Stīvena Paifera grāmatas „The Eagle and the Trident” recenzija. II daļa

09.05.2018 komentāri
Atslēgas vārdi: ASV, Ukraina, Ārpolitika

Autors neslēpj, ka jau 1993.gada pavasarī ASV valdības starpresoru grupa bija izstrādājusi stratēģiju attiecībā pret Ukrainu, kurā bija norādīts, ka sekmīga ASV un Ukrainas attiecību attīstība būs iespējama vienīgi Ukrainas kodolatbruņošanās gadījumā. Tādēļ šī jautājuma atrisināšana veicināja „zelta laikmetu” abu valstu attiecībās, kas ilga no 1995. līdz 1997.gadam un kam ir veltīta grāmatas trešā nodaļa. S.Paifers norāda, ka šajā laikā sākās aktīvs ASV un Ukrainas dialogs un sadarbība, noslēdzot vienošanos par abu valstu stratēģisko partnerību. Abu valstu tālāku attiecību padziļināšanu veicināja arī 1996.gadā panāktā vienošanās par Ukrainas prezidenta Leonīda Kučmas un ASV viceprezidenta Ala Gora vadītas komisijas izveidi. Zīmīgi, ka Ukraina tika aktīvi iesaistīta diskusijās par jaunas drošības arhitektūras Eiropā izveidi un NATO paplašināšanos. S.Paifers norāda, ka 1994.gada vasarā ASV nostiprinājās doma par NATO paplašināšanās nepieciešamību un kopš šī brīža ASV iekšpolitiskās diskusijas bija nevis par šādas paplašināšanās lietderīgumu, bet gan par to, cik ātri tai ir jānotiek. Ukraina kopumā pret NATO paplašināšanos neiebilda, taču tā arī neizrādīja entuziasmu pievienoties aliansei un vēlējās, lai šī paplašināšanās nebūtu pārāk strauja, jo tādējādi Ukraina tiktu iesprostota pelēkajā zonā starp NATO un Krieviju. Tāpat Kijeva bija nobažījusies, ka NATO paplašināšanās veicinās Krievijas satraukumu, kā rezultātā Maskava palielinās spiedienu pret Ukrainu. Šajā situācijā ASV izlēma NATO ietvaros veidot īpašas attiecības gan ar Krieviju, gan arī Ukrainu, kā arī ieteica Ukrainai maksimāli stiprināt saites ar Rietumvalstīm. Vienlaikus Vašingtona mudināja savus partnerus Rietumvalstīs attīstīt sakarus ar Ukrainu. Šo diplomātisko aktivitāšu rezultātā starp Ukrainu un NATO 1997.gadā tika parakstīta vienošanās par īpašo partnerību, un kopš šī brīža tika uzsāktas kopīgas ikgadējās Ukrainas un NATO valstu mācības.
No S.Paifera grāmatas izriet, ka ievērojamu lomu ASV un Ukrainas divpusējās attiecībās veido ne tikai komunikācija par stratēģiskajiem jautājumiem (Eiropas drošību), bet arī par dažādiem Ukrainā pastāvošās koruptīvās vides radītajiem problēmjautājumiem, kas apgrūtina Vašingtonas un Kijevas sadarbību. Piemēram, kopš 1998.gada par vienu no prioritārajiem abu valstu attiecību jautājumiem kļuva Ukrainā vērojamā ASV kompāniju diskriminācija un autortiesību neievērošana. Ukrainas varasiestādes nesteidzās šos problēmjautājumus noregulēt, kaut arī no tā bija atkarīga ASV finansiālās palīdzības saņemšana. S.Paifers norāda, ka viņa kadences Kijevā laikā Ukrainas politiskajai vadībai piemitusi pārliecība par Ukrainas lielo stratēģisko nozīmi Eiropas drošības arhitektūrā. Tādēļ Kijeva vairākkārt ir centusies izmantot šo faktoru kā šantāžas elementu un aicinājusi Vašingtonu „pievērt acis” uz Ukrainā notiekošajām nelikumībām, pretējā gadījumā draudot tuvināties Maskavai.
Neskatoties uz problēmām, kas kopš 1997.gada arvien atklātāk parādījās abu valstu attiecībās, Vašingtona bija ieinteresēta labu attiecību uzturēšanā ar Kijevu. Šo attiecību attīstība lielā mērā bija atkarīga no Ukrainas spējas veikt ekonomiskās un tiesiskās reformas, kas eventuāli ļautu atrisināt arī vairumu ASV un Ukrainas divpusējo attiecību problēmjautājumu. Tādēļ Vašingtona ar īpašām cerībām uzlūkoja 2000.gadā notikušo Viktora Juščenko, kurš tika uzskatīts par reformatoru, iecelšanu par Ukrainas premjerministru. Tiesa, šīs cerības Ukrainā pieaugošo autoritārisma tendenču dēļ tā arī nepiepildījās, un 2000.gada oktobrī S.Paifers, noslēdzot vēstnieka kadenci Ukrainā, savā gala ziņojumā norādīja, ka pozitīvas pārmaiņas Ukrainā nebūs iespējamas, kamēr pie varas būs L.Kučma.
Īpašs atsalums ASV un Ukrainas attiecībās bija vērojams 2001.–2004.gadā, kas aplūkots grāmatas 5. un 6.nodaļās. Zinātniskajā literatūrā ir plaši izplatīta versija, ka galvenais šī ASV un Ukrainas divpusējo attiecību atsaluma iemesls bija 2000.gada septembrī notikusī L.Kučmam opozīcijā esošā izdevuma „Ukrajinska Pravda” redaktora Georgija Gongadzes slepkavība (tās organizēšanā tika turēts aizdomās L.Kučma). Tomēr no S.Paifera grāmatas izriet, ka Vašingtonas negatīvo attieksmi pret Kijevu primāri veicināja tas, ka Ukraina nepildīja L.Kučmas ASV prezidenta padomniecei nacionālās drošības jautājumos Kondolīzai Raisai 2001.gadā doto solījumu par apbruņojuma piegāžu Maķedonijai pārtraukšanu. Tāpat zināma loma bija arī t.s. Koļčugas skandālam, kura ietvaros L.Kučma tika apsūdzēts radiotehniskās izlūkošanas staciju „Koļčuga” pārdošanā Irākai, pret kuru tobrīd bija noteikts ieroču piegādes embargo. Tādējādi konstatējams, ka ASV un Ukrainas attiecību krīzes pamatā bija nevis viens konkrēts notikums, bet vairāku faktoru kopums un jau ilgstoši krājusies savstarpējā pušu neapmierinātība ar otras puses rīcību.
Ar iepriekšminēto periodu, kad S.Paifers pamata darbu diplomātiskajā dienestā, noslēdzas novatoriskā, arhīvu pētniecībā balstītā grāmatas daļa. Kaut arī, kā jau minēts autors, pateicoties saviem plašajiem sakariem, joprojām ir ļoti informēts par Ukrainā notiekošajiem procesiem, S.Paifers ir vairījies no plašākas ASV un Ukrainas 2004.–2017.gada attiecību attīstības analīzes, sniedzot vispārīgu izklāstu par šajā laikā vērojamajiem Ukrainas iekšpolitiskās attīstības aspektiem.
Grāmatas noslēgumā S.Paifers sniedz rekomendācijas, kā ASV būtu jāveido turpmākās attiecības ar Ukrainu. Šim jautājumam ir veltīta tās pēdējā (astotā) grāmatas nodaļa „Mācības un politiskās rekomendācijas”, kurā autors paudis Ukrainas politiskajai elitei neglaimošu secinājumu, ka Ukrainā līdz šim nav bijusi neviena politiskā vadība, kas būtu gatava pirmajā vietā izvirzīt valsts, nevis savas personīgās politiskās un ekonomiskās intereses, veicot nopietnas strukturālās reformas.
S.Paifers uzskata, ka ASV interesēs ir veicināt Ukrainas transformēšanos par patiesi demokrātisku un ekonomiski attīstītu valsti. Lai panākto šo mērķi, autors rekomendē ASV politiskajai vadībai sniegt Ukrainai palīdzību Krievijas agresijas atvairīšanai, vienlaikus izdarot spiedienu uz Ukrainas politisko vadību, lai piespiestu to veikt valstij nepieciešamās reformas.
S.Paifers arī rekomendē Vašingtonai turpināt pret Krieviju sankciju politiku, jo, viņaprāt, tās ir svarīgs instruments, lai piespiestu Krieviju pildīt Minskas vienošanās. Eksperts ir pārliecināts, ka Donbasa konflikta noregulēšana nav iespējama, to iesaldējot, jo, viņaprāt, konflikta pamatā ir nevis Krievijas un Ukrainas cīņa par Donbasa kontroli, bet gan Maskava izmanto šo konfliktu, lai izdarītu spiedienu uz Kijevu. Autors akcentē līdzšinējās Rietumu politikas par Krievijas īstenotās Krimas aneksijas neatzīšanu svarīgumu, taču vienlaikus viņš neredz priekšnoteikumus drīzam Krimas jautājuma atrisinājumam.
S.Paifers kā galveno Kijevas un Rietumvalstu sakaru padziļināšanas instrumentu iesaka izmantot Ukrainas un ES asociācijas līgumu, kura pilnīga implementācija, viņaprāt, aizņems vismaz 10 gadus. Eksperts uzskata, ka no šī procesa, veicot valsts strukturālās reformas un tuvinot Ukrainu Rietumvalstu tiesiskajām normām, lielā mērā būs atkarīga Ukrainas tālākā nākotne.
Runājot par Ukrainas un NATO attiecībām, S.Paifers iesaka Kijevai koncentrēties uz praktiskās sadarbības jautājumiem, kas var veicināt Ukrainas aizsardzības spēju stiprināšanu.
Eksperts ir pārliecināts, ka kopš 2014.gada Ukraina ir veikusi vairāk reformu nekā pirms tam visā savā pastāvēšanas vēsturē, tomēr vienlaikus viņš akcentē, ka tās ir nepietiekamas. S.Paifers iesaka Vašingtonai veidot attiecības ar Ukrainu pēc t.s. tough love principa, sasaistot ASV palīdzības, tostarp finansiālās, jautājumu ar Ukrainas progresu reformu norisē. Viņaprāt, lai pārvarētu atsevišķu Ukrainas politiskās elites pārstāvju pretestību reformu norisei, ASV ir jākoordinē šis spiediens ar saviem Rietumvalstu partneriem, reformatoriem Ukrainas parlamentā un pilsonisko sabiedrību. Lai veicinātu cīņu pret korupciju, bijušais ASV vēstnieks Ukrainā iesaka Vašingtonai, koordinējot šīs darbības ar ES, neizsniegt vīzas un iesaldēt finanšu aktīvus aizdomās par iesaisti korupcijā turētajiem Ukrainas pilsoņiem. Viņaprāt, ja Kijeva šajā jautājumā nedemonstrēs būtisku progresu, Rietumos var iestāties „nogurums no Ukrainas”.

 

Komentāri atļauti tikai reģistrētiem lietotājiem: