Stīvena Paifera grāmatas „The Eagle and the Trident” recenzija I daļa

02.05.2018 komentāri 39 skatījumi
Atslēgas vārdi: ASV, Ukraina, Ārpolitika

2017.gadā iznāca ASV domnīcas „Brookings Institution” pētnieka, bijušā ASV diplomāta Stīvena Paifera (Pifer) monogrāfija „The Eagle and the Trident: U.S.–Ukraine Relations in Turbulent Times”, kurā detalizēti aplūkotas ASV un Ukrainas attiecības laika posmā no 1991. līdz 2017.gadam. Neskatoties uz Krievijas agresijas Ukrainā radīto pētnieku intereses par Ukrainu pieaugumu, šāda veida monogrāfijas, kur centrālā vieta ir atvēlēta tieši Ukrainai (nevis Krievijas un Ukrainas konflikta izcelšanās skaidrojumam), iznākšana ir uzskatāma par unikālu notikumu. Turklāt ir grūti atcerēties citu pētījumu, kur tik detalizēti tiktu apskatītas Ukrainas un ASV attiecības vairāk nekā ceturtdaļgadsimta garumā. Grāmatas nozīmīgumu palielina arī tas, ka tās autors ir cilvēks, kurš savulaik bija viens no ASV politikas attiecībā pret Ukrainu veidotājiem.
S.Paifers ir dzimis 1953.gadā Kalifornijā, 1976.gadā absolvējis Stenfordas universitāti. Laikā no 1978. līdz 2005.gadam viņš darbojies diplomātiskajā dienestā, tostarp bijis ASV Valsts departamenta PSRS nodaļas priekšnieka vietnieks (1988.–1990.gads), ASV Valsts departamenta jauno valstu jautājumu galvenā koordinatora vietnieks (1993.–1994.gads), Nacionālās drošības padomes Krievijas, Ukrainas un Eirāzijas pārvaldes direktors (1994.–1996.gads), ASV prezidenta un Nacionālās drošības padomes galvenā direktora Krievijas, Ukrainas un Eirāzijas jautājumos palīgs (1996.–1997.gads), ASV vēstnieks Ukrainā (1998.–2000.gads) un ASV valsts sekretāra palīgs Eiropas un Eirāzijas jautājumos (2000.–2004.gads).

