Izvērstā meklēšana

Luganskas Tautas Republika

Ģeogrāfija

Pašpasludinātās LTR reljefu veido paugurains līdzenums. Tā vidējais augstums ir 200 m virs jūras līmeņa, maksimālais – 367,1 m (Mogila Mečetnaja). LTR ziemeļos robežojas ar Ukrainu, rietumos – ar Doņeckas tautas republiku (DTR), bet austrumos un dienvidos – ar Krieviju. LTR teritorija veidojusies 2014.–2015.gadā notikušās karadarbības rezultātā. Šobrīd LTR pārstāvji kontrolē apmēram trešdaļu Luhanskas apgabala jeb aptuveni 8300 km2.
Pašpasludinātās republikas teritorijā sastopami lieli akmeņogļu, kā arī būvmateriālu izejvielu – kaļķakmens, smilšakmens, krīta un māla – krājumi.
LTR raksturīga bagātīga augsne, pārsvarā melnzeme, kuras auglīgais slānis vietām sasniedz metra dziļumu.
2014.gada sākumā lielākās LTR teritorijā esošās pilsētas bija Luhanska (424 100 iedzīvotāju), Alčevska (110 500 iedzīvotāju), Kransijluča (82 200 iedzīvotāju) un Stahanova (77 200 iedzīvotāju).

Iedzīvotāji

No LTR Valsts statistikas dienesta datiem izriet, ka LTR dzīvo 1,5 miljoni cilvēku. Saskaņā ar aptuveniem aprēķiniem, līdz bruņotā konflikta sākumam pašreiz LTR kontrolētajā Luhanskas apgabala teritorijā dzīvoja apmēram 1,57 miljoni cilvēku jeb 70% visu Luhanskas apgabala iedzīvotāju.
Saskaņā ar 2001.gada Ukrainas tautas skaitīšanas datiem, aptuveni 52% šobrīd LTR kontrolēto teritoriju iedzīvotāji ir ukraiņi, 44% – krievi, 0,9% – baltkrievi, bet 3,1% – citu tautību pārstāvji.
LTR konstitūcija nosaka, ka pašpasludinātajā republikā ir divas valsts valodas – krievu un ukraiņu. Tomēr lietvedībā tiek izmantota tikai krievu valoda.

Administratīvais iedalījums
Foto: wikipedia.org
LTR administratīvais iedalījums

LTR administratīvi iedalās 6 rajonos un 11 republikas pakļautības pilsētās.
•    Antracitas rajons
•    Krasnodonas rajons
•    Lutuhines rajons
•    Perevaļskas rajons
•    Slavjanoserbskas rajons
•    Sverdlovskas rajons
•    Alčevska
•    Antracita
•    Brjanka
•    Kirovska
•    Krasnijluča
•    Krasnodona
•    Luhanska
•    Pervomajska
•    Roveņki
•    Stahanova
•    Sverdlovska

Ekonomika

Līdz 2014.gadam Luhanskas apgabalā bija attīstītas akmeņogļu ieguves, metalurģijas, smagās mašīnbūves, ķīmiskās rūpniecības un lauksaimniecības nozares. Tomēr līdz ar bruņotā konflikta sākumu 2014.gada aprīlī, saskaņā ar bijušā Luhanskas apgabala gubernatora Georgija Tukas teikto, rūpnieciskā ražošana Luhanskas apgabalā līdz 2014.gada beigām samazinājās par 85%. To pamatā noteica tradicionālo ražošanas ciklu un eksporta tīklu izjukšana, kā arī LTR vadības bezsaimnieciskā politika, kuras rezultātā vairākas rūpnīcas tika sagrieztas metāllūžņos vai izvestas uz Krieviju. 2015.gada maijā I.Plotņickis paziņoja, ka rūpniecisko ražošanu ir atjaunojuši gandrīz 40% uzņēmumu.
Negatīvu ietekmi uz LTR ekonomiku atstāja Ukrainas varasiestāžu 2014.gada novembra lēmums uzsākt okupēto teritoriju ekonomisko blokādi, kā rezultātā bija vērojams būtisks pārtikas preču produkcijas cenu pieaugums. Tiesa, realitātē Ukrainas īstenotā blokāde ir tikai daļēja. Pirmkārt, daļa Ukrainas preču piegādātāju dažādos veidos, tostarp iesaistoties kontrabandas shēmās, cenšas saglabāt noieta tirgu Donbasā. Otrkārt, Krievija bez maksas piegādā LTR dabasgāzi un elektrību, prasot par to norēķināties Ukrainai.
Kopš 2015.gada aprīļa LTR izmaksā iedzīvotājiem pensijas. LTR varasiestādes ir norādījušas, ka pašpasludinātajā republikā ir 497 000 pensionāru, taču nav konkretizējušas viņiem izmaksāto pensiju apmēru.

