāzes uzņēmums ir „Gazprom” – abi šie uzņēmumi ir valsts uzņēmumi. „Rosņeftj” vada Krievijas prezidentam V.Putinam pietuvināta persona Igors Sečins, bet „Gazprom” – V.Putina uzticamības persona Aleksejs Millers.
Eiropas valstis ir galvenais Krievijas energoresursu eksporta mērķis. Naftas un gāzes transportu uz Eiropu nodrošina ar cauruļvadu palīdzību – gāzi transportē pa gāzes vadiem „Nord Stream”, „Jamal–Jevropa”, „Blue Stream”, „Sojuz” un „Bratstvo”, bet naftu – pa naftas vadiem „Družba” un Baltijas naftas vadu sistēmu.
Minētie piemēri ar „Rosņeftj” un „Gazprom” atspoguļo vienu no Krievijas ekonomikas īpatnībām – gandrīz visos nozīmīgākajos ekonomikas sektoros dominē kāds valsts uzņēmums, kuru vada prezidenta uzticamības personas. Šis princips attiecas arī uz valsts korporāciju „Rosteh”, kuru vada korporācijas ģenerāldirektors Sergejs Čemezovs, kā arī uz valsts kodolenerģijas korporāciju „Rosatom”, kuru līdz 2016.gada oktobrim vadīja Sergejs Kirijenko (viņš tika iecelts par PA vadītāja pirmo vietnieku) u.c. valsts uzņēmumiem.

Foto: heritage.org
Krievijas ekonomiskās brīvības un pasaules vidējais līmenis (melnā līnija), 2014.gads

Krievijas ekonomiskā struktūra, iespējams, izriet no V.Putina izpratnes par kapitālismu, ko viņš ieguva XX gs. 90.gados Sanktpēterburgā. Viņam kapitālisms nav godīga un brīva konkurence starp uzņēmumiem, bet gan īpaši kontakti, piekļuves iespējas un darījumi. Kapitālisms, V.Putina izpratnē, nav ražošana, pārvaldīšana, mārketings un tam nav saistību ar strādniekiem vai patērētājiem. Viņam kapitālisms ir saistīts ar personīgiem kontaktiem ar regulatoriem, likumu apiešanu un dažādu negodīgu darījumu slēgšanu.
Kremlis ir centies ekonomisko situāciju uzlabot, ieguldot naudu un veicot valsts pasūtījumus militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumos un infrastruktūras projektos. Tomēr Krievijas augstā korupcijas līmeņa dēļ šo projektu un pasūtījumu izmaksas varētu daudzkārt pārsniegt to iespējamos devumus. Nelielā valsts privātā sektora dēļ jaunos ceļus, ostas un dzelzceļus, iespējams, sabiedrība nemaz aktīvi neizmantos.

Personas
 Foto: minchenko.ru
Vladimira Putina t.s. „politbirojs”