Foto: openukraine.org
Stīvens Paifers

Sešas no astoņām monogrāfijas nodaļām aptver laika periodu no 1991. līdz 2005.gadam, kad S.Paifers atradās diplomātiskajā dienestā un bija viens no vadošajiem ASV ārpolitikas attiecībā pret Ukrainu noteicējiem. Neskatoties uz iepriekšminēto, monogrāfija „Ērglis un trijžuburis” nav uzskatāma par izbijuša karjeras diplomāta memuāriem, bet gan ir solīds akadēmisks pētījums, kurā autors izmantojis gan zinātnisko literatūru, gan arī savas dienesta laika piezīmes un citus ASV Valsts departamenta arhīva dokumentus. Tādējādi S.Paifera pētījumā sniegts ne tikai unikāls ieskats ASV un Ukrainas attiecību dinamikā, bet arī konkrētu Vašingtonas ārpolitisko darbību un tābrīža situācijas vērtējumu skaidrojums.
Kaut arī kopš 2005.gada S.Paiferam vairs nav bijusi iespēja tiešā veidā līdzdarboties ASV un Ukrainas attiecību veidošanā, darbs vienā no ietekmīgākajām ASV domnīcām „Brookings Institution”, kur darbojas daudzi prominenti ASV ārpolitikas veterāni, nodrošinot viņam iespēju tikties ar dažāda līmeņa ASV un ārvalstu diplomātiem, arī šobrīd padara S.Paiferu par ļoti informētu Ukrainas iekšpolitisko notikumu vērotāju. S.Paifera plašos sakarus raksturo tas, ka viņa monogrāfijas manuskriptu ir izlasījuši un savus komentārus snieguši visi viņa priekšteči un pēcteči ASV vēstnieka Ukrainā amatā (ieskaitot pašreizējo vēstnieci Mēriju Jovanoviču), dažāda ranga bijušie un esošie Valsts departamenta, Nacionālās drošības padomes un Kongresa ierēdņi, tostarp bijusī ASV valsts sekretāra palīdze Eiropas un Eirāzijas jautājumos Viktorija Nulande (2013.–2017.gads) un pašreizējā ASV prezidenta Donalda Trampa padomniece Eiropas un Krievijas jautājumos Fiona Hila.
Grāmatu interesantu padara tas, ka autors dažādus ASV un Ukrainas divpusējo attiecību jautājumus aplūko plašāku starptautisko procesu (galvenokārt ASV un Krievijas attiecību) kontekstā. Vienlaikus šo darbu var izmantot kā Ukrainas jaunākās iekšpolitiskās vēstures izziņas avotu, kurā sniegts detalizēts Ukrainas iekšpolitisko notikumu atspoguļojums. Turklāt, pateicoties Ukrainas politiķu un amatpersonu vēlmei skaidrot ASV pārstāvjiem dažādus jautājumus un lēmumus, S.Paifera grāmatā izmantotie materiāli ļauj pārvērtēt dažādus Ukrainas iekšpolitiskos notikumus un to interpretācijas, atklājot šo procesu norises slēptos motīvus.
Vienlaikus autors, iespējams, pats to neapzinoties, ir atklājis ASV ārpolitikas aizkulises. No S.Paifera pētījuma izriet, ka Vašingtonai attiecībās ar Ukrainu piemīt mentora tonis un ASV uzstājīgi mēģina ietekmēt Ukrainas iekšpolitisko lēmumu gaitu, ko brīžiem ir iespējams raksturot kā iejaukšanos citas valsts iekšpolitikā. Autors neslēpj, ka attiecībās ar citām valstīm ASV vadās pēc t.s. burkāna un pātagas principa, asi aizstāvot ASV intereses un uzstājīgi prasot Kijevai piekāpties noteiktos Vašingtonu interesējošos jautājumos. Turklāt no S.Paifera monogrāfijas ir redzams, ka pasaules vadošās lielvalsts statuss ļauj ASV savu lēmumu pieņemšanā nerēķināties ar citu valstu (šajā gadījumā Ukrainas) nacionālajām interesēm. Tāpat autors ir izvairījies pieminēt vairākus no mediju publikācijām plaši zināmus faktus, kur ASV diplomātija parādās negatīvā gaismā. Piemēram, autors nepiemin 2014.gada februārī plašu rezonansi izraisījušos telefonsarunas ierakstus, kuros dzirdams kā V.Nulande un toreizējais ASV vēstnieks Ukrainā Džefrijs Paijets apspriež iespējamo Ukrainas valdības sastāvu un kuros paustie izteikumi ir vērtējami kā iejaukšanās citas valsts iekšpolitikā. Neskatoties uz šo trūkumu, kā jau minēts, grāmatu interesantu padara tajā ietvertais bagātīgais faktu kopums, ko ir grūti vienkopus atrast cita veida Ukrainai veltītajos pētījumos.
Grāmatas pirmajā nodaļā autors aplūko ASV attieksmi pret PSRS dezintegrācijas procesu un Ukrainas neatkarības centieniem. Kaut arī ir plaši zināms, ka Vašingtona bija negatīvi noskaņota pret šiem procesiem un centās tiem pretdarboties (to, piemēram, spilgti ilustrē toreizējā ASV prezidenta Džordža Buša vecākā 1991.gada augustā Kijevā, uzstājoties Ukrainas PSR Augstākajā Padomē, paustā runa (t.s. „The Chicken Kiev speech”), kurā viņš aicināja Ukrainu palikt PSRS sastāvā), S.Paifers apgalvo, ka Vašingtonu tolaik ir ļoti interesējuši Ukrainā notiekošie procesi. Tādēļ 1991.gada sākumā Kijevā tika atvērts ASV konsulāts. Pēc S.Paifera teiktā, Dž.Buša vecākā vizītes Kijevā sākotnējais mērķis ir bijis demonstrēt to, ka ASV sāk rēķināties ne tikai ar federālo centru Maskavā, bet arī ar savienotajām republikām. Tādēļ, pēc S.Paifera domām, šī vizīte, neskatoties uz Ukrainā mūsdienās pastāvošo tās izteikti negatīvo vērtējumu, ir uzlūkojama kā Ukrainai draudzīgs solis. Tiesa, vēlāk autors ir spiests atzīt, ka ASV nevēlējās pieļaut PSRS sabrukumu un ieņēma šajā jautājumā nogaidošu nostāju.