Personas

Par pašpasludinātās republikas ietekmīgāko personu uzskatāms tās vadītāja (prezidenta) pienākumu izpildītājs, Leonīds Pasečņiks (tiesa, jānorāda, ka L.Pasečņika ietekme „republikā” ir ierobežota. Viņš spēj ietekmēt tikai politisko lēmumu pieņemšanu, tomēr arī šajā sfērā viņš lielā mērā ir atkarīgs no Krievijas kuratoriem).
Saskaņā ar oficiālo L.Pasečņika biogrāfiju, viņš ir dzimis 1970.gadā (vieta nezināma). 1975.gadā L.Pasečņika ģimene pārcēlās uz Krievijas Tālajiem Austrumiem (Magadanu), bet vēlāk – uz Ukrainu, kur viņš absolvēja Doņeckas Militāri politisko skolu. Pēc mācību beigām L.Pasečņiks dienēja Ukrainas Drošības dienesta SBU Luhanskas apgabala pārvaldes Kontrabandas apkarošanas nodaļā.

Foto: mvdlnr.ru
Leonīds Pasečņiks

2006.gadā L.Pasečņiks ieguva plašu publicitāti saistībā ar īpaši lielas kontrabandas kravas, kuras vērtība sasniedza attiecīgi 1,94 miljonus USD un 7,24 miljonus RUB, aizturēšanu. Par minēto operāciju toreizējais Ukrainas prezidents Viktors Juščenko viņu 2007.gadā apbalvoja ar medaļu „Par militāro dienestu Ukrainai”. Saskaņā ar datubāzē „Mirotvorec”, kas neoficiāli ir saistīta ar Ukrainas Iekšlietu ministriju, ievietoto informāciju, L.Pasečņiku 2006.gadā ir savervējis Krievijas Federālais drošības dienests FSB, kurš inscenējis minēto kontrabandas operāciju, lai sekmētu viņa karjeras izaugsmi.
2010.–2014.gadā L.Pasečņiks ieņēma SBU Stahanovas starprajonu nodaļas priekšnieka amatu, bet 2014.gada oktobrī viņš kļuva par LTR „valsts drošības ministru”. Ar L.Pasečņiku ir saistīti vairāki korupcijas skandāli. Piemēram, 2015.gadā L.Pasečņiks bija iesaistīts pārtikas iepirkuma darījumā Krievijā. Iepirkums oficiāli tika veikts caur LTR „Lauksaimniecības ministriju”, bet šo procesu kūrēja L.Pasečņikam pietuvinātais „lauksaimniecības ministra vietnieks” Aleksandrs Kravcovs. Iepirkuma analīze liecina, ka pārtika tika iegādāta par 2,5–3 reizes augstāku cenu nekā tās reālā vērtība. Piemēram, uz kartupeļu iepirkumu vien A.Kravcovs un L.Pasečņiks „nopelnīja” 3,5–4 miljonus RUB (pēc toreizējā kursa 46 000–53 000 EUR). Tāpat L.Pasečņiks plaši ticis saistīts ar akmeņogļu un degvielas kontrabandu, kā arī ieroču tirdzniecību.

Foto: cxid.info
Sergejs Kozlovs

LTR premjerministrs kopš 2015.gada decembra ir Sergejs Kozlovs, kurš dzimis 1963.gadā Krasnodonā. Viņš no 1985. līdz 1994.gadam dienējis PSRS un Ukrainas bruņotajos spēkos, bet no 1994. līdz 2005.gadam – Ukrainas Ārkārtas situāciju ministrijā. 2014.gada maijā kā brīvprātīgais pievienojās LTR bataljonam „Zarja”, bet 2014.gada jūnijā kļuva par LTR „Tautas milicijas” priekšnieka pirmo vietnieku. S.Kozlovs par LTR premjerministru kļuva 2015.gada decembrī.