Valstī svarīgu lēmumu pieņemšanas procesā, kurā iesaistīta Krievijas prezidentam V.Putinam pietuvinātā elite, būtiska loma ir neformāla tīkla struktūrai, kas dažkārt tiek dēvēta par „Politbiroju 2.0”. Gluži kā PSRS līderi, V.Putins balstās uz sev pietuvinātiem cilvēkiem. Valstī eksistē sistēma, kurā pie varas atrodas domubiedri, kuru uzskati par valsts attīstības virzienu un tās situāciju lielā mērā sakrīt. Ietekmi lielākoties nosaka nevis politiķa reitings, piederība varai, opozīcijai vai konkrētai partijai vai dažkārt pat ieņemamais oficiālais amats, bet gan piekļuve prezidentam (piemēram, bijušais finanšu ministrs Aleksejs Kudrins, neskatoties uz formālu pāreju opozīcijā, saglabājis piekļuvi V.Putinam un ietekmi pār valdības finanšu bloku) vai piederība lielākajām elites grupām (klaniem). Savukārt pašas ietekmīgākās personas jeb varas elites avangards var tikt raksturots, izmantojot padomju kolektīvās varas pārvaldes modeli – Komunistiskās partijas Centrālās komitejas politbiroju. Tajā ietilpst nozīmīgāko un savstarpēji konkurējošo elites grupu līderi.
„Politbirojs 2.0” nekad nesanāk uz kopējām apspriedēm. Ap šo varas centru koncentrējas vairākas elites (ietekmes) grupas – spēka struktūras, politiskais bloks, oligarhi.
Šis iekšējais V.Putinam pietuvināto personu loks ietver valdības funkcionārus (Valsts Domes spīkeru Vjačeslavu Volodinu, premjerministru Dmitriju Medvedevu, aizsardzības ministru Sergeju Šoigu, Maskavas pilsētas mēru Sergeju Sobjaņinu), valsts korporāciju vadītājus (S.Čemezovu – „Rosteh” ģenerāldirektoru, I.Sečinu – „Rosņeft” izpilddirektoru), kā arī uzņēmumu un banku vadītājus (Arkādiju Rotenbergu, Juriju Kovaļčuku un Genādiju Timčenko). Šīs personas ir iesaistītas pārraugāmo nozaru attīstības scenāriju veidošanā un plaša uzņēmēju un nomenklatūras loka piesaistīšanā. V.Putina politbiroja locekļiem ir ievērojama ietekme tieslietu, drošības, politikas, ekonomikas, reģionālajā un tehnoloģiju sektoros.
Lai gan cīņa par resursiem noved pie savstarpējiem elites grupu konfliktiem, Krievijas vadībā nav nevienas no prezidenta neatkarīgas figūras. Visi neformālā „politbiroja” locekļi ir tuvi V.Putina draugi, kuru karjera attīstījusies pateicoties viņam. Augstākajos amatos V.Putins iecēla cilvēkus, ar kuriem strādāja kopā Sanktpēterburgas administrācijā (mērijā) vai Ļeņingradas apgabala Valsts drošības komitejas KGB nodaļā – D.Medvedevs, N.Patruševs, I.Sečins, S.Ivanovs, V.Čerkesovs un citi. B.Jeļcina elite (dažkārt saukta par ģimeni) tika aizstāta ar t.s. Sanktpēterburgas cilvēkiem. V.Putins pilda arbitra lomu un līdz šim brīdim ir saglabājis iespēju iejaukties un izšķirt elites iekšējus konfliktus.
Valdošās elites pārstāvji, kuri spēja Rietumvalstu spiediena apstākļos piedāvāt V.Putinam atbalstu (iespējas) pārvarēt izolāciju, vairoja savu politisko ietekmi. „Aplenktā cietokšņa” ideoloģija jau kādu laiku ir stiprinājusi „vanagu” jeb siloviku pozīcijas elitē. Vienlaikus novērojama V.Putina pietuvināto aprindu iespiešanās jaunos ekonomikas sektoros un reģionālajā politikā. Valdošā elite vairāk atbalsta Krievijas taktiskos manevrus starptautiskajā arēnā, kas vērsta uz sankciju atcelšanu, nekā ekonomikas strukturālās reformas. Šobrīd nav indikāciju, kas liecinātu, ka kāds būtu gatavs izaicināt V.Putinu 2018.gada prezidenta vēlēšanās. No savas puses V.Putins pagaidām nav atklāti demonstrējis vēlmi atdot varas pozīcijas kādam „mantiniekam”.
Kā iespējamie kandidāti, kas nākotnē varētu pretendēt uz iekļūšanu elites grupu līderu lokā, ir premjerministra pirmais vietnieks Igors Šuvalovs, „Sberbank” vadītājs Hermans Grefs un vicepremjers Arkādijs Dvorkovičs. Saasinoties starptautiskajai situācijai, pieaug Drošības padomes sekretāra Nikolaja Patruševa nozīme.
Ņemot vērā spēka struktūru nozīmi valsts pārvaldē (cīņā par resursiem), ietekmīgāko personu vidū minams arī spēcīgākā specdienesta FSB vadītājs Aleksandrs Bortņikovs. Tiesa, medijos izskanējusi informācija par gaidāmām vērienīgām spēka struktūru reformām, tuvojoties 2018.gada prezidenta vēlēšanām, tostarp iespējamu Valsts drošības ministrijas MGB izveidi (specdienestu apvienošanu) uz FSB bāzes, tādēļ nav zināms, kā tālāk attīstīsies A.Bortņikova karjera. Papildus tam šogad tika nomainīti Federālā apsardzes dienesta FSO un Ārējā izlūkošanas dienesta SVR vadītāji.  
V.Putins mērķtiecīgi veido jaunu pārvaldnieku slāni, kas vidējā termiņā būs atbildīgs par ekonomikas strukturālajām izmaiņām. Šīs nākotnes elites kandidātu vidū ir valdošās elites atvases (Boris Kovaļčuks, Dmitrijs Patruševs, Andrejs Murovs), kā arī jaunie tehnokrāti, kuri V.Putinam ir pateicīgi par savu karjeru attīstību (rūpniecības un tirdzniecības ministrs Deniss Manturovs, enerģētikas ministrs Aleksandrs Novaks, PA vadītājs Antons Vaino, „Krievijas dzelzceļa” RŽD vadītājs Oļegs Belozerovs).
2016.gada vasarā V.Putins īstenoja apjomīgas kadru izmaiņas pārvaldes struktūrās, aizstājot vairākus sev pietuvinātus vecās elites pārstāvjus (draugus, paziņas), kurus viņam paliek arvien grūtāk kontrolēt, ar jauniem, lojāliem kadriem. Bijušais PA vadītājs Sergejs Ivanovs, kurš vairāku politisko procesu novērotāju vērtējumā līdz savai nomaiņai tika uzskatīts par otro ietekmīgāko personu Krievijā, bija sestā augsta līmeņa prezidentam pietuvināta amatpersona, kas tika atbrīvota no savu pienākumu izpildes. Iepriekš no amata tika atstādināts RŽD prezidents Vladimirs Jakuņins, Federāla apsardzes dienesta FSO priekšnieks Jevgēņijs Murovs, Federālā narkotiku aprites kontroles dienesta direktors Viktors Ivanovs, Federālā migrācijas dienesta direktors Konstantīns Romodanovskis, Federālā muitas dienesta vadītājs Andrejs Beļjaņinovs. Veco kadru nomaiņa liecina, ka elites atjaunošanas nolūkos mazinās V.Putinam pietuvināto personu neaizskaramības nozīme un lojalitāte ir svarīgāks apsvērums par efektivitāti.
Vairāki Lietuvas eksperti 2014.gadā bija vienisprātis, ka Ukrainas krīzes kontekstā savu ietekmi ir palielinājis par militāri rūpniecisko kompleksu, kosmosa un Arktikas, kā arī kuģubūves un separātistu reģioniem un dažādām militāri patriotiskām organizācijām atbildīgais vicepremjers Dmitrijs Rogozins, kurš tiek uzskatīts par vienu no Krievijas nacionālistu līderiem („Izborskas klubs”). Tomēr ik pa laikam izskanējušās problēmas D.Rogozina pārraugāmajās nozarēs (tostarp neveiksmīgais nesējraķetes „Sojuz” starts no kosmodroma „Vostočnij”) izsaucis V.Putina neapmierinātību.
