Izvērstā meklēšana

Turkmenistāna

Ģeogrāfija
Attēls: pinterest
Tadžikistānas karte

Turkmenistāna atrodas Kaspijas jūras austrumos. Tās kaimiņvalsts ziemeļos ir Uzbekistāna (robežas garums 1621 km) un Kazahstāna (379 km), austrumos – Afganistāna (744 km), dienvidos – Irāna (922 km). Turkmenistānas teritorija ir 488 100 km² (7,5 reizes lielāka nekā Latvija; 52.lielākā valsts pasaulē), sauszemes robežu kopējais garums ir 3736 km. Republikā ir salīdzinoši maz upju un ezeru. Kaspijas jūras piekraste (1768 km) ir izrobota: ziemeļos atrodas Karabogazgolas un Krasnovodskas līči, Čelekena, Dardžas un Krasnovodskas pussalas, kā arī salas (Ogurdžali, Kamišliada u.c.).
Lielākā upe Turkmenistānā ir Amudarja (1415 km), kas šķērso Turkmenistānas ziemeļaustrumu apgabalu austrumu virzienā uz Uzbekistānu un Tadžikistānu. No Amudarjas uz rietumiem ir izveidots Karakuma kanāls (Turkmenbaši v.n. kanāls), kura garums ir vairāk nekā 1000 km. Valsts dienvidos atrodas trīs lielas upes – Tedžena (1124 km), Murgaba (852 km) un Atreka (660 km).
Turkmenistānas teritorijas lielākā daļa atrodas Turānas zemienē. Karakuma tuksnesis veido aptuveni 90% no valsts centrālajiem rajoniem. Rietumos ir galvenokārt akmeņu, austrumos – smilšu tuksneši. Kalni un augstienes atrodas galvenokārt valsts dienvidos, bet lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir tikai 3% republikas teritorijas.
Dienvidos atrodas Kopetdaga kalnu sistēma (augstākais kalns – Rize, 2942 m), t.sk. Mazā Balhāna kalni (augstums līdz 777 m) un Lielā Balhāna kalni (Arlana kalns 1881 m). Pie Kaspijas jūras atrodas Krasnovodskas plato (augstums 300 m), ziemeļrietumos – Ustjugas plato (augstums 400–600 m). Valsts dienvidos atrodas Badhizas un Karabilas augstienes (1267 un 984 m). Valsts dienvidaustrumos atrodas Kugitangtau kalni, t.sk. republikas augstākā virsotne Airibaba (3139 m, Pamirs).
Irānas pierobežā esošajā Kopetdaga kalnu grēdas rajonā bieži notiek spēcīgas zemestrīces. Kaspijas jūras piekrastes teritorijas absolūtais augstums ir tuvs jūras līmenim, un tik lēzena teritorija stiepjas 150 kilometrus valsts iekšienē.
Lielākajā daļā republikas teritorijas ir subtropisks tuksneša klimats, kas atsevišķās teritorijas daļās ir kontinentāls. Vasaras ir garas, karstas un sausas, bet ziemas – mērenas un sausas. Vidējais nokrišņu daudzums ir no 80 mm ziemeļos līdz 400 mm Irānas pierobežā. Vasarā vidējā temperatūra ir +28ºC, ziemā -5ºC. Republikā ir 91 zīdītāju, 371 putnu, 74 rāpuļu un 60 zivju sugas.
Dabasgāze (1/3 pasaules krājumu) un nafta ir nozīmīgākie dabas resursi. Tiek iegūts sāls un ģipšakmens, kā arī zelts, svins, cinks un varš. Lauksaimniecībā izmantojamā zeme lielākoties ir ar zemu dabisko auglību, un ir nepieciešama intensīva irigācija. 3,7% teritorijas tiek klasificēta kā aramzeme, bet mazāk nekā 0,2% ir piemērota ziemājiem. Aptuveni 17 500 km² teritorijas ir apūdeņoti un paredzēti lielākoties kokvilnas audzēšanai.
Turkmenistānā ir vistīrākais ūdens un gaiss no bijušajām PSRS republikām. Tas skaidrojams ar relatīvi nelielu smagās rūpniecības sektoru, zemu autotransporta koncentrāciju un nelielu iedzīvotāju blīvumu. Turkmenistānas vides aizsardzības galvenās problēmas saistītas ar Arāla jūras izžūšanu (tas samazina ūdens piegādi lielākajai valsts upei Amudarjai), augsnes un gruntsūdeņu piesārņojumu. Svarīga problēma ir arī teritorijas tuksnešošanās un ūdens līmeņa pazemināšanās Kaspijas jūrā industrializācijas dēļ. Aktualizējas ūdens deficīta pieaugums, tādēļ cieš lauksaimniecības attīstība, kā arī mazinās industrializācijas tempi.

