Izvērstā meklēšana

Moldovas Republika

Ģeogrāfija
Foto: worldmap1.com
Moldovas Republika

Moldovas reljefu veido līdzenumi, tomēr tas ir diezgan paugurains un to šķērso vairākas upes. Vidējais augstums ir 147 m virs jūras līmeņa, maksimālais – 429,5 m (Blanšetas kalns). Rietumos Moldova robežojas ar Rumāniju, ziemeļos, austrumos un dienvidos – ar Ukrainu. Robežu kopgarums ir 1389 km. Moldovas rietumos robežu ar Rumāniju veido Pruta. Moldovas laika zona ir UTC+2.
Moldovā izplatītākie derīgie izrakteņi ir kaļķakmens, ģipsis, māls, kvarca smiltis, grants, kā arī nelielas naftas un dabasgāzes atradnes.
Moldovas bagātīgā augsne un labvēlīgais klimats ir padarījis to par vienu no produktīvākajām lauksaimniecības valstīm reģionā un galvenajiem lauksaimniecības produktu piegādātājiem.
Nozīmīgākās Moldovas pilsētas ir galvaspilsēta Kišiņeva, kas ģeogrāfiski atrodas valsts centrā, un Beļci. Lielākās upes ir Pruta un Dņestra.

Iedzīvotāji

Kopš neatkarības pasludināšanas 1991.gadā iedzīvotāju skaits Moldovā ir pakāpeniski samazinājies. Ja 1989.gadā Moldovas pašreiz kontrolētajā teritorijā dzīvoja 3,65 miljoni cilvēku (kopumā, ieskaitot Moldovas pašreiz nekontrolēto Piedņestras reģionu, Moldāvijas PSR bija 4,33 miljoni iedzīvotāju), tad, pēc 2004.gada tautas skaitīšanas datiem, Moldovā (atskaitot Piedņestru) dzīvoja 3,38 miljoni cilvēku. Saskaņā ar 2015.gadā publiskotajiem 2014.gada maijā veiktās tautas skaitīšanas provizoriskajiem rezultātiem, Moldovā dzīvo 2,91 miljons cilvēku (neskaitot Piedņestru). Minētajā statistikā tika iekļauti arī 329 108 cilvēki, kuri tautas skaitīšanas laikā atradās ārzemēs, taču kurus bija reģistrējuši viņu ģimenes locekļi. Vienlaikus, saskaņā ar Moldovas Nacionālā statistiskas biroja datiem, 2014.gadā Moldovas pastāvīgo iedzīvotāju skaits bija 3,55 miljoni cilvēki. Minētā datu nesakritība skaidrojama ar atšķirīgo metodoloģiju, jo Moldovas Nacionālais statistiskas birojs pie valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem pieskaita arī visus no valsts emigrējušos cilvēkus, kuri par to nav oficiāli paziņojuši.
Saskaņā ar Moldovas Nacionālā statistiskas biroja datiem, 2015.gadā Moldovas iedzīvotāju vidējais vecums bija 36 gadi (vīriešiem – 34,2 gads, sievietēm – 38 gadi), vidējais dzīves ilgums – 70,54 gadi (vīriešiem – 66,55 gads, sievietēm – 74,54), bet dzimstība – 1,56 bērni uz 1 sievieti.
Moldovā jau vēsturiski ir bijis zems urbanizācijas līmenis, taču pēc PSRS sabrukuma ir bijis vērojams lauku iedzīvotāju skaita pieaugums. Ja 1989.gadā laukos dzīvoja 57,9% Moldovas PSR iedzīvotāju, tad 2004.gadā lauku iedzīvotāju īpatsvars bija pieaudzis līdz 61,4%, bet 2014.gadā – līdz 65,8%. 21% iedzīvotāju dzīvo Kišiņevā, 4,6% – Gagauzijas autonomajā teritoriālajā vienībā, bet 3,8%  – Beļcos (trešā lielākā pilsēta pēc Kišiņevas un Tiraspoles).
Ņemot vērā, ka 2015.gadā publiskotie provizoriskie 2014.gada tautas skaitīšanas dati nesniedz detalizētāku ieskatu Moldovas demogrāfiskajā struktūrā, par Moldovas nacionālo sastāvu un tā izmaiņām ir iespējams spriest, tikai aplūkojot 1989.gada PSRS un 2004.gada Moldovas tautas skaitīšanu datus. No tiem izriet, ka notiek pakāpenisks moldāvu īpatsvara pieaugums: ja 1989.gadā mūsdienu Moldovas kontrolētajā teritorijā moldāvi veidoja 69,9% iedzīvotāju, tad 2004.gadā viņu īpatsvars bija pieaudzis līdz 75,8%, bet rumāņu – no 0,1% līdz 2,2% (ņemot vērā, ka moldāvu un rumāņu valodas ir praktiski identiskas un to starpā pastāv tikai nelielas fonētiskas atšķirības, tautu skaitīšanās norādītais rumāņu skaita pieaugums ir saistīts ar daļas moldāvu pašidentifikācijas maiņu). Šajā laikā konstatējams arī neliels gagauzu īpatsvara pieaugums (no 4,1 līdz 4,36%), taču vienlaikus ir samazinājies ukraiņu (no 11,3% līdz 8,4%) un krievu (no 9,8% līdz 5,9%) īpatsvars.
2004.gadā 78,8% Moldovas iedzīvotāju kā dzimto valodu norādīja savas nacionalitātes valodu, bet 20,8% norādīja valodu, kas nesakrīt ar viņu nacionalitāti. 78,4% moldāvu par dzimto valodu uzskata moldāvu valodu, 18,8% – rumāņu valodu, 2,5% – krievu valodu un 0,3% – citas valodas. 64,4% ukraiņu par dzimto valodu nosauca ukraiņu valodu, bet 31,8% – krievu valodu. 97,2% krievu par dzimto valodu uzskata krievu valodu. Augsts krievu valodas lietojums vērojams arī starp gagauziem, no kuriem 92,3% par dzimto uzskata krievu valodu. Vairums bulgāru (81%) par dzimto uzskata bulgāru valodu, bet 13,9% – krievu valodu. Kaut arī vairums ukraiņu un bulgāru par dzimto valodu ir norādījušas savas nacionalitātes valodu, apmēram puse Moldovā dzīvojošo ukraiņu un trešdaļa bulgāru ikdienā lieto krievu valodu.
98% iedzīvotāju ir Moldovas Pareizticīgās baznīcas kristieši (Krievijas Pareizticīgās baznīcas Moldovas un Kišiņevas metropolijas ar pašpārvaldes statusu), 0,5% – baptisti un 1,5% – jūdaisti. Moldovas kristīgajai baznīcai ir 1800 draudzes, kuru īpašumā ir 1034 baznīcas, 34 klosteri, 7 klostertipa vecticībnieku apmetnes. Baznīcai kalpo apmēram 5000 cilvēku. Moldovas Pareizticīgās baznīcas vadītājs no 1992.gada ir Kišiņevas un Moldovas metropolīts Vladimirs (Kantarjans). Jūdaistiem ir 7 draudzes.

Administratīvais iedalījums
Foto: http://ontheworldmap.com
Moldovas administratīvais iedalījums

Moldovas teritoriāli administratīvo dalījumu veido 33 rajoni, katram no tiem ir savs administratīvais centrs (tiek saukts par pilsētu rezidenci), kas ir pirmā līmeņa vienība (rajons ir otrā līmeņa vienība):
1    Aneni rajons
2.    Besarabjaskas rajons
3.    Bričenu rajons
4.    Kahulas rajons
5.    Kantemiras rajons
6.    Kelerašu rajons
7.    Keušenu rajons
8.    Čimišlijas rajons
9.    Krjulenu rajons
10.    Dondušenu rajons
11.    Drokijas rajons
12.    Dubesaru rajons
13.    Gagauzija
14.    Jedinecas rajons
15.    Faleštu rajons
16.    Floreštu rajons
17.    Glodenu rajons
18.    Hinčešti rajons
19.    Jalovenu rajons
20.    Leovas rajons
21.    Nisporenu rajons
22.    Oknicas rajons
23.    Orhejevas rajons
24.    Rezinas rajons
25.    Riškanu rajons
26.    Sindžerejas rajons
27.    Sorokas rajons
28.    Strešenu rajons
29.    Šoldeneštu rajons
30.    Štrefanvodes rajons
31.    Taraklijas rajons
32.    Teleneštu rajons
33.    Ungenu rajons

Ekonomika

Līdz pagājušā gadsimta 90.gadu sākumam Moldovas ekonomika iekļāvās Padomju Savienības kopējā ekonomiskajā telpā. Līdz ar PSRS sabrukumu Moldova piedzīvoja ekonomikas lejupslīdi, jo tika pārtrauktas energoresursu piegādes no Krievijas. Neskatoties uz iepriekšminēto, Krievijas un Moldovas ekonomiskās saites ir saglabājušās samērā ciešas.
Moldovā joprojām dominē valsts ekonomikas sektors, privātajam biznesam Moldovā nav radīti pienācīgi apstākļi un liberalizācijas procesi valstī virzās lēni. Plaši izplatīta ir korupcija. „Transparency International” veidotajā 2015.gada korupcijas uztveres indeksā Moldova ieņem 103.vietu, ierindojoties starp Kosovu un Argentīnu
Moldovas Republika pēc ekonomiskā tipa ir agrāri industriāla valsts ar nozīmīgu lauksaimniecības sektoru. Galvenā rūpniecības nozare ir pārtikas ražošana, taču vērā ņemama ir arī mašīnbūve, tekstilrūpniecība, būvmateriālu ražošana. Tradicionāli ļoti liela loma Moldovā ir vīnkopībai.
Saskaņā ar IKP rādītājiem, Moldova ir arī viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm ar vāji attīstītu infrastruktūru. Tikai apmēram pusei ciematu valstī ir ievilkti ūdensvadi. Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits 2016.gadā bija 1 362 900 jeb 44% no iedzīvotājiem, un tam ir tendence sarukt. Vairāk nekā puse no tiem strādā ārvalstīs. Izglītotākā daļa darbu ir atradusi Rumānijā, bet mazāk kvalificētais darbaspēks ir izvēlējies Eiropas dienvidu valstis vai Krieviju.
Moldovas IKP pēdējos gados, ņemot vērā Krievijas pret Moldovu noteikto tirdzniecības embargo un Krievijas un Ukrainas konflikta radīto spriedzi, piedzīvo nestabilu attīstību. Saskaņā ar Moldovas Nacionālā statistikas biroja datiem, 2014.gadā Moldovas IKP pieauga par 4,6%, 2015.gadā bija vērojama ekonomikas recesija 0,5% apmērā, bet 2016.gadā Moldovas IKP pieauga par 4,1%. Saskaņā ar prognozēm, 2017.gadā valsts ekonomika pieauga par 2%.
Pasaules bankas dati liecina, ka kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Moldovā 2016.gadā sasniedza 2120 USD.
Dominējošo daļu (63,2%) IKP veido pakalpojumi, 20,7% ieņem rūpniecība un 16,2% lauksaimniecība.
Liela nozīme vietējā pieprasījuma struktūrā ir ārzemēs strādājošo pilsoņu (apmēram 1 miljons iedzīvotāju) pārskaitījumiem. 2017.gadā šie pārskaitījumi, galvenokārt no Krievijas, veidoja apmēram ceturtdaļu no IKP. Galvenās Moldovas darba migrantu mērķa valstis ir Itālija, Grieķija, Turcija, Izraēla un Krievija. Vidējā mēnešalga valstī 2016.gadā bija apmēram 236 EUR.
2014.gadā un 2015.gadā vidējā inflācija valstī bija attiecīgi 5,1% un 9,7%. līmenī, bet 2016.gadā tā bija 6,4% līmenī. 2017.gadā inflācija prognozēta 6,5% līmenī.
Pēc statistikas datiem, bezdarba līmenis saglabājas stabili zems: 2017.gadā tas bija tikai 3,4%. Visvairāk iedzīvotāju ir nodarbināti pakalpojumu sektorā (60,4%), tai seko rūpniecība (13,2%) un lauksaimniecība (26,4%). Relatīvi lielais lauksaimniecībā strādājošo skaits attiecībā pret tās devumu IKP liecina, ka aktuāls ir lauksaimniecības modernizēšanas un mehanizēšanas jautājums.
Valsts neto parāds pēdējos gados ir kopumā stabils un 2016.gadā sastādīja 37,8% no IKP. 2016.gadā krīzes laikā SVF piešķīra valstij 179 miljonus USD.
Saskaņā ar Moldovas Nacionālā statistikas biroja datiem, 2017.gada janvārī–oktobrī  Moldova eksportēja preces un pakalpojumus 1,92 miljardu USD apmērā, bet importēja par 3,9 miljardiem USD.

Caption

Lielākie Moldovas tirdzniecības partneri 2017.gada janvārī–oktobrī bija Rumānija (23,04% no kopējā tirdzniecības apjoma), Krievija (12,42%), Itālija (10,17%), Lielbritānija (7,13%) un Baltkrievija (6,79%).
Galvenie eksporta tirgi bija Rumānija (24,38%), Krievija (11,34%), Itālija (9,02%), Vācija (6,91%) un Lielbritānija (5,88%). Moldova eksportē galvenokārt lauksaimniecības produkciju (saulespuķu sēklas un eļļa, vīnogas, rieksti, āboli, kvieši, mieži, rapsis u.c.) un pārtikas produktus (vīns, sulas u.c.), kā arī tekstilpreces (apavi, apģērbi, lina audums u.c.).
Lielākie importētāji Moldovā 2017.gada pirmajos desmit mēnešos bija Rumānija (13,74%), Krievija (11,99%), Ukraina (10,3%), Ķīna (10,06%) un Vācija (7,97%). Importa struktūrā noteicošie ir minerālie resursi un degviela, tāpat arī mašīnbūves produkcija un medikamenti.

Personas
Foto: moldovanpolitics.com
Vlads Plahotņuks

Par Moldovas ietekmīgāko cilvēku tiek uzskatīts 1966.gadā dzimušais oligarhs, valdošās Demokrātiskās partijas sponsors Vlads Plahotņuks. Pēc V.Plahotņuka kontrolētā televīzijas kanāla „Publika TV” aplēsēm, V.Plahotņuka kapitāls ir apmēram 1,7 miljardi EUR (salīdzinājumam, 2015.gadā Moldovas IKP bija 6,55 miljardi USD). Saskaņā ar V.Plahotņuka oficiālajiem paziņojumiem, viņš savu sākumkapitālu nopelnīja 20.gs. 90.gados, galvenokārt eksportējot uz Krieviju vīnu un nodibinot Moldovas un ASV investīciju fondu. Vienlaikus Moldovas presē sastopamas norādes, ka tolaik viņš ir nodarbojies ar sutenerismu un cilvēku tirdzniecību, kas viņam palīdzēja izveidot kontaktus ne tikai Moldovā, bet arī Rumānijā un Ukrainā.
Sastopami apgalvojumi, ka iepriekšminētais viņam 2001.gadā ļāvis ar šantāžas palīdzību kļūt par valsts lielākās enerģētikas kompānijas „Petrom Moldova” menedžeri. Savukārt šis amats viņam palīdzējis nodibināt ciešus kontaktus ar toreizējo valsts prezidentu Vladimiru Voroņinu un viņa dēlu Oļegu, kurš ir viens no bagātākajiem Moldovas iedzīvotājiem (viņa kapitāls tiek lēsts vairāk nekā 1 miljarda EUR apmērā). Saskaņā ar šiem apgalvojumiem, kontakti ar O.Voroņinu palīdzēja V.Plahotņukam nostiprināt ietekmi tiesībsargājošajās struktūrās, kas viņam ļāva nodarboties ar reiderismu un uz izdevīgiem noteikumiem privatizēt valstij piederošos uzņēmumus.
V.Voroņina prezidentūras laikā (2001.–2009.gads) iegūtā ietekme tiesībsargājošajās struktūrās un kapitāls viņam pēc 2009.gadā notikušās V.Voroņina atbīdīšanas no varas palīdzēja sakoncentrēt savās rokās politisko un tiesu varu, ko veicināja ne tikai viņa finansiālās iespējas, bet arī lielā ietekme pār Moldovas medijiem (viņam pieder četri no pieciem Moldovas televīzijas kanāliem un trīs radiostacijas, kā arī vairāki ikdienas preses izdevumi un ziņu portāli). Iepriekšminētais viņam ļāvis panākt sev pietuvināto cilvēku iecelšanu augstākajos valsts amatos.