D.Medvedeva kļūšanu par prezidentu 2008.gadā sākotnēji Rietumvalstīs raisīja ilūzijas par iespējamu attiecību uzlabošanos ar Krieviju un zināmu valsts liberalizāciju, tomēr 2012.gada prezidenta vēlēšanas apliecināja, ka prezidenta un premjerministra amatu „rokāde” starp V.Putinu un D.Medvedevu bija taktika, kuru bija nepieciešams īstenot, lai V.Putins varētu leģitīmi atgriezties prezidenta amatā. Lai gan D.Medvedevs nav piederīgs nevienam klanam, viņš ir V.Putina cilvēks un tādēļ neīsteno neatkarīgu politiku – tā vietā viņš stiprinājis ietekmi pār finanšu resursiem un varas partiju „Jedinnaja Rossija”.
Neskatoties uz Čečenijas autoritatīvā līdera Ramzana Kadirova skandalozo rīcību, kā arī autonomo republikas pārvaldi (realitātē teritorija nav integrēta Krievijas tieslietu sistēmā), V.Putins turpina atbalstīt R.Kadirovu, kurš, raugoties no Kremļa pozīcijām, reģionā ir nodrošinājis relatīvu stabilitāti (īpaši šobrīd, kad pasaulē pieauguši terorisma draudi) un publiski paudis nelokāmu atbalstu prezidentam. Turklāt R.Kadirova rīcībā ir apmēram 40 000 spēka struktūru darbinieki, kas ir nozīmīgs varas pretsvars citām spēka struktūrām un federālajām iestādēm.
Aizsardzības ministrs S.Šoigu šobrīd ar D.Medvedevu un ārlietu ministru Sergeju Lavrovu ietekmīgāko personu reitingos dala 2.–4.vietu. Krimas aneksija un Krievijas militārā operācija Sīrijā tiek augstu vērtēta sabiedrībā un perspektīvā aizsardzības ministra loma var gan pieaugt (operācijās piedalījušies lauka komandieri varētu nokļūt politikā, daļa Ārkārtas situāciju ministrijas funkciju varētu tikt piešķirtas AM), gan sarukt (lielas izmaksas militārajām operācijām vienlaikus ar valsts ekonomiskajām problēmām). Lai gan šī brīža aizsardzības ministrs tiek raksturots kā ambicioza persona un potenciāls prezidenta amata kandidāts, viņš izvairās konfliktēt ar augstāk stāvošām personām, tādējādi demonstrējot lojalitāti.
Eksperti norāda, ka kopš 2011.gada Krievijas politikā viena no atslēgfigūrām kļuva tieši V.Volodins (šobrīd jaunais Valsts Domes (VD) spīkers), kurš tika iecelts par PA vadītāja pirmo vietnieku un iekšpolitikas kuratoru līdz tam ietekmīgā Vladislava Surkova vietā.
V.Putina karjera attīstījusies no ierindas KGB operatīvā darbinieka līdz pašpārliecinātam autoritāram līderim, kurš pie varas atrodas trīs prezidenta termiņus un 2014., kā arī 2015.gada „Forbes” reitingā tika atzīts par ietekmīgāko personu pasaulē. Personības kults un agresīvā ārpolitika veicinājusi V.Putina atpazīstamību ne tikai pasaulē, bet arī Krievijā, kur šobrīd viņa varai netiek saskatīta reāla alternatīva.
Nonākot pie varas, V.Putins turpināja B.Jeļcina iesāktās tradīcijas (mediju kontrole, korupcija kā viens no sistēmas balstiem, atbalsts oligarhijai un autoritāra valsts pārvaldes forma). Neskatoties uz to, viņš tiek raksturots kā persona, kas novērsis XX gs. 90.gadiem raksturīgo haosu un oligarhu patvaļu.
V.Putins drīzāk ir intraverta persona, kurš labprātāk reaģē uz notikušo, nevis nāk klajā ar jaunām iniciatīvām – viņš neizceļas ar stratēģisku redzējumu. Prezidenta imidžam ir raksturīgs dominējoša un nesatricināma līdera tēls, kas ticis mērķtiecīgi kultivēts (personības kults). Ne tikai Krievijas, bet arī pasaules masu kultūrā ir nostiprinājies V.Putina brends (t-krekli ar prezidenta ģīmetni u.c. produkti).
Prezidenta lēmumu pieņemšanas stils reizēm var tikt dēvēts par „specoperācijām” – dažkārt sabiedrība un tuvākie līdzgaitnieki par rezultātu uzzina tikai post factum.