Iedzīvotāji
Foto: turkmenistan.gov
Turkmenistānas iedzīvotāji

Informācija par Turkmenistānas iedzīvotāju skaitu ir atšķirīga ekspertu vērtējumos un oficiālajos nacionālajos avotos (4–6 miljoni cilvēku). Ilgstoši Turkmenistānā bija augsts iedzīvotāju līmeņa pieaugums – 4,2% gadā, taču līdz 2000.gadam šis rādītājs samazinājās līdz 1,6%, bet vēlāk tas nedaudz, taču nepārtraukti palielinās.
Saskaņā ar 2015.gada datiem, iedzīvotāju skaits ir 5,2 miljoni cilvēku un iedzīvotāju pieaugums ir 1,8% gadā. Aptuveni 55% iedzīvotāju dzīvo lauku apvidos un iedzīvotāju blīvums ir 8,9 cilvēki uz 1 km².
Vidējais dzīves ilgums ir 61 gads (vīriešiem – 57,4; sievietēm – 64,7). Vecumā līdz 14 gadiem ir 27,5% iedzīvotāju, 15–64 gadus veci – 68,4% un vecāki par 65 gadiem – 4,1% iedzīvotāju. Vidējais iedzīvotāju vecums Turkmenistānā ir 25,8 gadi (vīriešiem 24,4 un sievietēm 26,3). Dzimumu proporcija ir 0,98 vīrieši uz vienu sievieti. Dzimstība ir 27,6 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotāju (3,4 bērni uz vienu sievieti), savukārt mirstība – 8,6 uz 1000 iedzīvotāju. Galvenie veselību pasliktinošie faktori ir nepietiekams un nekvalitatīvs uzturs, netīrs dzeramais ūdens, kā arī piesārņojums, kas ir īpaši izteikts ziemeļaustrumu daļā pie Amudarjas. Pieaug narkotisko vielu kontrabanda caur Turkmenistānu un arī narkomānu skaits republikā.
Turkmenistānā ienākumu nevienlīdzība ir viena no lielākajām Centrālāzijā, ar īpaši izteiktām atšķirībām urbanizētajā un lauku teritorijā. Zem nabadzības līmeņa dzīvo 58% iedzīvotāju.
Patlaban Turkmenistānā aptuveni 50% iedzīvotāju nav darba, un lauku apvidū šis rādītājs ir vēl lielāks. Turkmenistānas valdība nepublisko nekādu statistiku šajā jautājumā, jo neatzīst bezdarba problēmas eksistenci. Pabalsti bezdarbniekiem nav paredzēti, nav arī izstrādāta bezdarba mazināšanas programma.
Valsts iestāžu darbiniekiem ir obligāti jāapmeklē zirgu skriešanās sacīkstēs un koncerti par godu dažādiem valsts svētkiem, turklāt no 2012.gada otrās puses viņiem obligāti ir jāabonē laikraksti un žurnāli: profesionālo un augstāko mācību iestāžu darbiniekiem jāizraksta vismaz 4 laikraksti un 1 žurnāls, t.sk. avīze „Ašhabad” un „Mugalimlar gazeti” („Skolotāju avīze”), bet pasta darbiniekiem dažādu preses izdevumu abonēšanai jāizmanto vismaz 17,50 USD pusgadā. Patlaban visvairāk ir abonēts iknedēļas laikraksts „Turkmen dili” („Turkmēņu valoda”), jo tā abonēšana pusgadā maksā aptuveni 1 USD. Novērotāji norāda, ka lēmums par valsts preses izdevumu piespiedu abonēšanu pieņemts, lai kompensētu to izdošanas izdevumus. Valstī nav neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu, bet valsts izdevumi slavina prezidenta panākumus un īstenoto politiku, un tie nav īpaši pieprasīti.
Palielinās iedzīvotāju izbraukšana no valsts. Pēc analītiķu aprēķiniem, no 2007.gada migrantu skaits ir pieaudzis trīs reizes. Iedzīvotāji emigrē lielākoties uz Turciju, Irānu, Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Krieviju, kā arī citām NVS valstīm un ES. 2012.gadā kāds pārstāvis no Valsts migrācijas dienesta nodaļas Ašgabatā izteicās, ka 2012.gada pirmajos deviņos mēnešos no Turkmenistānas izbrauca vairāk nekā 150 000 pilsoņu, no kuriem 110 000 cilvēku, visticamāk, republikā neatgriezīsies. „Lielākā daļa izbraucēju ir bezdarbnieki, jaunieši un preču pārpircēji, taču viņiem ir noformētas tūristu vīzas, jo tā ir vienīgā iespēja izbraukt uz ārvalstīm,” teica dienesta pārstāvis, piebilstot, ka 85% ienākumu Valsts tūrisma komitejai pakļautajām struktūrām nodrošina topošo ārvalstu viesstrādnieku dokumentu noformēšana, kas ilgst dažas nedēļas, nevis pusgadu kā oficiāla ielūguma saņemšanas gadījumā. Visbiežāk iedzīvotāji iegūst tūrista vīzu 10 – 15 diennaktīm un paliek ārvalstīs nelegāli. Tirkmenabatas (Lebapa vilajets, republikas austrumi) policijas virsnieks informēja, ka 2012.gada laikā no vilajeta uz ārvalstīm izbrauca 34 000 cilvēku.
Republikas etniskā vide ir daudzveidīga, valstī dzīvo aptuveni 40 tautību pārstāvji, taču turkmēņi veido aptuveni 80% no visiem iedzīvotājiem, uzbeki – 9 %, krievi – 3%, kazahi – 2,7%. Mazākas etniskās grupas ir tatāri, ukraiņi, armēņi, azerbaidžāņi u.c.
Uzbeki dzīvo galvenokārt pierobežas rajonos ar Uzbekistānu un nodarbojas ar lauksaimniecību, kazahi – republikas ziemeļu un rietumu daļā un nodarbojas ar lopkopību. Dienvidu rajonos dzīvo nelielas beludžu un kurdu grupas. 72% iedzīvotāju dzimtā valoda ir turkmēņu, 12% – krievu, 9% – uzbeku. Krievu valoda lielākoties izplatīta urbanizētajās teritorijās un uzbeku apdzīvotajos rajonos. Kopš pagājušā gadsimta 90.gadu beigām valdība ir diskutējusi par krievu valodas lietošanu, un 2000.gadā pirmais prezidents Saparmurats Nijazovs pieņēma lēmumu, ka visās valsts institūcijās un visiem speciālistiem ar augstāko izglītību ir jāpārvalda turkmēņu valoda. Pieauga nacionālo minoritāšu diskriminācija (slēgtas skolas ar citu mācību valodu, laikraksti). 2003.gadā valstī tika atcelta dubultpilsonība. 2005.gadā tika aizliegti laikraksti un radio pārraides krievu valodā.
Turkmenistāna tiek uzskatīta par vishomogēnāko valsti Centrālāzijā, taču republikā pastāv pieci vēsturiski izveidojušies klani/ciltis: teke (valsts centrālā daļa un Ašgabata), jomuti (rietumi), saliri un sariki (dienvidi, pierobeža ar Afganistānu), ersari (ziemeļaustrumi), čovduri (ziemeļi). Teke klana pārstāvji parasti dominē vadībā (prezidenti S.Nijazovs un Gurbanguli Berdimuhamedovs pārstāv teke klanu).
Neraugoties uz plānotajiem un veiktajiem labklājības uzlabošanas pasākumiem, republikā pastāv etniskais saspīlējums. Republikā norisinās „turkmenizācijas” politika – etnisko minoritāšu pārstāvjiem nav nodrošinātas tiesības uz izglītību, kultūru un darbu. Piemēram, Ģenerālprokuratūrā regulāri norisinās „kadru tīrīšanas”, kuru ietvaros no amatiem tiek atbrīvoti citu (ne-turkmēņu) tautību pārstāvji. Ģenerālprokuratūrā un spēka struktūrās visos vadošajos amatos kopš neatkarības gadiem ir etniskie turkmēņi, taču darbinieku vidū ir arī krievi, uzbeki, kirgīzi u.c. Iedragātās izglītības sistēmas dēļ Turkmenistānā ir nacionālo speciālistu deficīts, kas sarežģī darba procesu un struktūru attīstību. Lai neatvaļinātu no darba profesionāļus, kuri nav turkmēņi, Ģenerālprokuratūrā viņiem ir ierīkotas darbavietas vienā izolētā kabinetā, neatkarīgi no departamentiem, kuros viņi strādā.
Turkmenistānā pastāv kvalificētu skolotāju deficīts, jo vietējo mācību iestāžu absolventu profesionālā sagatavotība ir zema. Inženieri, ekonomisti un ārsti, kuri absolvējuši Uzbekistānas augstskolas, Turkmenistānā tiek atzīti par speciālistiem ar vidējo speciālo izglītību un saņem šim līmenim atbilstošu algu.
Turkmenistānā nav noteikta oficiāla valsts reliģija. 89% iedzīvotāju ir musulmaņi –sunnīti, kā arī šiīti (aptuveni 120 000 cilvēku, galvenokārt etniskie azerbaidžāņi). 9% iedzīvotāju pieder pie Krievijas Pareizticīgās baznīcas, kurai republikā ir 12 draudzes. Tās ir apvienotas trīs kopienās, kuras līdz 2007.gadam bija pakļautas Taškentas un Vidusāzijas eparhijai. 2007.gada oktobrī Krievijas Pareizticīgās baznīcas Sinode pieņēma lēmumu mainīt Turkmenistānas eparhijas pakļautību – tagad tā ir Maskavas un visas Krievijas patriarha tiešā pakļautībā.
 Republikā ir Vatikāna pārstāvniecība un 20 baznīcas, turklāt pusaudžu un jauniešu piesaistīšanai tiek izmantotas speciāli izstrādātas programmas, kas paredz ticības mācības apguvi pēc grāmatām, brošūrām un dažādiem ierakstiem turkmēņu valodā. Republikā ir arī trīs luterāņu draudzes – Joloteņā, Tirkmenbaši un Serahsā. Pastāv arī mazskaitlīgas baptistu un adventistu draudzes, kā arī krišnaītu kopiena.
Reliģiskās darbības kontrolei no 1994.gada valstī funkcionē prezidenta pakļautībā esošs Reliģijas jautājumu gengešs (padome), kura sastāvā ir muftijs, viņa vietnieks, pareizticīgais mācītājs un laicīgās varas pārstāvis. Vilajetu administrācijās ir izveidotas Reliģiju jautājumu padomes, kuras vada attiecīgo apgabalu galvenie imami. Pastāv stingra kontrole pār reliģisko kopienu darbību, t.sk. par sprediķu saturu mošejās un baznīcās.

Administratīvais iedalījums
Attēls:reflectim
Turkmenistānas administratīvais iedalījums

Turkmenistāna ir sadalīta piecos vilajetos (provincēs), kas savukārt sastāv no aptuveni 46 etrapiem (apgabaliem) un 528 gengešlikiem (rajoniem). Galvaspilsētai Ašgabatai (750 000 iedzīvotāju) ir atsevišķas administratīvas vienības statuss.