Foto: myrotvorets.center
Vladimirs Degtarjenko

LTR „parlamenta” („Tautas padomes”) priekšsēdētājs kopš 2016.gada ir Vladimirs Degtarjenko, kurš dzimis 1982.gadā Lutuhinē (Luhanskas aphgabals). 2004.gadā absolvējis Donbasa Valsts tehnisko universitāti. Pēc studiju pabeigšanas nodarbojies ar uzņēmējdarbību. 2010.–2014.gadā V.Degtarjenko bija Lutuhines padomes deputāts.
2014.gada pavasarī V.Degtarjenko aktīvi iesaistījās Luhanskas apgabalā notiekošajā separātisma kustībā, pievienojoties bijušā LTR vadītāja Igora Plotņicka vadītajam bataljonam „Zarja”. 2014.gadā V.Degtarjenko kļuva par LTR „parlamenta” deputātu, bet 2016.gada aprīlī par „parlamenta” priekšsēdētāju.

Iekšpolitika

LTR iekšpolitiskā sistēma raksturojama kā izteikti nestabila, un tās izveidē ir iespējams izdalīt vairākus nosacītus posmus, kuri savstarpēji pārklājas un kurus raksturo dažādu grupējumu cīņa par varu un resursiem.
Pirmais posms aptver laika periodu no 2014.gada marta līdz augustam, kuru raksturo t.s. separātistu īstenotā bruņotā varas sagrābšana un jaunu varas struktūru izveides process.
Cenšoties legalizēt bruņoto varas sagrābšanas procesu, separātisti 2014.gada maijā organizēja referendumu par LTR izveidi, vēlāk paziņojot, ka tajā piedalījušies 75% Luhanskas apgabala iedzīvotāju, no kuriem 96% balsojuši „par”. Ņemot vērā, ka referendums notika bez starptautisko novērotāju klātbūtnes, ir grūti noteikt reāli nobalsojušo cilvēku daudzumu, tomēr jāatzīmē, ka, saskaņā ar Kijevas Starptautiskā socioloģijas institūta 2014.gada aprīlī veiktās aptaujas datiem, separātistus atbalstīja mazākā Luhanskas apgabala iedzīvotāju daļa – 24,4%.

Foto: podrobnosti.ua
Aleksandrs Haritonovs

Par pirmo separātistu līderi kļuva Ukrainas Progresīvās sociālistiskās partijas pārstāvis Aleksandrs Haritonovs, kurš 2014.gada martā separātistu mītiņa laikā tika pasludināts par Luhanskas apgabala tautas gubernatoru. 2014.gada maijā viņu nomainīja Luhanskas Gaisa desanta karaspēka veterānu savienības priekšsēdētājs Valērijs Bolotovs, tomēr jau 2014.gada augustā viņš aizbēga uz Krieviju, nododot „pilnvaras” I.Plotņickim, kura komandā ietilpa vairākas bijušajam Luhanskas apgabala gubernatoram Aleksandram Jefremovam pietuvinātas personas.
Otro posmu raksturo jau kopš 2014.gada vasaras vērojamās pretrunas starp dažādu separātistu vienību lauka komandieriem, kuri bija sadalījuši ietekmes sfēras Luhanskas apgabalā un kuri karoja ne tikai ar Ukrainas spēkiem, bet arī savā starpā.
Līdz 2015.gada sākumam Luhanskas apgabalā bija izveidojušies četri galvenie konkurējošie grupējumi. Pirmkārt, I.Plotņicka grupējums, kurš kontrolēja Luhansku, Krasnodonu un to apkārtnē esošās teritorijas. Otrkārt, kazaku atamana Pāvela Dremova grupējums, kurš kontrolēja Stahanovu. Treškārt Alekseja Mozogovoja grupējums „Prizrak”, kas kontrolēja Alčevsku. Ceturtkārt, Nikolaja Kozicina vadīto Krievijas kazaku grupējums „Kazačja nacionaļnaja gvardija”, kas sagrāba Luhanskas apgabala dienvidu pilsētas (Antracitu, Sverdlovsku, Krasnijluču, Roveņkus u.c.) un kuram formāli pakļāvās arī P.Dremovs un A.Mozgovojs.