Iekšpolitika

Krievijai iekšpolitiski ir vairākas virspusēji nozīmīgas struktūras. Tās ir parlaments, ko veido VD (apakšpalāta) un Federācijas padome (augšpalāta; FP), ministrijas, Drošības padome (DP) un prezidents.

Foto: prosv.ru
Oficiālā Krievijas politiskā sistēma

Federālā līmeņa vēlēšanas Krievijā izpaužas kā parlamenta vēlēšanas (pēdējās – 2016.gada septembrī), kuras norisinās ik pēc pieciem gadiem, un tiešas valsts prezidenta vēlēšanas, kuras notiek ik pēc sešiem gadiem (nākamās paredzētas 2018.gada 11.martā). Pusi no VD 450 deputātiem ievēl no vienmandātu apgabaliem, otru pusi – no partiju sarakstiem. FP 170 senatorus ievēl pa diviem no katra Krievijas reģiona – vienu ieceļ reģiona parlaments (vai analogs tam), otru izvirza gubernators, un viņa kandidātu attiecīgā reģiona parlaments apstiprina vai noraida.
Lai gan oficiāli vara Krievijā ir dalīta pēc Rietumvalstu parauga, faktiski visus nozīmīgākos lēmumus pieņem prezidents V.Putins. VD dominē V.Putina dibinātā partija „Jedinaja Rossija” un citas, oficiāli opozīcijas partijas, kuras faktiski sadarbojas ar varas struktūrām (kā Vladimira Žirinovska vadītā Krievijas Liberāli demokrātiskā partija). Ministri seko V.Putina un viņam pietuvinātu cilvēku norādījumiem un nozīmīgākajos valsts amatos bieži tiek iecelti nevis kompetenti cilvēki, bet gan V.Putina draugi un viņam uzticami cilvēki, kā tas ir ar valsts naftas uzņēmuma „Rosņeftj” izpilddirektoru I.Sečinu un bijušo PA vadītāju S.Ivanovu. V.Putina vara laika gaitā kļuvusi ļoti personiska, t.i., vara koncentrējas viņa rokās – bez viņa Krievijas pašreizēja politiskā sistēma nevar pastāvēt.
V.Putina varu nodrošina PSRS Valsts drošības komitejas KGB pēctecis Federālais drošības dienests FSB. Neskatoties uz oficiālo spēka struktūru sadalījumu, FSB faktiski kontrolē Izmeklēšanas komiteju (Krievijas analogs ASV Federālajam izmeklēšanas birojam FIB), kā arī Krievijas Ģenerālprokuratūru, kurai nav iespēju pārraudzīt FSB darbību. Vienlaikus jānorāda, ka 2016.gada 18.septemrī, kad norisinājās Krievijas parlamentārās vēlēšanas, izskanēja informācija, ka FSB, Ārējais izlūkošanas dienests SVR un Federālais apsardzes birojs FSO varētu tikt apvienoti vienā ministrijā – Valsts drošības ministrijā MGB, līdzīgi kā PSRS vadītāja Josifa Staļina laikā.
FSB ietekme ir novērojama visos Krievijas iekšpolitiskajos līmeņos. Dienests ir veicis vairākus valsts nozīmes arestus un nodrošina V.Putina kontroli pār oligarhiju un sabiedrību. Katrā nozīmīgā Krievijas uzņēmumā vai institūcijā strādā FSB virsnieks – prakse, kas ir saglabājusies no PSRS laikiem.
Krievijā korupcija ir izplatīta tik plašā mērogā, ka vairāki politisko procesu novērotāji uzskata, ka Krievijā vara balstās korupcijā – bez tās nav iespējams kāpt pa karjeras kāpnēm un bez tās nav iespējams arī nostiprināties kādā amatā. Korupcija var izpausties dažādi – kā tieši naudas pārskaitījumi, kā likumisko normu ignorēšana atsevišķu indivīdu gadījumos un kā nepamatota iecelšana kādā amatā.
Lai gan organizētā noziedzība Krievijā nav tik izplatīta kā tā bija XX gs. 90.gados, tās ietekme joprojām ir novērojama. Vairākas augsta līmeņa amatpersonas ir tikušas apsūdzētas par sadarbību ar noziedzīgiem grupējumiem (šādas apsūdzības izvirzītas arī pret V.Putinu). Iekšpolitiskā ziņā noziedzība Krievijā lielākoties ir novērojama amatpersonu un valstij piesaistītu uzņēmēju korupcijā, ko tiesībsargājošās iestādes, ja vien tās nav saņēmušas īpašus norādījumus, ignorē.
Krievijā regulāri notiek t.s. kadru pārbīdes jeb amatu pārdalīšana, kura parasti ir novērojama noslēdzoties vēlēšanu ciklam, mainoties iekšējās elites spēka balansam vai no nepieciešamības iegūt kāda reģiona iedzīvotāju atbalstu pirms vēlēšanām. Pēdējās lielākās kadru pārbīdes bija novērojamas 2016.gada rudenī pēc VD vēlēšanām, kad daļa no PA sāka strādāt VD un FP, bet līdz tam ar varu oficiāli nesaistītas personas tika iekļautas augstos PA amatos, un 2016.gada vasarā, kad tika likvidēts Krimas federālais apgabals un tika nomainīti vairāku apgabalu gubernatori – Jaroslavļas, Kaļiņingradas, Sevastopoles un Kirovas gubernatori tika aizstāti ar jauniem kadriem.
Lielākā daļa mediju Krievijā atrodas zem Kremļa kontroles un pārraida režīmu atbalstošu propagandu. Mediji, kurus nekontrolē Kremlis, piemēram, telekanāls „Doždj”, nevar sasniegt plašas tautas masas. Žurnālistus, kuri kritizē Kremļa amatpersonas, V.Putinu, viņam piesaistītas personas vai Krievijas politiku, nereti ietekmē, iesloga vai pat fiziski neitralizē (kā, iespējams, notika ar pazīstamo žurnālisti Annu Poļitkovsku).