Foto: newsmaker.md
Pāvels Filips un Adrians Kandu

Par V.Plahotņukam pietuvinātiem tiek uzskatīti Moldovas premjerministrs Pāvels Filips un parlamenta spīkers Adrians Kandu, kuri abi, pateicoties V.Plahotņuka aizbildniecībai, ir piedzīvojuši strauju karjeras izaugsmi.
P.Filips dzimis 1966.gadā, 1990.gadā absolvējis Lazo v.n. Kišiņevas Polittehnoloģisko institūtu, iegūstot inženiera diplomu, bet 1996.gadā – Starptautisko menedžmenta institūtu. No 1991.gada līdz 2008.gadam strādājis Moldovas konditorejas uzņēmumā „Bucuruia”, bet no 2008. līdz 2011.gadam – tabakas fabrikā „TUTUN-CTC”. 2011.gadā P.Filips kļuva par informācijas tehnoloģiju un sakaru ministru, saglabājot šo amatu dažādās valdībās līdz 2016.gada janvārim, kad viņš kļuva par valsts premjerministru.
A.Kandu dzimis 1975.gadā, absolvējis „Babes-Bolay” Universitāti Rumānijā un Vīnes Ekonomikas un biznesa administrēšanas universitāti. No 1998. līdz 2002.gadam viņš strādāja Moldovas parlamenta Ārpolitikas komitejā, bet no 2002. līdz 2010.gadam bija vecākais menedžeris kompānijā „Pricewaterhouse Coopers”, kur sniedza juridiskās konsultācijas. Kopš 2010.gada, kad A.Kandu tika ievēlēts parlamentā, ir bijusi vērojama strauja viņa karjeras izaugsme. 2013.gada maijā viņš kļuva par parlamenta vicespīkeru, 2014.gada jūlijā – vienlaikus par vicepremjeru un ekonomikas ministru, bet pēc 2014.gada novembrī notikušajām parlamenta vēlēšanām – par parlamenta spīkeru.
Ar V.Plahotņuku jau ilgstoši ticis saistīts arī 2016.gada novembrī ievēlētais valsts prezidents Igors Dodons. Iepriekšminēto apliecina ne tikai dažādu politiķu paziņojumi, bet arī žurnālistu pētījumi, no kuriem, piemēram, izriet, ka I.Dodons pārvietojas ar V.Plahotņuka privāto lidmašīnu. I.Dodons, formāli atrodoties opozīcijā, vairākkārt ir pieņēmis V.Plahotņukam labvēlīgus lēmumus. Piemēram, 2012.gadā tieši I.Dodona balss bija izšķirošā, kas ļāva ievēlēt iepriekšējo valsts prezidentu Nikolaje Timofti un izbeigt trīs gadus ilgo iekšpolitisko krīzi. Toreiz V.Voroņins paziņoja, ka V.Plahotņuks par N.Timofti atbalstu I.Dodonam samaksājis 3 miljonus EUR.

Foto: dodon.md
Igors Dodons

I.Dodons dzimis 1975.gadā Kelerašu rajonā (valsts centrs), absolvējis Moldovas Valsts agrārās universitātes Ekonomikas fakultāti, Moldovas Ekonomisko zinību akadēmijas Menedžmenta fakultāti un Starptautiskā menedžmenta institūta Ekonomisko tiesību fakultāti, iegūstot ekonomikas doktora grādu. Laikā no 2001. līdz 2008.gadam ieņēmis dažādus valsts amatus, tostarp bijis ekonomikas ministrs un pirmais vicepremjers. 2009.gadā tika ievēlēts Moldovas parlamentā no Komunistu partijas saraksta. 2011.gadā viņš atstāja Komunistu partiju un pievienojās Sociālistu partijai, kas, saskaņā ar Moldovas izdevuma „RISE” 2016.gada septembrī publicēto pētījumu, pirms 2016.gadā notikušajām Moldovas prezidenta vēlēšanām caur Bahamu salās reģistrētu ārzonas kompāniju saņēma 30 miljonu MDL (apmēram 1,35 miljoni EUR) finansējumu no Krievijas.
Atšķirībā no pārējām valsts augstākajām personām, kas par prioritāti ir pasludinājušas Moldovas integrāciju ES, I.Dodons iestājas par attiecību stiprināšanu ar Krieviju un pareizticīgo vērtību aizstāvību. Tāpat viņš kā savas prioritātes ir definējis, pirmkārt, Moldovas kā neitrālas valsts statusa nostiprināšanu. Viņš iestājas pret Moldovas apvienošanās ar Rumāniju.

Iekšpolitika

Pirmajā neatkarības dekādē Moldovas demokrātija bija turbulenta un notikumiem bagāta. Laikā no 2001. līdz 2009.gadam Moldovas iekšpolitikā bija vērojams relatīvs stabilitātes periods, ko raksturoja Komunistu partijas dominance Moldovas iekšpolitikā. 2001.gada vēlēšanās tā uzvarēja un ieguva absolūto vairākumu (71 no 101 deputāta vietas) Moldovas parlamentā, bet 2005.gada vēlēšanās tā ieņēma 56 no 101 vietas. Iepriekšminētais nodrošināja spēcīgu atbalstu Komunistu partijas līderim, valsts prezidentam V.Voroņinam, veicinot autoritārisma tendenču veidošanos.
Minētā situācija mainījās 2009.gadā, kad, ņemot vērā aizdomas par vēlēšanu rezultātu viltošanu, valstī sākās nedēļu ilgi nemieri. Kaut arī, saskaņā ar socioloģisko aptauju datiem, Komunistu partijai un opozīcijas partijām bija līdzīgas izredzes uzvarēt, sākotnējie 6.aprīlī paziņotie rezultāti liecināja, ka Komunistu partija ir guvusi pārliecinošu vairākumu. Saskaņā ar sākotnējiem Centrālās vēlēšanu komisijas datiem, Komunistu partija ieguva 49,48% balsu, kaut arī nevalstisko organizāciju veiktie exit poll dati liecināja, ka par to nobalsojuši 44% vēlētāju, bet pirmsvēlēšanu socioloģiskās aptaujas liecināja, ka partiju atbalsta 36% respondentu.

Foto: presedinte.md
Vladimirs Voroņins

Uzskatot, ka vēlēšanu rezultāti ir tikuši viltoti, 2009.gada 7.aprīlī Kišiņevas ielās izgāja apmēram 30 000 cilvēku, no kuriem daļa uzbruka tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem un ieņēma prezidenta rezidenci un parlamenta ēku, izkarot tajās Rumānijas un ES karogus. Reaģējot uz pūļa rīcību, prezidents V.Voroņins apsūdzēja opozīcijas līderus valsts apvērsuma mēģinājumā.
Kaut arī pēc nedēļas protesti valstī izbeidzās, tomēr parlamentā iekļuvušās partijas boikotēja valsts prezidenta vēlēšanu norisi, izraisot konstitucionālo krīzi, kuras rezultātā parlaments tika atlaists un 2009.gada 29.jūlijā notika atkārtotas parlamenta vēlēšanas. Neskatoties uz to, ka tajās lielāko atbalstu saņēma (44,69% balsu) Komunistu partija, iegūstot 48 mandātus parlamentā, tā palika opozīcijā, jo parlamentā iekļuvušās līdzšinējās opozīcijas partijas – Liberāldemokrātiskā partija (18 mandāti), Liberālā partija (15 mandāti), Demokrātiskā partija (13 mandāti) un partija „Alianţa Moldova Noastră” („Alianse „Mūsu Moldova”; 7 mandāti) – izveidoja koalīciju („Alianse par integrāciju Eiropā”).
2009.gada septembrī V.Voroņins atkāpās no Moldovas prezidenta amata, taču parlamentam neizdevās ievēlēt jaunu prezidentu. Par prezidenta pienākumu izpildītāju kļuva parlamenta spīkers Mihajs Gimpu (Liberālā partija), kurš izveidoja Moldovas Konstitucionālo reformu komisiju jaunas konstitūcijas izstrādei. Pēc tam, kad iedzīvotāju zemās aktivitātes dēļ izgāzās 2010.gada septembrī varasiestāžu iniciētais referendums par valsts konstitūcijas maiņu (tajā piedalījās tikai 29,67% no nepieciešamajiem vismaz 33,34% balsstiesīgajiem iedzīvotājiem), tika izsludinātas jaunas parlamenta vēlēšanas, kuras notika 2010.gada 28.novembrī. To rezultātā parlamentā iekļuva četri politiskie spēki: Komunistu partija (42 mandāti), Liberāldemokrātiskā partija (32 mandāti), Demokrātiskā partija (15 mandāti) un Liberālā partija (12 mandāti), no kuriem pēdējie trīs izveidoja koalīciju („Alianse par integrāciju Eiropā II”). 2010.gada decembrī par parlamenta spīkeru tika ievēlēts Marians Lupu (Demokrātiskā partija).
2012.gada martā notikusī prezidenta N.Timofti ievēlēšana noslēdza trīs gadus ilgušo parlamentārās krīzes periodu, kura laikā visas iepriekšējās prezidenta vēlēšanas noslēdzās bez rezultāta. N.Timofti ievēlēšana tomēr nevainagojās ar ilgtermiņa iekšpolitisko stabilitāti.
Jau kopš 2009.gada, kad pie varas nāca „Alianse par integrāciju Eiropā”, Moldovā tika uzsākts varas pārdalīšanas process. Lielākie ieguvēji no šī procesa bija divu lielāko koalīcijas partiju – Liberāldemokrātiskās un Demokrātiskās partiju – līderi Vlads Filats un V.Plahotņuks, kuri ieguva faktiski pilnīgu ietekmi pār viņu partiju atbildības sfērā ietilpstošajām nozarēm un institūcijām. Tas viņiem nodrošināja ne tikai kontroli pār valsts budžeta finanšu plūsmām, bet arī iespēju saglabāt politisko ietekmi, ar tiesībsargājošo un tiesu instanču palīdzību vēršoties pret politiskajiem konkurentiem vai pieņemot sev izdevīgus politiskos lēmumus.

Foto: rferl.org
Vlads Filats

V.Filata un V.Plahotņuka izveidotās sistēmas raksturīga iezīme bija plaša politiskā nestabilitāte, jo, neskatoties uz formālo sabiedroto statusu, notika nepārtraukta V.Filata un V.Plahotņuka cīņa par ietekmi un resursiem.
Jau 2012.gada rudenī sāka saasināties valdošās koalīcijas partiju savstarpējās domstarpības, kas pārauga savstarpējās apsūdzībās un kompromātu karos, tomēr iekšējais valdības konflikts eskalējās 2013.gada sākumā, kad toreizējais premjers V.Filats pieprasīja ar Demokrātisko partiju saistītā ģenerālprokurora Valērija Zubko, kurš tika vainots cilvēka nogalināšanā nelegālu medību laikā, atkāpšanos. Atbildot uz šo V.Filata rīcību, Demokrātiskā partija izmantoja savu ietekmi Ģenerālprokuratūrā un tiesu sistēmā, apsūdzot vairākus toreizējā premjera V.Filata vadītās valdības ministrus un citas ar Liberāldemokrātisko partiju saistītas amatpersonas dienesta pilnvaru pārsniegšanā un ļaunprātīgā izmantošanā.
Jaunu iekšpolitiskās krīzes posmu ievadīja V.Filata paziņojums 2013.gada 13.februārī par Liberāldemokrātiskās partijas izstāšanos no valdošās koalīcijas. Krīzi valdošajā koalīcijā centās izmantot Komunistu partija, kas dažas dienas vēlāk kopā ar Liberāldemokrātisko partiju nobalsoja par parlamenta vicespīkera amata likvidāciju, atstājot Demokrātiskās partijas līderi V.Plahotņuku ierindas deputāta statusā. 2013.gada 5.martā Demokrātiskā un Komunistu partijas izteica neuzticību V.Filata valdībai, savukārt 25.aprīlī Liberāldemokrātiskā un Komunistu partijas nobalsoja par parlamenta spīkera M.Lupu (Demokrātiskā partija) demisiju. Situāciju sarežģīja arī trešās koalīcijas partneres Liberālās partijas līdera M.Gimpu paziņojums, ka viņš nepiekritīs koalīcijas izveidei, kurā par premjerministru atkal tiks iecelts V.Filats. Savukārt V.Filats pēc Demokrātiskās partijas ietekmē esošās Konstitucionālās tiesas lēmuma zaudēja iespēju kļūt par nākamās valdības vadītāju sakarā ar viņam parlamentā izteikto neuzticību. Šajā situācijā Komunistu partija uzstāja uz parlamenta ārkārtas vēlēšanu rīkošanu. Saprotot, ka ārkārtas vēlēšanas var apdraudēt bijušo koalīcijas partiju palikšanu pie varas, Liberāldemokrātiskā un Demokrātiskā partijas uzsāka sarunas par jaunas koalīcijas veidošanu, kurām pievienojās arī no Liberālās partijas atšķēlusies septiņu deputātu grupa.
2013.gada 30.maijā tika pasludināta jaunas koalīcijas izveidošana 53 deputātu sastāvā un parakstīts koalīcijas līgums, savukārt 31.maijā Moldovas prezidents apstiprināja Liberāldemokrātiskās partijas pārstāvja Jurija Ļankes sastādīto valdību.
Iepriekšminētie konflikti atstāja jūtamu ietekmei uz t.s. proeiropeisko partiju popularitāti pirms 2014.gada 30.novembrī notikušajām parlamenta vēlēšanām, kuras lielā mērā izvērtās kā referendums par valsts turpmāko ārpolitiskās attīstības vektoru. Minētās vēlēšanas iezīmēja gan t.s. proeiropeisko partiju popularitātes kritumu, gan arī izmaiņas politiskā spektra kreisajā flangā, kuru rezultātā Komunistu partija ieguva 21 mandātu parlamentā, bet lielāko atbalstu saņēma Sociālistu partija (25 mandāti). Neskatoties uz Sociālistu partijas uzvaru vēlēšanās, Liberāldemokrātiskā, Demokrātiskā un Liberālā partijas saņēma pietiekamu atbalstu jaunas koalīcijas izveidei, kopā iegūstot 55 balsis. Tomēr to savstarpējās pretrunas neļāva izveidot stabilu vairākumu. Tā vietā tika izveidota formāli bezpartejiskā uzņēmēja Kirila Gaburiča, kurš tika uzskatīts par pietuvinātu V.Filatam, valdība, kuru atbalstīja Liberāldemokrātiskās, Demokrātiskās un Komunistu partiju deputāti.
Pēc 2015.gada 16.jūnijā notikušās K.Gaburiča valdības krišanas saistībā ar banku skandālu, kura rezultātā atklājās, ka no trim Moldovas bankām („Banca de Economii”, „Banca Sociala” un „Unibank”) ir izkrāpts 1 miljards USD, trīs proeiropeiskās partijas atjaunoja sarunas par koalīcijas veidošanu, 2015.gada 31.jūlijā atbalstot Liberāldemokrātiskās partijas pārstāvja Valērija Streļeca valdību.
Jauna iekšpolitiskā krīze izraisījās 2015.gada 15.oktobrī, kad minētā banku skandāla ietvaros pēc Demokrātiskās partijas sponsoram V.Plahotņukam pietuvinātā Moldovas ģenerālprokurora Kornēlija Gurina pieprasījuma V.Filatam tika atņemta deputāta neaizskaramība. Uzreiz pēc tam viņš tika arestēts saistībā ar apsūdzībām par 250 miljonu USD liela „kukuļa” saņemšanu no Moldovas uzņēmēja Ilana Šora, kurš tiek uzskatīts par minētās banku shēmas autoru.
V.Filata arests nodrošināja V.Plahotņukam praktiski pilnīgu varas monopolu un ļāva marginalizēt Liberāldemokrātisko partiju, kura kā uz konkrētu personību orientēts politisks projekts ne tikai krasi zaudēja sabiedrības atbalstu, bet arī partijas finansiālo bāzi. Iepriekšminētais sekmēja daļēju partijas sairumu, kura ietvaros bija vērojama pastiprināta Liberāldemokrātiskās partijas reģionālo deputātu politiskās piederības maiņa, kā arī no partijas parlamentārās frakcijas atšķēlās septiņi deputāti, kuri sniedza atbalstu Demokrātiskās partijas veidotajai valdībai. Lai panāktu sev vēlamas valdības apstiprināšanu, V.Plahotņuks pēc tam, kad viņam neizdevās vienoties ar V.Voroņinu, panāca arī Komunistu partijas šķelšanos, kuras ietvaros partiju pameta lielākā daļa tās parlamentārās frakcijas deputātu (14 no 21). Valdības veidošanas procesa ietvaros Demokrātiskajai partijai izdevās nodrošināties arī ar Liberālās partijas līdera M.Gimpu atbalstu.
Līdz ar varas konsolidāciju V.Plahotņuks 2015.gada nogalē mēģināja kļūt par premjerministru, tomēr toreizējais valsts prezidents N.Timofti, neskatoties uz politisko spiedienu, atteicās no viņa nominācijas, izvirzot šim amatam bijušo premjerministru Jonu Struzu (1999.gada februāris–novembris). Tomēr J.Struzas kandidatūru neatbalstīja Moldovas parlaments. Kaut arī V.Plahotņuka kontrolē esošā Konstitucionālā tiesa pieņēma lēmumu, kas noteica, ka prezidentam nav tiesību izvirzīt premjera kandidātu pašam pēc savas iniciatīvas, N.Timofti, atsaucoties uz Konstitucionālās tiesas 2013.gada lēmumu, ka valsts augstākos amatus nevar ieņemt personas ar apšaubāmu reputāciju, atkārtoti atteicās izvirzīt premjera amatam V.Plahotņuku, 2016.gada janvārī nominējot šajā amatā Prezidenta administrācijas vadītāju Jonu Peduraru. Pēc tam, kad J.Peduraru, nepaskaidrojot iemeslus, atteicās no kandidēšanas (Moldovas prese rakstīja, ka tas noticis V.Plahotņuka spiediena rezultātā), Demokrātiskā partija par premjera amata kandidātu piekrita izvirzīt kompromisa personu – V.Plahotņukam pietuvināto P.Filipu. Prezidents šim piedāvājumam piekrita un 2016.gada 20.janvārī Moldovas parlaments uzticības balsojumā atbalstīja P.Filipa valdības izveidi. Iepriekšminētais veicināja būtisku kopš 2015.gada septembra notiekošo protestu, kuros bija apvienojušies gan proeiropeiskie, gan arī prokrieviskie spēki, saasināšanos. Protestētāji pieprasīja atzīt par neleģitīmu P.Filipa valdības apstiprināšanas balsojumu un uzstāja uz ārkārtas parlamenta vēlēšanām. Kaut arī P.Filipa valdības uzticības balsojuma laikā protestētāji iebruka parlamenta ēkā, kas noveda pie vardarbīgām sadursmēm, kuru rezultātā P.Filipa valdība bija spiesta glābties, bēgot no ēkas pa aizmugures durvīm, tomēr no liela mēroga vardarbības izdevās izvairīties. Šis incidents veicināja protesta akciju apsīkumu, jo Moldovas sabiedrība, ņemot vērā Ukrainas 2013.–2014.gada ziemas protestu, kurus tā uzlūkoja kā valsti destabilizējošu elementu, pieredzi, nebija gatava piedalīties vardarbīgās masu protesta akcijās.
Par papildu sabiedrisko domu nomierinošu faktoru kļuva Konstitucionālās tiesas 2016.gada 4.marta lēmums par tiešām prezidenta vēlēšanām. Tas ne tikai atbilda protestētāju izvirzītājām prasībām, bet arī sakrita ar V.Plahotņuka interesēm, ļaujot izvairīties no potenciālas politiskās krīzes, jo V.Plahotņuka kontrolētais parlamentārais vairākums bija nestabils un nespēja nodrošināt vismaz 61 (no 101) prezidenta ievēlēšanai nepieciešamo balsi.
2016.gada rudenī notikušajās Moldovas prezidenta vēlēšanas, neskatoties uz proeiropeisko spēku konsolidāciju un vienota prezidenta kandidāta – bijušās izglītības ministres Maijas Sandu – izvirzīšanu, uzvarēja Sociālistu partijas kandidāts I.Dodons. Tas apliecināja valstī jau ilgstoši vērojamo tendenci, kuras ietvaros konstatējams kreiso un uz Krieviju ārpolitiski orientēto politisko spēku popularitātes pieaugums.
I.Dodona ievēlēšana amatā ir veicinājusi permanentu prezidenta un V.Plahotņuka kontrolētā parlamenta un valdības pretstāvi. Pirmais nopietnais pušu konflikts izraisījās jau 2017.gada janvārī jautājumā par prezidenta un valdības pilnvarām iecelt un atsaukt vēstniekus. Proti, pēc tam, kad I.Dodons atņēma Moldovas pilsonību bijušajam Rumānijas prezidentam Trajanam Besesku, Moldovas vēstnieks Rumānijā Mihajs Gribinča intervijā Rumānijas izdevumam „Digi24” paziņoja, ka Moldovas Konstitucionālā tiesa šo prezidenta lēmumu var atzīt par nekonstitucionālu. Reaģējot uz šiem vēstnieka izteikumiem, I.Dodons uzstāja uz nekavējošu M.Grinbiča atsaukšanu. Pēc tam, kad valdība šai prasībai nepiekrita, I.Dodons ultimatīvi paziņoja, ka neapstiprinās jaunus vēstniekus līdz brīdim, kamēr M.Grinbiča netiks atsaukts.
2017.gada aprīlī I.Dodona kritiku izraisīja parlamenta pieņemtais likums „Par piemiņas, svētku un atpūtas dienām Moldovā”, kurā tika norādīts, ka 9.maijā Moldovā tiek atzīmēta ne tikai Uzvaras diena, bet arī Eiropas diena.
I.Dodona un valdības konfrontācija pieauga pēc 2017.gada 29.maija valdības lēmuma par piecu Krievijas diplomātu izraidīšanu. I.Dodons neslēpa neapmierinātību, ka šis lēmums ticis pieņemts bez konsultācijām ar viņu. Prezidenta sašutumu izraisīja arī valdības 2017.gada 2.augusta lēmums pasludināt Krievijas vicepremjeru Dmitriju Rogozinu par „persona non grata”.
Vienlaikus valdība ignorēja I.Dodona 2017.gada 6.septembra aizliegumu Moldovas Nacionālās armijas karavīriem piedalīties 2017.gada 7.–23.septembrī Ukrainā notikušajās starptautiskajās militārajās mācībās „Rapid Trident 2017”.
Neskatoties uz skaļajiem šo domstarpību laikā paustajiem publiskajiem paziņojumiem, I.Dodons ierobežoto pilnvaru dēļ nespēja piespiest valdību un parlamentu ņemt vērā viņa viedokli. Šajā situācijā I.Dodons 2017.gada 27.martā paziņoja par nodomu 2017.gada 24.septembrī rīkot konsultatīvu referendumu, kas tostarp paredzēja prezidenta pilnvaru palielināšanu, piešķirot viņam tiesības atlaist parlamentu un izsludināt parlamenta ārkārtas vēlēšanas. Tomēr 2017gada 27.jūlijā Moldovas Konstitucionālā tiesa paziņoja, ka šis I.Dodona rīkojums ir pretlikumīgs.
I.Dodona iespējas ietekmēt Moldovas iekšpolitiskos procesus samazina Konstitucionālā tiesas 2017.gada 20.oktobra lēmums, kas nosaka, ka gadījumos, kad prezidents divas reizes pēc kārtas noraida valdības vai parlamenta virzītos likumus, prezidenta pilnvaras to apstiprināšanai īslaicīgi var uzņemties premjerministrs vai parlamenta spīkers.

Ārpolitika

Saskaņā ar 1994.gadā pieņemto konstitūciju, Moldova ir neitrāla valsts, taču tās ģeopolitiskā situācija, ņemot vērā Krievijas īstenotos postpadomju telpas reintegrācijas centienus un ar to saistīto nenoregulēto Piedņestras konfliktu, ir raksturojama kā sarežģīta. No vienas puses, Moldovas ārpolitiku lielā mērā ietekmē Krievija un nenoregulētais Piedņestras jautājums, kura ģeopolitiskā nozīme Kremļa ārpolitikas stratēģijā ir pieaugusi pēc pēdējā desmitgadē notikušās NATO paplašināšanās dienvidaustrumu virzienā, ASV izvietotajiem pretraķešu vairoga elementiem Rumānijā un Moldovas plāniem integrēties ES. Tādēļ vērojami Maskavas centieni izmantot Piedņestras konfliktu, lai izdarītu spiedienu uz Bukaresti un Kišiņevu. No otras puses, jau kopš 2005.gada bija vērojama pakāpeniska Moldovas atteikšanās no sadarbības ar Krieviju un tuvināšanās Rietumvalstīm, kas sevišķi strauji notika 2009.gadā, kad pie varas nāca „Alianse par integrāciju Eiropā”. Kopš 2009.gada Moldova kā prioritāro ārpolitikas virzienu ir norādījusi integrāciju ES Austrumu partnerības programmas ietvaros. Moldovas prioritārie ārpolitikas virzieni ir arī attiecību attīstīšana ar kaimiņvalstīm – Rumāniju un Ukrainu –, kā arī sadarbība ar Krieviju un ASV.
Tāpat Moldovas ārpolitika ir virzīta uz sadarbības paplašināšanu ar NATO 2006.gadā uzsāktā Individuālā partnerības plāna ietvaros. Moldovas Sociologu un demogrāfu asociācijas 2016.gadā veiktās socioloģiskās aptaujas dati liecina, ka vairāk nekā puse (64%) valsts iedzīvotāju nevēlas pievienošanos NATO, bet to atbalsta tikai 9% respondentu. Moldovas politiskā vadība uzsver, ka sadarbība ar NATO norisinās sekmīgi. Pašreizējais attiecību formāts apmierina abas puses un netiks kardināli mainīts. Moldova ievēro valsts konstitūcijā noteikto neitralitātes principu un saskaņā ar to neplāno pievienoties kādai militāri politiskai organizācijai. Moldova piedalās starptautiskās kolektīvās drošības sistēmas veidošanā, attīsta divpusēju un daudzpusēju militāru sadarbību ar kaimiņvalstīm, valstu grupām kā Eiropas rietumos, tā austrumos. Moldovas Bruņoto spēku pārstāvji piedalās ANO un EDSO starptautiskajās misijās. Moldovas pārstāvji kopš 2003.gada ir piedalījušies ASV vadīto koalīcijas spēku sastāvā miera uzturēšanas operācijā Irākā, kā arī tās militārie novērotāji ir piedalījušies ANO misijās Sudānā, Libērijā, Kotdivuārā un Indonēzijā, kā arī EDSO misijās Čečenijā, Gruzijā un Maķedonijā. 2013.gada aprīlī Moldovas parlaments ratificēja ar ES panākto vienošanos par Moldovas militārpersonu piedalīšanos ES krīzes pārvarēšanas operācijās.
Viens no nozīmīgākajiem virzieniem Moldovas ārpolitikā ir sadarbība ar Krieviju, ko nosaka ne tikai Krievijas loma Piedņestras konfliktā, bet arī Kišiņevas energoatkarība un Krievijas maigās varas lielā ietekme Moldovas sabiedrībā. Tam par pamatu kalpo ne tikai Krievijas plašsaziņas līdzekļu plašā izplatība, bet arī Krievijas Pareizticīgās baznīcas autoritāte. Jāatgādina, ka Moldovā aptuveni 98% no visiem ticīgajiem ir Krievijas Pareizticīgās baznīcas pakļautībā esošās Moldovas Pareizticīgās baznīcas draudzes locekļi.
Moldovas un Krievijas attiecības sarežģī Maskavas nevēlēšanās, neskatoties uz 1999.gadā EDSO samitā Stambulā pieņemto lēmumu, izvest karaspēku no Piedņestras teritorijas. Par spīti regulārajiem Kišiņevas protestiem Piedņestrā joprojām notiek regulāras Piedņestras un Krievijas karavīru mācības, turklāt Krievijas prezidenta pārstāvis Piedņestras jautājumos Dmitrijs Rogozins Tiraspolei ir „devis mājienus”, ka Kremlis Piedņestru nepametīs, norādot, ka Krievijas miera uzturēšanas spēki reģionā paliks „tik ilgi, cik tas būs nepieciešams”.
Kad 2003.gadā netika parakstīts „Kozaka memorands”, kas paredzēja Moldovas un Piedņestras apvienošanos uz konfederācijas principa, Moldovas Komunistu partija, kura bija nākusi pie varas deklarējot Moldovas un Krievijas tuvināšanās nepieciešamību, lai nezaudētu tautas atbalstu, izšķīrās par valsts ārpolitiskā kursa maiņu. Jau kopš 2005.gada vērojama pakāpeniska Moldovas pārorientēšanās uz ES, ko pamatā noteica Krievijas attieksme Piedņestras jautājumā. Krievija joprojām turpināja ignorēt starptautiskās saistības un neizvest savu karaspēku no Piedņestras, kā arī atbalstīt separātistu režīmu tajā.
Īpaši vēsas abu valstu attiecības ir kļuvušas kopš 2009.gada, kad Moldova uzsāka dalību ES Austrumu partnerības programmā, kā ilgtermiņa mērķi definējot dalību ES. Šī politika ir pretrunā Maskavas interesēm, kas ir vērstas uz Moldovas saglabāšanu Krievijas ietekmes zonā. Šī mērķa sasniegšanai Maskava kā instrumentu izmanto Piedņestru, cenšoties panākt tādu konflikta noregulēšanas modeli, kura ietvaros Moldova pārvērstos par federāciju un kas ļautu Piedņestrai bloķēt visas Maskavai nevēlamās Moldovas iekšpolitiskās un ārpolitiskās iniciatīvas. Krievijas pastiprināto uzmanību Piedņestras konfliktam apliecina vicepremjera D.Rogozina iecelšana par prezidenta speciālo pārstāvi Piedņestras jautājumos un viņa 2013.gadā septembrī (divus mēnešus pirms 2013.gada novembrī notikušās Moldovas un ES asociācijas līguma parafēšanas) Moldovas apmeklējuma laikā paustie izteikumi, salīdzinot Piedņestru ar vilciena vagonu, kuru „Moldovas lokomotīve” zaudēs, ja tā neapturēs ceļu uz ES.