Foto: tvc.ru
Aleksejs Mozgovojs

Tomēr pakāpeniski kopš 2015.gada I.Plotņickim izdevās nodibināt pilnīgu kontroli pār reģionu, neitralizējot vai likvidējot visus galvenos konkurentus.
Pirmkārt, 2014.gada novembrī pēc Antracitā notikušās I.Plotņicka un N.Kozicina kontrolēto kaujinieku savstarpējās apšaudes Luhanskas apgabalu bija spiests pamest N.Kozicins. Otrkārt, 2015.gada 1.janvārī tika likvidēts ātrās reaģēšanas vienības „Betmen”” vadītājs Aleksandrs Bednovs, kurš baudīja lielu Luhanskas separātistu autoritāti un kuram bija politiskās ambīcijas kļūt par LTR vadītāju. A.Bednova ietekmi nodrošināja viņa vadītās vienības „Betmen”, kas sastāvēja galvenokārt no Krievijas pilsoņiem, salīdzinoši augstās kaujasspējas. Treškārt, 2015.gada 23.maijā netālu no Aļčevskas uz šosejas Luhanska–Perevaļska tika nogalināts A.Mozgovojs, kura automašīna sākotnēji uzbrauca uz mīnas, bet pēc tam tika apšaudīta no ložmetējiem. Ceturtkārt, 2015.gada 12.decembrī, eksplodējot pie mašīnas piestiprinātam spridzeklim, tika likvidēts P.Dremovs.
Pēc šīm lauka komandieru slepkavībām daļa viņu pakļautībā esošo kazaku pārgāja I.Plotņicka pusē, iekļaujoties t.s. tautas milicijā, bet daļa – atgriezās Krievijā. I.Plotņickis un viņam pietuvinātās personas, cenšoties neafišēt LTR iekšienē pastāvošās pretrunas, ik reizi šajās slepkavībās ir apsūdzējuši „Ukrainas diversantu grupas”, tomēr, saskaņā ar likvidēto lauka komandieru līdzgaitnieku liecībām, realitātē šīs slepkavības organizējuši Krievijas spēka struktūru pārstāvji.
Trešo posmu raksturo I.Plotņicka un LTR Valsts drošības ministrijas (VDM) bijušā vadītāja Leonīda Pasečņika un aiz viņiem stāvošo Krievijas kuratoru cīņa par resursiem un ietekmi. Par I.Plotņicka un L.Pasečņika atklātā konflikta sākumu uzskatāms 2015.gada oktobris, kad VDM arestēja LTR degvielas un enerģētikas ministru Dmitriju Ļaminu, inkriminējot viņam apsūdzības korupcijā un sadarbībā ar bijušajam Ukrainas prezidentam Viktoram Janukovičam pietuvināto oligarhu Juriju Ivaņuščenko. Pret D.Ļamina aizturēšanu asi iebilda I.Plotņickis, kā rezultātā izraisījās „varas krīze”, kuras laikā vairāku LTR bruņoto vienību vadītāji atklāti nostājās D.Ļamina pusē. 2016.gada maijā Krievijas plašsaziņas līdzekļu pārpublicētās LTR dokumentu kopijas liecina, ka toreiz konflikts tika noregulēts ar Krievijas kuratoru atbalstu. D.Ļamins un I.Plotņickis pārstāv Krievijas prezidenta padomnieka Vladislava Surkova intereses. Savukārt VDM atrodas tiešā Krievijas Federālā drošības dienesta FSB pakļautībā, un 2015.gada oktobrī vērojamā VDM „darbinieku” vēršanās pret D.Ļaminu notika ar tiešu FSB direktora Aleksandra Bortņikova akceptu.
Jānorāda, ka starp V.Surkovu un FSB jau ilgstoši notiek cīņa par faktisko ietekmi LTR. Iepriekšminēto apliecina ar FSB saistītā Donbasa separātistu izdevuma „Lugansk-1” 2016.gada 20.aprīlī publiskotās dokumentu kopijas, no kurām izriet, ka V.Surkovs kūrē ar Donbasa pašpasludinātajām republikām saistītos jautājumus un piesavinās daļu no Kremļa finansiālās palīdzības Donbasam. Proti, viens no „Krievijas budžeta naudas apgūšanas veidiem” ir energoresursu – primāri militārajām vajadzībām paredzētās degvielas un smērvielu – piesavināšanās. Ja Krievijas aizsardzības ministram Sergejam Šoigu pietuvinātās personas tās piesavinās, izmantojot Donbasā notiekošā kara un militāro mācību faktoru, tad par degvielas un smērvielu piegādēm atbildīgās personas Krievijas valdībā un Prezidenta administrācijā „nopelna” uz starpniecības naudas un neīstu piegāžu rēķina. Jāatzīmē, ka neilgi pēc šīs publikācijas „Lugansk-1” tika likvidēta.
Ieskatu Donbasa pārvaldes procesā sniedz arī Vācijas izdevuma „Bild” rīcībā nonākušie dokumenti, no kuriem izriet, ka politiskos procesus Donbasā vada „Krievijas Starpresoru komisija palīdzības sniegšanai cietušajām Doņeckas un Luhanskas apgabalu dienvidaustrumu teritorijām”. Komisija izveidota 2014.gada decembrī, un tās sēdes notiek reizi divās līdz četrās nedēļās. Komisijas sastāvā tostarp ietilpst Krievijas vicepremjers Dmitrijs Kozaks, kā arī ekonomikas un finanšu ministru vietnieki Sergejs Nazarovs un Leonīds Gorņins. Komisija ir sadalīta sešās darba grupās: finanšu un nodokļu, rūpniecības atjaunošanas, sociālo jautājumu un sabiedrisko pakalpojumu, energoresursu tirdzniecības, enerģētikas un transporta infrastruktūras. Darba grupas cieši sadarbojas ar Krievijas ministrijām un to darbību koordinē FSB. Separātistu līderi komisijas sēdēs nepiedalās – viņi par komisijas lēmumiem tiek informēti tikai post factum.
Donbasa pašpasludināto republiku pilnīgo politisko, ekonomisko un militāro atkarību no Krievijas 2015.gada 25.martā Maskavā notikušās V.Surkovam pietuvinātā Politiskās konjuktūras centra vadītāja Alekseja Česnakova organizētās prokremlisko ekspertu diskusijas laikā ir atzinis arī Krievijas politologs Sergejs Markovs. Pēc viņa teiktā, Donbasa pašpasludināto republiku pārstāvji lēmumus nepieņem paši, bet pilda vienīgi Maskavas pavēles.