Ārpolitika

Tādi autoritāri režīmi kā Krievija apzinās, ka sabiedrības viedoklis un leģitimitāte ir nozīmīga, lai saglabātu varu. Līdz ar to svarīgi ir nodrošināt informācijas plūsmas kontroli pār pilsoņiem (propaganda, informatīvās manipulācijas). Kremļa kontrolētie telekanāli koncentrējas uz ārpolitiskajām aktualitātēm – Sīriju, Ukrainu, attiecībām ar Rietumvalstīm un citām pasaules valstīm. Par iekšpolitisko un sociālekonomisko situāciju tiek runāts salīdzinoši mazāk.
Šī brīža Krievijas ārpolitikas kursu nosaka tās prezidents, savukārt Ārlietu ministrija var tikt uzskatīta par izpildītāju, bet ne lēmumu pieņēmēju. B.Jeļcina, V.Putina un D.Medvedeva laikā Kremļa attieksme pret Rietumiem ir krasi mainījusies, sākot no tuvināšanās Eiroatlantiskajai telpai līdz pat ienaidnieka retorikai. V.Putinam nākot pie varas, tika izvirzīts mērķis – padarīt Krieviju par globāla mēroga spēlētāju. Krievija paplašinājusi savu sadarbību ar Āzijas un Latīņamerikas valstīm, kā arī paplašinājusi savu klātbūtni Arktikas reģionā, taču prioritāte ir ģeogrāfiski un vēsturiski tuvā NVS jeb postpadomju telpa.
Lai gan daudzi Rietumos bija pārsteigti par situācijas eskalāciju Ukrainā, tā lielā mērā atbilda vairāku gadsimtu garumā (kopš Krievijas impērijas laikiem) noformulētajai Kremļa uztverei saistībā ar valsts drošības interesēm un ārpolitiku. Daudzas Maskavas retorikas un ārpolitikas iezīmes atspoguļo Padomju Savienības un Krievijas impērijas rīcību. Krievija allaž tiekusies kontrolēt tās perifēriju. Turklāt kaimiņu teritorijas Rietumu virzienā vienlaikus tiek uzlūkotas ne tikai kā potenciāls ieguvums, bet arī drauds. Tāpēc Kremlis Rietumu centienus integrēt Krieviju Eiropas politiskajā un drošības arhitektūrā uztver kā sev neizdevīgu, nevēlamu un ierobežojošu rīcību. Neskatoties uz faktu, ka 1991.gadā sabrūkot Padomju Savienībai, Krievija zaudēja kontroli pār ievērojamu daļu teritorijas, Kremļa ģeopolitiskā uztvere nav fundamentāli mainījusies. Savu reģionālo ietekmi Krievija centusies nostiprināt ar vairākiem neefektīviem integrācijas projektiem (NVS, Muitas Savienība, Eirāzijas Ekonomiskā savienība), kā arī ekonomiskām svirām (dabasgāzes un naftas piegādes) un t.s. „iesaldētajiem konfliktiem” (PSRS laika Lukjanova doktrīna, kas paredz atdalīt krieviski runājošos reģionus no valstīm, atbalstot tajās separātismu). Krievijas ārpolitikā ir iemiesots uzskats par tās „īpašajām” tiesībām attiecībā uz kaimiņvalstīm.
Gadsimtiem ilgi Krievijas stratēģija ir tikusi balstīta uz ekspansiju un apkārtesošo zemju inkorporāciju, lai uzbrukuma gadījumā nevarētu tikt pārsteigta nesagatavota (stratēģiskais dziļums). Kremlis ir atklāti demonstrējis, ka, lai aizsargātu savas intereses savā pierobežā, tam ir jāiesaistās globālajos jautājumos (Sīrija).
Mihails Zigars (telekanāla „Doždj” dibinātajs) norāda, ka V.Putins savā evolūcijā ir nonācis līdz punktam, ka viņu vairāk par visu interesē ģeopolitika. Ir maldinoši uzskatīt, ka V.Putina konfrontējošā ārpolitika ir vienkārši avantūristiska rīcība, lai novērstu uzmanību no iekšpolitiskām problēmām. Viss tiek darīts, lai pretdarbotos Vašingtonai un atgūtu globālas lielvaras statusu. Svarīgs faktors ārpolitikas veidošanā ir ne tikai neapstrīdamai prezidenta lomai, bet arī personiskajiem V.Putina uzskatiem.
Viens no ārpolitiskajiem principiem attiecībās ar Eiropu, ko Krievija īsteno, ir dot priekšroku divpusējam, nevis daudzpusējam starpvalstu formātam, tādējādi mēģinot izmantot ES valstu atšķirības un līdz ar to panākt lielāku iespaidu uz katru valsti atsevišķi.
Krievijas politikas atbalstītāji atrodami gan galēji kreisajā, gan labējā ideoloģiskajā spārnā. Partiju saites ar Maskavu ir aktuāla tēma Eiropas presē vismaz pēdējos piecus gadus, savukārt mazāk uzmanības pievērsts valdošo centrisko partiju pārstāvju kontaktiem ar Kremli. Maskavas sadarbība ar konkrētiem politiskiem spēkiem, personām un sabiedriskām organizācijām variē no informatīva rakstura operācijām līdz finansiālam atbalstam un specdienestu vervēšanai. Maskavas darbs ar ietekmes aģentiem Eiropā ir orientēts gan uz īstermiņa, gan ilgtermiņa mērķiem. Uzsvars uz ietekmes aģentiem atbilst Krievijas hibrīdkara koncepcijai (informācijas karš, ekonomiskās, politiskās, militārās sviras), kuras izpausmes tiešā veidā novērojamas ne tikai Ukrainā, bet netieši arī Baltijas valstīs un pārējā ES daļā.
Kremļa īstenotais Rietumu vājināšanas pasākumu komplekss jeb „slēptais karš” līdzinās PSRS laikā specdienestu veiktajiem „aktīvajiem pasākumiem” (pagrīdes darbībai ar mērķi no iekšienes vājināt Rietumus). Zīmīgākais piemērs ir Eduarda Snoudena lieta. Faktiski var apgalvot, ka pat kopš PSRS sabrukuma Krievija nav pārtraukusi īstenot dažāda veida ietekmes operācijas Rietumos. Taču pēdējos gados ģeopolitiskās situācijas saasināšanās apstākļos (kopš Ukrainas krīzes), hibrīdkarš un tā atsevišķi elementi (īpaši informācijas karš) tiek īstenoti daudz aktīvāk nekā līdz šim.
Krievijas varai simpatizējošie spēki un personas proponē attiecību atjaunošanu pirms Ukrainas krīzes līmenī. Spēcīgi ietekmes aģentu elementi ir konstatējami ne tikai Austrumeiropā un Centrāleiropā, bet arī Eiropas lielvalstīs – Vācijā, Francijā, Lielbritānijā. Galvenie vēstījumi atbilst Kremļa interesēm – atcelt sankcijas pret Krieviju (negatīva ietekme uz Eiropas ekonomiku), diskreditēt NATO paplašināšanos (jauno dalībvalstu un Eiropas atkarība no ASV, kā arī drauds Krievijai), ES destabilizācija (bēgļi un terorisms, tradicionālās vērtības).
Lai gan šobrīd Krievija ir uzskatāma par reģionālu lielvaru, tās ambīcijas vienmēr ir bijušas saistītas ar globāla līmeņa ietekmi, uz ko norāda arī centieni ierobežot un mazināt Rietumu vadošo ietekmi pasaulē un atjaunot stratēģisko līdzsvaru, kāds pastāvēja Aukstā kara laikā. Reģionālās ambīcijas ir tikai solis ceļā uz globālo ietekmi. Citiem vārdiem, tautiešu politika un „krievu pasaules” koncepts ir drīzāk ārpolitikas metode (instruments), nevis tās gala mērķis. Krievija vēlas, lai pasauli pārvaldītu ģeogrāfiskie civilizācijas centri („krievu pasaule” kā viens no tiem), tādējādi nodrošinot ietekmi savā reģionā. Arvien vairāk Krievijas oficiālo pārstāvju retorikā izskan aicinājumi Vašingtonai samierināties, ka ir iestājusies daudzpolaritāte un ir nepieciešams runāt par jaunu pasaules kārtību (spēles noteikumiem).