Vilajets

Administratīvais centrs

Iedzīvotāju skaits

Ahalas

Annau

794 600

Balkanas

Balkanabata/Nebitdaga

481 300

Dašhovuzas

Dašhovuza/Tašauza

1 203 100

Lebapas

Turkmenabata/Čardžou

1 169 100

Mari

Mari

1 291 800

Ekonomika

Turkmenistānas finanšu sistēma ir pilnīgā valsts kontrolē. Banku sistēmu veido galvenā – Centrālā banka, kā arī piecas valsts komercbankas (un 120 to filiāles), viena komercbanka, trīs akciju komercbankas un divas bankas ar ārvalstu kapitāla dalību. 95% aizdevumu tiek piešķirti valsts uzņēmumiem.
Svarīga ekonomikas joma ir vieglā rūpniecība, galvenokārt tekstilrūpniecība (Turkmenistāna ir kokvilnas ražotāju desmitniekā pasaulē). Eksporta lielāko daļu veido dabasgāze, nafta, elektroenerģija, kā arī tekstilrūpniecības produkcija; importa – mašīnbūves produkcija, medikamenti u.c. Lauksaimniecībā ir nodarbināti 48%, rūpniecībā – 14% un pakalpojumu jomā – 38% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (to ir aptuveni 3 miljoni cilvēku). Aptuveni 90% visu nodarbināto strādā valsts uzņēmumos.
PSRS laikā Turkmēnijas PSR bija galvenokārt kokvilnas un enerģijas resursu avots, un pārstrādes rūpniecība republikā nebija plaši attīstīta. Republikai nebija patstāvīgas tirdzniecības ar citām valstīm, taču 90.gadu vidū tika aktivizēta valsts ārējā ekonomiskā sadarbība vieglās un pārtikas rūpniecībā, kā arī ģeoloģisko resursu izpētē un izstrādē.
Rūpniecība, lauksaimniecība, enerģētika, transports un komunikācijas ir valsts pārziņā, daudzi valsts pakalpojumi ir bezmaksas un atkarīgi no subsīdijām. Svarīgs valsts ekonomiskās attīstības faktors ir ūdens resursi. Atbilstošas ministrijas pārziņā ir Karakuma kanāls, 44 rajona un piecas apgabalu irigācijas sistēmu pārvaldes, vairāk nekā 6000 kilometru irigācijas kanālu un citi hidrotehniskie objekti. Ūdens izmantošanas efektivitāte ir neliela.
Stratēģiskās plānošanas un ekonomiskās attīstības institūts izstrādāja Nacionālo ekonomiskās atdzimšanas un reformēšanas stratēģiju laika periodam līdz 2030.gadam, kuras mērķis ir panākt, lai republika kļūtu par vienu no valstīm ar augstu dzīves kvalitāti un ātri augošu ekonomiku.
Turkmenistāna ir viena no reģionā lielākajām dabasgāzes un naftas eksportētājām, piegādājot to Ķīnai, Krievijai un Irānai, taču Ašgabata mēģina diversificēt ekonomiku, attīstot ne tikai naftas un dabasgāzes pārstrādi, bet arī kokvilnas un tekstilrūpniecību, kā arī būvmateriālu ražošanu. Saskaņā ar Pasaules Bankas atzinumu, Turkmenistānai ir valsts statuss ar augstākiem nekā vidējie ienākumiem (Upper Middle Income Country Status).
G.Berdimuhamedovs uzsver, ka IKP pieaugums ir jāuztur 8% – 10% līmenī, kas 4 – 5 reizes pārsniedz iedzīvotāju pieauguma dinamiku. Runājot par sociālo politiku, viņš arī uzsver, ka valsts garantē saviem pilsoņiem līdz 2030.gadam bezmaksas dabasgāzes, elektroenerģijas, ūdens un sāls piegādes (noteiktu limitu ietvaros). Tajā pašā laikā dažādās apspriedēs un Vecajo padomes sēdē jau ir izskanējuši aicinājumi atcelt bezmaksas piegādes, skaidrojot, ka tas kavē ekonomiskās reformas, turklāt iedzīvotājiem jau ir pietiekams labklājības līmenis, lai apmaksātu šos pakalpojumus.
Saskaņā ar „British Petroleum” (BP) aprēķiniem, Turkmenistānai ir pasaulē 4.lielākie dabasgāzes krājumi (pēc Krievijas, Irānas un Kataras). Speciālisti pieļauj, ka republikas atradnes sauszemes daļā nav perspektīvas dabasgāzes ieguves apjoma ievērojamai palielināšanai, lai gan to paredz jomas attīstības stratēģija. Pagaidām nav investoru, kuri vēlētos ieguldīt līdzekļus Turkmenistānas šelfa ģeoloģiskajā izpētē un izstrādē Kaspijas jūrā.
Naftas un dabasgāzes komplekss veido 75,4% valsts rūpnieciskās produkcijas (52,4% dabasgāzes un 11,1% naftas ieguve, 12,9% naftas pārstrāde), nodrošinot dabasgāzes, naftas, naftas produktu, sašķidrinātās gāzes un polipropilēna eksportu. Naftas un dabasgāzes produkcijas eksports nepārtraukti pieaug, jo tiek diversificēti piegādes maršruti – norisinās vairāku cauruļvadu būve uz Ķīnu, tiek izskatītas iespējas būvēt cauruļvadus uz citām valstīm.
Republikā ir atklātas 38 naftas, 82 dabasgāzes kondensāta un 153 dabasgāzes atradnes, t.sk. 142 atradnes uz sauszemes un 11 šelfā. Kopumā ir vairāk nekā 1000 perspektīvu naftas un dabasgāzes struktūru. Dabasgāze ir Turkmenistānas lielākais resurss, kura apjomi tiek lēsti 15 – 20 triljonu m³ apmērā. Vairākas reizes gadā tiek ziņots par vairāku dabasgāzes horizontu atklāšanu. Lielākie no tiem ir atradnē „Gunorta Gutliajak” (110 km uz ziemeļrietumiem no Ašgabatas; diennakts debets aptuveni 200 000 m³ dabasgāzes apmērā) un „Gunorta Eloten” (Mari vilajets). Dabasgāzi transportē pa cauruļvadiem ziemeļu virzienā – no republikas austrumu un rietumu reģioniem caur Uzbekistānu, Kazahstānu uz Krieviju, kā arī dienvidu virzienā – uz Irānu (cauruļvads Korpedže-Kurtkui). Turkmenistāna piegādā dabasgāzi Krievijai, Irānai, Kazahstānai un Ķīnai. Ašgabata ir paudusi arī gatavību nodrošināt piegādes pa plānoto Transkaspijas cauruļvadu.
G.Berdimuhamedovs ir uzsvēris Turkmenistānas nemainīgo neitralitātes statusu  un nepieciešamību palielināt energoresursu ieguvi un diversificēt to piegādes maršrutus..
Neraugoties uz Ašgabatas paziņojumiem par naftas krājumiem 20 miljardus t apmērā, speciālisti apšauba šo skaitli, pieļaujot, ka tas varētu būt 1,5 – 2 miljardu t robežās. Naftas produkcijas apjoms strauji samazinājās pēc neatkarības atgūšanas (no 110 000 barelu dienā 1992.gadā līdz 81 000 – 1995.gadā). Krievijas uzņēmums „Lukoil” pieļauj, ka Turkmenistānas naftas rezerves varētu būt 400 miljoni t. Lai gan valstij nav kapacitātes naftas ieguves ievērojamai palielināšanai, pēdējo gadu laikā tās apjoms ir palielinājies, sasniedzot 10 miljonu t gadā. Naftas un naftas produktu eksports norisinās, galvenokārt izmantojot jūras ceļu un gandrīz visos virzienos. Tiek izskatīta maršrutu diversifikācijas iespēja. Rietumu virzienā caur Mahačkalu, Novorosijsku, Batumi un Baku – uz Melnās un Vidusjūras reģiona valstīm; dienvidu virzienā caur Nekas ostu (Irāna) – uz Persijas līča un Dienvidaustrumu Āzijas valstīm; ziemeļu virzienā caur Astrahaņu un Kerču – uz Ziemeļrietumu Eiropu; dienvidaustrumu virzienā – uz Irānu, Afganistānu, Tadžikistānu un Kirgizstānu.
Republikā ir aptuveni 200 vieglās rūpniecības uzņēmumu (tekstila, kokvilnas, zīda, paklāju, trikotāžas, vilnas, apavu, šūšanas). Pēdējos desmit gados ir uzbūvētas 14 jaunas kokvilnas pārstrādes rūpnīcas. Produkcija tiek eksportēta uz ASV, Krieviju, Turciju. Turkmenistānā ik gadu tiek iegūts aptuveni 1 miljons t kokvilnas, un tekstilrūpniecība līdz ar ogļūdeņražu kompleksu ir nozīmīgākie valsts ienākumu avoti.
Pēc 2000.gada lauksaimniecības sektora īpatsvars IKP pakāpeniski palielinājās, XX gadsimta 80.gados Turkmēnijas PSR ieguva 1,3 miljonus t kokvilnas gadā, bet pēdējos gados kokvilnas lauki tiek daļēji nomainīti ar labību, kas ir svarīgi republikas pārtikas nodrošinājumam un efektīvākai ūdens resursu izmantošanai. Kokvilnas lauku kopējā platība sasniedz 550 000 ha. Valsts koncerna „Turkmenpagta” („Turkmenistānas kokvilna”) pakļautībā ir kokvilnas tirdzniecības uzņēmums „Ak altin” („Zelta laikmets”), 35 kokvilnas attīrīšanas rūpnīcas, divas remonta rūpnīcas, divi ražošanas nodrošinājuma uzņēmumi, viens mehanizētais būvniecības uzņēmums un divi liceji nozares kadru sagatavošanai.
 Tiek audzēta kukurūza, melones, vīnogas un dārzeņi (aptuveni 400 saimniecību un apvienību), tomēr republikā regulāri ir problēmas ar pārtikas produktu nodrošinājumu –2007.gada vasarā un 2016.gada vasarā visos Turkmenistānas reģionos, izņemot galvaspilsētu, tika limitēts miltu iegādes apjoms.
Nozīmīga lauksaimniecības joma republikā ir lopkopība – aitu (30%), kazu, kamieļu un sugas zirgu (ahalteke auļotājs) audzēšana. Zvejniecība attīstīta Kaspijas jūras un iekšējās ūdens tilpnēs (Karakuma kanāls, Hauzhanas ūdens krātuve, Sarikamišas un Kelifa ezers). Vīna ražošanu nodrošina Ašgabatas, Abadanas, Geokdepes un Joloteņas vīnu rūpnīcās. Turkmenistānas klimatiskie apstākļi ļauj audzēt vīnogas ar cukura saturu līdz 28%.
Valstī darbojas piecas siltumelektrostacijas, lielākā ir Mari (jauda 1,25 miljoni kW), kas ražo 80% republikai nepieciešamās elektroenerģijas. Darbojas arī Abadanas, Tirkmenbaši, Tirkmenabatas un Balkanabatas siltumelektrostacijas. Sadarbībā ar “General Electic Company” (ASV) tiek veikta to modernizācija. Turkmenistāna eksportē elektroenerģiju uz Kazahstānu, Afganistānu, Irānu un Turciju. Iespējams, ka caur Irānu varētu piegādāt elektroenerģiju arī Armēnijai, jo Armēnijas un Irānas elektroenerģijas tīkli ir savienoti.
Ķīmisko rūpniecību veido naftas un vispārējā ķīmiskā rūpniecība, kā arī ķīmiskā kalnrūpniecība, kas attīstās uz vietējo minerālo resursu bāzes (minerālsāļi, sērs, jods, broms) un kuras lielākie uzņēmumi ir Hazaras ķīmiskā rūpnīca, Balkanabatas joda rūpnīca, S.Nijazova v.n. apvienība “Garabogazsulfat”. Vispārējās ķīmijas produkciju ražo S.Nijazova v.n. Tirkmenabatas ķīmiskais uzņēmums, kā arī vēl vairāk nekā 10 rūpnīcas.
Valstī ir vairāki desmiti mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumu, kas ražo dīzeļlokomotīves, dzelzceļa vagonus, lauksaimniecības tehniku, naftas ieguves iekārtas u.c. produkciju. Lielākās rūpnīcas ir Ašgabatā, Mari un Serdarā.
Jūras un upju transporta dienests sadarbībā ar Vācijas kompāniju „Inros Lackner AG” 2013.gadā izveidoja kuģu remonta un būves rūpnīcu, kur norisinās kuģu ar nelielu ūdensizspaidu remonts un montāža.
2010.gadā Ovandepē tika uzsākta republikā pirmās metalurģijas rūpnīcas ekspluatācija, kurā tiek ražoti metāla velmējumi (jauda 160 000 t gadā). Rūpnīcas būve izmaksāja 64,5 miljonus USD, un to uzbūvēja Turcijas kompānijas.
Turkmenistānu kā tranzītvalsti izmanto kaimiņvalstis ceļā uz Arābijas jūras un Persijas līča ostām. Tiek plaši izmantots dzelzceļš, īpaši maršrutā Tirkmenabata–Aramurata–Kerkiči, kuras nozīme pieauga sakarā ar Afganistānas ekonomiskās atjaunošanas projektu realizāciju. Neatkarības gados veikta dzelzceļa Tedžena–Serahsa–Mešheda (Irāna) (308 km) un Tirkmenabata–Atamurata (203 km) būve, uzbūvēts dzelzceļš Ašgabata–Dašhovuza caur Karakuma tuksnesi (540 km). Gar šo dzelzceļa līniju ir izbūvēts arī autoceļš.
Republikas dzelzceļa līniju kopējais garums ir 3550 km. Pa dzelzceļu tiek veikti 80% visu eksporta un importa, kā arī tranzīta kravu pārvadājumi.
Galvenais iekšējais ūdensceļš ir Amudarja, lielākā republikas osta Kaspijas jūrā ir Tirkmenbaši. Darbojas starptautiskā satiksmes līnija starp Tirkmenbaši, Enzeli (Irāna) un Oļas (Krievija) ostām. Svarīgs ūdens transporta ceļš ir Karakuma kanāls. Valsts tirdzniecības floti veido četri sauskravas kuģi (kopējā kravnesība vairāk nekā 13 000 t) un seši tankkuģi (kopējā kravnesība 30 700 t). Vairākus kuģus Turkmenistānai ir piegādājusi Krievija, Horvātija un Turcija.
2007.gada maijā G.Berdimuhamedovs izteica iniciatīvu ekoloģiski tīrajā Kaspijas jūras piekrastē veidot starptautiskajiem standartiem atbilstošu kūrortu „Avaza”. Pirms tūrisma zonas izveides uzsākšanas pilsētā tika nojauktas aptuveni 3000 privātmāju, un to iemītniekiem nebija paredzētas nekādas finanšu kompensācijas vai jaunu mājokļu piešķiršana.

Foto: turkmenexpo
„Avaza” panorāma

2010.gadā tika pabeigta kanāla būve, kas savieno „Avaza” ar pilsētu Tirkmenbaši (7 km). Projekta izmaksas bija 179,4 miljoni EUR. Kanāla platums ir 60 – 70 m, dziļums – 5 m, to šķērso 11 tilti, un tas ir piemērots kuģošanai, bet piekrastē ir izvietotas izklaides vietas. Pilsētā ir uzbūvētas 8 viesnīcas (plānots kopā 60) un sanatorijas, t.sk. tiesībsargājošo struktūru un spēka resoru, kā arī ūdens, dzelzceļa transporta, enerģētikas, naftas un dabasgāzes jomas darbiniekiem. Patlaban Avazā ir iespējama 3500 atpūtnieku vienlaicīga uzņemšana. Pilsētai ir laba infrastruktūra, netālu atrodas arī starptautiskā lidosta.
Ārējā tirdzniecība norisinās ar vairāk nekā 80 valstīm, investīcijas republikas ekonomikā veic 56 valstis, taču kopuzņēmumu skaits ir salīdzinoši neliels. Lielākie investori Turkmenistānas ekonomikā ir ASV, Apvienotie Arābu Emirāti, Irāna, Turcija un Pakistāna. No 2005.gada ievērojami pieauga Ķīnas nozīme – Pekina ieguva tiesības attīstīt jaunas naftas atradnes, un norisinās jaunu cauruļvadu būve uz Ķīnu. Naftas pārstrādes jomā Turkmenistāna sadarbojas ar Irānu, Franciju, Vāciju un Japānu; dabasgāzes jomā – ar Kanādu un Vāciju. Francijas uzņēmumi aktīvi piedalās valsts telekomunikāciju sistēmas pilnveidē; Turcijas uzņēmumi – būvniecībā. Ir nodibināta sadarbība ar vairākiem Turcijas tekstiluzņēmumiem.
Turkmenistānas ārējā parāda summa ir 1,6 miljardi USD. Valsts zelta rezerves ir 2 miljardi USD.
Turkmenistāna plāno paplašināt ķīmiskās rūpniecības produkcijas eksportu, un Garabogazā (republikas rietumi) būvē jaunu jūras ostu. Jaunās ostas plānotā jauda būs 3500 tonnas kravu diennaktī. Garabogazā tiks uzbūvēta arī karbamīda ražošanas rūpnīca (plānotā jauda – 1,15 miljoni tonnu gadā), kuras produkcija tiks eksportēta. Jaunās ostas būvdarbus veiks Japānas un Turcijas kompāniju „Mitsubishi Corporation” un „Gap Insaat” konsorcijs. Patlaban jau ir veikti Kaspijas jūras un piekrastes izpētes pasākumi, kā arī precizēts būvdarbu apjoms.
Lai gan oficiālā prese regulāri ziņo par valsts panākumiem dažādās jomās, joprojām turpinās valsts iestāžu darbinieku iesaistīšana kokvilnas vākšanā. Iedzīvotājiem liek pulcēties agri no rīta vietējās varas struktūru noteiktās vietās, no kurām ar autobusiem viņi tiek aizvesti uz kokvilnas laukiem, kur strādā policistu un civilajā apģērba tērpto cilvēku kontrolē. Protestējot pret iedzīvotāju, tajā skaitā nepilngadīgo, piespiedu iesaistīšanu kokvilnas vākšanā, vairākas starptautiskas tirdzniecības kompānijas (piemēram, „Inditex” un „H&M”) ir atteikušās iegādāties kokvilnas tekstilmateriālus no Turkmenistānas.
    No 2017.gada rudens norisinās Turkmenistānas ūdens saimniecības, kā arī naftas un dabasgāzes nozares uzņēmumu darbinieku štatu ievērojama samazināšana. Naftas un dabasgāzes nozares reģionālas pārvaldes plānots likvidēt vai ievērojami samazināt, bet koncernu vadītāji plāno vismaz daļu darbinieku nevis atlaist no darba, bet nosūtīt uz Balkanas vilajetu (valsts rietumi, tur ir izvietoti lielākie naftas un dabasgāzes ieguves un pārstrādes uzņēmumi). Nozares uzņēmumi jau ir saņēmuši rīkojumus no valsts koncerniem „Turkmengaz” un „Turkmennebit” („Turkmenistānas nafta”) par nepieciešamību sagatavot kopmītnes, lai izvietotu darbiniekus no citiem valsts reģioniem, kuri strādās Balkanu vilajetā maiņu grafikā.
2017.gadā Starptautiskā Valūtas fonda speciālisti apmeklēja Turkmenistānu trīs reizes, un norādīja, ka Turkmenistānas ekonomika pakāpeniski adaptējas attīstībai zemāku naftas un dabasgāzes cenu apstākļos, taču tai joprojām ir nepieciešami pasākumi makroekonomikas koriģēšanai. Eksperti norāda, ka starp vēlamajiem pasākumiem ir pakāpeniska, taču ievērojama izdevumu samazināšana valsts investīcijām, bet jau veiktā tarifu pārskatīšana elektroenerģijas, dabasgāzes un ūdens piegādēm ir bijusi pozitīva. Starptautiskie eksperti arī rekomendē „mīkstināt valūtas regulēšanas pasākumus”, koriģēt nacionālās valūtas maiņas līmeni, vienkāršot administratīvo regulēšanu, paātrināt valsts uzņēmumu reformēšanu un privatizāciju. Arī iepriekš viņi rekomendēja mazināt izdevumus „valsts investīcijām” un atcelt ierobežojumus valūtas operācijām. Pagaidām ir atcelta bezmaksas elektroenerģijas, dabasgāzes un ūdens piegāde, un tiek ieviesti arvien jauni ierobežojumi valūtas operācijām.
2017.gada rudenī Turkmenistānas Ārējās ekonomiskās darbības banka ir paziņojusi par limita ieviešanu republikas pilsoņiem naudas darījumiem ārvalstīs. Limits ir noteikts 250 USD diennaktī, no kuriem 50 USD iespējams izņemt skaidrā naudā no bankomāta, bet 200 USD – izmantot bezskaidras naudas norēķiniem. Bankas paziņojumā norādīts, ka limits ir pagaidu pasākums, tā mērķis ir „novērst nemērķtiecīgu valūtas izmantošanu ar starptautiskajām norēķinu kartēm”, bet iedzīvotājiem, kuri vēlas apmaksāt viesnīcas, ārstēšanos, mācības, avio vai dzelzceļa biļetes, ieteikts izmantot starptautiskos pārskaitījumus caur bankas kontiem. Tajā pašā laikā šiem kontiem arī ir noteikti limiti – reizi mēnesī tajos iespējams pārskaitīt naudas summu, kas nepārsniedz 286 USD vai vienas mēneša algas apmēru. Piemēram, naudas pārskaitīšanai bērniem, kuri studē ārvalstīs, vecākiem ir jāapstiprina tuva radniecība, jāiesniedz izziņa no mācību iestādes un izraksts par ienākumiem.
2017.gadā tika ieviesti arī citi ierobežojumi skaidras naudas izņemšanai bankomātos ārvalstīs – februārī tika ieviests 250 USD limits kartēm „VISA” un „MasterCard” diennaktī, oktobra sākumā šī summa tika samazināta līdz 100 USD, bet bezskaidras naudas norēķiniem – līdz 500 USD diennaktī (iepriekš Turkmenistānas pilsoņi bija tiesīgi izņemt no sava konta līdz 10 000 USD diennaktī). Pēc dažādiem datiem, bezskaidras naudas norēķinu ierobežojumi realitātē ir stingrāki, nekā paziņots – uzņēmējiem, kuri vienā diennaktī iegādājās preci par 500 USD, nākamajās dienās maksājumi tiekot atteikti. Neatkarīgie žurnālisti apgalvo, ka 2018.gadā Turkmenistāna pilnībā pārstās „VISA” karšu apkalpošanu ārvalstīs.
Turkmenistānas iedzīvotājiem ir ierobežota piekļuve ne tikai ārvalstu, bet arī vietējai valūtai – Turkmenistānas manatam TMT. Valsts institūciju darbinieku algas tiek izmaksātas, izmantojot bezskaidras naudas norēķinus, taču iespējas izmantot norēķinu kartes ārpus Ašgabatas ir ierobežotas, turklāt naudas izņemšana no bankomātiem ir apgrūtināta, jo bankomātu nav daudz, un tajos bieži trūkst skaidras naudas visiem klientiem. Šī gada martā Turkmenistānā tika noteikta arī maksa par jebkādiem ieskaitījumiem (tajā skaitā algu) norēķinu kartēs: 1,12% no ieskaitījuma summas, kas nepārsniedz 860 USD, un 3% par ieskaitījumiem, kas pārsniedz minēto summu.
Turkmenistānas ekonomiku ievērojami ietekmēja energoresursu cenu kritums, jo to eksports veido pusi no valsts IKP. 2015.gadā prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs atzina, ka valstī ir ekonomiskas problēmas un ir jāsamazina izdevumi. Tad tika atlaisti daudzi naftas un dabasgāzes ieguves nozarē strādājošie darbinieki un samazinātas pārējo algas. Vēlāk tika pieņemts lēmums par lauksaimniecības produkcijas importa samazināšanu. 2016.gadā aculiecinieki ziņoja par produktu deficītu.
Turkmenistānas prese veido pozitīvu valsts tēlu, un 2017.gada nogalē Finanšu un ekonomikas ministrija dibināja jaunu žurnālu, lai skaidrotu iedzīvotājiem valstī notiekošās reformas ekonomikā. Ierosinājumu izveidot jaunu žurnālu valdības sēdē izteica prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs, uzsverot, ka ir svarīgi publicēt ziņas par valsts sociāli ekonomiskās attīstības sasniegumiem un skaidrot iedzīvotājiem reformu aspektus.

