Gruzija atrodas Kaukāza centrālajā un rietumu daļā. Republikas kopējā platība ir 69 700 km². Gruzijas robežas kopgarums ir 1461 km, robežas posms ar Armēniju ir 164 km, ar Azerbaidžānu – 322 km, ar Krieviju – 723 km, ar Turciju – 252 km. Melnās jūras krasta līnija ir 310 km gara.
Lielu daļu teritorijas veido kalni: ziemeļos – Lielā Kaukāza, dienvidos – Mazā Kaukāza kalnu grēdas (augstākās virsotnes ir Šhara (5068 m) un Kazbeks (5033 m), bet starp tām atrodas Kolhīdas zemiene, Kartlijas un Alazni ieleja. Gruzijas zemākais punkts atrodas Melnajā jūrā (0 m virs jūras līmeņa), bet augstākais punkts ir Šhara (5068 m virs jūras līmeņa). Lielākās upes ir Kūra un Rioni, ezeri – Paleostomi un Aletkela.    

Klimats Gruzijas rietumos ir subtropisks, austrumos – mērens. Janvārī vidējā gaisa temperatūra ir no +3°C (Kolhīdas ieleja) līdz -2°C (Ivērijas ieleja), augustā vidējā temperatūra ir no +23°C līdz +25°C. Klimatiskie apstākļi un augsne ļauj audzēt tēju un citrusaugus. Nokrišņu daudzums rietumos ir līdz 2800 mm gadā, bet austrumos – līdz 600 mm gadā.
Republikā ir daudz minerālo un termālo avotu, tādēļ izveidoti aptuveni 50 ārstnieciski kūrorti, t.sk. Bordžomi, Chaltubo, Mendži, Sairme u.c. Dabas objektu aizsardzībai izveidotas 15 lieguma zonas un Tbilisi nacionālais parks.
Aramzeme aizņem 11,51% no Gruzijas teritorijas, no tās labības sējumi – 3,79%, pārējās kultūras – 84,7%. Nozīmīgākie Gruzijas dabas resursi ir meži, hidroresursi, mangāna un dzelzs rūdas iegulas, nelieli ogļu un naftas krājumi.
Gruzija atrodas seismiski aktīvā zonā.

Saskaņā ar ANO datiem, 2016.gadā Gruzijā dzīvoja 3,92 miljoni cilvēku, no kuriem 1,847 miljoni (47,1%) bija vīrieši un 2,075 miljoni (52,9%) – sievietes.
2016.gadā Gruzijas iedzīvotāji pēc vecuma dalījās sekojoši: 15,6% – jaunāki par 15 gadiem, 68,3% – vecumā no 15 līdz 65 gadiem un 16% – vecāki par 64 gadiem. Gruzijas parlamenta Sociālās aizsardzības un veselības komiteja norāda, ka Gruzijā ir vērojama strauja iedzīvotāju novecošanās. 2010.gadā gandrīz 14% Gruzijas iedzīvotāju bija vecāki par 65 gadiem, un līdz 2030.gadam šis rādītājs var sasniegt 21%.
Saskaņā ar 2013.gada Pasaules Veselības organizācijas datiem, Gruzijas iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums ir 75 gadi (sievietēm – 78 gadi, vīriešiem – 69 gadi).
2016.gadā 99,76% Gruzijas iedzīvotāju prata lasīt un rakstīt kādā no valodām, un tikai 7 981 cilvēks bija uzskatāms par analfabētu. Jauniešu lasīt un rakstīt prasmes līmenis vecumā no 15 līdz 24 gadiem bija 99,79%.
Gruzijas iedzīvotāju nacionālais sastāvs: gruzīni – 83,8%, azerbaidžāņi – 6,5%, armēņi – 5,7%, krievi – 1,5%, citas tautības – 2,5%. Starp gruzīniem ir atšķirīgas etnogrāfiskās un lokālās grupas – kartveli, megreli, svani, lazi.
Valsts valoda ir gruzīnu, un to par dzimto uzskata 71% iedzīvotāju. Krievu valodā runā 9%, armēņu – 7%, adžāru – 6%, citās valodās – 7% iedzīvotāju.
84% Gruzijas iedzīvotāju ir pareizticīgie (Gruzijas Pareizticīgo baznīcu no 1977.gada vada Gruzijas katolikoss Ilija II), 9,9% ir musulmaņu (Adžārijas un Mcheta-Mtianeti gruzīni, daļa abhāzu, azerbaidžāņi), 3,9% pieder Armēnijas Pareizticīgajai baznīcai, bet 0,8% ir jūdaisti.

Saskaņā ar pašreizējo administratīvi iedalījumu Gruzija dalās: galvaspilsētā Tbilisi, divās autonomās republikās (Adžārijas Autonomā Republika (centrs – Batumi) un Abhāzijas Autonomā Republika (centrs – Suhumi)) un 9 reģionos: Kakheti, Shida Kartli (Kartli vēsturiskais reģions, reģiona ziemeļu daļu – tā saucamā Dienvidosetija – ir okupējusi Krievija; centrs – Gori), Kvemo Kartli (centrs – Rustavi), Mcheta Mtianeti (Mcheta), Samche-Džavaketija (Ahalcihe), Imereti (Kutaisi), Rača-Lečhumi un Lejassvanetija (Ambrolauri); Gurija (Ozurgeti), Samegrelo-Zemo Svaneti (Augšsvanetija; centrs – Zugdidi). Savukārt reģioni dalās 71 municipalitātē (bijušie rajoni).
Republikas galvaspilsēta ir Tbilisi, kur dzīvo apmēram 1,3 miljoni iedzīvotāju. Lielākās pilsētas ir Kutaisi (241 000 iedzīvotāju), Rustavi (158 000 iedzīvotāju), Batumi (137 100 iedzīvotāju), Zugdidi (105 000 iedzīvotāju), Čiatura (70 000 iedzīvotāju), Gori (70 000 iedzīvotāju) un Poti (50 900 iedzīvotāju).

PSRS sabrukuma izraisīto strukturālo pārmaiņu dēļ Gruzijas ekonomika piedzīvoja strauju lejupslīdi: 1996.gada beigās Gruzijas ekonomika bija sarukusi līdz  vienai trešdaļai, salīdzinot ar 1989.gada radītājiem. Nelielo ekonomikas izaugsmi XX gadsimta 90.gadu otrajā pusē pārtrauca Krievijas 1998.–1999.gada ekonomiskā krīze. Ar Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas palīdzību Gruzijas ekonomikā pēc 2000.gada bija vērojama augšupeja un pozitīva iekšzemes kopprodukta izaugsme.
Pēc politiskajām pārmaiņām 2003.gadā valdība īstenoja vairākas reformas un ieviesa izmaiņas nodokļu politikā. Uzlabotā nodokļu iekasēšanas un administrēšanas politika nodrošināja valsts ieņēmumu pieaugumu, kas ļāva palielināt ieguldījumus infrastruktūras attīstībā. 2006.gadā Pasaules Banka Gruzijā īstenotās reformas atzina par vienām no veiksmīgākajām pasaulē.
XXI gadsimta pirmajā desmitgadē Gruzijas ekonomiskās attīstības scenārijs bija līdzīgs citām bijušajām PSRS republikām. Gruzija, sevišķi sākot ar desmitgades vidu, piedzīvoja strauju izaugsmi, taču augstu iekšzemes kopprodukta pieaugumu pavadīja arī augsta inflācija.
Laika posmā no 2010. līdz 2012.gadam Gruzijas ekonomikas pieaugums vidēji gadā bija 6%, laika posmā no 2013. līdz 2014.gadam – ne vairāk kā 4%. Augstais ekonomikas pieauguma temps no 2010. līdz 2012.gadam veicināja nabadzības līmeņa krišanos, bet no 2013. līdz 2014.gadam nabadzība mazinājās, pateicoties valdības īstenotajām sociālajām programmām.