22. jūnijs

Iekšpolitika
22.06.2018
Kā scenārijs ar vislielāko varbūtību pētījumā nosaukts „kompromiss pēc varas iniciatīvas” (40% varbūtība).

21. jūnijs

Iekšpolitika
21.06.2018
Š.g. 20.jūnijā Krievijas valdības sēdē izskatīta ideja uzlikt par pienākumu naftas ieguves uzņēmumiem 17,5% no iegūtā naftas apjoma novirzīt naftas pārstrādes uzņēmumiem ar noteikumu iegūto degvielu atstāt Krievijas iekšējā tirgū.

20. jūnijs

Iekšpolitika
20.06.2018
Politiķis Aleksejs Navaļnijs, kurš š.g. 14.jūnijā tika atbrīvots no ieslodzījuma, š.g. 1.jūlijā plāno rīkot protesta akcijas pret valdības iecerētajiem plāniem palielināt pensionēšanās vecumu.

19. jūnijs

Iekšpolitika
19.06.2018
Kirijenko pilnvaras tika paplašinātas pēc prezidenta Vladimira Putina pārvēlēšanas un pastāv versija, ka viens no viņa galvenajiem uzdevumiem pašlaik ir lēmumu sagatavošana, kas ļautu V. Putinam saglabāt varu arī pēc prezidenta pilnvaru termiņa beigām 2024.gadā.

18. jūnijs

Iekšpolitika
18.06.2018
Krievijas varasiestādes pauž bažas, ka sabiedrības neapmierinātība ar valdības lēmumiem var izvērsties protestos. Kremlī tiekot apspriesti dažādi iedzīvotāju negatīvās reakcijas minimizēšanas veidi – līdz pat reformas mīkstināšanai.

16. jūnijs

Iekšpolitika
16.06.2018
Bankas „Sberbank” prezidents Germans Grefs piedāvājis Krievijas valdībai apdomāt valsts banku pārdošanu, tostarp „Sberbank”. Pēc viņa domām, tā ir laba alternatīva nodokļu paaugstināšanai.

15. jūnijs

Iekšpolitika
15.06.2018
13.jūnijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins apstiprināja jauno Prezidenta administrācijas sastāvu, kurā palika lielākā daļa no iepriekšējās administrācijas kadriem.
Iekšpolitika
15.06.2018
Krievijas valdība pieņēmusi virkni lēmumu, kas turpmāk noteiks valsts sociālekonomisko vidi. Viena no galvenajām reformām ir pensionēšanās vecuma palielināšana – sievietēm līdz 63 gadiem (pašlaik 55 gadi), vīriešiem līdz 65 gadiem (pašlaik 60 gadi).

14. jūnijs

Iekšpolitika
14.06.2018
Krievijas opozīcijas partija „Graždanskaja iņiciativa” izvirzīja bijušo Krievijas Valsts Domes deputātu Dmitriju Gudkovu Maskavas mēra amatam gaidāmajās vēlēšanās š.g. 9.septembrī.

08. jūnijs

Iekšpolitika
08.06.2018
Fonds „Pēterburgas politika” maija reitingā ir izdalījis sešus Krievijas reģionus, kuros gaidāmajās gubernatora vēlēšanās š.g. 9.septembrī, iespējams, priekšvēlēšanu kampaņas laikā sagaidāmas potenciālas problēmas.
Iekšpolitika
08.06.2018
Ikgadējais Krievijas prezidenta Vladimira Putina sarunu seanss ar iedzīvotājiem tiešajā ēterā norisinājās jaunā formātā – bez iedzīvotājiem studijā. Papildus tradicionālajiem tiešajiem pieslēgumiem no dažādiem reģioniem, bija arī tiešie pieslēgumi ar gubernatoriem un ministriem, kuri operatīvi atska...

07. jūnijs

Iekšpolitika
07.06.2018
Centrālās bankas (CB) Pētījumu un prognozēšanas departamenta analītiķi 2018.gada jūnija publikācijā par makroekonomikas un nozaru tendencēm aprēķinājuši, cik daudz Krievijas iedzīvotāji ir pārmaksājuši par vietējo lauksaimniecības produkciju (šī pozīcija var nesakrist ar CB oficiālo pozīciju). ...

04. jūnijs

Iekšpolitika
04.06.2018
Doņeckā ir izplatītas baumas, ka tuvākajā laikā no amata tiks atstādināts t.s. Doņeckas Tautas Republikas DNR „ienākumu un nodokļu ministrs” Aleksandrs Timofejevs, informē izdevums „Reaļnaja Gazeta”.
Iekšpolitika
04.06.2018
Š.g. 30.maijā Krievijas valdība apstiprināja grozījumus Budžeta kodeksā, kas paredz lielākas pilnvaras Revīzijas palātai kontrolēt reģionu izdevumus, raksta izdevums „Vedomosti”, atsaucoties uz dokumentu, kura autentiskumu apstiprina Finanšu ministrijas pārstāvis.

01. jūnijs

Iekšpolitika
01.06.2018
Fonds „Pēterburgas politika” ir publicējis ziņojumu  „Pēcteči 2.0 (aristokrāti)” par paaudžu maiņu augstākajos varas ešelonos. 2018.gada pārmaiņas federālajās un reģionālajās varas struktūrās aktualizēja jautājumu par ietekmīgu politisko figūru radinieku apstiprināšanu augstos amatos. ...

1 - 15 no 248 rakstiem

1 2 3

...

15 16 17