Foto: ria.ru
Igors Plotņickis

Neskatoties uz to, ka oficiāli I.Plotņicka un VDM konflikts 2015.gada nogalē tika noregulēts, taču drīz pēc tam LTR sāka mirt abām pusēm pietuvinātas personas. Piemēram, 2016.gada martā tika nošauts I.Plotņicka padomnieks Dmitrijs Kargajevs, 2016.gada 6.augustā Luhanskā notika I.Plotņicka atentāta mēģinājums, bet 2016.gada 20.septembrī Krievijas plašsaziņas līdzekļos parādījās informācija par I.Plotņicka vecāku nāvi pēc saindēšanās ar sēnēm.
2016.gada 21.septembrī I.Plotņickis paziņoja par „valsts apvērsuma” mēģinājuma novēršanu, norādot, ka apvērsumā bija paredzēts iesaistīt pusaudžus, kuri iepriekš ir tikuši aizturēti t.s. Doņeckas Tautas Republikā. Saistībā ar apvērsumu gatavošanu LTR „spēka struktūru” darbinieki aizturēja „premjerministru” Genādiju Cipkalovu un „Tautas milicijas” vadītāja vietnieku Vitāliju Kiseļovu. Saskaņā ar LTR „varasiestāžu” oficiālo versiju, apcietinājuma laikā G.Cipkalovs izdarīja pašnāvību, bet V.Kiseļovs nopratināšanas laikā paziņojis, ka apvēruma galvenie organizatori bijuši G.Cipkalovs un bijušais „parlamenta spīkers” Aleksejs Karjakins. Vienlaikus V.Kiseļovs kā „valsts apvērsuma” izstrādes līdzzinātājus nosauca arī L.Pasečņiku, „lauksaimniecības un pārtikas ministru” Sergeju Ļitvinu un „Tautas milicijas” priekšnieku Oļegu Anaščenko, kurš 2017.gada februārī tika uzspridzināts. Saskaņā ar V.Kiseļova liecību, apvērsuma gatavotāji plānojuši panākt I.Plotņicka nomaiņu ar bijušo LTR vadītāju Valēriju Bolotovu, kurš 2017.gada 27.janvārī nomira no sirds mazspējas. Šajā sakarā atzīmēšanas vērts ir fakts, ka neilgi pirms tam (2016.gada 27.decembrī) no infarkta mira arī S.Ļitvins.

Foto: miaistok.su
Genādijs Cipkalovs

I.Plotņicka un „republikas” spēka struktūru pārstāvju attiecības atkārtoti saasinājās 2017.gada rudenī, kad Luhanskas uzņēmējs Aleksejs Serebrjakovs pasūdzējās Kremlim pietuvinātiem draugiem Krievijā par I.Plotņicka līdzgaitnieka, LTR „ģenerālprokurora” Zaura Ismailova centieniem izspiest no viņa naudu. Maskavas kuratori šajā situācijā „uzstājīgi aicināja” I.Plotņickim „iegrožot” Z.Ismailovu un likt A.Serebrjakovu mierā, tomēr Z.Ismailovs, vēloties atriebties, arestēja A.Serebrjakova brāli Sergeju. Šī rīcība tā nokaitināja Kremli, ka Z.Ismailovs bija spiests uzrakstīt atlūgumu „pēc paša vēlēšanās”, skaidrojot to ar vēlmi pievērsties zinātniskajam darbam.
Z.Ismailova atkāpšanās bija nopietns trieciens I.Plotņickim, jo par jauno „ģenerālprokuroru” tika iecelts bijušais „iekšlietu ministra vietnieks” Vitālijs Podrobijs, kā rezultātā I.Plotņickis zaudēja vienīgo „spēka struktūru”, ko līdz šim bija kontrolējis. Nonākot faktiskā bezizejas situācijā, I.Plotņickis izšķīrās dot triecienu spēka struktūru pārstāvjiem. 2017.gada 21.oktobrī viņš apsūdzēja „iekšlietu ministru” I.Kornetu Luhanskas iedzīvotājas savrupmājas nelikumīgā sagrābšanā un kāda par spīdzināšanu apsūdzēta „Iekšlietu ministrijas” darbinieka piesegšanā. Vienlaikus I.Plotņicka kontrolētā Valsts televīzijas un radio kompānija uzsāka pret I.Kornetu vērstu informācijas kampaņu.
2017.gada 20.novembrī I.Plotņickis nolēma veikt spēka struktūru pārstāvjiem izšķirošo triecienu, paziņojot par I.Korneta atstādināšanu no „iekšlietu ministra” amata, tomēr I.Kornets atteicās šim I.Plotņicka rīkojumam pakļauties, un 21.novembrī Luhanskas centru ieņēma maskās tērpti I.Kornetam lojāli kaujinieki bez atpazīšanās zīmēm. Vienlaikus I.Kornets izplatīja video paziņojumu, kurā noraidīja apgalvojumus par savu atstādināšanu, nodēvējot šo informāciju par „baumām”. I.Kornets arī norādīja, ka Luhanskas spēka struktūru darbinieki ir aizturējuši Ukrainas diversantu grupējumu, kas gatavojies pašpasludinātajā republikā organizēt teroraktus, kā arī paziņoja, ka ir izdevies atklāt „proukrainisku sazvērestību”, kurā bijusi iesaistīta LTR Valsts televīzijas un radio kompānijas direktore Anastasija Šurkajeva, I.Plotņicka „administrācijas vadītāja” Irina Teicmana un „Iekšlietu ministrijas Valdības drošības dienesta” vadītājs Jevgēņijs Seļiverstovs.
I.Plotņickis šos I.Korneta paziņojumus noraidīja, apsūdzot I.Kornetu centienos destabilizēt situāciju „republikā”. Tomēr jau 21.novembra vakarā kļuva skaidrs, ka I.Plotņickis ir zaudējis ne tikai vietējo spēka struktūru pārstāvju, bet arī Maskavas kuratoru atbalstu. Ja I.Plotņicka preses konference tika pārraidīta vienīgi „Youtube”, tad I.Korneta preses konferenci plaši atspoguļoja Krievijas mediji: ziņu aģentūra „RIA Novosti”, televīzijas kanāls „Rossija 24” un izdevums „Komsomoļskaja Pravda”.
2017.gada 22.novembrī I.Kornetam lojālie spēki ieņēma pašpasludinātās republikas „Ģenerālprokuratūru” un aizturēja tās darbiniekus.
Šajā situācijā I.Plotņickis 2017.gada 24.novembrī aizbēga uz Krieviju, bet L.Pasečņiks izplatīja paziņojumu, ka I.Plotņickis veselības problēmu dēļ ir pieņēmis lēmumu pamest līdzšinējo amatu un lūdzis viņu kļūt par „republikas” vadītāja pienākumu izpildītāju. 2017.gada 24.novembrī „republikas” vadītāja maiņu vienbalsīgi atbalstīja „parlaments”, nobalsojot par I.Plotņicka atstādināšanu no amata un ieceļot L.Pasečņiku par vadītāja pienākumu izpildītāju. Neilgi pirms šī balsojuma „deputāti” izmanīja LTR „konstitūcijas” 62.pantu, kas noteica LTR vadītāja pilnvaru pārtraukšanas gadījumā par viņa pienākumu izpildītāju kļūst „parlamenta” spīkers.
Līdz ar I.Plotņicka nomaiņu Maskava ir izšķīrusies likvidēt LTR jau kopš tās izveides brīža 2014.gadā pastāvošo divvaldību, kuras ietvaros „republikas” politiskajai vadībai un spēka struktūrām bija atšķirīgi kuratori (kā jau minēts, I.Plotņicki kontrolēja Krievijas Prezidenta administrācija, bet „Iekšlietu un Valsts drošības ministrijas” – Krievijas Federālais drošības dienests FSB).