Vienlaikus ekonomikas augšupeja neatrisināja nabadzības problēmu valstī. Gruzijā ir augsts bezdarba līmenis. Saskaņā ar Gruzijas statistikas dienesta datiem, 2015.gadā Gruzijā bezdarba līmenis bija 12%, kas bija zemākais rādītājs pēdējo 12 gadu laikā. Salīdzinot ar 2014.gadu, bezdarba līmenis bija samazinājies par 0,4%.
Tradicionāli Gruzijā bezdarba līmenis ir augstāks vīriešu nekā sieviešu vidū. Galvenais iemesls šādai situācijai ir fakts, ka liela daļa bezdarbnieces tiek klasificētas kā neaktīvā iedzīvotāju daļa. Starp vecuma grupām vislielākais bezdarbs 2015.gadā bija vērojams jauniešu vidū (vecumā no 20 līdz 24 gadiem). Šajā grupā bezdarbs sasniedza 32%, kas ir par 1,5% vairāk nekā 2014.gadā.
Saskaņā ar Pasaules Bankas pētījumu, laika posmā no 2010. līdz 2014.gadam 32% Gruzijas iedzīvotāju dzīvoja galējā nabadzībā. Kopumā nabadzībā dzīvoja 69% iedzīvotāju, tuvu nabadzības līmenim – 24% iedzīvotāju. Tikai 7% Gruzijas iedzīvotāju vienas personas vajadzībām tērē vairāk par 10 USD dienā. Saskaņā ar bankas klasifikāciju, vidējais nabadzības līmenis ir tad, ja persona dienā tērē mazāk nekā 5 USD. Gruzijā šīs kategorijas iedzīvotāji veido 37%.
Lai nodrošinātu Gruzijas ekonomikas attīstību vidējā termiņā, uzlabotu dzīves līmeni un radītu darbavietas, Gruzijas valdība par mērķi izvirzījusi visaptverošas strukturālās reformas paketes īstenošanu, tostarp ekonomikas diversifikāciju un plašāku nacionālās valūtas izmantošanu.
Saskaņā ar Gruzijas oficiālo informāciju, 2017.gada pirmajos trīs ceturkšņos investīcijas Gruzijas ekonomikā sasniedza vēsturisko maksimumu – 1,3 miljardus USD, tostarp ārvalstu investori Gruzijas ekonomikā 2017.gadā ir atgriezuši gandrīz 600 miljonus USD.
2017.gadā Gruzija budžeta ieņēmumi no starptautiskā tūrisma veidoja apmēram 2,8 miljardus USD.
Gruzijas 2018.gada valsts budžetā ekonomikas pieaugums tiek prognozēts 4,5%, iekšzemes kopprodukta deflators – 3,5%. Savukārt laika posmā no 2019. līdz 2021.gadam IKP tiek prognozēts 5%–6% robežās.
Gruzijas 2018.gada budžeta projekts paredz, ka ieņēmumu daļa veidos 12,4 miljardus GEL (apmēram 5 miljardi USD), izdevumu daļa – 12,5 miljardus GEL (4,8 miljardi USD). 2018.gada budžetā būtisks pieaugums paredzēts Gruzijas reģionālās attīstības un infrastruktūras ministrijai (veidos aptuveni 6 miljonus USD, no kuriem 72% paredzēts novirzīt ceļu infrastruktūras būvniecībai un remontam), Gruzijas Veselības un sociālās aizsardzības ministrijai (1,4 miljardi USD) un Izglītības un zinātnes ministrijai (vairāk nekā 458 miljoni USD). Savukārt vismazāk naudas 2018.gada valsts budžetā ir paredzēts Gruzijas Pilsoniskās vienlīdzības un izlīgumu jautājumu ministrijai (610 000 USD).
Pēc Gruzijas statistikas dienesta „Sakstat” datiem, Gruzijas ārējās tirdzniecības apgrozījums 2017.gada pirmajos astoņos mēnešos, salīdzinot ar analoģisku laika periodu 2016.gadā, pieauga par apmēram 12,2% un veidoja vairāk nekā 6,6 miljardus USD. Pieaugums bija vērojams gan eksporta, gan importa jomā – produkcijas eksporta apjoms 2017.gada pirmajos astoņos mēnešos, salīdzinot ar analoģisku laika periodu 2016.gadā, pieauga par 28,5%, veidojot 1,7 miljardus USD, importa apjoms – par 7,5%, veidojot vairāk nekā 4,9 miljardus USD.

Gruzijas lielākie tirdzniecības partneri ir Turcija, Krievija un Ķīna. 2017.gada pirmajos astoņos mēnešos kopējais tirdzniecības apgrozījums ar šīm valstīm sasniedza vairāk nekā 2,2 miljardus USD, kas bija vairāk nekā 34% no Gruzijas kopējā tirdzniecības apgrozījuma.
Starp desmit Gruzijas lielākajiem tirdzniecības partneriem ir arī Azerbaidžāna (kopējais tirdzniecības apgrozījums veido 488 miljonus USD), Ukraina (333 miljoni USD), Armēnija (318 miljoni USD), Vācija (305 miljoni USD), ASV (261,5 miljoni USD), Bulgārija (219,5 USD) un Itālija (181 miljons USD).
Gruzija arī turpina veiksmīgu tirdzniecību ar ES valstīm, ar kurām 2017. gada janvārī – augustā ārējās tirdzniecības apgrozījums sasniedza vairāk nekā 1,8 miljardus USD, kas ir par 7,4% vairāk nekā 2016.gada attiecīgajā periodā. No šīs summas eksports sasniedza 400,9 miljonus USD, kas ir par 26,6% vairāk, un imports – vairāk nekā 1,4 miljardus USD, kas ir par 2,9% vairāk. ES valstu daļa Gruzijas ārējās tirdzniecības apgrozījumā bija 27,3%.
Gruzijas tirdzniecības ar ES valstīm sakarā jāņem vērā, ka Gruzija 2014.gadā ar ES parakstīja asociācijas līgumu, kura neatņemama sastāvdaļa ir Vienošanās par padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu.
2017.gada pirmajos astoņos mēnešos Gruzijai ir bijusi veiksmīga tirdzniecība arī ar NVS valstīm, ar kurām tirdzniecības apgrozījums veidoja vairāk nekā 2,1 miljonu USD, kas ir par 31% vairāk, salīdzinot ar analoģisku laika periodu 2016.gadā. Eksports sasniedza – 674 miljonus USD, kas ir par 58,1% vairāk nekā attiecīgajā periodā 2016.gadā, bet imports – vairāk nekā 1,4 miljardus USD, kas ir par 21,3% vairāk. NVS valstu īpatsvars Gruzijas ārējās tirdzniecības apgrozījumā bija 31,9%.
Gruzijas viena no lielākajām ekonomikas problēmām ir nacionālās valūtas GEL devalvācija. 2017.gada 1.novembrī Gruzijas Nacionālās bankas noteiktais GEL kurss attiecībā pret 1 USD bija 2,6112 GEL (Salīdzinājumam, 2013.gada nogalē 1USD maksāja 1,66 GEL).
Eksperti GEL kuras krišanos saista ar iekšējā parāda pieaugumu un ārvalstu valūtas deficītu. Ekonomisti brīdina, ka Gruzijā gaidāms cenu pieaugums, tostarp komunālajiem pakalpojumiem, kas negatīvi atsauksies uz Gruzijas iedzīvotāju dzīves līmeni.
Ņemot vērā esošo situāciju, Gruzija nolēma nodot privatizācijai vairākus lielus valsts uzņēmumus. Piemēram, 2016.gada novembrī kļuva zināms, ka Gruzijas valdība izskata jautājumu par 25% valsts uzņēmumu „Gruzijas dzelzceļš” un „Naftas un gāzes korporācija” akciju pārdošanu fondu biržās. Gruzijas „Naftas un gāzes korporācija” pārvalda maģistrālo gāzes cauruļvadu Ziemeļi–Dienvidi, pa kuru uz Armēniju (caur Gruziju) tiek nogādāta Krievijas dabasgāze.
Viens no svarīgākajiem notikumiem Gruzijas ekonomikā 2017. gadā bija dzelzceļa Baku–Tbilisi–Karsa atklāšana, kas dod iespēju būtiski samazināt pārvadājumu no Ķīnas uz Eiropu izmaksas un ilgumu. Dzelzceļa Baku–Tbilisi–Karsa būvniecība tika uzsākta 2008.gada novembrī.

Pašreizējais Gruzijas prezidents ir Gruzijas Bruņoto spēku virspavēlnieks un Nacionālās drošības padomes vadītājs. Gruzijas prezidents tiek ievēlēts vispārējās, vienlīdzīgās un tiešās vēlēšanās uz pieciem gadiem. Viena persona var tikt ievēlēta par prezidentu divus termiņus pēc kārtas. Kopš 2013.gada 17.novembra valsts prezidents ir Georgijs Margvelašvili, kurš prezidenta amatā tika ievēlēts ar 61,27% lielu vēlētāju atbalstu.
Nākamās Gruzijas vēlēšanas paredzētas 2018.gada rudenī, kad pēdējo reizi valsts prezidents tiks ievēlēts tautas balsojumā. Sākot no 2022.gada Gruzijas prezidentu vairs nevēlēs tauta, bet gan 300 speciāli izvēlēti pārstāvji – parlamenta deputāti, Abhāzijas Augstākās padomes Gruzijā, Adžārijas Autonomās Republikas un citu reģionālo pašpārvaldes struktūru pārstāvji.

G.Margvelašvili (dzimis 1969.gadā) no 1987. līdz 1992.gadam studēja Tbilisi Valsts universitātē, kur ieguva filozofa diplomu. No 1993. līdz 1994.gadam viņš Prāgas universitātē studēja socioloģiju.
No 1992. līdz 1994.gadam strādāja tūrisma kompānijā „Kavkazus-Trevel”. No 1994. līdz 1995.gadam bija privātās kompānijas „Biznesa dienasgrāmata” Marketinga departamenta priekšnieks. No 1995. līdz 2000.gadam bija Nacionālā demokrātijas institūta (NDI) Gruzijas pārstāvniecības programmas konsultants. 1998.gadā ieguva filozofijas doktora grādu. No 2000. līdz 2006.gadam bija Gruzijas Sabiedrisko lietu institūta (GIPA) rektors, no 2006. līdz 2010.gadam – šī paša institūta Pētniecības departamenta vadītājs, bet no 2010. līdz 2012.gadam atkārtoti bija GIPA rektors. 2012.gada 25.oktobrī tika iecelts par Gruzijas izglītības un zinātnes ministru, bet 2013.gada 18.jūlijā no amata atkāpās, jo tika izvirzīts par prezidenta amata kandidātu.
G.Margvelašvili ir precējies. Viņam ir divi bērni. Gruzijas prezidents pārvalda divas svešvalodas – krievu un angļu.

Pašreizējais Gruzijas premjerministrs ir Georgijs Kvirikašvili. Viņš amatā tika apstiprināts 2015.gada 29.decembrī. G.Kvirikašvili ir absolvējis Tbilisi Medicīnas universitāti un Tbilisi Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti. G.Kvirikašvili Ilinoisas universitātē (ASV) ir ieguvis finanšu specialitāti. No 2005.gada strādājis dažādās Gruzijas bankās, no 2006. līdz 2012.gadam vadīja politiskās koalīcijas „Gruzijas sapnis” dibinātājam Bidzinam Ivanišvili piederošo „Cartu Bank”. 2012.gadā pēc „Gruzijas sapnis” uzvaras parlamenta vēlēšanās tika apstiprināts ekonomikas ministra amatā, 2013.gada jūlijā – vicepremjera amatā, bet no 2015.gada 1.septembra vadīja Gruzijas Ārlietu ministriju.
Gruzijas politikā liela nozīme ir Gruzijas trešajam prezidentam Mihailam Saakašvili (dzimis 1967.gadā), kurš valsti vadīja no 2004. līdz 2013.gadam.

M.Saakašvili 1992.gadā ar izcilību absolvēja Kijevas Starptautisko attiecību institūtu. 1993.gadā strādāja par juristu konsultantu Gruzijas valsts cilvēktiesību komitejā, ieguva ASV Kongresa stipendiju un tika nosūtīts uz mācībām Kolumbijas universitātē (Ņujorka, ASV), kur ieguva maģistra grādu tiesību zinātnēs. 1995.gadā Džordža Vašingtona universitātē (Vašingtona, ASV) studēja jurisprudenci doktora grāda līmenī. Ir mācījies Starptautiskajā Cilvēktiesību institūtā Strasbūrā, Florences akadēmijā un Hāgas Starptautisko tiesību akadēmijā. M.Saakašvili ir strādājis Norvēģijas Cilvēktiesību institūtā (Oslo), Ņujorkas advokātu firmā „Patterson, Belknap, Webb & Tyler”.
M.Saakašvili bez dzimtās valodas pārvalda angļu, franču, krievu, ukraiņu un spāņu valodas.
1995.gadā M.Saakašvili tika ievēlēts par parlamenta deputātu no partijas „Gruzijas pilsoņu savienība” [Partijas vadītājs bija Zurabs Žvanija, kurš no 2003. līdz 2005.gadama bija Gruzijas premjerministrs]. 1998.gadā M.Saakašvili bija partijas „Gruzijas pilsoņu savienība” parlamentārās frakcijas vadītājs, tolaik viņš atbalstīja toreizējo Gruzijas prezidentu Eduardu Ševardnadzi, kurš valsti vadīja no 1995.gada 6.novembrim līdz 2003.gada 23.novembrim. 1999.gadā M.Saakašvili atkārtoti tika ievēlēts par deputātu, 2000.gadā tika apstiprināts Gruzijas tieslietu ministra amatā, kur aktīvi iestājās par obligātu narkotiku pārbaudi amatpersonām, pieprasīja mantas konfiskāciju valsts ierēdņiem, ja viņi nevar pierādīt tās izcelsmes leģitimitāti un ierosināja no valsts izraidīt visus čečenu separātistus.
2001.gada septembrī M.Saakašvili atkāpās no tieslietu ministra amata, apsūdzot prezidentu un valdības pārstāvjus korupcijā. 2001.gadā tika ievēlēts par Tbilisi pilsētas pašvaldības deputātu.
2002.gadā M.Saakašvili izveidoja opozīcijas partiju „Nacionālā kustība”. Pēc 2003.gada 2.novembra parlamenta vēlēšanām M.Saakašvili kopā ar Z.Žvaniju un parlamenta spīkeri Nino Burdžanadzi organizējs masu protestus, kas bija vērsti pret E.Ševardnadzes režīmu. Opozīcija apsūdzēja varu vēlēšanu falsifikācijā, pieprasīja valdības atkāpšanos un jaunu vēlēšanu organizēšanu. 2003.gada 20.–23.novembra protesta akcijas beidzās ar valsts apvērsumu – tā saucamo „Rožu revolūciju”, kuras rezultātā E.Ševardnadze zaudēja varu.
2004.gadā M.Saakašvili „Nacionālā kustība” apvienojās ar Z.Žvanijas un N.Burdžunadzes politisko kustību un pārtapa par partiju „Vienotā nacionālā kustība”, par kuras līderi tika ievēlēts M.Saakašvili.
2003.gada 26.novembrī M.Saakašvili kā vienīgais kandidāts tiek izvirzīts prezidenta amatam. 2004.gada 4.janvāra vēlēšanās par M.Saakašvili nobalsoja 95% vēlētāju.