Pieaugot Moldovas centieniem integrēties eiroatlantiskajās struktūrās, ir bijusi vērojama Kišiņevas attiecību sarežģīšanās ar Krieviju, kā arī Maskavas politiskā un ekonomiskā spiediena pieaugums pret Kišiņevu. Lai pretdarbotos Moldovas pro-rietumnieciskajam ārpolitiskajam kursam, kura ietvaros Moldova 2014.gada 27.jūnijā parakstīja asociācijas līgumu ar ES, Maskava ir ieviesusi vairākus Moldovas preču importa aizliegumus. 2013.gada septembrī Krievija aizliedza ievest Moldovas vīnu, konjaku un sidru, bet 2014.gada aprīlī – cūkgaļu. 2014.gada jūlijā embargo tika pastiprināts, iekļaujot augļus un konservus, bet 2014.gada oktobrī Krievija pilnībā apturēja Moldovas gaļas importu. Papildus iepriekšminēto produktu ievešanas aizliegumam Krievija 2014.gada septembrī pretēji NVS brīvās tirdzniecības līguma normām ieviesa ievedmuitu 19 Moldovas produktu kategorijām. Krievijas noteiktais Moldovas preču importa embargo ir sekmējis dramatisku Moldovas eksporta uz Krieviju kritumu no 631 miljona USD 2013.gadā līdz 240 miljoniem USD 2015.gadā. Maskavas spiediena politika, nosakot sankcijas pret tām Moldovas preču kategorijām, kas bija visvairāk atkarīgas no Krievijas noieta tirgus, kalpo vienlaikus vairākiem mērķiem. No vienas puses, šī politika ir veicinājusi sociālo spriedzi un plašus lauksaimnieku protestus, bet, no otras puses, Maskava to ir izmantojusi Moldovas prokrievisko spēku atbalstam. Iepriekšminēto spilgti apliecina Maskavas politika attiecībā pret Moldovas Gagauzijas autonomo reģionu, kur 2014.gada februārī lokālā līmenī notika iedzīvotāju aptauja, kurā balsotāju vairākums izteicās par Moldovas pievienošanos Muitas savienībai. Uzreiz pēc šī referenduma – 2014.gada martā – Krievija atļāva Gagauzijas vīna importu, bet 2015.–2016.gadā pakāpeniski atcēla arī Gagauzijas augļu un konservu aizliegumu. Maskava ir atcēlusi arī atsevišķu Moldovas uzņēmumu produkcijas embargo, tomēr arī šajā gadījumā ir saskatāmi politiski motīvi, jo ar šo uzņēmumu saraksta veidošanu nodarbojās Moldovas Sociālistu partijas pārstāvji, kuri sankciju atcelšanu izmantoja iekšpolitiskiem mērķiem, pasniedzot to kā savu sasniegumu.
Kremlis ir licis saprast, ka tālākas integrācijas ES gadījumā tas varētu aizliegt Moldovas viesstrādnieku iebraukšanu Krievijā (saskaņā ar Moldovas oficiālajiem datiem, no 805 509 ārvalstīs dzīvojošajiem Moldovas pilsoņiem 477 949 uzturas Krievijā; 2015.gadā Moldovas viesstrādnieku naudas pārskaitījumi veidoja 25% no valsts IKP). Par problēmām abu valstu attiecībās liecina arī tas, ka starp Moldovu un Krieviju joprojām nav noslēgts līgums par dabasgāzes piegādi. Iepriekšējā līguma termiņš beidzās 2011.gadā, un kopš šī brīža Moldova ir spiesta ik gadu slēgt papildvienošanos par līguma pagarināšanu uz gadu. Kišiņevas un Maskavas nespēja vienoties par jauna līguma noslēgšanu ir saistīta ar Moldovas pievienošanos ES Trešajai enerģētikas paketei, pret ko iebilst „Gazprom”. Maskava vairākkārt ir aicinājusi Kišiņevu izstāties no Eiropas Enerģētikas kopienas un atturēties no enerģētikas sektora reformu veikšanas, piedāvājot par 30% samazināt republikai piegādātās dabasgāzes cenu un atlikt Moldovas gāzes parādu atmaksu, kas 2016.gadā pārsniedza 5 miljardus USD (no tiem Moldovas parāds bija apmēram 477 miljoni USD; atlikušo summu veido Piedņestrai piegādātā gāze, ko Maskava reģionam piegādā bez maksas, prasot par to norēķināties Kišiņevai).
Ekonomiskās problēmas abu valstu starpā ir veicinājušas arī to politisko saasināšanos, ko apliecina Moldovas valdības lēmums 2017.gada augustā pasludināt Krievijas vicepremjeru, prezidenta speciālo pārstāvi Piedņestras jautājumos D.Rogozinu par „persona non grata”. Tāpat Moldovas premjerministrs Pāvels Filips un parlamenta spīkera Andrians Kandu 2017.gada martā rekomendēja valsts amatpersonām atturēties no Krievijas apmeklēšanas, bet 2017.gada maijā Kišiņeva izraidīja piecus Krievijas diplomātus.
Moldovai ir izveidojusies cieša divpusēja sadarbība ar Ukrainu, ko nosaka abu valstu kopējais ārpolitikas vektors un par ārpolitisko prioritāti pasludinātā integrācija ES. Abu valstu politiskā vadība ir centusies pasvītrot šo Moldovas un Ukrainas ārpolitisko mērķu tuvību ar savstarpēju žestu palīdzību. Piemēram, 2014.gada 17.martā dienu pirms Krievijas formālās Krimas aneksijas noslēguma procesa Kijevu solidaritātes vizītē apmeklēja toreizējais Moldovas premjerministrs J.Ļanke, kurš tikās ar toreizējo Ukrainas kolēģi Arsēniju Jaceņuku. Kā Ukrainas atbildes žests vērtējams 2014.gada 20.novembrī neilgi pirms Moldovas parlamenta vēlēšanām notikusī Ukrainas un Polijas prezidentu Petro Porošenko un Broņislava Komorovska kopējā vizīte Kišiņevā, lai paustu atbalstu proeiropeiskajiem spēkiem. Savstarpējā Kišiņevas un Kijevas solidaritāte ir uzsvērta arī turpmāk, ko apliecina, piemēram, Ukrainas un Moldovas aizsardzības ministru 2016.gada augustā notikušās savstarpējās vizītes, lai piedalītos Ukrainas un Moldovas 25 gadu neatkarības svinībās.
Kopš 2014.gada ir vērojama Ukrainas nostājas Piedņestras konflikta sakarā maiņa, kuras ietvaros Kijevas pašreiz realizētā politika veicina Kišiņevas ietekmes Piedņestrā pieaugumu. Jāatzīmē, ka jau 2005.gadā toreizējais Ukrainas prezidents Viktors Juščenko izvirzīja Piedņestras konflikta noregulējuma plānu, bet kopš 1998.gada Jaukto miera uzturēšanas spēku (Moldova, Piedņestra, Krievija) sastāvā atrodas 10 militārie novērotāji no Ukrainas. Ukrainas muitas iecirkņi Ukrainas–Piedņestras robežu ļauj šķērsot tikai Moldovas muitā noformētām kravām, tā piespiežot Piedņestras uzņēmumus maksāt izvedmuitas nodokli Moldovas valsts kasē.
Bez jau iepriekšminētajām izmaiņām muitas procedūrā uz Piedņestru jūtamu ietekmi ir atstājis Kijevas lēmums slēgt Ukrainas gaisa telpu Krievijas politiķiem, tostarp D.Rogozinam. Ukraina par vienu no savām prioritātēm ir pasludinājusi centienus panākt Piedņestras reģiona demilitarizāciju. Šīs stratēģijas ietvaros tā, pirmkārt, 2015.gada maijā denonsēja vairākas vienošanās ar Krieviju, tostarp Līgumu par Ukrainas un Krievijas sadarbību militārajā jomā un Vienošanos par Krievijas militāro formējumu, kas uz laiku atrodas Moldovas teritorijā, tranzītu caur Ukrainas teritoriju. Tādējādi ir apgrūtināta Piedņestrā esošā Krievijas militārā kontingenta rotācija. Otrkārt, 2016.gada novembrī Ukrainas un Moldovas aizsardzības ministri Stepans Poltoraks un Anatols Šalaru vienojās par Piedņestras reģiona demilitarizācijas nepieciešamību, kā ietvaros Ukraina ir gatava piešķirt „zaļo koridoru” Krievijas militārā kontingenta un apbruņojuma izvešanai no reģiona. Iepriekš šo jautājumu bija pārrunājuši arī Moldovas vēstnieks Ukrainā Ruslans Bolbočans un Ukrainas prezidents P.Porošenko, kurš ir uzaudzis Benderos un niansēs orientējas Piedņestras konflikta problemātikā. Tiek uzskatīts, ka 2005.gadā izstrādātā t.s. Juščenko plāna patiesais autors ir bijis P.Porošenko, kurš tolaik ieņēma Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretāra amatu.
Neskatoties uz Moldovas un Ukrainas sadarbību, abu valstu starpā joprojām pastāv nenoregulēti robežjautājumi. Tāpat Ukrainas un Moldovas attiecības ir sarežģījuši gan jaunievēlētā Moldovas prezidenta I.Dodona izteikumi, ka Krima de facto ir Krievijas teritorija.
Kā vēl viena no tuvākajām Moldovas partnervalstīm ir minama Rumānija, kas bija pirmā valsts, kas 1991.gadā Moldovu atzina de iure. No Rumānijas valdības toreizējā atzīšanas lēmuma izrietēja, ka Bukareste Moldovas neatkarības pasludināšanu vērtē kā iespēju, kas palīdzēs sekmēt abu valstu apvienošanos. Jau dažas nedēļas pēc tam, kad Rumānija Moldovu atzina de iure, starp abām valstīm tika ieviests iedzīvotāju brīvas pārvietošanās režīms. Bukareste uzsāka finansēt Moldovas izglītības sistēmu. Piedņestras konflikta laikā Rumānija bija vienīgā reģiona valsts, kas atbalstīja Moldovu, nosūtot militāros konsultantus un piegādājot apbruņojumu. Atsalums Moldovas un Rumānijas attiecībās iestājās 2001.gadā, kad pie varas nāca Komunistu partijas līderis V.Voroņins, kurš paziņoja, ka pārtrauc Rumānijas „koloniālo politiku” un vēlas tuvināties Krievijai. Spriedze abu valstu starpā palielinājās 2007.gadā, taču pēc 2009.gadā Kišiņevā notikušās varas maiņas, kuras rezultātā pie varas nāca spēki, kuri par galveno prioritāti pasludināja integrāciju ES, bija vērojama strauja Moldovas un Rumānijas attiecību uzlabošanās. Starp abu valstu augstākajām amatpersonām notiek pastāvīgs dialogs un regulāras tikšanās, tostarp kopš 2012.gada pavasara notiek Moldovas un Rumānijas valdību kopējās sēdes.
Kišiņeva cenšas izmantot Bukaresti kā pretsvaru Maskavas ietekmei un savu interešu lobēšanai ES ietvaros. Neskatoties uz iepriekšminēto, Rumānijas iespējas ir ierobežotas, un tā nav spējusi pilnībā aizstāt Krievijas noieta tirgu (laikā no 2013. līdz 2015.gadam Moldovas eksports uz Rumāniju palielinājās tikai no 411 miljoniem USD līdz 446 miljoniem USD), kā arī mazināt Moldovas enerģētisko atkarību no Krievijas. Vienīgi kā simbolisku soli var vērtēt 2014.gadā atklāto apmēram 40 km garo Jasu–Ungenu gāzes cauruļvadu, kas savieno Moldovas cauruļvadu sistēmu ar Rumāniju. Kaut arī tā kapacitāte ir 1,5 miljardi m3 (Moldova gadā patērē apmēram 1 miljardu m3 gāzes), piegādes pa to līdz šim ir bijušas vienīgi simboliskas. Tā pamatā ir fakts, ka, lai cauruļvads sasniegtu plānoto kapacitāti un nozīmi, nepieciešams uzbūvēt arī gāzes kompresijas staciju, kā arī izbūvēt 130 km garu savienojumu no Ungeniem līdz Kišiņevai. Saskaņā ar Rumānijas un Moldovas vicepremjeru Kostina Grigores Borka un Oktaviāna Kalmika 2016.gada novembrī panākto vienošanos, šī savienojama izveide plānota līdz 2019.gada sākumam. Taču Moldovas enerģētiskās atkarības mazināšana no Krievijas būs iespējama ne ātrāk kā 2020.gadā, kad ir gaidāma Moldovas gāzes tirgus liberalizācija un Krievijas enerģētikas koncerna „Gazprom” kontrolētā Moldovas gāzes transportsistēmas operatora un gāzes piegādātāja „Moldova-GAZ” aktīvu sadalīšana. Aktuāls ir arī gāzes avots, ko importēt pa perspektīvā izveidoto Ungenu–Kišiņevas savienojumu.
Rumānija savu ietekmi Moldovā cenšas palielināt ar t.s. maigās varas instrumentu palīdzību. Kā viens no šādiem instrumentiem ir uzskatāms Rumānijas parlamenta 1991.gadā pieņemtais likums par bijušo Rumānijas pavalstnieku pēcteču, kuri ir zaudējuši pilsonību pret savu gribu, tiesībām iegūt Rumānijas pilsonību, nezaudējot mītnes zemes pilsonību. Šis likums attiecas galvenokārt uz tiem cilvēkiem, kas dzīvo teritorijās, kuras līdz 1940.gadam ietilpa Rumānijas sastāvā, tostarp Moldovu. Šī procesa ietvaros Rumānijas pilsonību līdz 2016.gadam bija saņēmuši apmēram 500 000 Moldovas iedzīvotāju.
Maigās varas izplatīšanas ietvaros Rumānija arī piešķir finansējumu Moldovas attīstības veicināšanai. Pirmkārt, 2010.gada aprīlī starp Moldovu un Rumāniju tika noslēgta stratēģiskās partnerības vienošanās, kuras ietvaros Bukareste apņēmās Kišiņevai piešķirt 100 miljonu EUR finansiālo palīdzību, lai sekmētu republikas integrāciju ES. Otrkārt, 2015.gada oktobrī Rumānija un Moldova parakstīja vienošanos par 150 miljonu EUR vērtu aizdevumu algu un pensiju izmaksai.
Rumānija pēdējo 20 gadu laikā ir centusies palielināt savu ietekmi Moldovā, atbalstot unionistu (Rumānijas un Moldovas apvienošanās piekritēju) partijas. Taču šī stratēģija vairāku apsvērumu dēļ nav ļāvusi Bukarestei iegūt vērā ņemamu ietekmi uz Moldovas politiskajiem procesiem. Unionistu partijām Moldovā ir tikai salīdzinoši margināls raksturs. Ietekmīgākā no tām – Liberālā partija – līdz 2015.gadam tradicionāli saņēma 10% atbalstu, bet šobrīd, ņemot vērā tās sadarbību ar Moldovas oligarha V.Plahotņuka finansēto Demokrātisko partiju, to atbalsta vairs tikai 2%.
Moldovas sabiedrības vairākums neatbalsta valsts apvienošanos ar Rumāniju. Piemēram, saskaņā ar 2016.gada augustā kompānijas „Magenta consulting” visā Moldovas teritorijā veiktās sabiedriskās aptaujas datiem, pret Moldovas un Rumānijas apvienošanos kategoriski iebilst 47% republikas iedzīvotāju, drīzāk iebilst – 20%, viennozīmīgi atbalsta – 13%, bet drīzāk atbalsta – 15%. Kā galvenos Moldovas un Rumānijas apvienošanās šķēršļus aptaujātie minēja Moldovas pilsoņu (45%), Moldovas politisko partiju (30%) un Krievijas (14%) pretestību. Līdz ar to Rumānijas atbalsts Moldovas unionistiem daļā Moldovas sabiedrības (īpaši mazākumtautību pārstāvju vidū) veicina negatīvas attieksmes pret Rumāniju un iekšpolitiskās spriedzes veidošanos. Tādēļ atšķirībā no Trajana Basesku prezidentūras laika (2004.–2014.gads) pašlaik Bukareste ir atteikusies no iridentisma retorikas un cenšas palielināt ietekmi Moldovā, liekot uzsvaru uz sadarbību ar oligarhu V.Plahotņuku. Ar šīs stratēģijas palīdzību Bukareste cenšas nepieļaut Moldovas parlamenta ārkārtas vēlēšanas, kuru rezultātā, ņemot vērā prokrievisko partiju popularitātes pieaugumu, nav izslēgta Moldovas pašreizējā ārpolitiskā kursa maiņa.

08. septembris

Iekšpolitika
08.09.2018
Moldovas valdošās Demokrātiskās partijas līderim Vladam Plahotņukam pieder četras savrupmājas Francijā, Šveicē un Rumānijā, kuru kopējā vērtība pārsniedz 30 miljonus EUR, liecina analītiskās žurnālistikas centra „RISE Moldova” veiktais pētījums.

20. augusts

Ārpolitika
20.08.2018
Pret Ukrainas prezidentu Petro Porošenko un Moldovas ietekmīgāko oligarhu, valdošās Demokrātiskās partijas līderi Vladu Plahotņuku ASV, iespējams, var tikt ierosinātas krimināllietas.

06. augusts

Ārpolitika
06.08.2018
Šī gada 6.augustā Moldovas Ārlietu ministrijā akreditācijas vēstuli iesniedza jaunais Krievijas vēstnieks Oļegs Vasņecovs.

01. augusts

Iekšpolitika
01.08.2018
Šī gada 31.jūlijā Piedņestras Izmeklēšanas komitejas darbinieki aizturējuši bijušo Piedņestras Muitas komitejas vadītāju (2012.–2013.gads) un iekšlietu ministru (2013.–2015.gads) Genādiju Kuzmičevu.

25. jūlijs

Iekšpolitika
25.07.2018
Šī gada rudenī gaidāmajās parlamenta vēlēšanās uzvarēs prokremliskā Sociālistu partija, uzskata Moldovas prezidents Igors Dodons.

21. jūlijs

Iekšpolitika
21.07.2018
Nākamās parlamenta vēlēšanas notiks pēc jauktās vēlēšanu sistēmas, kuras ietvaros 50 deputāti tiks vēlēti pēc partiju sarakstiem, bet 51 – vienmandātu apgabalos.

20. jūlijs

Iekšpolitika
20.07.2018
19.jūlijā Moldovas parlaments apstiprināja valsts Nacionālās aizsardzības stratēģiju 2018.–2021.gadam un tās Ieviešanas plānu.

19. jūlijs

Ārpolitika
19.07.2018
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzlikusi Krievijai par pienākumu izmaksāt 2,5 miljonu EUR kompensāciju 1646 Moldovas lauksaimniekiem un trim lauksaimniecības uzņēmumiem.

28. jūnijs

Iekšpolitika
28.06.2018
„Šis lēmums grauj Moldovas iedzīvotāju uzticību valsts iestādēm,” savā paziņojumā norāda F.Mogerīni un J.Hāns, akcentējot, ka neviens no vēlēšanu dalībniekiem nav pieprasījis anulēt vēlēšanu rezultātus.

25. jūnijs

Ārpolitika
25.06.2018
Rezolūcijas izstrādē piedalījās Gruzija, Kanāda, Moldova, Rumānija, Ukraina un Baltijas valstis. To atbalstīja 64 valstis, pret bija 15, atturējās – 83.

05. jūnijs

Iekšpolitika
05.06.2018
Moldovas Konstitucionālā tiesa atzinusi par novecojušu likumu „Par valodu funkcionēšanu Moldāvijas PSR,” saskaņā ar kuru krievu valodai Moldovā ir noteikts starpnacionālās saziņas valodas statuss, informē izdevums „Newsmaker”.

17. maijs

Ārpolitika
17.05.2018
Š.g. 14. maijā Sočos norisinājās Eirāzijas Ekonomiskās savienības Augstākās padomes sēde, kurā piedalījās dalībvalstu līderi – Krievijas prezidents Vladimirs Putins, Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko, Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs, Kirgizstānas prezidents Sooronbajs Žeenb...

07. aprīlis

Iekšpolitika
07.04.2018
Ja vēlēšanas notiktu tuvākajā svētdienā, tad Moldovas parlamentā iekļūtu tikai trīs politiskie spēki.

06. aprīlis

Ekonomika
06.04.2018
IKP uz vienu iedzīvotāju Moldovā ir tikai nedaudz augstāks nekā vidējais rādītājs Āfrikā.

05. aprīlis

Iedzīvotāji
05.04.2018
Populārākais ārvalstu līderis Moldovā ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kuram uzticas 55% Moldovas iedzīvotāju.

1 - 15 no 74 rakstiem

1 2 3