Ārpolitika

Ņemot vērā LTR starptautiski neatzīto statusu (šobrīd tās neatkarību ir atzinušas tikai pašpasludinātās Dienvidosetija un DTR), kura ietvaros Ukraina ir pasludinājusi LTR par teroristisku organizāciju, un gandrīz pilnīgo atkarību no Krievijas, faktiski nav iespējams runāt par nekāda veida LTR ārpolitiskās darbības virzieniem.
Kaut arī 2014.gada 24.maijā LTR un DTR pārstāvji paziņoja par nodomu izveidot tautas republiku konfederāciju – Novorossiju –, tomēr nekādi praktiski soļi tās izveidē nav sperti, un LTR un DTR starpā pastāv muitas barjera.
2014.gada 11.jūnijā LTR vērsās pie Krievijas ar lūgumu uzņemt to Krievijas Federācijas sastāvā pēc Krimas piemēra, tomēr kopš 2015.gada I.Plotņickis vairākkārt ir pieļāvis LTR atgriešanos Ukrainas sastāvā. Kopš 2014.gada septembra LTR un DTR pārstāvji piedalās Minskā notiekošajās t.s. Trīspusējās kontaktgrupas sēdēs (Ukraina, Krievija un EDSO), kurās tiek pārrunāti ar Donbasa konflikta noregulēšanu saistītie jautājumi. Pēc Ukrainas diplomāta Romāna Bezsmertnija teiktā, sēžu laikā LTR un DTR nepauž patstāvīgu pozīciju, bet atkārto (dažreiz vārds vārdā) Krievijas vicepremjera, tās pārstāvja Trīspusējā kontaktgrupā Dmitrija Kozaka teikto.

19. maijs

Pašreizējā situācija
19.05.2017
Situācija Donbasā pie Avdijevkas, Debaļceves un Mariopoles saasinās. Šajā reģionā aizvien biežāk notiek bruņotas sadursmes, vēsta „Gazeta”.