2004.gada maijā M.Saakašvili atkārtoja „Rožu revolūciju” Adžārijas Autonomajā Republikā, panākot republikas vadītāja Aslana Abašidzes atstādināšanu no amata.
2005.gada 3.februārī mīklainos apstākļos gāja bojā viens no M.Saakašvili politiskajiem atbalstītājiem – Z.Žvanija, kurš tobrīd ieņēma premjerministra amatu. Pēc oficiālās izmeklēšanas versijas, Z.Žvanijas nāves iemesls ir saindēšanās ar oglekļa monoksīdu (tvana gāzi), izmantojot sadzīves sildītāju. Vienlaikus Gruzijas sabiedrībā joprojām izskan runas, ka Z.Žvanija tika nogalināts. Starp iespējamiem slepkavības pasūtītājiem kuluāros tiek minēts arī M.Saakašvili, kuram Z.Žvanija varēja radīt konkurenci kā iespējamais prezidenta amata pretendents.
Jau kopš 2004.gada pavasara M.Saakašvili asi kritizēja Maskavu par tās īstenoto politiku Abhāzijas un Dienvidosetijas reģionu atbalstīšanā, kas veicina reģionu separātismu, apsūdzēja Maskavu par Gruzijas gaisa un jūras telpas pārkāpumiem, spiegošanu un citos pārkāpumos.  
2006.gada 25.janvārī M.Saakašvili parakstīja pavēli par Gruzijas izstāšanos no NVS valstu Aizsardzības ministru padomes. Šāds lēmums tika pamatots ar Gruzija izvēlēto integrācijas kursu NATO. Drīz vien šim lēmuma sekoja atbilde – 2006.gada 27.martā Krievijas federālais patērētāju tiesību aizsardzības dienests „Rospotrebnadzor” aizliedza Krievijā ievest Gruzijas vīnu, pēc tam – minerālūdeni. Krievija savu lēmumu skaidroja ar Gruzijas produkcijas slikto kvalitāti, bet Tbilisi norādīja uz Krievijas īstenoto politisko spiedienu pret Gruziju. Abu valstu attiecībās bija vērojama situācijas eskalācija.
2007.gadā 25.septembrī Gruzijas bijušais aizsardzības ministrs „Iraklijs Okruašvili” izveidoja opozīcijas partiju „Vienotai Gruzijai” un apsūdzēja M.Saakašvili un viņam pietuvinātos korupcijā un citās nelikumībās. Rezultātā I.Okruašvili bija spiests atstāt valsti, bet opozīcijas aktivitātes valstī tikai pieauga. 2007.gada 2.novembrī pie Gruzijas parlamenta ēkas notika apvienotās opozīcijas mītiņš, kurā piedalījās apmēram 300 000 cilvēku. Opozīcija sākotnēji izvirzīja trīs prasības: godīgas vēlēšanas, pāreju uz parlamentāru valsts iekārtu un cilvēktiesību ievērošanu. 2007.gada 7.novembrī Gruzijas spēka struktūras opozīcijas mītiņa izklīdināšanai izmantoja asaru gāzi, ūdens metējus, gumijas lodes un stekus, kā rezultātā cieta vairāk nekā 500 cilvēku. Pēc notikušā opozīcija pieprasīja M.Saakašvili atkāpšanos. 2007.gada 8.novembrī M.Saakašvili parakstīja pavēli par ārkārtas stāvokļa ieviešanu Gruzijā uz 15 diennaktīm saistībā ar valsts apvērsuma mēģinājumu.
2008.gada 5.janvārī M.Saakašvili ar 53,4% lielu vēlētāju atbalstu tika pārvēlēts uz otru prezidentūras termiņu. Pēc vēlēšanām bija vērojama nopietna situācijas eskalācija Krievijas un Gruzijas attiecībās. Arvien pieaugošā spriedze Gruzijas un Dienvidosetijas konflikta zonā noveda pie piecu dienu Krievijas un Gruzijas karu (2008.gada 8.–12.augusts). 2008.gada 12.augustā M.Saakašvili paziņoja par Gruzijas izstāšanos no NVS. Gruzijas parlaments šo lēmumu akceptēja 2008.gada 14.augustā.
2012.gada 1.oktobrī Gruzijā notikušajās parlamenta vēlēšanās M.Saakašvili vadītā partija „Vienotā nacionālā kustība” cieta sakāvi, piekāpjoties Bidzinas Ivanišvili jaunizveidotajam politiskajam blokam „Gruzijas sapnis”. Pēc vēlēšanām M.Saakašvili paziņoja par partijas „Vienotā nacionālā kustība” pāriešanu opozīcijā.
2013.gada 5.oktobrī M.Saakašvili tika pārvēlēts par partijas „Vienotā nacionālā kustība” priekšsēdētāju.
2013.gada 27.oktobra prezidenta vēlēšanās par Gruzijas prezidentu tika ievēlēts politiskās koalīcijas „Gruzijas sapnis” pārstāvis Georgijs Margvelašvili.
2013.gada nogalē kļuva zināms, ka M.Saakašvili devies uz ASV, kur Taftsa universitātē lasa lekcijas.
2014.gadā M.Saakašvili dzimtenē tika izsludināts meklēšanā. Pret M.Saakašvili Gruzijā tika izvirzītas vairākas apsūdzības, tostarp par vairāk nekā 5 miljonu USD valsts līdzekļu izšķērdēšanu un ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, izklīdinot 2007.gada 7.novembra protesta akciju. 2004.gada 19.septembrī Gruzijas Galvenā prokuratūra uzlika arestu M.Saakašvili un viņa radinieku īpašumiem. Arestēti tika arī bijušā prezidenta konti.
2014.gada 30.septembrī Gruzijas plašsaziņas līdzekļi, atsaucoties uz informāciju bijušās varas parijas „Vienotā nacionāla kustība” birojā, informēja, ka ASV atteikušas darba vīzu bijušajam Gruzijas prezidentam M.Saakašvili. Pēc vienas no versijām, bijušais Gruzijas prezidents vēlējies ASV lūgt politisko patvērumu, taču bez darba vīzas ASV tas nav iespējams. Tāpat M.Saakašvili esot cerējis turpināt lasīt lekcijas ASV Taftsa universitātē, taču 2014.gada maijā universitāte esot pārtraukusi sadarbību ar M.Saakašvili.
2015.gadā M.Saakašvili pārcēlās uz dzīvi Ukrainā. M.Saakašvili ir precējies ar Nīderlandes pilsoni Sandru Rulofsu, bijušo Sarkanā Krusta darbinieci. Ģimenē aug divi dēli – Eduards (1995.gads) un Nikolozs (2005.gads).
Pēc politiskās koalīcijas „Gruzijas sapnis” uzvaras 2012.gada 1.oktobra vēlēšanās par valstī ietekmīgāko personu jeb „pelēko kardinālu” tiek uzskatīts partijas „Gruzijas sapnis – demokrātiska Gruzija” dibinātājs Bidzina Ivanišvili (dzimis 1956.gadā), kurš sevi politikā pieteica 2011.gada oktobrī, paziņojot par plāniem dibināt politisko partiju un startēt 2012.gada Gruzijas parlamenta vēlēšanās.

B.Ivanišvili tiek uzskatīts par bagātāko gruzīnu pasaulē. Pēc „Forbes” datiem, 2011.gadā viņa bagātība tika lēsta 5,5 miljardu USD apmērā. Kaut arī 2015.gadā B.Ivanšvili bija kļuvis nabadzīgāks par 0,4 miljardiem USD, viņš joprojām bija bagātākais cilvēks Gruzijā un vienīgais valsts pārstāvis žurnāla „Forbes” veidotajā pasaules bagātāko cilvēku sarakstā. B.Ivanišvili 2016.gada pasaules bagātāko cilvēku reitingā ieņēma 298.vietu, un viņa turība tika lēsta 4,8 miljardu USD apmērā.
Mediji B.Ivanišvili raksturo kā visai noslēpumainu personību, kurš XX gadsimta 90.gados no Krievijas atgriezās dzimtenē, apmetās uz dzīvi dzimtajā Sačheras rajonā (apmēram 200 km no Tbilisi) un līdz ienākšanai politikā vadīja vientuļu dzīvesveidu. Vienīgie uzņēmēja kontakti ar politiķiem bija viņa mecenāta darbība. M.Saakašvili B.Ivanišvili parādīšanos politikā nosauca par projektu, aiz kura stāv Krievijas nauda.
B.Ivanišvili ir absolvējis Tbilisi Valsts universitātes Inženierekonomikas fakultāti, Maskavā aizstāvējis ekonomikas zinātņu kandidāta disertāciju. Strādājis par inženieri Tbilisi Kamo vārdā nosauktajā rūpnīcā. Pagājušā gadsimta 80.gadu beigās Gruzijā izveidoja kooperatīvu, kas nodarbojās ar datoru tirdzniecību. Pēc tam pārcēlās uz dzīvi Maskavā. No 1988. līdz 1990.gadam B.Ivanišvili bija Krievijas Amatieru kinematogrāfijas federācijas Vissavienības komerciālās informācijas centra nodaļas priekšnieka vietnieks. Kompānija pēc elektrotehnikas pārdošanas apjomiem ieņēma vadošo lomu valstī. 1990.gadā B.Ivanišvili ar partneriem – Vitāliju Malkinu un Sergeju Mosinu – izveidoja banku „Rossijskij kredit”, kurā B.Ivanišvili kļuva par prezidentu un direktoru padomes biedru. Sākotnēji partneriem bankā piederēja vienādas kapitāla daļas, bet vēlāk B.Ivanišvili izpirka S.Mosina daļu, iegūstot 67% bankas akciju. V.Malkins kontrolēja 33% akciju. 1922.gadā B.Ivanišvili kļuva par „MarkPolBank” (Maskava) Direktoru padomes biedru. 1993.gadā B.Ivanišvili un V.Malkins izveidoja „Impeksbank”. Mediji informē, ka kopš 1994.gada B.Ivanišvili ir bankas „Rossijskij kredit” pirmais viceprezidents.
2005.gada sākumā B.Ivanišvili piederēja 67% „Rossijskij kredit” un „Impeksbank” akciju, 100% kompānijas „Interfin treyd” un „Unikor” akciju. 2006.gada sākumā „Raiffeisen International” iegādājas „Impeksbank”, par darījumu B.Ivanišvili un V.Malkinam samaksājot 550 miljonus USD.
B.Ivanišvili savu ienākšanu politikā pamatoja ar nepieciešamību mainīt valsts konstitūciju un pārtraukt M.Saakašvili īstenoto varas monopolizāciju.
2012.gada 1.oktobra vēlēšanās B.Ivanišvili vadītā koalīcija „Gruzijas sapnis” ieguva 54,85% vēlētāju atbalstu. 2012.gada 25.oktobrī B.Ivanišvili tika apstiprināts premjerministra amatā. 2013.gada 17.novembrī pēc jaunievēlētā prezidenta G.Margvelašvi inaugurācijas B.Ivanišvili amatu atstāja, paziņojot, ka no politiskās darbības pāriet uz pilsonisko sabiedrību un no šīs pozīcijas sekos valdības darbam, nepieciešamības gadījumā solot norādīt uz valdības kļūdām.
2013.gada 24.novembrī partijas „Gruzijas sapnis – demokrātiska Gruzija” kongresā B.Ivanišvili ierosināja partijas priekšsēdētaja amatam izvirzīt Gruzijas jauno premjerministru Irakliju Garibašvili.
2014.gada janvārī B.Ivanišvili izveidoja nevalstisko organizāciju „Pilsonis” un kā galveno organizācijas uzdevumu izvirzīja pilsoniskās sabiedrība stiprināšanu. B.Ivanišvili arī akcentēja, ka galvenā uzmanība viņa vadītajā organizācijā tiks pievēsta ekonomikai un jaunu darbavietu radīšanai. Pēc B.Ivanišvili teiktā, „Pilsonis” sadarbosies ar visām tām NVO, kas atbilst „augstiem Eiropas standartiem” un sniedz atbalstu Eiropas integrācijas ceļā.
Bidzina Ivanišvili ir precējies, viņam ir trīs dēli un meita. B.Ivanišvili pieder liela gleznu kolekcija, no kurām dārgākā ir Pablo Pikaso 1941.gadā gleznotais portrets „Dora Māra ar kaķi”, kuru B.Ivanišvili 2006.gadā par 95,2 miljoniem USD iegādājās Sotheby's izsolē.

Pēc „Rožu revolūcijas” uzvaras 2003.gadā Gruzijai tika dota iespēja uzlabot demokrātijas kvalitāti un sākt risināt minoritāšu un autonomiju problēmas. Toreizējais Gruzijas prezidents M.Saakašvili solīja atjaunot Gruzijas teritoriālo integritāti caur liberālām reformām un integrāciju ES un NATO, padarot Gruziju pievilcīgu arī separātiskajiem reģioniem. Ekonomikā tika veiktas zināmas reformas, taču autonomiju un etnisko minoritāšu jautājumā situācija nemainījās
2010.gada 4.novembrī Gruzijas prezidents M.Saakašvili parakstīja savas pārstāvētās partijas „Vienotā nacionālā kustība” izstrādātos konstitūcijas grozījumus, kas paredzēja būtisku daļu prezidenta pilnvaru nodot parlamentam un premjerministram. Formāli – juridiski prezidents paliek valsts vadītājs, taču par valsts iekšpolitiku un ārpolitiku noteicējs kļūst premjerministrs un parlaments. Grozījumi paredzēja, ka lielākā daļa izmaiņu Gruzijas konstitūcijā stājas spēkā pēc 2013.gada prezidenta vēlēšanām. Opozīcija norādīja, ka M.Saakašvili, veicot grozījumus valsts pamatlikumā, gatavo sev augsni pēc 2013.gada prezidenta vēlēšanām palikt valsts vadītāja amatā premjerministra statusā.
2010.gadā nekas vēl neliecināja, ka M.Saakašvili varētu nekļūt par nākamo valsts vadītāju premjerministra statusā. Mērķa sasniegšanai bija nepieciešama M.Saakašvili pārstāvētās partijas „Vienotā nacionālā kustība” uzvara 2012.gada parlamenta vēlēšanas un partijas biedru atbalsts.
Situācija Gruzijas politikā mainījās pēc Bidzinas Ivanišvili ienākšanas politikā 2011.gada oktobrī. Daļa Gruzijas sabiedrības, pārsvarā inteliģences pārstāvji, pauda atbalstu jaunajam politiskajam spēkam.
2012.gada 21.februārī B.Ivanišvili, prezentējot savu izveidoto politisko koalīciju „Gruzijas sapnis”, par savas izveidotās komandas uzdevumiem izvirzīja korupcijas apkarošanu, bezdarba problēmas risināšanu, neatkarīgas tiesu sistēmas izveidi, plašsaziņas līdzekļu brīvību un attiecību noregulēšanu ar Krieviju.
B.Ivanišvili arī apliecināja, ka viņa vadītā politiskā koalīcija turpinās M.Saakašvili iesākto integrācijas kursu ES un NATO, vienlaikus solot sakārtot attiecības ar kaimiņvalstīm, tostarp Krieviju. 2012.gada novembrī B.Ivanišvili Gruzijas premjerministrs amatā savā pirmajā ārvalstu vizītē apmeklēja Briseli, vēlreiz apliecinot, ka turpinās darbu pie demokrātijas attīstības Gruzijā un veicinās Gruzijas iesākto integrācijas kursu NATO.
Pēc varas maiņas Gruzijā 2012.gadā Abhāzijas un Dienvidosetijas vadības pārstāvji paziņoja, ka neredz lielu atšķirību starp B.Ivanišvili un M.Saakašvili, jo abi politiķi ir pārliecināti, ka abhāziem un osetīniem ir jāatgriežas Gruzijas sastāvā.
Pēc B.Ivanišvili aiziešanas no politikas 2013.gada rudenī vairums ekspertu norādīja, ka B.Ivanišvili atstāj skatuvi, bet joprojām paliek spēlētājs un aizkulišu politika viņu pilnībā apmierina.
Pēc politiskās koalīcijas „Gruzija sapnis” nākšanas pie varas Gruzijas jaunā vadība veica „tīrīšanu” civilajās un spēka struktūrās, sākot ar iepriekšējās varas pārstāvju atlaišanām no darba un beidzot ar arestiem, krimināllietu ierosināšanām un piespriestiem cietumsodiem. 2014.gadā vienam no tuvākajiem bijušā Gruzijas prezidenta M.Saakašvili atbalstītājiem – Gruzijas bijušajam iekšlietu ministram un premjerministram Vano Merabišvili – tika piespriests 9,5 gadu cietumsods par varas ļaunprātīgu izmantošanu, valstij piederošas vasarnīcas piesavināšanos Melnās jūras piekrastē, kā arī par 2011.gada 26.maija opozīcijas mītiņa izkliedēšanu Tbilisi.
Gruzijas iekšpolitiskā situācija ir sarežģīta. Iedzīvotāju sociālā situācija, Gruzijas nacionālās valūtas (GEL) kritums, noziedzības līmenis un bijušās un esošās varas parijas nespēja sastrādāties rada draudus valsts stabilitātei un drošībai.
2016.gada 8.oktobrī (otrā kārta 30.oktobrī) Gruzijā notika parlamenta vēlēšanas, kurās partija „Gruzijas sapnis – Demokrātiska Gruzija” ieguva konstitucionālo vairākumu – 115 (no 150) deputātu mandātus.
Jau 2016.gada jūnijā faktiskai valsts vadītājs B.Ivanišvili pauda pārliecību, ka varas partijai „Gruzijas sapnis – Demokrātiska Gruzija” nebūs vajadzības veidot koalīcijas valdību un ka partijas vidējais rādītājs vēlēšanās būs +/- 95 mandāti jaunajā Gruzijas parlamenta sastāvā.
Pēc 2016.gada parlamenta vēlēšanām bijušajā varas partijā „Vienotā nacionālā kustība” notika šķelšanās. Daļa partijas biedru uzskatīja, ka partijai ir nepieciešams attīstīties un tai ir vajadzīgs jauns līderis, otri – ka M.Saakašvili joprojām ir liela ietekme uz Gruzijas sabiedrisko domu, tāpēc izmaiņas partijā nav nepieciešamas.  
Pēc 2016.gada parlamenta vēlēšanām Gruzijas premjerministrs G.Kvirikašvili iepazīstināja deputātus ar jauno valdības programmu „Brīvība, ātra attīstība un labklājība”, kas balstīta uz varas partijas „Gruzijas sapnis – demokrātiska Gruzija” pirmsvēlēšanu programmu un paredz no 2017. līdz 2020.gadam īstenot reformas nodokļu, pensiju, tiesībsargājošo un vadības sistēmu jomās. Kā galvenās iekšpolitiskās prioritātes programmā ir ietverta izglītības līmeņa (ne tikai augstākās, bet arī vidējās un vidējās speciālās izglītības) paaugstināšana, kā arī samierināšanās, uzticības atjaunošana un attiecību uzlabošana starp gruzīniem, abhāziem un osetīniem.
Gruzijas attīstības pētījumu institūta eksperts, politologs Gija Huhašvili uzskata, ka Gruzijas jaunajai valdībai ir jādod laiks valstī esošo problēmu risināšanai. Vienlaikus G.Huhašvili akcentēja, ka „bez atbildes ir palicis galvenais jautājums – vai valsts savā darbībā pāriet uz institucionālo vadību, vai arī paliek situācijā, kad neviens nezin, kur ir varas centrs un kam vara pieder”.
Gruzijas Starptautisko attiecību un stratēģiju pētījumu fonda eksperts Nodars Haršilazde uzskata, ka 2016.gada parlamenta vēlēšanu rezultāti negatīvi ietekmēs valsts attīstību, jo lēmumu pieņemšanā varas partijai nav nepieciešama diskusija ar citām politiskajām partijām.
Pēc 2016.gada vēlēšanām varas partija sāka darbu pie izmaiņām valsts konstitūcijā.
2017.gada 26.deptembrī Gruzijas parlaments galīgajā lasījumā pieņēma jauno konstitūcijas projektu, kas nosaka, ka turpmāk 150 deputātu pārstāvētais Gruzijas parlaments tiks ievēlēts nevis pēc jauktās vēlēšanu sistēmas, kā tas bija līdz šim (77 pēc proporcionālās un 73 pēc mažoritārās vēlēšanu sistēmas), bet pēc proporcionālās vēlēšanu sistēmas. Vienlaikus pieņemtie grozījumi paredz, ka proporcionālā vēlēšanu sistēma pilnībā būs spēkā pēc septiņiem gadiem – 2024.gadā, bet 2020.gada parlamenta vēlēšanas notiks vēl pēc jauktās vēlēšanu sistēmas
Grozījumi konstitūcijā arī paredz pilnīgu pāreju uz parlamentāru valsts pārvaldes formu, tostarp mainot Gruzijas prezidenta ievēlēšanas kārtību. Turpmāk valsts prezidentu vairs nevēlēs tauta, bet gan 300 speciāli izvēlēti pārstāvji – parlamenta deputāti, Abhāzijas Augstākās padomes Gruzijā, Adžārijas Autonomās Republikas un citu reģionālo pašpārvaldes struktūru pārstāvji. Tāpat no 35 līdz 40 gadiem tiek palielināts minimālais vecuma cenzs prezidenta amata kandidātiem.
Grozījumi arī nosaka lauksaimniecības zemes pārdošanas liegumu ārvalstniekiem un sniedz skaidrāku laulības definīciju, norādot, ka laulība nav divu cilvēku savienība, bet gan savienība starp vīrieti un sievieti.
Gruzijas asociētais profesors, konstitucionālo tiesību eksperts Vahušti Menabde uzskata, ka Gruzijas konstitūcijas grozījumi premjerministram dot tiesības vienpersoniski vadīt valsi, kas izjauc Gruzijā varas balansa mehānismu.

Gruzija par savas ārpolitikas galvenajiem virzieniem ir izvirzījusi integrāciju Eiropas un eiroatlantiskajās struktūrās, sadarbību ar kaimiņvalstīm, stratēģiskās partnerības padziļināšanu ar ASV, attiecību sakārtošanu ar Krieviju, Gruzijas deokupāciju un tās teritoriālās integritātes atjaunošanu.
Pēc 2016.gada oktobra parlamenta vēlēšanām Gruzijas premjerministrs Georgijs Kvirikašvili pārstāvētās valdības programma apliecināja valsts ārpolitikas kursa turpināšanu Eiropas un eiroatlantiskajās struktūrās un Gruzijas centienus „aktīvi un līdz galam izmantot attiecību potenciālu ar ASV dažādos virzienos”. Programmā kā prioritārie virzieni definēta brīvās tirdzniecības ar ES organizēšana, reģionālo attiecību stiprināšana ar Azerbaidžānu, Turciju un Armēniju.
Krievijas jautājumā Gruzijas valdība uzskata, ka Gruzijai attiecības ar Krieviju ir svarīgas un Tbilisi turpinās deeskalācijas politiku Krievijas virzienā. Vienlaikus kompromiss valsts suverenitātes un teritoriālās integritātes jautājumā nav iespējams.
2016.gada jūnijā un jūlijā ASV Nacionālā demokrātiskā institūta (NDI) veiktās socioloģiskās aptaujas liecina, ka 53% aptaujāto Gruzijas iedzīvotāju uzskata, ka lielākus ieguvumus Gruzijai dotu integrācija Eiropas un eiroatlantiskajās struktūrās, 29% domā, ka Gruzija vairāk iegūtu no integrācijas Krievijas struktūrās. Gruzijas iestāšanos ES atbalsta 72% aptaujāto, pret to iestājas 16% respondentu. Gruzijas iestāšanos NATO atbalsta 64% iedzīvotāju, pret to ir 22% respondentu.
20% valsts iedzīvotāju uzskata, ka Gruzijas ārpolitikai ir jābūt vērstai Krievijas virzienā, saglabājot labas attiecības ar ES un NATO. 48% iestājas par prorietumniecisko kursu, akcentējot nepieciešamību saglabāt labas attiecības ar Krieviju. 6% aptaujāto atbalsta tikai prokrievisko kursu, 13% respondentu – tikai prorietumniecisko kursu.
2014.gada 27.jūnijā Briselē Gruzijas toreizējais premjerministrs Iraklijs Garibašvili parakstīja asociācijas līgumu ar ES, kas paredz Gruzijas politisko asociāciju un ekonomisko integrāciju ar ES. 2015.gada 18.decembrī Eiropas Komisija publiskoja pozitīvu atzinumu par Gruzijas gatavību vīzu režīma liberalizācijai ar ES.
2017.gada 2.februārī Eiropas Parlamenta deputāti atbalstīja bezvīzu režīma ieviešanu Gruzijas pilsoņiem ES valstīs, un no 2017.gada 27.marta Gruzijas pilsoņi bez vīzas var apmeklēt Šengenas zonas valstis un uzturēties tajās 90 dienas sešu mēnešu laikā. Bezvīzu režīms attiecas gandrīz uz visām Eiropas valstīm, izņemot Lielbritāniju un Īriju.
Vienlaikus bezvīzu režīms Gruzijas iedzīvotājiem nedod tiesības strādāt ES valstu teritorijā, kā arī nosaka, ka režīma pārkāpumu gadījumā personas tiks deportētas uz Gruziju, tām tiks noteikta soda nauda 3000 EUR apmērā un aizliegta iebraukšana ES valstīs uz pieciem gadiem.
Gruzijas pilsoņiem, iebraucot ES, ir jāuzrada atpakaļceļa biļete, apdrošināšanas polise, naudas līdzekļi (attiecīgi 50 EUR diennaktī), kā arī apliecinājums par uzturēšanās vietu (piem., viesnīcu, privātu adresi u.c.). Šie noteikumi tika ieviesti saistībā ar ES valstu paustajām bažām, ka, ņemot vērā Gruzijas ekonomisko situāciju un lielo bezdarbu, daļa valsts iedzīvotāju varētu izmantot bezvīzu režīmu, lai dotos peļņā uz ES valstīm. Savukārt Gruzijas kriminālo aprindu pārstāvji ES valstīs varētu īstenotu savas kriminālās aktivitātes.
2017.gada oktobrī Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja atbalstīja iniciatīvu, saskaņā ar kuru Gruzijas pilsoņiem pirms došanās uz Eiropu būs jāveic „sākotnējā autorizācija”, tas ir, Gruzijas pilsonim būs jāaizpilda speciāls pieteikums elektroniskā veidā Eiropas ceļotāja autorizācijas sistēmā, pievienojot tam izziņu par darba vietu un ienākumiem (pirms vīzu režīma atcelšanas šāda izziņa tika iesniegta vēstniecību konsulāriem), jāsamaksā 10 EUR un jāgaida līdz tiek apstiprinātas tiesības ieceļot Šengenas zonā.
Bijušais Tbilisi Diplomātiskās akadēmijas rektors Josifs Cincadze uzskata, ka „sākotnējā autorizācija” ir tas pats, kas vīza, tikai ar citu nosaukumu.
Ņemot vērā pieaugošo nelegālo imigrantu plūsmu no Gruzijas, kas ir pastiprinājusies pēc vīzu režīma liberalizācijas, ES ir spiesta reaģēt uz notiekošajiem pārkāpumiem, kas jau iepriekš bija gaidāmi.
Saskaņā ar Gruzijas oficiālo informāciju, bezvīzu režīma pirmajos trīs mēnešus dzimtenē no ES valstīm neatgriezās apmēram 3000 cilvēku.
Gruzijas un ES savstarpējās attiecībās pastāv zināms problēmas (vispārējā ģeopolitiskā situācija reģionā un Eiropā, Gruzijas valdības nekontrolētie Abhāzijas un Dienvidosetijas reģioni), kas kavē vīzu liberalizācijas jautājuma risināšanu.

Gruzija ir kļuvusi par nozīmīgu NATO sadarbības partneri. 2014.gadā NATO samitā laikā Velsā tika apstiprināta NATO atbalsta pasākumu pakete Gruzijai, kuras ietvaros 2015.gada augustā Tbilisi tuvumā esošajā Nacionālā Krcanisi mācību centra teritorijā tika atvērts kopīgs Gruzijas un NATO mācību un izvērtēšanas centrs, bet 2016.gada jūnijā Tbilisi tika atklāta Aizsardzības institūciju veidošanas skola (DIB School). Tajā paredzēta speciālistu apmācība atbilstoši NATO standartiem un metodoloģijai. Skola ir vienīgais izglītības centrs reģionā, kurā tiek organizēti semināri, konferences un citas izglītojošas programmas, kas vērstas uz aizsardzības nozares speciālistu un Aizsardzības ministrijas darbinieku zināšanu un kvalifikācijas paaugstināšanu.
2016.gada 8.jūnijā Gruzijas prezidents Georgijs Margvelašvili Briselē tikās ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu, kurš akcentēja, ka ir grūti iedomāties kādu citu NATO partnervalsti, kura būtu ieguvusi tik lielu praktisku atbalstu kā Gruzija, saņemot NATO samitā Velsā apstiprināto paketi ar mācību centra izveidi, NATO mācībām Gruzijā un valstī esošajiem padomniekiem.
2016.gada 9.jūlijā NATO samitā Varšavā pieņemtajā gala dokumentā norādīts, ka NATO stiprinās sadarbību ar Gruziju un Ukrainu Melnās jūras reģiona drošības jomā. Dokumentā arī atzīmēta „atvērto durvju politikas” saglabāšana attiecībā uz Gruzijas dalību NATO. Varšavas samita laikā NATO vēlreiz apliecināja atbalstu Gruzijas suverenitātei un veselumam tās starptautiski atzītajās robežās, atzinīgi novērtēja Gruzijas uzņemtās saistības neizmantot spēku, aicināja Krieviju atsaukt Abhāzijas un Chinvali reģiona neatkarības atzīšanu, kā arī pārtraukt robežzīmju izvietošanu pie administratīvās robežas un izvest savus spēkus no Gruzijas teritorijas.
Gruzijai ir ļoti ciešas attiecības ar ASV. 2009.gada 9.janvārī ASV un Gruzija parakstīja stratēģiskās partnerības hartu. Dokumentā ir atrunāti sadarbības attīstības principi aizsardzības, tirdzniecības, enerģētiskās drošības, demokrātijas stiprināšanas, kā arī kultūras jomā.

2016.gada 6.jūlijā ASV valsts sekretāra Džona Kerija vizītes laikā Gruzijā tika parakstīts „Memorands par Gruzijas un ASV partnerības padziļināšanu aizsardzības un drošības jomā”. Memorands paredz dažādu aizsardzības un cita atbilstoša aprīkojuma iegādi, lai uzlabotu Gruzijas Bruņoto spēku efektivitāti, aizsargspējas un savietojamību ar NATO spēkiem un sniegtu atbalstu izglītības un apmācības jomās, kā arī sadarbību sauszemes, jūras un gaisa robežu aizsardzībā un drošības jomas informācijas apmaiņā. Parakstītais dokuments paredz jaunas iespējas Gruzijai iegādāties aizsardzības apbruņojumu un īstenot kopīgas mācības ar ASV, kas Gruzijai ir svarīgi aizsardzības un kaujas spēju stiprināšanā.
Dž.Kerijs vizītes laikā paziņoja, ka ASV Gruzijas reģiona ekonomiskajai attīstībai piešķir 15 miljonus USD. „Mēs esam lepni būt daļa no procesa jūsu valsts nākotnes veidošanā. Šobrīd ASV ieguldījums [Gruzijā] veido 4,5 miljardus USD. Mūsu nenogurdināmais darbs drošības jomā ir būtiska stratēģiskās partnerības sastāvdaļa,” teica ASV valsts sekretārs.
Gruzijai ir svarīgi uzlabot attiecības ar kaimiņvalstīm, īpašu uzmanību pievēršot jaunu projektu izstrādāšanai un īstenošanai, kas virzīti uz sociāli ekonomiskās situācijas uzlabošanu iedzīvotājiem. Pastāvošās domstarpības Armēnijas – Turcijas un Azerbaidžānas starpā, kā arī 2008.gada augusta notikumi Gruzijā ir veicinājuši ciešu trīspusēju sadarbību starp Turciju, Gruziju un Azerbaidžānu.
Gruzija kā vienu no ārpolitikas prioritātēm ir izvirzījusi reģionālo sadarbību. 2016.gada 19.februārī Tbilisi notika piektā Azerbaidžānas, Gruzijas un Turcijas ārlietu ministru Eļmara Mamedjarova, Mihaila Džanelidzes un Mevlita Čavušoglu tikšanās, kuras ietvaros tika parakstīta kopīga deklarācija, kurā apstiprināta trīspusējās reģionālās sadarbības attīstība.
2016.gada 19.jūlijā Gruzijas delegācija premjerministra Georgija Kvirikašvili vadībā uzturējās vienas dienas vizītē Turcijā, kur notika abu valstu Stratēģiskās sadarbības padomes sēde, kuras laikā īpaša uzmanība tika pievērsta sadarbības jautājumiem tirdzniecības, ekonomikas, transporta un enerģētikas nozarēs. Vizītes ietvaros starp Gruziju un Turciju tika parakstītas vairākas vienošanās, tostarp vienošanās par augstākā līmeņa Stratēģiskās sadarbības padomes sēdes izveidi.
Gruzija aktīvi sadarbojas arī ar Armēniju. Starp abām valstīm darbojas sadarbības programma militārajā jomā, kas definē sadarbības virzienus aizsardzības jomā – militāro izglītību, miera uzturēšanu un stratēģiskās reformas.
Politiskā koalīcija „Gruzijas sapnis” 2012.gadā pēc nākšanas pie varas kā vienu no saviem ārpolitikas svarīgākajiem uzdevumiem izvirzīja attiecību sakārtošanu ar Krieviju. 2013.gada 23.aprīlī Gruzijas premjerministrs B.Ivanišvili, uzstājoties Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā Strasbūrā, paziņoja, ka Tbilisi ir ieinteresēta pragmatisku attiecību veidošanā ar Krieviju. B.Ivanišvili arī norādīja, ka Gruzija teritoriālās integritātes atjaunošanas formulas pamatā ir ekonomiskie ieguvumi un demokrātiskas sabiedrības izveidošana, kas padarīs Gruziju interesantu ne tikai abhāziem un osetīniem, bet arī Krievijai un Eiropai, un akcentēja, ka Krievijas un Gruzijas attiecībām ir jāpiešķir jauna kvalitāte.
2013.gada 1.novembrī B.Ivanišvili par savu speciālo pārstāvi attiecību noregulēšanas jautājumos apstiprināja Gruzijas politologu un diplomātu Zurabu Abašadzi. Maskava no savas puses sarunām ar Z.Abašidzi nozīmēja Krievijas ārlietu ministra vietnieku Grigoriju Karasinu. Z.Abašidzes un G.Karasina pirmā tikšanās notika 2013.gada 14.decembrī Ženēvā. Z.Abašidze vairākkārt ir norādījis, ka Tbilisi tuvākajā laikā neizskatīs jautājumu par diplomātisko attiecību atjaunošanu ar Maskavu. Pēc Z.Abašidzes teiktā, ir „sarkanā līnija”, kuru Gruzija nepārkāps – Gruzijas teritoriālais veselums. Z.Abašidze sarunās ar G.Karasinu risina tirdzniecības un humānos jautājumus.
Neskatoties uz Gruzijas centieniem sakārtot attiecības ar Krieviju, Maskava turpina klaji demonstrēt savu vēlmi noteikt pasaules kārtību. 2016.gada 7.augustā Gruzijas Ārlietu ministrija nāca klajā ar speciālu paziņojumu saistībā ar Krievijas un Gruzijas kara astoto gadadienu, akcentējot, ka šajā laika posmā Krievija turpina neatkarīgas un suverēnas valsts Gruzijas reģionu nelikumīgu okupāciju, integrējot šos reģionus Krievijas militārajā, ekonomiskajā un sociālajā sistēmā un neievērojot 2008.gada 12.augusta vienošanos par uguns pārtraukšanu un starptautisko tiesību normas. Tajā arī atzīmēts, ka Gruzijas valdības pragmatiskā pieeja ir būtiski mazinājusi konflikta eskalācijas riskus, taču situācija ar okupētajām teritorijām joprojām ir sarežģīta. Paziņojumā akcentēts, ka dzeloņstiepļu ierobežojumu un robežzīmju uzstādīšana uz okupācijas līnijas ir kļuvusi par ierastu praksi un šo rīcību vēl vairāk sarežģī Gruzijas pilsoņu nolaupīšanas un nelikumīgas apcietināšanas gadījumi. Simtiem tūkstošu valsts iekšienē pārvietoto personu un bēgļu liegta iespēja atgriezties mājās. Savukārt iedzīvotāji, kuri spiesti dzīvot okupētajās teritorijās, ir pakļauti etniskajai diskriminācijai, par ko liecina liegums iegūt izglītību dzimtajā valodā, tiesības brīvi pārvietoties u.c. brīvību ierobežojumi.
Vienlaikus Gruzija Ārlietu ministrija akcentēja, ka Gruzijas valdība turpinās mierīgu konflikta noregulēšanas politiku, neskatoties uz Krievijas Federācijas provokatīvajiem pasākumiem. Dokumentā arī izteikts aicinājums starptautiskajai sabiedrībai pielikt visas pūles 2008.gada kara seku likvidēšanā un mierīga konflikta risinājuma panākšanā, pamatojoties uz starptautiskajām tiesībām.
Par vēl vienu svarīgu notikumu Gruzijā ir uzskatāma „Jaunā zīdu ceļa” atklāšana 2015.gada nogalē – pirmā preču vilciena no Ķīnas, kas bija ceļā uz Turciju un pēc tam uz Eiropu, ienākšana Tbilisi dzelzceļa stacijā. Gruzijas amatpersonas cer, ka valsts varētu kļūt par daudzreģionālu centru, kas savieno Eiropu, Austrumāziju, Indiju, Centrālāziju un Tuvos Austrumus.
2015.gada novembrī Turcija, Ķīna, Kazahstāna, Azerbaidžāna un Gruzija izveidoja konsorciju kravu transportēšanai no Ķīnas uz Eiropu.
Gruzijai ir vienošanās par brīvo tirdzniecību ar visām reģiona un ES valstīm. Šobrīd Gruzija veic sarunas ar Ķīnu šādas vienošanās noslēgšanai. Gruzija cer kļūt par vienu no ekonomiski atvērtākajām reģiona valstīm, kurā pastāv daudz liberālu regulējumu un salīdzinoši zemi tarifi energoresursiem un kvalificētam darbaspēkam.