 

Personas
Foto: arzuw
Gurbanguli Berdimuhamedovs

Turkmenistānas prezidents ir Gurbanguli Berdimuhamedovs, kurš ar attiecīgi 89% un 97% vēlētāju balsīm tika ievēlēts 2007.gada, 2012.gada un 2017.gada februārī. Lai gan konstitūcija nosaka, ka viena persona nevar tikt ievēlēta vairāk nekā divus termiņus pēc kārtas, 2016.gada rudenī tika atbalstītas izmaiņas, kas paredz palielināt prezidentūras termiņu līdz 7 gadiem (iepriekš 5 gadi). G.Berdimuhamedova iepriekšējās prezidentūras, visticamāk, tiks „anulētas” un viņš turpinās vadīt valsti.
G.Berdimuhamedovs ir dzimis 1957.gada 29.jūnijā Babarapas ciematā (Ašgabadas apgabals). 1979.gadā absolvēja Turkmēnijas PSR Medicīnas institūtu (stomatologs), vēlāk aspirantūru, ieguva medicīnas doktora grādu. 1990. – 1995.gadā bija docētājs Medicīnas institūta Stomatoloģijas fakultātē, vēlāk – tās dekāns; 1995. – 1997.gadā – Veselības un medicīniskās rūpniecības Stomatoloģijas centra direktors; 1997. – 2001.gadā – veselības un medicīniskās rūpniecības ministrs; no 2001.gada – Ministru kabineta (MK) priekšsēdētāja vietnieks (MK priekšsēdētājs bija prezidents Saparmurats Nijazovs). 2006.gada novembrī pārstāvēja Turkmenistānu NVS samitā Minskā. Neilgi pirms S.Nijazova nāves plašsaziņas līdzekļi pieļāva, ka G.Berdimuhamedovs ir S.Nijazova ārlaulības dēls.
G.Berdimuhamedovs ir precējies ar turkmēnieti Ogulgereku, viņam ir dēls Serdars un trīs meitas, kā arī četri mazbērni. Prezidentam ir piecas māsas.
G.Berdimuhamedovs ir sarakstījis dziesmas „Jums, mani baltie ziedi” (2011.gads) vārdus un mūziku, kas viņa izpildījumā tika demonstrēta nacionālajā televīzijā.

Foto: fergananews
Prezidents izpilda savu dziesmu

G.Berdimuhamedovs ir vairāku grāmatu autors, t.sk. „Dzīvā leģenda” (par paklāju aušanas tradīcijām, izdota 2011.gadā turkmēņu, krievu un angļu valodās), 3 sējumu enciklopēdiju „Turkmenistānas ārstnieciskie augi” (2009.gads), „Ahalteke zirgi – mūsu lepnums un slava” (2008.gads), „Turkmenistāna – veselu un garīgu cilvēku zeme” (2007.gads). Prezidenta vectēvs Berdimuhameds Anajevs bija skolas direktors, karoja Otrā pasaules kara laikā un gāja bojā zemestrīcē 1948.gadā (līdzīgi kā pirmā prezidenta Saparmurata Nijazova māte, kuras vārdā – Gurbansultana – bija nosaukts mēnesis (aprīlis), kā arī daži ģeogrāfiskie objekti). B.Anajeva vārdā ir nosaukta skola Izgantas ciematā, viņa biogrāfija aprakstīta divās grāmatās.

Foto: azattyq
Gurbanguli Berdimuhamedova vizīte bērnudārzā

2012.gada augustā tika prezentēta turkmēņu un krievu valodās izdotā grāmata „Dzimtenes uzticamais dēls. Mjalikguli dzīves darbs”, kas apraksta G.Berdimuhamedova tēva biogrāfiju un ir veltīta viņa 80.dzimšanas dienai. Arhīvu fonda sagatavotajā grāmatā minēts, ka M.Berdimuhamedovs bija pedagogs un Iekšlietu ministrijas Mari apgabala pārvaldes labošanas iestāžu nodaļas priekšnieks (apakšpulkvedis), bet tagad ir pensionārs. Viņa vārdā ir nosaukta BS 1101.vienība (viņš tajā bija dienējis), tās dislokācijas vietā ir atjaunots viņa kabinets un izveidots muzejs.
G.Berdimuhamedovam tiek veltīti dzejoļi, 2012.gadā viņa vārdā ir nosauktas jaunas meloņu un arbūzu šķirnes („Arkadag” un „Prezident”). Arī pirmā prezidenta Saparmurata Nijazova vārdā savulaik tika nosaukta meloņu šķirne („Turkmenbaši”).
Plašsaziņas līdzekļi norāda, ka prezidenta dēls Serdars Berdimuhamedovs mēģinot pārņemt uzņēmējdarbības jomu, kas piederēja Muradam Nijazovam (pirmā prezidenta S.Nijazova dēls). Pēdējā laikā S.Berdimuhamedovs esot pastiprinājis politisko aktivitāti, regulāri piedaloties valdības apspriedēs, lai gan agrāk bija tikai republikas lielākais uzņēmējs un izvairījās no dalības publiskajos pasākumos.
2011.gada beigās M.Nijazovam tika atņemtas monopoltiesības uz tabakas un alkohola tirdzniecību, bet 2012.gada februārī savas viesnīcu nozares paplašināšanai S.Berdimuhamedovs esot pieprasījis, lai M.Nijazovs viņam pārdot viesnīcu „Nisa”, kas izvietota pretī prezidenta pilij. Neilgi pēc M.Nijazova noraidījuma ielas arhitektūras plānā, uz kuras atrodas viesnīca, tika iekļautas izmaiņas, un viesnīca tika atzīta par nojaukšanai paredzētu ēku, jo tā rada draudus prezidenta drošībai.
Viena no prezidenta māsām Gulnabata ir izveidojusi uzņēmumu cigarešu piegādei no ārvalstīm, bet viņas dēls Murads republikas administratīvajos centros būvējot jaunus tirgus.

Iekšpolitika
Foto: turkmenistangov
Prezidenta pieminekļa atklāšana 2015.gadā
. Piemineklī ietvertais motīvs - jātnieks kalnā -  ir aizgūts no Krievijas imperatora Pētera I pieminekļa Sankpēterburgā

Lielākā loma iekšpolitikā ir prezidentam, kurš vienlaicīgi ir valdības vadītājs un BS virspavēlnieks. Prezidentam ir pilnvaras iecelt vai atbrīvot no amata ministrus, viņu vietniekus, kā arī ģenerālprokuroru un Augstākās tiesas tiesnešus. Prezidents apstiprina arī visus 125 medžlisa (parlamenta) un 2507 Vecajo padomes locekļus.
Saskaņā ar konstitūciju, prezidenta kandidatūru piedāvā Vecajo sapulce un viņu ievēl tiešās vēlēšanās republikas iedzīvotāji.
Turkmenistānā totalitārā iekārta radās uzreiz pēc neatkarības iegūšanas un valstī nav veidojusies politiskā elite vai politiski aktīvas iedzīvotāju grupas, kas varētu ietekmēt norises republikā. Turklāt iedzīvotāju zemais dzīves un izglītības līmenis (50% iedzīvotāju ir bezdarbnieki), kā arī informatīvā izolētība liedz viņiem iespēju veicināt kādas izmaiņas.
Valstī saglabājas prezidenta personības kults, kas nosaka politisko dzīvi. Republikā valda nepotisms un korupcija, bet esošajiem politiķiem un uzņēmējiem svarīgākais mērķis ir nonākt prezidentam pietuvināto personu lokā, kas nodrošina karjeras iespējas. Tādēļ viņi ir ieinteresēti saglabāt pastāvošo iekārtu un neveidot jaunu valsts pārvaldes modeli.
Lai stiprinātu savu varu un nepieļautu alternatīvu spēku veidošanos, prezidents regulāri nomaina augsta līmeņa vadītājus. Amatpersonas tiek ieceltas amatos pēc sešu mēnešu ilga pārbaudes laika.
Republikā ir izteikta „turkmenizācija”, kas kavē valsts attīstību, jo pastāv nacionālo profesionālo kadru deficīts. Jauniem cilvēkiem izglītība ārvalstīs lielākoties nav pieejama, bet republikā izglītības sistēma ir iedragāta un patlaban ir izveides stadijā.
G.Berdimuhamedovs ir norādījis, ka demokrātiju nav iespējams ieviest ar varu, izmantojot „jau gatavus importa modeļus”, un savā darbībā viņš vadās no nacionālās pieredzes un iepriekšējo paaudžu tradīcijām. Runājot par valsts iekšējo un ārējo politiku, G.Berdimuhamedovs skeptiski novērtēja NVS darbību, sakot, ka tās efektivitātes līmenis ir ļoti zems.
2007.gada augustā tautas kustības „Galkiniš” („Atdzimšana”) un Turkmenistānas Demokrātiskās partijas kopīgā sēdē G.Berdimuhamedovs vienbalsīgi tika iecelts par šo organizāciju priekšsēdētāju. „Galkiniš” vadītājs izteica tautas lūgumu – atļaut valsts vadītāju saukt par „serdaru” („vadonis”) un „dižo”, taču G.Berdimuhamedovs atbildēja, ka tas būtu pāragri, jo viņš vēl nav paveicis „lielus darbus” valsts labā.
Prezidents uzsver, ka plašsaziņas līdzekļiem ir svarīga loma sabiedrības informēšanā, garīgajā un estētiskajā audzināšanā, kā arī valsts politisko uzdevumu izskaidrošanā, tādēļ ir nepieciešama to kontrole. G.Berdimuhamedovs atbalstīja nacionālās operas un cirka atjaunošanu, bibliotēku darba aktivizēšanu, patriotiskās audzināšanas pasākumu pilnveidošanu, kā arī ierosināja augstskolās ieviest mācību priekšmetu par modernas turkmēņu sabiedrības attīstības jautājumiem.
No 2008.gada jūlija republikā ir atjaunoti Gregora kalendāra mēnešu un nedēļas dienu nosaukumi, lai atvieglotu republikas saskarsmi ar citām valstīm jaunas globālās sadarbības modeļa izveides ietvaros.  Pilsoņu brīvās pārvietošanās veicināšanai valsts reģionos tika atceltas speciālās caurlaides iebraukšanai pierobežas rajonos.
2017.gada rudenī Turkmenistānas parlaments vienbalsīgi ir atbalstījis likumprojektu par jaunas medaļas – „Turkmenistānas medaļa Mjalikguli Berdimuhamedovs” – nodibināšanu. Medaļa ir nosaukta prezidenta tēva vārdā, kurš vairākus gadus ir strādājis Iekšlietu ministrijas struktūrās. 2017.gada vasarā tika prezentēta prezidenta jaunā grāmata, kas veltīta G.Berdimuhamedova tēvam un viņa darbam valsts Iekšlietu ministrijas struktūrās.
Situācija Turkmenistānā cilvēktiesību jomā jau vairākus gadus rada bažas starptautiskajā sabiedrībā, jo valsts struktūras joprojām kontrolē visus plašsaziņas līdzekļus, sabiedrisko un reliģisko organizāciju, kā arī arodbiedrību darbību Turkmenistānā. Piekļūšana informācijai valstī joprojām ir apgrūtināta.
Gandrīz visu laikrakstu un žurnālu dibinātājs ir valsts prezidents, kurš ieceļ plašsaziņas līdzekļu galvenos redaktorus un viņu vietniekus. Neatkarīga vai opozīcijas prese republikā nepastāv (opozīcijas pārstāvji un laikraksti atrodas ārvalstīs), žurnālistu darbs tiek cenzēts (saskaņā ar Krimināllikuma pantu „Par Dzimtenes nodevību”, ikviens, kas izsaka vai izplata šaubas par prezidenta politikas pareizību, ir dzimtenes nodevējs). Vietējie žurnālisti, kuri sadarbojas ar ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem, to dara slepeni, jo pretējā gadījumā viņi var tikt aizturēti. Neatkarīgie žurnālisti Turkmenistānā tiek uzskatīti par nelikumīgiem (likumīgi ir tikai valsts plašsaziņas līdzekļos strādājošie vai oficiāli akreditētie). Visas intervijas ar amatpersonām iepriekš ir jāsaskaņo prezidenta administrācijā, bet ārvalstu žurnālistiem – Nacionālās drošības ministrijas speciālajā nodaļā. Visām amatpersonām ir aizliegts sniegt intervijas ārvalstu žurnālistiem.
2013.gadā stājās spēkā pirmais (kopš valsts izveides 1991.gadā) likums „Par plašsaziņās līdzekļiem”, kas nosaka, ka tiesības dibināt plašsaziņas līdzekļus ir valsts varas un vietējās pašpārvaldes struktūrām, politiskajām partijām, sabiedriskajām organizācijām vai citām juridiskajām personām, kā arī 18 gadu vecumu sasniegušajiem republikas pilsoņiem. Tas paredz arī netraucētu piekļuvi ārvalstu medijiem, aizliedz iejaukšanos plašsaziņas līdzekļu darbībā, kā arī struktūru vai amatu izveidi informācijas kontrolei pirms publiskošanas. Likumā norādīts: ”Valsts garantē plašsaziņas līdzekļu brīvību viedokļu izteikšanā, nav pieļaujams liegt vai kavēt sabiedriski nozīmīgas informācijas publiskošanu, izņemot likumdošanā paredzētos gadījumus, kad nepieciešams aizsargāt konstitucionālo iekārtu, pilsoņu personīgos datus u.c.”
Turkmenistānā ir 40 preses izdevumi (24 laikraksti turkmēņu valodā, t.sk. „Risgal” („Veiksme”), kuru 2012.gadā dibināja Rūpnieku un uzņēmēju partija, un viens „Neitraļnij Turkmenistan” – krievu valodā, kā arī 15 žurnāli), 5 radiostacijas, 7 nacionālie un kabeļtelevīzijas kanāli un 1 valsts informācijas aģentūra. Valstī dzīvojošajām nacionālajām minoritātēm savu laikrakstu nav. Publikācijas dublē viena otru, informējot par industriālajiem un lauksaimniecības panākumiem. Ārvalstu preses ievešana, tāpat kā tās abonēšana republikā ir aizliegta. No 2008.gada sākuma valsts resoriem ir atļauta parakstīšanās uz specializētajiem ārvalstu izdevumiem, bet no 2012.gada valsts iestāžu darbiniekiem obligāti ir jāabonē laikraksti un žurnāli (profesionālo un augstāko mācību iestāžu darbiniekiem jāizraksta vismaz 4 laikraksti un 1 žurnāls, t.sk. avīze „Ašhabad” un „Mugallimlar gazeti”, bet pasta darbiniekiem dažādu preses izdevumu abonēšanai jāizmanto vismaz 17,50 USD pusgadā. Patlaban visvairāk ir abonēts iknedēļas laikraksts „Turkmen dili” („Turkmēņu valoda”), jo tā abonēšana pusgadā maksā aptuveni 1 USD). Preses izdevumu piespiedu abonēšana kompensē to izdošanas izdevumus.
Turkmenistānas varas iestādes joprojām regulāri bloķē ārvalstu un opozīcijas interneta portālus. S.Nijazova prezidentūras laikā pastāvēja totāla žurnālistu izsekošana (psiholoģiskais spiediens, telefonsarunu noklausīšanās). Žurnālistu novērošana, fiziska ietekmēšana, piespiedu ārstēšana un pazušanas gadījumi pastāv joprojām. Visiem robežapsardzības un muitas posteņiem ir izsniegts Nacionālās drošības ministrijas izstrādāts personu saraksts, kurām liegta izbraukšana no valsts. Šajā „melnajā sarakstā” pirmā prezidenta S.Nijazova laikā bija iekļauti apmēram 2000, bet tagad – 18 000 personu.
Lai gan oficiāli tiek ziņots par iekšējo stabilitāti, noziedzības līmenis ir diezgan augsts. Lielākā daļa noziegumu ir saistīti ar narkotiku kontrabandu. Daži novērotāji pieļauj, ka ir aktuāla arī islāmistu aktivizēšanās no Afganistānas un kaujinieku mēģinājumi nodibināt sakarus ar turkmēņiem spēka struktūrās, kuri neatbalsta G.Berdimihamedovu.

Ārpolitika

Turkmenistānai ir pastāvīgās neitralitātes statuss. Valstij ir diplomātiskās attiecības ar 131 valsti un tā ir vairāk nekā 40 starptautisku organizāciju, t.sk. NVS, dalībniece.
Turkmenistāna piedalās pārrunās par Kaspijas jūras statusu un sadali. Šis jautājums joprojām nav atrisināts, tādēļ pastāv domstarpības ar Azerbaidžānu par naftas atradnes „Serdar” (Azerbaidžānā „Kjapjaz”) piederību. Atradne atrodas uz valstu jūras robežas un tās rezerves tiek vērtētas 80 miljonu t naftas un 32 miljardu m³ dabasgāzes apmērā. Pārrunas par strīdīgiem jautājumiem turpinās. Baku rosinājusi kopīgi izstrādāt minēto atradni.
Turkmenistānai ir plaša ekonomiska sadarbība ar Baltkrieviju, kas piegādā lauksaimniecības tehniku un būvē kālija kombinātu republikā. Baltkrievijas prezidents  Aleksandrs Lukašenko vairākkārt ir uzsvēris, ka uzlūko Ašgabatu kā svarīgu un perspektīvu kooperācijas partneri.
Sadarbībā ar Kazahstānu prioritāra ir satiksmes paplašināšana starp valstīm, t.sk. no 2008.gada ir atjaunota regulāra aviosatiksme, ir rekonstruēts autoceļš Tirkmenbaši–Aktau–Atirau–Astrahaņa un izveidota autobusu satiksme starp Tirkmenbaši un Aktau. Kazahstānas Nacionālās drošības komiteja un Turkmenistānas Robežapsardzības dienests sadarbojas arī operatīvajos un izmeklēšanas pasākumos.
Turkmenistānas bija ļoti plaša sadarbība ar Krieviju dabasgāzes piegādē, taču dēļ domstarpībām par piegāžu cenām tā ir samazinājusies un attiecības ir pasliktinājušās. Valstīm ir domstarpības arī dubultpilsonības jomā. Kopš 2013.gada ir ieviestas biometriskās pases, kuras netiek izsniegtas personām ar dubultpilsonību. 2007.gadā Ašgabadā notika Krievijas un Turkmenistānas ekonomiskais forums, taču tam nebija lielu panākumu. Tomēr Turkmenistānai ir svarīga sadarbība mašīnbūvē – republika iegādājas dažādu KaMAZ ražotu tehniku (galvenokārt kravas mašīnas), bet 2008.gadā Ašgabatā tika atklāts KaMAZ apkopes un mācību centrs. Ašgabata aktīvi sadarbojas ar Kazaņas helikopteru būves rūpnīcu.
Attiecības ar Uzbekistānu sāka uzlaboties 2007.gadā, kad tika parakstītas sadarbības vienošanās naftas un ūdens, kā arī robežapsardzības, muitas un transporta jomā. Valstīm ir gandrīz 2000 km gara kopējā robeža, un no 2002.gada tās šķērsošanai ir ieviests vīzu režīms.
Turkmenistāna atbalsta Afganistānas ekonomikas atjaunošanu, par pazeminātām cenām piegādājot elektroenerģiju un 2007.gadā dzēšot gandrīz 4 miljonu USD lielo Afganistānas parādu. Norisinās jaunu elektropārvades līniju būve. Turkmenistāna ir iesaistījusies humānās palīdzības piegādēs Afganistānai.
Irāna bija pirmā valsts, kas 1991.gadā atzina Turkmenistānas neatkarību. Virzība uz sadarbības paplašināšanu ar Irānu tika nodibināta S.Nijazova prezidentūras laikā, jo Irāna ir spēcīga reģiona valsts un robežojas ar Turkmenistānu. Turklāt tranzītā caur Irānu no Turkmenistānas tiek piegādāta elektroenerģija Turcijai, bet Irānas preču eksports uz Kazahstānu un Uzbekistānu norisinās pa dzelzceļu caur Turkmenistānu. Valstis apspriež sadarbības paplašināšanas iespējas enerģētikas, naftas un dabasgāzes piegādes, kā arī transporta jomās. Teherāna ir gatava iesaistīties transporta un komunikāciju projekta „Ziemeļi-Dienvidi” realizācijā. Irāna sniedz atbalstu Turkmenistānas Bruņotajiem spēkiem, pēdējos 10 gados piegādājot Ašgabatai tehnisko aprīkojumu, t.sk. militāros kuģus, par 6 miljoniem USD.
Starp Turkmenistānu un Irānu pastāv ekonomiskās nesaskaņas – piemēram, no 2012.gada maija par 5% tika palielinātas muitas nodevas visām automašīnām, kas tiek ievestas no Irānas, un ir aizliegts ievest republikā automašīnas, vecākas par pieciem gadiem. Turkmenistānā funkcionē Izraēlas vēstniecība, kas Irānā rada bažas.
Turcija ir viena no lielākajām Turkmenistānas sadarbības partnerēm, piedaloties gandrīz visos plaša mēroga celtniecības projektos (t.sk. tūrisma zonas „Avaza” izbūvē). Turkmenistānā rūpniecības, transporta, būvniecības un tirdzniecības jomā strādā vairāk nekā 600 Turcijas kompāniju, ir reģistrēti 428 uzņēmumi ar turku kapitāla dalību (33% no visām ārvalstu kompānijām), bet Turcijas augstskolās studē gandrīz 700 turkmēņu studentu.
Pēdējā laikā valstis ir aktivizējušas sadarbību reģionālās stabilitātes nodrošināšanā, organizētās pārrobežu noziedzības un starptautiskā terorisma apkarošanā – dažās abu valstu drošības struktūru speciālajās operācijās tika konstatēti un atgriezti dzimtenē daudzi Turkmenistānas pilsoņi, kuri nelegāli devušies darba meklējumos uz Turciju, kur tika vervēti dalībai karadarbībā Sīrijā.   
Lai gan jau ilgstoši norisinās pārrunas par dabasgāzes transportēšanu no Turkmenistānas uz Eiropu caur Turciju, līgumi nav parakstīti.
Turcija īsteno lielāko enerģētisko projektu par Ašgabatas energonodrošinājumu, kas paredz 60 apakšstaciju būvi un pieslēgšanu vienotai energosistēmai. Turcija ir piegādājusi vairākus kuģus un 2016.gada augustā pabeidza Ašgabatas starptautiskās lidostas būvi.

Foto: democraticunderground
Ašgabatas lidosta

2007.gadā tika apstiprināta vienošanās par cauruļvada būvi, pa kuru Ķīnai ik gadu piegādās 30 miljardus m³ dabasgāzes. Līgums paredz, ka piegādes norisināsies 30 gadus (no 2009.gada) un tās nodrošinās galvenokārt Bagtijarlikas atradne. Ķīnas korporācija CNPC ir pirmā ārvalstu kompānija, kas saņēma licenci dabasgāzes ieguvei Turkmenistānā.  Kopš līguma parakstīšanas dabasgāzes piegādes Ķīnai nepārtraukti pieaug.
Patlaban Ķīnas kompānijas piedalās 49 investīciju projektu realizācijā Turkmenistānā, kuru lielākā daļa ir saistīti ar naftas un dabasgāzes jomu. Pekina piedalās perspektīvo dabasgāzes atradņu izpētē un rūpnieciskā izstrāde.
Turkmenistāna ir izteikusi piedāvājumu izveidot dabasgāzes piegādes maršrutu uz Ķīnu caur Afganistānu. Tas būtu jau otrais cauruļvads, kas savienotu Turkmenistānu un Afganistānu (pirmais ir izstrādes stadijā esošais cauruļvads Turkmenistāna-Afganistāna-Pakistāna-Indija), turklāt tas varētu aizvietot plānoto cauruļvadu no Turkmenistānas uz Ķīnu caur Uzbekistānu un Tadžikistānu.
Patlaban dabasgāze no Turkmenistānas tiek piegādāta Ķīnai pa 2009.gadā ekspluatācijā nodoto cauruļvadu caur Uzbekistāna un Kazahstānu. Šim cauruļvadam ir trīs atzari, un tā kopējā jauda ir 55 miljardi m³ dabasgāzes gadā. 2013.gadā tika panākta vienošanās par cauruļvada ceturtā posma būvi caur Uzbekistānu, Tadžikistānu un Kirgizstānu, tomēr būvdarbi vēl nav uzsākti.
Pa cauruļvadu Turkmenistāna – Uzbekistāna – Kazahstāna – Ķīna tiek piegādāta arī dabasgāze no Kazahstānas un Uzbekistānas, taču Turkmenistāna ir ieinteresēta palielināt savus ienākumus no dabasgāzes eksporta, tādēļ tiek meklētas iespējas veidot piegādes maršrutus caur valstīm, kuras nevar kļūt par konkurentiem, tas ir, kurās nav lieli dabasgāzes krājumi. Tas ir īpaši aktuāli, jo 2017.gada pavasarī Kazahstānas enerģētikas ministrs Kanats Bozumbajevs apstiprināja, ka plānots palielināt dabasgāzes piegādes Ķīnai, paplašinot funkcionējošā cauruļvada Beineu – Bozoja – Šimkenta jaudu no 2 līdz 10 miljardiem m³. Kazahstāna arī plāno palielināt dabasgāzes ieguvi.
Kazahstānas un Turkmenistānas ogļūdeņražu krājumi ir pietiekami, lai vismaz tuvākajos desmit gados nodrošināt pieaugošo pieprasījumu, tomēr eksporta maršruti ir ierobežoti un tas saasina konkurenci starp kaimiņvalstīm.
Laikā no 2009.gada, kad ekspluatācijā tika nodots cauruļvads Turkmenistāna-Uzbekistāna-Kazahstāna-Ķīna, Ašgabata ir piegādājusi Pekinai 152,6 miljardus m³ dabasgāzes (100,5 miljardus m³ atbilstoši līgumam starp „Turkmengaz” un Ķīnas kompāniju CNPC, bet 52,4 miljardus m³ CNPC ieguva atradnē „Bagtijarlik”). Patlaban dabasgāze Ķīnai tiek piegādāta pa trim cauruļvadiem no Turkmenistānas (ceturtais ir izstrādes stadijā, būvdarbi vēl nav uzsākti), laikā no 2009. līdz 2016.gadam piegāžu cena bija vidēji 185 USD par 1000 m³ un piegādes daļēji nodrošina Ašgabatas parāda Pekinai dzēšanu. Piegādes Ķīnai nepārtraukti pieaug, un plānots, ka 2018.gadā tās sasniegs 65 miljardus m³ dabasgāzes gadā.
Saskaņā ar Pekinas publiskoto plānu, lai uzlabotu ekoloģiju, laikā līdz 2020.gadam Ķīna paredz samazināt ogļu izmantošanu no 64% līdz 58%, vienlaikus palielinot dabasgāzes izmantošanu līdz 346,8 miljardiem m³. Patlaban lielāko daļu piegāžu no Centrālāzijas nodrošina Turkmenistāna, kurai sadarbība ar Ķīnu ir vitāli nepieciešama, jo tā nodrošina gan ienākumus budžetā, gan līdzekļus kredītu atmaksai. Tādēļ Ašgabata dara visu iespējamo, lai palielinātu piegāžu apjomu Ķīnai. Ņemot vērā, ka Ašgabatai trūkst tehnisku iespēju nodrošināt esošo atradņu izstrādi lielākos apjomos, lai garantētu piegādes visos līdzšinējos virzienos, jau ir pārtrauktas dabasgāzes piegādes Krievijai un Irānai. Ašgabata regulāri ziņo par jaunu iegulu konstatēšanu esošajās atradnēs un sadarbības paplašināšanu to izstrādē.
G.Berdimuhamedovs apliecināja sadarbības ar musulmaņu pasauli nozīmīgumu, pirmajā oficiālajā ārvalstu vizītē prezidenta amatā 2007.gadā dodoties uz Saūda Arābiju un veicot umru (mazais hadžs). Kaut arī Turkmenistānā valsts reliģija ir sunnisms, bet Irānā – šīisms un Saūda Arābijā – vahābisms, Ašgabatai ir svarīgi pilnveidot diplomātisko kooperāciju un iekļauties aktuālajos starptautiskajos procesos.
Ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem (AAE) ir noslēgtas 16 vienošanās, ik gadu palielinās valstu tirdzniecības apgrozījums. AAE kompānijas bez atlīdzības uzbūvēja mošeju un biznesa centra ēku Ašgabadā, kā arī piedalījās skrejceļa rekonstrukcijā Mari lidostā.
Ar Saūda Arābiju tiek apspriesta iespēja īstenot kopīgus projektus naftas ieguves un pārstrādes jomā, t.sk. būvēt naftas un dabasgāzes pārstādes rūpnīcu Turkmenistānā. Sadarbības pārrunas norisinās arī ar Jordāniju.
Ašgabatā ir izveidots ANO Preventīvās diplomātijas Centrālāzijas reģionālais centrs, kura kompetencē ir strīdīgu jautājumu risināšana starptautiskajās attiecībās, pasākumi terorisma un ekstrēmisma apkarošanai mierīgiem līdzekļiem.
Turkmenistāna ir pievienojusies trijām ANO konvencijām cīņai pret narkotisko un psihotropo vielu nelikumīgo izplatīšanu, kā arī piedalās starptautiskajās programmās, kuru mērķis ir sniegt tiesībsargājošajām struktūrām tehnisku atbalstu un nodrošināt darbinieku apmācību. Ašgabata līdz ar citām reģiona valstīm pievienojās arī memorandam par sadarbību nelikumīgās narkotiku ražošanas un apgrozības apkarošanā Centrālāzijā.
Partnerības un sadarbības vienošanās starp ES un Turkmenistānu tika parakstīta 1998.gadā, tomēr to joprojām nav ratificējušas ne dalībvalstis, ne Eiropas Parlaments.
2006.gadā Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta Tirdzniecības komisija nobalsoja par ”Vislabvēlīgākās nācijas” tirdzniecības statusa ES ietvaros piešķiršanu Turkmenistānai. Šim lēmumam par pamatu kalpoja interese par Turkmenistānas dabasgāzi un S.Nijazova paziņojums, ka viņš esot gatavs uzsākt dialogu ar ES par pilsoņu tiesību ievērošanu. Turkmenistāna ir saņēmusi no ES finansiālu atbalstu augstākās un tehniskās izglītības nozaru attīstībai, kā arī lauku rajonu un ekonomisko reformu veicināšanai.
Neilgi pēc G.Berdimuhamedova stāšanās prezidenta amatā 2007.gadā ES Padome izplatīja paziņojumu, kurā uzsvēra, ka organizācija ir gatava sākt politisku dialogu ar Turkmenistānas valdību, lai palīdzētu šai valstij īstenot reformas, īpaši cilvēktiesību, demokrātijas un likuma varas nostiprināšanas jomā. G.Berdimuhamedovs uzsver, ka Eiropas virziens ir viena no republikas ārējās ekonomiskās politikas prioritātēm.
Efektīvākā sadarbība ir izveidojusies ar Franciju, kas nodrošināja Turkmenistānas pirmā skaru pavadoņa izstrādi, būvi un ievadīšanu orbītā 2015.gadā. Francijas kompānija „Thales” iesaistījās arī Ašgabatas lidostas modernizācijā un personāla apmācībā.
Latvijai diplomātiskās attiecības ar Turkmenistānu tika nodibinātas 1993.gadā. 1990. –1993.gadā Latvija organizēja astoņas ekspedīcijas, kas veica prezidenta Kārļa Ulmaņa mirstīgo atlieku meklēšanu.  2008.gadā Ašgabatu apmeklēja Latvijas prezidents Valdis Zatlers, bet 2012.gadā notika Turkmenistānas prezidenta vizīte Latvijā.
1994.gadā Turkmenistāna pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”. Sadarbība norisinājās militārpersonu apmācības, kā arī robežas, miera un reģiona stabilitātes nostiprināšanas jomā. Individuālās sadarbības programmas pamatvirzieni ir cīņa pret terorismu, narkotiku kontrabandu, kā arī ārkārtas situāciju gadījumā. Kooperācijā ar NATO republikā tiek realizēts projekts „Virtuālais Zīda ceļš”, kura mērķis ir attīstīt nacionālo informācijas tīklu. Turkmenistāna piekrita NATO kravu tranzītam pa republikas dzelzceļu uz Afganistānu, kas nodrošina aliansei piekļuvi ziemeļu provincēs, apejot Krieviju (no Turcijas caur Gruziju, Azerbaidžānu un ar prāmi uz Turkmenistānu).
Attiecības ar ASV pasliktinājās 1993.gadā un 2000.gadā, kad Vašingtona pārtrauca tirdzniecības kredītu izsniegšanu Turkmenistānai, protestējot pret cilvēktiesību organizāciju aktīvistu aizturēšanu. Tomēr enerģētiskās intereses „mīkstināja” ASV nostāju, un valstu attiecības uzlabojās. 2007.gadā ASV senators Ričards Lugārs prezentēja „ceļa karti” – ASV stratēģisko vīziju par katras Centrālāzijas valsts lomu nākamajos 10–15 gados, t.sk. transporta koridoru veidošanu resursu izvešanai no reģiona, apejot Krieviju.
Turkmenistānā funkcionē vairāku ASV kompāniju pārstāvniecības, t.sk. „Chevron” un „ExxonMobil”, un Vašingtona pauž gatavību atbalstīt reģionālos cauruļvadu projektus no Turkmenistānas uz Indiju (TAPI, caur Afganistānu un Pakistānu) un Eiropu (Transkaspijas, caur Azerbaidžānu).
Pieaugot drošības apdraudējumam no Afganistānas un kaujiniekiem ziemeļu provincēs, t.i., pierobežā ar Turkmenistānu, savas robežas nostiprināšanai Ašgabata saņēma apliecinājumu par atbalstu no ASV, kad 2015.gada rudenī Vašingtonu apmeklēja Turkmenistānas delegācija ārlietu ministra Rašida Meredova vadībā.

No 2010.gada valstis sadarbojas dabasgāzes cauruļvada Turkmenistāna-Afganistāna-Pakistāna-Indija (TAPI) būvē, ko sarežģī nestabilā situācija Afganistānā, kā arī Indijas un Pakistānas nesaskaņas. Indijai enerģētikas jomā Turkmenistāna ir perspektīvāks partneris nekā Kazahstāna.
TAPI kopgarums ir 1735 km, cauruļvads šķērsos Herātu un Kandahāru (Afganistāna), Kvetu un Multānu (Pakistāna), nonākot Fazilkā (Indija). Turkmenistāna stingri ievēro dabasgāzes pārdošanas principu pie republikas robežas, tas nozīmē, ka pirms to uzsākšanas Pakistānai un Indijai būs jāatrisina tranzīta jautājumi gan savstarpēji, gan ar Afganistānu.

 

27. maijs

Iedzīvotāji
27.05.2017 457 skatījumi
Saskaņā ar prezidenta Gurbanguli Berdimuhamedova rīkojumu, līdz 2025.gadam Turkmenistānā norisināsies pasākumi cīņai pret smēķēšanu, raksta „AsiaPlus”.

23. maijs

Iedzīvotāji
23.05.2017 444 skatījumi
Turkmenistānā ir gadījumi, kad no darba tiek atbrīvoti ierēdņi un karavīri, kuri veic namazu (lūgšanas), raksta izdevums „Centrasia”.