Šīs ASV nostājas cēloņus S.Paifers detalizēti aplūko grāmatas otrajā nodaļā, kurā viņš apskata Ukrainas kodolatbruņošanās jautājumu pēc PSRS sabrukuma. ASV interesēs bija nepieļaut kodolvalstu skaita palielināšanos, tādēļ 1992.–1994.gadā Vašingtonas galvenā ārpolitikas prioritāte bija panākt Baltkrievijā, Kazahstānā un Ukrainā dislocētā kodolarsenāla izvešanu uz Krieviju. Autors neslēpj, ka tādēļ tā kopā ar Maskavu šajā jautājumā īstenoja pret Kijevu aktīvu spiedienu. Turklāt Kijeva uzskatījusi, ka Vašingtona, ņemot vērā Krievijas lielāko (nekā Ukrainas) starptautisko nozīmi, dažādu Ukrainas un Krievijas disputu risināšanā bieži nostājusies Maskavas pusē. Kaut arī šī Vašingtonas attieksme veicināja Kijevas aizkaitinājumu, tā jau sākotnēji centās attīstīt ar ASV partnerību. To noteica gan Vašingtonas Ukrainai sniegtā finansiālā palīdzība, gan arī Kijevas apziņa, ka, iesaistot ASV divpusējo attiecību problēmjautājumu ar Krieviju risināšanā, tā var panākt vismaz daļēju savu interešu aizstāvību (bez ASV iesaistes Ukraina, visticamāk, būtu bijusi spiesta piekāpties Krievijai daudz vairāk jautājumos). Šī iemesla dēļ Ukrainas amatpersonas detalizēti informēja ASV diplomātus par dažādiem aktuālajiem Ukrainas un Krievijas problēmjautājumiem un šo attiecību attīstību.
Ņemot vērā Krievijā vērojamo ultranacionālistu popularitāti un Krievijas teritoriālās pretenzijas pret Ukrainu, Ukrainas politiskā vadība jau kopš valsts izveides pirmsākumiem raudzījās uz Krieviju ar neslēptām aizdomām un nesteidzās atteikties no tās teritorijā pēc PSRS sabrukuma palikušā kodolarsenāla, kas tobrīd bija trešais lielākais pasaulē. ASV šī Ukrainas nostāja bija nepatīkams pārsteigums, jo jau 1990.gadā Ukrainas PSR Augstākā Padome saistībā ar 1986.gadā notikušo Černobiļas AES avāriju bija pieņēmusi rezolūciju, ka Ukrainas teritorijai jākļūst brīvai no kodolieročiem. Turklāt Ukrainas varasiestādes 20.gs. 90.gadu sākumā bija aprēķinājušas, ka Ukrainai trūkst līdzekļu, lai izveidotu patstāvīgu kodolgalviņu kontroles sistēmu [Pēc bijušā Ukrainas prezidenta Leonīda Kravčuka teiktā, šādas sistēmas izveidei Ukrainai būtu bijuši nepieciešami 45 miljardi USD]. Ņemot vērā plašo starptautisko spiedienu (S.Paifers atzīst, ka gadījumā, ja Ukraina būtu saglabājusi kodolvalsts statusu, pret to būtu piemērotas plašas starptautiskās sankcijas), Ukraina apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem prasīja piešķirt tai starptautiskas drošības garantijas pēc NATO 5.panta principa. ASV aizsardzības sekretārs Džeimss Beikers šādu iespēju sākotnēji kategoriski noraidīja, jo bažījās, ka Ukrainas prasību izpildes gadījumā šādas garantijas vēlēsies saņemt arī citas postpadomju valstis. Tomēr Pentagona iekšējo diskusiju rezultātā pakāpeniski izkristalizējās doma, ka Vašingtona varētu piešķirt Ukrainai tādas pašas simboliskas garantijas, kādas tā bija piešķīrusi visām 1975.gada Helsinku Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes nolīguma parakstītājvalstīm un kuru ietvaros Vašingtona apņēmās cienīt Ukrainas neatkarību, suverenitāti, teritoriālo integritāti, kā arī atturēties no spēka un ekonomiskā spiediena pielietošanas. Turklāt Vašingtona uzskatīja par ļoti svarīgu, lai tādas pašas garantijas sniegtu arī Krievija, ko Ukraina uzlūkoja par galveno apdraudējuma avotu. Krievija piekrita šim ASV priekšlikumam, bet Ukrainas pārstāvji apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem vēlējās saņemt rakstveida garantijas. ASV piekrita šāda dokumenta noslēgšanai, ja šīs garantijas neradīs Vašingtonai nekāda veida tiesiskas saistības. Šo konsultāciju rezultātā 1994.gada 5.decembrī ASV, Krievijas, Lielbritānijas un Ukrainas pārstāvji parakstīja t.s. Budapeštas memorandu, saskaņā ar kuru visas tā parakstītājvalstis piekrita cienīt Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti un „censties panākt nekavējošu ANO Drošības padomes rīcību palīdzības sniegšanai Ukrainai [..], ja tā kļūs par kodolagresijas draudu upuri”. Ņemot vērā šo formulējumu, S.Paifers, pretēji Ukrainā plaši izplatītājam uzskatam, ka Budapeštas memoranda parakstītājvalstis 2014.gadā to ir nodevušas, ir pārliecināts, ka vienošanos ir pārkāpusi vienīgi Krievija, kas vērsās pret Ukrainas teritoriālo integritāti, bet ne ASV un Lielbritānija.

 

Komentāri atļauti tikai reģistrētiem lietotājiem: