Izvērstā meklēšana

Ukraina

Ģeogrāfija
Foto: maps-of-europe.com
Ukraina

Ukraina pēc platības ir lielākā Eiropas valsts (neskaitot Krieviju un Turciju, kuru teritorijas ir gan Eiropā, gan Āzijā). Tā atrodas Austrumeiropas līdzenuma dienvidrietumos pie Melnās un Azovas jūrām. Valsts kopējā platība ir 603 700 km2 (ieskaitot Krievijas anektēto Krimu un okupētos Donbasa rajonus), un tā aizņem 5,7% Eiropas teritorijas.
Ukrainas valsts robežas kopējais garums ir 6992 km, no kuriem 1355 km ir jūras robeža. Rietumos sauszemes robeža Ukrainai ir ar Poliju (526 km), Ungāriju (103 km), Slovākiju (97 km) un Rumāniju (dienvidos 169, rietumos 362 km), ziemeļrietumos ar Baltkrieviju (891 km), bet ziemeļaustrumos un austrumos ar Krieviju (1576 km). Ukrainas teritorija pārsvarā ir līdzena. 70% no Ukrainas teritorijas aizņem ielejas, 25% – augstienes un 5% – kalni (Karpati un Krimas kalni). Ukrainas rietumu daļā paceļas Piedņepras un Podolijas augstienes, kā arī Karpatu kalni. Augstākās virsotnes tajos ir Goverla (2061 m) un Brebeneskula (2032 m) smailes. Austrumu daļā stiepjas Zaporožjes kalni un Doņeckas skrausts, kur atrodas lielākais akmeņogļu baseins Eiropā – Donbass.
Ukrainas upes, izņemot Dņepru, ir ūdeņiem nabadzīgas. Ūdens ir ļoti nepieciešams tīrumu apūdeņošanai valsts dienvidaustrumu daļā. Tāpēc Dņeprā ir ierīkotas ūdenskrātuves, un no tām izbūvēti kanāli. Kopumā Ukrainā ir 73 000 upju, no tām lielākās ir Dņepra (981 km), Južnaja Buga (806 km), Psjola (717 km) un Dņestra (705 km). Ukrainā ir aptuveni 20 000 ezeru. Lielākie no tiem ir Sasiks (210 km2), Jalpugs (149 km2) un Katlabuhs (68 km2). Mežu vairāk ir Karpatos, purvu – Poļesjes zemienē, pie robežas ar Baltkrieviju.

Iedzīvotāji

Pēc Ukrainas Valsts statistikas dienesta 2016.gada 1.janvāra aplēsēm, Ukrainā dzīvo 42 590 900 cilvēku. Pēc iedzīvotāju skaita Ukraina ir 32. lielākā valsts pasaulē. Ukrainā dzīvo aptuveni 7% no visiem Eiropas valstīs dzīvojošajiem iedzīvotājiem. Valsts valoda ir ukraiņu.
Iedzīvotāju vecuma struktūra Ukrainā (2015.gads):
•    0–14 gadi – 15,22%,
•    15–64 gadi – 69,98%,
•    65 un vairāk gadu – 15,8%.
Mediānas vecums 40,1 gads:
•    vīrieši – 37 gadi,
•    sievietes – 43,3 gadi.
•    zīdaiņu mirstība uz 1000 jaundzimušajiem – 8,12:
•    zēni – 9,03 uz 1000 jaundzimušajiem,
•    meitenes – 7,16 uz 1000 jaundzimušajiem.
Vidējais dzīves ilgums:
•    kopējais – 71,57 gadi,
•    vīriešiem – 66,81 gads,
•    sievietēm – 77,73 gadi.
Iedzīvotāju izglītotības līmenis (statistikā iekļauti dati par iedzīvotājiem, sākot no 15 gadu vecuma, kas prot lasīt un rakstīt):
•    kopējais – 99,8%,
•    vīrieši – 99,8%,
•    sievietes – 99,7%.
Vidējais Ukrainas apdzīvotības blīvums ir 73,95 cilv./km2. 69% Ukrainas iedzīvotāju dzīvo pilsētās un pilsētu tipa ciematos. Lielākais iedzīvotāju skaits Ukrainā reģistrēts 1993.gadā, kad tas sasniedza 52,2 miljonus iedzīvotāju. ANO Ekonomikas un sociālo lietu departamenta prognozes liecina, ka esošajos apstākļos, pat neatkarīgi no kara un neefektīvas pārvaldes, Ukrainas iedzīvotāju skaits turpinās samazināties, un 2050.gadā tas varētu sasniegt 34 miljonus iedzīvotāju, padarot to par vienu no depopulācijas vissmagāk skartajām valstīm. Būtiski faktori ir samērā zemā dzimstība un augsta gados jaunu (darba spējīgo) vīriešu mirstība saistībā ar dažādām veselības problēmām.
Saskaņā ar 2001.gada tautas skaitīšanas datiem, 77,8% valsts iedzīvotāju ir ukraiņi, 17,3% – krievi, 0,6%, – baltkrievi, 0,5% – moldāvi, 0,5% – Krimas tatāri, 0,4% – bulgāri, 0,3% – ungāri, 0,3% – rumāņi, 0,3% – poļi, 0,2% – ebreji, 1,8% – citu tautību pārstāvji.

Foto: UAinfo
Izplatītākās valodas pa reģioniem

Kaut arī valsts valoda ir ukraiņu valoda, tomēr Ukrainā plaši tiek lietota arī krievu valoda, un abu valodu lietotāju skaits Ukrainā ir līdzīgs. Ukrainas austrumos gandrīz pilnībā tiek lietota krievu valoda, savukārt valsts rietumos iedzīvotāju runā galvenokārt ukraiņu valodā, centrālajos rajonos valsts vērojama divvalodība vai ukraiņu un krievu valodas sajaukums (suržiks).
Ukrainā baznīca ir atdalīta no valsts, un, saskaņā ar konstitūciju, visiem pilsoņiem ir tiesības uz ticības brīvību. Pēc 2010.gada O.Razumkova v.n. Ekonomisko un politisko pētījumu centra datiem, 68% iedzīvotāju sevi identificēja ar Pareizticīgo baznīcu, 7,6% ir grieķu katoļu, 1,9% ar protestantu, 0,9% ar musulmaņu un 0,4% ar Romas katoļu baznīcu. O.Razumkova v.n. centra 2014.gada dati liecina, ka laika posmā no 2013.–2014.gadam ir pieaudzis atbalsts Kijevas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgajai baznīcai no 18,3% līdz 22,4%, savukārt Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgajās baznīcas atbalstītāju skaits šajā laikā ir samazinājies no 19,6% līdz 17,4%.

Administratīvais iedalījums
Foto: maps-of-europe.com
Ukrainas administratīvais iedalījums

Ukrainas teritoriāli administratīvais iedalījums de iure sastāv no vienas autonomās republikas (Krievijas 2014.gadā anektētā Krimas republika), 24 apgabaliem un 2 pilsētām (galvaspilsēta Kijeva un Sevastopole), kurām ir apgabala statuss. Ukrainā pavisam ir 490 rajoni, 446 pilsētas, 907 pilsētciemi un 10 907 ciemati.
 
1.    Aizkarpatu apgabals
2.    Čerkasu apgabals
3.    Čerņigovas (Čerņihivas) apgabals
4.    Čerņivcu apgabals
5.    Dņepropetrovskas (Dņipropetrovskas) apgabals
6.    Doņeckas apgabals
7.    Harkovas (Harkivas) apgabals
8.    Hersonas apgabals
9.    Hmeļņickas apgabals
10.    Ivanofrankivskas apgabals
11.    Kijevas (Kijivas) apgabals
12.    Kirovogradas (Kirovohradas) apgabals
13.    Luganskas (Luhanskas) apgabals
14.    Ļvovas (Ļvivas) apgabals
15.    Nikolajevas (Mikolajivas) apgabals
16.    Odesas apgabals
17.    Poltavas apgabals
18.    Rivnes apgabals
19.    Sumu apgabals
20.    Ternopiļas apgabals
21.    Vinnicas apgabals
22.    Volīnijas apgabals
23.    Zaporožjes apgabals
24.    Žitomiras apgabals

Ekonomika

Ukrainas teritorija, iedzīvotāju resursi un ģeogrāfiskais izvietojums nosaka Ukrainas specifisko stāvokli Eiropā un padara to par nozīmīgu reģiona ekonomikas dalībvalsti. Tā ir stratēģiski svarīga ES kaimiņvalsts un dabisks „tilts”, kas savieno ES ar Krieviju un Centrālāziju. Pēc 2004.gada paplašināšanās ES kļuva par nozīmīgu Ukrainas tirdzniecības partneri, jo tādu valstu pievienošanās ES, kurām ar Ukrainu ir kopīga robeža, ir stiprinājusi tās komerciālās saites ar ES un pavērusi jaunas iespējas reģionālajai tirdzniecībai, rūpnieciskajai sadarbībai un saimnieciskajai izaugsmei.
PSRS laikā no visām padomju republikām Ukrainas ekonomikas sektors pēc Krievijas bija otrs svarīgākais. Pateicoties Ukrainas auglīgajai augsnei, tā saražoja ceturto daļu padomju lauksaimniecības produkcijas. Arī strukturētā smagā rūpniecība bija labi attīstīta, un republika apgādāja pārējos PSRS reģionus ar savu produkciju.
Ukrainai atšķirībā no citām postpadomju valstīm pārejas laiks no sociālistiskās uz tirgus kapitāla modeli bija ievērojami smagāks, kas kavēja vienmērīgu valsts attīstību. Ukrainas iekšpolitiskā nestabilitāte, un, jo īpaši ekonomikas plānošanas trūkums, kā arī pārmērīga centralizācija, bija novedusi pie nevienmērīgas līdzekļu sadales starp reģioniem, radījusi augsni bezdarbam un ar to saistītām sociālajām problēmām: nabadzībai, ierobežotām izglītības iespējām, bērnu darbam, cilvēku tirdzniecībai, kā arī reģionu nevienmērīgai attīstībai un atsevišķos gadījumos arī izteiktai reģionu depresijai. Ukrainā ir ļoti nevienmērīgs vidējā atalgojuma teritoriālais iedalījums: Kijevā ir augstākā vidējā alga valstī, savukārt blakus esošajā apgabalā iedzīvotāju ieņēmumi ir zemākie valstī. Neskatoties uz pārmaiņām ekonomikā kopš PSRS sabrukuma, joprojām aktuāli ir jautājumi, kas saistīti ar biznesa neatkarību, īpašumtiesībām, tirdzniecības brīvību, korupciju, ēnu ekonomiku, bezdarbu un mazajām algām.  2016.gadā, saskaņā ar Ekonomikas attīstības un tirdzniecības ministrijas datiem, ēnu ekonomikas īpatsvars Ukrainā bija 38% no IKP (par 3% mazāk nekā 2015.gadā). Vidējā alga valstī 2016.gadā, pēc Ukrainas statistikas dienesta datiem, bija 4686 UAH (apmēram 172 EUR), taču, ņemot vērā augsto ēnu ekonomikas īpatsvaru, reālā vidējā alga ir lielāka, nekā oficiāli tiek ziņots.
Ārvalstu investoru darbību valstī ierobežo sazarotā korupcijas sistēma. Pēc „Transparency International” vērtējuma, 2016.gadā Ukraina no 176 valstīm korupcijas jomā ierindojās zemajā 130.vietā. Korupcija pastāv visos sabiedrības un pārvaldes līmeņos, kā arī ekonomisko aktivitāšu jomās.
Galvenie Ukrainas eksporta partneri 2015.gadā bija Krievija (12,7%), Turcija (7,3%) un Ķīna (6,3%). Galvenie importa partneri bija Krievija (20%), Vācija (10,4%), Ķīna (10,1%), Baltkrievija (6,5%) un Polija (6,2%).
Uz Ukrainas ekonomiku lielu iespaidu ir atstājis 2014.gadā Krievijas īstenotais iebrukums Krimā un konflikts Donbasā, jo Krimas ekonomikas īpatsvars valsts IKP 2013.gadā bija 4%, bet Luhanskas un Doņeckas apgabali pirms karadarbības nodrošināja 20% IKP (Krievijas okupētās teritorijas – apmēram 10%). Krievijas okupētajā Luhanskas apgabalā rūpnieciskā ražošana ir samazinājusies par 90%, bet Doņeckas apgabalā – par 52%. Ražošanas kritums vērojams arī citos Ukrainas reģionos. Piemēram, rūpnieciski attīstītajos Harkovas, Dņepropetrovskas un Zaporožjes apgabalos ražošanas līmenis 2015.gada jūnijā, salīdzinot ar 2014.gada jūniju, samazinājās attiecīgi par 27%, 12% un 8%.
Ukrainas ekonomika 2014.gadā saruka par 6,8%, bet 2015.gadā – par 9,9%. Saskaņā ar Ukrainas Nacionālās bankas prognozēm, 2016.gadā valsts IKP pieaugs par 1%. Valsts kase ir saskārusies ar simptomātisku līdzekļu trūkumu, kas ir novedis pie naudas aizņemšanās. 2014.gada aprīlī starp Ukrainu un Starptautisko Valūtas fondu (SVF) tika parakstīts sadarbības memorands par divus gadus ilgas 17 miljardu USD vērtas kredītprogrammas uzsākšanu, kuras ietvaros Ukraina saņēma 6,7 miljardus USD. 2015.gada februārī starp Ukrainu un SVF tika noslēgta jauna četru gadu ilga paplašinātas sadarbības kredītprogramma 17,5 miljardu USD apmērā. Minētās vienošanās noslēgšana radīja priekšnoteikumus arī starptautisko kreditoru palīdzības uzsākšanai. 2015.gada februārī panāktā vienošanās starp Ukrainu un starptautiskajiem aizdevējiem paredz 40 miljardu USD (tostarp 17,5 miljardi USD no SVF) palīdzību aizdevumu veidā līdz 2019.gadam apmaiņā pret reformu veikšanu banku un enerģētikas sektoros, kā arī taupības pasākumus attiecībā uz pensijām u.c. Paredzēta vērienīga valsts pārvaldes darbinieku skaita samazināšana, kā arī komunālo energoresursu cenu paaugstināšana tuvu tirgus cenām.

Personas
Foto: president.gov.ua
Petro Porošenko

Pašreizējais Ukrainas prezidents kopš 2014.gada 25.maijā notikušām prezidenta ārkārtas vēlēšanām ir Petro Porošenko. Viņš ir dzimis 1965.gadā Odesas apgabala Bolgradas pilsētā. Augstāko izglītību ieguvis T.Sevčenko vārdā nosauktajā Kijevas universitātē, kur no 1982. līdz 1989.gadam mācījās Starptautisko attiecību un starptautisko tiesību fakultātē, specializējoties starptautiskajās ekonomiskajās attiecībās. 1984.–1986.gadā dienēja armijā. 1989.–1992.gadā bija aspirants asistents T.Sevčenko vārdā nosauktās Kijevas universitātes Starptautisko ekonomisko attiecību katedrā. 1993.–1998.gadā – koncerna „Ukrprominvest” ģenerāldirektors, 1998.–2002.gadā – Ukrainas parlamenta trešā sasaukuma deputāts, 2000.–2004.gadā – Ukrainas Nacionālās bankas padomes priekšsēdētāja vietnieks, 2002.–2005.gadā – Ukrainas parlamenta IV sasaukuma deputāts un parlamenta Budžeta komitejas priekšsēdētājs. 2002.gadā zinātniskā grāda iegūšanai P.Porošenko aizstāvēja disertāciju „Valsts korporatīvās vadības tiesiskais regulējums Ukrainā”. Ir juridisko zinātņu kandidāts. No 2005.gada janvāra līdz septembrim bija Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs. 2006.–2007.gadā bija Ukrainas parlamenta V sasaukuma deputāts un parlamenta Finanšu un banku darbības komitejas priekšsēdētājs. 2009.–2010.gadā bija Ukrainas ārlietu ministrs, 2012.gadā – Ukrainas ekonomiskās attīstības un tirdzniecības ministrs. 2012.gadā tika ievēlēts par Ukrainas VII sasaukuma deputātu un bija Ukrainas un ES parlamentārās sadarbības komitejas līdzpriekšsēdētājs.
Līdzās iepriekšminētajam P.Porošenko no 1998. līdz 2003.gadam bija Koordinācijas padomes loceklis Ukrainas vērtspapīru tirgus darbības jautājumos. 1998.gadā nodibināja labdarības fondu, kas īsteno labdarības projektus dažādās sabiedriskās dzīves jomās. 2000.–2002.gadā (parlamenta III sasaukumā) vadīja frakciju „Solidaritāte” 2007.–2012.gadā bija Ukrainas Nacionālās bankas padomes priekšsēdētājs.
P.Porošenko 2013.–2014.gada ziemā bija aktīvs Maidana dalībnieks. Viņš tiek ierindots starp bagātākajiem Ukrainas iedzīvotājiem. P.Porošenko turība strauji pieauga pēc 2004.gadā notikušās t.s. „Oranžās revolūcijas”, kas neoficiāli tiek saistīts ar viņa pietuvinātību toreizējam valsts prezidentam Viktoram Juščenko. 2006.gada vasarā eksperti viņa aktīvus vērtēja 505 miljonu USD vērtībā, un ar šiem rādītājiem viņš tika ierindots 15.vietā sarakstā starp 30 vispārtikušākajiem Ukrainas iedzīvotājiem. Savukārt 2008.gadā viņa turība tika lēsta jau 1,45 miljardu USD apmērā, ierindojot viņu 13.vietā. Saskaņā ar Ukrainas autoritārā izdevuma „Novoje Vremja” un investīciju kompānijas „Dragon Capital” reitingu, 2016.gadā P.Porošenko kapitāls tika lēsts 949 miljonu USD apmērā, ierindojot viņu ceturtajā vietā valstī.
P.Porošenko kapitāla pamatā ir „Ukrprominvest” (koncerns likvidēts 2012.gadā) aktīvi. Koncernam piederēja desmitiem lielu un vidēju uzņēmumu, tostarp autobūves korporācija „Bogdan”, konditorejas korporācija „Roshen”, kuģubūves rūpnīca „Ļeņinska kuzņa”, holdings „Ukravtozapčast”, televīzijas 5.kanāls.

Foto: 112.ua
Volodimirs Groismans

Ukrainas premjerministrs Volodimirs Groismans dzimis 1983.gadā Vinnicā. 2003.gadā viņš absolvējis Starpreģionālo personāla pārvaldes akadēmiju, bet 2010.gadā – prezidenta pakļautībā esošo Nacionālo valsts pārvaldes akadēmiju, iegūstot maģistra grādu sabiedrības attīstības pārvaldes specialitātē.
V.Groismana politisko karjeru lielā mērā ir vecinājusi saistība ar kādreizējo Vinncias mēru Oleksandru Dombrovski, uz kuru viņš orientējās, 2002.gadā kļūdams par Vinnicas domes deputātu. 2006.gadā V.Groismans kļuva par Vinnicas mēru, pārliecinoši uzvarot arī 2010.gadā notikušajās domes vēlēšanās un saņemot 77,8% balsu. V.Groismana kā mēra popularitāti lielā mērā nodrošināja viņa labās saimnieciskās un organizatoriskās spējas. 2013.gadā V.Groismana vadītā Vinnica respektablā Ukrainas žurnāla „Fokus” sastādītajā dzīvei ērtāko Ukrainas pilsētu reitingā ieguva pirmo vietu.
Kaut arī V.Groismans tiek uzskatīts par pietuvinātu valsts prezidentam P.Porošenko, tomēr viņa kļūšanu par nacionāla mēroga politiķi veicināja bijušais Ukrainas premjerministrs Arsēnijs Jaceņuks, kurš 2014.gadā uzaicināja viņu strādāt par vicepremjeru, uzticot viņam kūrēt ar valsts decentralizāciju saistītos jautājumus.
Tiek uzskatīts, ka P.Porošenko pirms 2014.gadā notikušajām parlamenta ārkārtas vēlēšanām vēlējies iecelt V.Groismanu par valsts premjerministru, taču tam patraucējuši A.Jaceņuka partijas „Narodnij front” negaidīti labie vēlēšanu rezultāti. Līdz ar to sākotnēji V.Groismans kļuva par valsts parlamenta spīkeru, bet ceļš uz premjera amatu viņam pavērās tikai pēc 2016.gada aprīlī notikušās A.Jaceņuka vadītās valstības demisijas.

Foto: rbc.ua
Andrijs Parubijs

Pašreizējais parlamenta spīkers Andrijs Parubijs dzimis 1971.gadā Červonohradā (Ļvovas apgabals, valsts rietumi). 1994.gadā viņš absolvējis Franko v.n. Ļvovas valsts universitātes Vēstures fakultāti.
1988.gadā viņš kļuva par patriotiskās jaunatnes organizācijas „Spadščina”, kuras biedri atjaunoja kritušo Ukrainas sacelšanās armijas UPA karavīru kapus un apkopoja UPA veterānu atmiņas, vadītāju. 1990.gadā tika ievēlēts par Ļvovas apgabala padomes deputātu.
1991.gadā kopā ar Oļehu Tjagņiboku izveidoja radikālo Ukrainas Sociāli nacionālo partiju, kas 2004.gadā tika pārdēvēta par Visukrainas apvienību „Svoboda”.
Bijis aktīvs 2004.–2005.gadā notikušās t.s. „Oranžās revolūcijas” dalībnieks, 2007.gadā no toreizējā Ukrainas prezidenta V.Juščenko partijas „Naša Ukrajina” saraksta ievēlēts valsts parlamentā. 2012.gada decembrī pievienojās tobrīd lielākajai opozīcijas partijai „Batkivščina”. 2014.gada 27.februārī ar toreizējā prezidenta p.i. Oleksandra Turčinova pavēli iecelts par Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretāru. 2014.gada augustā viņš, ņemot vērā domstarpības ar jaunievēlēto prezidentu P.Porošenko par Donbasā īstenotās pretterorisma operācijas norises gaitu un stratēģiju, minēto amatu pameta.
2014.gada decembrī A.Parubijs kļuva par parlamenta pirmo vicespīkeru, bet pēc tam, kad līdzšinējais parlamenta spīkers V.Groismans 2016.gada aprīlī tika iecelts par premjerministru, A.Parubijs kļuva par parlamenta spīkeru.

Iekšpolitika

Pēc Ukrainas neatkarības pasludināšanas par pirmo neatkarīgās valsts prezidentu kļuva komunistiskās un padomju nomenklatūras pārstāvis Leonīds Kravčuks. 1994.gada jūnijā pie varas nāca mērenais centrists Leonīds Kučma. Viņš vēlēšanās uzvarēja Komunistiskās partijas kandidātu Petro Simoņenko. 1994.gadā liela ietekme Ukrainā bija divām politiskajām partijām – Komunistiskajai partijai un Ukrainas tautas savienības partijai. Komunistisko partiju atbalstīja Ukrainas austrumu un dienvidu reģioni, savukārt Ukrainas tautas savienību – centrālie un rietumu reģioni. Līdz ar to L.Kučmas prezidentūras laikā Ukraina piekopa balansēšanas stratēģiju starp prokremliski un nacionāli noskaņotajām Ukrainas sabiedrības daļām, un iezīmējās šo divu virzienu savstarpējā cīņa.
Par nozīmīgu pagrieziena punktu Ukrainas iekšpolitiskajā attīstībā uzskatāmas 2004.gada rudenī notikušās prezidenta vēlēšanas, kurās galvenā cīņa izvērtās starp prorietumniecisko spēku kandidātu, politiskās koalīcijas „Naša Ukrajina” līderi V.Juščenko un toreizējo premjerministru Viktoru Janukoviču. Pēc tam, kad pēc sākotnējiem vēlēšanu rezultātiem par uzvarētāju tika pasludināts V.Janukovičs, valstī sākās tā dēvētā „Oranžā revolūcija”. V.Juščenko atbalstītāji organizēja protesta mītiņus, piketus un cita veida akcijas, protestējot pret, viņuprāt, viltotajiem prezidenta vēlēšanu rezultātiem. Arī Ukrainas Augstākā tiesa konstatēja pārkāpumus vēlēšanu norisē un balsu skaitīšanā, tāpēc tika atcelti Centrālās vēlēšanu komisijas pasludinātie rezultāti, un decembrī tika organizētas atkātotas vēlēšanas, kurās uzvarēja opozīcijas kandidāts V.Juščenko, saņemot 52% vēlētāju balsu.
2004.gadā „Oranžās revolūcijas” rezultātā, nākot pie varas prezidentam V.Juščenko, iekšpolitikas un ārpolitikas izstrādāšana un realizēšana tika uzticēta rietumnieciski orientētiem politiķiem. Ārpolitikas virzība tika vērsta uz tuvināšanos NATO un ES, bet tālākā termiņā – uz iestāšanos šajās organizācijās. Vienlaicīgi notika pakāpeniska atkāpšanās no politiskajām un ekonomiskajām idejām, kas tika realizētas postpadomju telpā. Līdz ar to pretrunas starp prokremliski noskaņotajiem Ukrainas dienvidaustrumu reģioniem un nacionāli noskaņotajiem Ukrainas centrālajiem un rietumu reģioniem tikai pieauga. Saasinājās Ukrainas politisko spēku savstarpējā cīņa, kas lielā mērā kavēja Ukrainas politisko un ekonomisko stabilitāti.

Foto: obozrevatel.com
Viktors Juščenko un Jūlija Timošenko

Arī pēc „Oranžās revolūcijas” nerimās politiskā sāncensība starp Ukrainas rietumnieciski noskaņotajiem „Oranžās revolūcijas” līderiem prezidentu V.Juščenko un premjerministri Jūliju Timošenko, no vienas puses, un prokremliski noskaņoto bijušo premjerministru, Reģionu partijas līderi V.Janukoviču, no otras puses. Tajā pašā laikā pēc „Oranžās revolūcijas” pieauga nesaskaņas starp prezidentu V.Juščenko un premjerministri J.Timošenko, kavējot darbu pie valsts turpmākās attīstības stratēģijas un paverot iespējas Reģionu partijai iegūt lielāku popularitāti.
Jau 2006.gada martā parlamenta vēlēšanās Reģionu partija guva uzvaru, tomēr J.Timošenko bloks un bloks „Naša Ukrajina” kopā izveidoja vairākuma koalīciju, kurai sākotnēji pievienojās arī Ukrainas Sociālistu partija, un par valdības vadītāju kļuva J.Timošenko. Amatu dalīšanas laikā starp koalīcijas partneriem pieauga nesaskaņas, un koalīciju pameta Sociālistu partija, kas vienojās par sadarbību ar Reģionu partiju un Komunistisko partiju. 2006.gada augustā par premjerministru tika iecelts V.Janukovičs.
Turpinoties valdošās koalīcijas un opozīcijas politiskajai cīņai, kas kavēja parlamenta darbu, prezidents 2007.gada aprīlī izdeva dekrētu par parlamenta atlaišanu un izsludināja parlamenta ārkārtas vēlēšanas. Parlaments paziņoja, ka prezidenta dekrēts ir pretrunā konstitūcijai, un atteicās piešķirt līdzekļus ārkārtas vēlēšanu rīkošanai. Parlamenta lēmumu atbalstīja valdība. Novērtēt prezidenta dekrēta atbilstību konstitūcijai tika uzticēts Konstitucionālajai tiesai, bet V.Juščenko iejaucās tiesas darbā, procesa laikā mainot tiesnešu sastāvu. Tomēr maijā sarunu ceļā V.Juščenko un V.Janukovičs panāca vienošanos, ka ārkārtas parlamenta vēlēšanas notiks 2007.gada rudenī.
Ārkārtas vēlēšanas notika 2007.gada 30.septembrī. Tajās atkal uzvarēja Reģionu partija, bet „Naša Ukrajina-Narodna samooborona” un J.Timošenko bloks kopā ieguva vēl lielāku pārsvaru pār Reģionu partiju nekā 2006.gada vēlēšanās. Turklāt Reģionu partijas koalīcijas partnerus – Sociālistu partiju – parlamentā nomainīja Volodimira Ļitvina vadītais Ļitvina bloks. Pēc vēlēšanām par jauno valdības vadītāju koalīcijā ar „Naša Ukrajina-Narodna samooborona” kļuva J.Timošenko.
2008.gada septembrī, kad J.Timošenko bloks kopā ar opozīcijas Reģionu partiju balsoja par likuma normu, kas ierobežo prezidenta pilnvaras, V.Juščenko vadītā „Naša Ukrajina-Narodna samooborona” izstājās no valdošās koalīcijas. Kad koalīcijas atjaunošanas mēģinājumi nedeva rezultātus, 8.oktobrī V.Juščenko atkal atlaida parlamentu un izsludināja jaunas vēlēšanas. Pirms koalīcijas izjukšanas būtiski pieauga prezidenta un premjerministres domstarpības. Piemēram, Krievijas un Gruzijas militārā konflikta laikā V.Juščenko strikti atbalstīja Gruziju un kritizēja Krieviju, turpretim J.Timošenko iestājās par neitrālu nostāju pret abām konfliktā iesaistītajām pusēm.
Līdzīgi kā iepriekš, arī šoreiz prezidenta dekrēts tika apstrīdēts tiesā, un valdība atteicās piešķirt līdzekļus ārkārtas vēlēšanu rīkošanai. Tikai šoreiz par galvenajiem pretiniekiem bija kļuvuši „Oranžās revolūcijas” līderi V.Juščenko un J.Timošenko. Prezidenta lēmumu atlaist parlamentu kritizēja arī atsevišķi V.Juščenko līdzgaitnieki – J.Timošenko atbalstītājiem pievienojās viens no „Naša Ukrajina-Narodna samooborona” līderiem Jurijs Lucenko. 2008.gada novembrī V.Juščenko atzina, ka ekonomiskās krīzes apstākļos parlamenta ārkārtas vēlēšanas tomēr netiks rīkotas. Decembrī par parlamenta spīkeru kļuva V.Ļitvins, un viņa vadītais bloks izveidoja koalīciju ar „Naša Ukrajina-Narodna samooborona” un J.Timošenko bloku. Tuvojoties Ukrainas prezidenta vēlēšanām, pieauga saspīlējums starp galvenajiem valsts vadītāja amata pretendentiem. Galvenais zaudētājs politiskajās cīņās izrādījās prezidents V.Juščenko, kura popularitāte ievērojami kritās. Jau labu laiku pirms vēlēšanām bija skaidrs, ka galvenie prezidenta amata pretendenti būs populistiskā premjerministre J.Timošenko un valsts austrumos un dienvidos stabili populārais V.Janukovičs.
Prezidenta vēlēšanās 2010.gada 17.janvārī piedalījās 18 kandidāti. Vēlēšanu otrajā kārtā iekļuva V.Janukovičs un J.Timošenko, iegūstot attiecīgi 35,3% un 25% balsu. V.Juščenko palika tikai piektais ar 5,45% balsu. Vairāk balsu nekā V.Juščenko ieguva bijušais parlamenta spīkers A.Jaceņuks, kurš iepriekšējos gados sadarbojās ar „Oranžās revolūcijas” spēkiem – J.Timošenko bloku un „Naša Ukrajina-Narodna samooborona”. Prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, kas risinājās 2010.gada 7.februārī, ar 48,95% vēlētāju atbalstu uzvarēja V.Janukovičs. Par J.Timošenko balsoja 45,47% vēlētāju, bet 4,36% vēlētāju balsoja pret abiem kandidātiem.

Foto: focus.ua
Viktors Janukovičs

Piecus gadus pēc „Oranžās revolūcijas” tās līderis V.Juščenko bija zaudējis popularitāti un prezidenta amatu. Turpretim „Oranžās revolūcijas” pretinieka V.Janukoviča popularitāte bija saglabājusies stabili augsta, pateicoties gandrīz nemainīgajam vēlētāju atbalstam valsts dienvidaustrumu reģionos. 2010.gada prezidenta vēlēšanas novērotāji atzina par godīgām, apliecinot demokrātisko spēku panākumus, kas gūti pēdējos piecos gados. Tomēr gan parlamenta, gan prezidenta vēlēšanu rezultāti nepārprotami apliecināja, ka Ukrainā joprojām pastāv būtiskas pretrunas starp iedzīvotāju politisko noskaņojumu valsts austrumos un rietumos.
Pēc stāšanās prezidenta amatā V.Janukovičs panāca, ka no amata atkāpjas sīvākā politiskā konkurente premjerministre J.Timošenko, pret kuru tika ierosināta krimināllieta par valsts līdzekļu izšķērdēšanu. J.Timošenko vietā par premjerministru tika iecelts V.Janukovičam lojālais Mikola Azarovs. J.Timošenko atstādināšana iezīmēja iekšpolitiskās attīstības pagrieziena punktu autoritāras valsts virzienā.
2010.gada oktobrī V.Janukovičs ar sev lojālu Konstitucionālās tiesas tiesnešu palīdzību panāca atgriešanos pie 1996.gada valsts konstitūcijas, kas viņam piešķīra tiesības vienpersoniski iecelt apgabalu gubernatorus, Nacionālās bankas un Ukrainas Drošības dienesta vadītājus, ģenerālprokuroru, nominēt parlamenta apstiprināšanai premjerministru utt. Minētais apstāklis ļāva Ukrainas opozīcijai un konstitucionālo tiesību ekspertiem runāt par varas uzurpāciju un V.Janukoviča kā prezidenta neleģimitāti, jo Ukrainas konstitūciju var mainīt tikai Ukrainas parlaments, nevis Konstitucionālā tiesa. Turklāt līdz ar konstitūcijas maiņu V.Janukoviča pilnvaru apjoms pārsniedza tās pilnvaras, ar kurām viņš tika ievēlēts.
Par pagrieziena punktu Ukrainas iekšpolitiskajā attīstībā uzskatāms 2013.gada novembris, kad, reaģējot uz Maskavas pret Kijevu īstenoto ekonomisko un politisko spiedienu,  Ukrainas valdība paziņoja par Ukrainas un ES asociācijas līguma parakstīšanas atlikšanu. Reaģējot uz šo valdības lēmumu, valstī 2013.gada novembrī aizsākās daudzskaitlīgi protesti. Varasiestāžu nevēlēšanās iesaistīties ar protestētājiem dialogā veicināja demonstrantu radikalizēšanos un laika gaitā faktiski padarīja neiespējamu kompromisu ar varasiestādēm, kā rezultātā Ukrainas varasiestādes izšķīrās izklīdināt protesta akcijas ar spēku. Naktī no 18. uz 19.februāri tika uzsākta pretterorisma operācija, taču, nespējot apspiest protesta akcijas Kijevā un redzot saspīlēto situāciju valsts reģionos (šajā laikā protestētāji valsts rietumu apgabalos ieņēma administratīvās ēkas), V.Janukovičs bija gatavs uz kompromisiem un piekrita uzsākt sarunas par stāvokļa normalizēšanu. 2013.gada 20. un 21.februārī Kijevā notika V.Janukoviča, opozīcijas partiju „Batkivščina”, „Svoboda” un „UDAR” līderu A.Jaceņuka, O.Tjagņiboka, Vitālija Kļičko un Francijas, Polijas un Vācijas ārlietu ministru Lorāna Fabiusa, Radoslava Sikorska un Franka Valtera Šteinmeijera, kā arī Krievijas emisāra Vladimira Lukina tikšanās. Tās laikā tika panākta vienošanās, saskaņā ar kuru V.Janukovičs piekrita prezidenta ārkārtas vēlēšanu organizēšanai un prezidenta pilnvaru samazināšanai, tomēr nākamajā dienā pēc vienošanās panākšanas V.Janukovičs atteicās to parakstīt. Šajā situācijā Ukrainas parlaments nobalsoja par V.Janukoviča impīčmentu, pēc kā viņš pameta valsti un devās uz Krieviju.
Pēc V.Janukoviča atstādināšanas valstī bija vērojami pretrunīgi procesi. No vienas puses, Krievija okupēja Krimas pussalu un veicināja kopš 2014.gada februāra beigām valsts austrumos vērojamo separātisma akciju pāraugšanu bruņotā dumpī. Tā rezultātā Ukrainas varasiestādes 2014.gada aprīlī valsts austrumos uzsāka pretterorisma operāciju. No otras puses, valstī saistībā ar V.Janukoviča impīčmentu un tobrīd vairuma valsts dienvidaustrumu reģionu iedzīvotāju acīs apšaubāmo valsts augstākās politiskās vadības leģitimitāti bija vērojams varas vakuums, kas ierobežoja Ukrainas varasiestāžu spējas adekvāti reaģēt uz izaicinājumiem valstī. Šajā situācijā Ukrainas varasiestādes bija ieinteresētas varas atjaunošanas procesā. Pirmkārt, 2014.gada 25.maijā notika prezidenta vēlēšanas, kurās pirmajā kārtā, saņemot 54,7% vēlētāju atbalstu, uzvarēja Maidanu atbalstījušais oligarhs P.Porošenko. Otrkārt, 2014.gada 25.oktobrī valstī notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas.
Formālais parlamenta ārkārtas vēlēšanu rīkošanas iemesls bija 2014.gada 24.jūlijā notikusī partiju „UDAR” un „Svoboda” izstāšanās no valdošās koalīcijas, kas 25.augustā prezidentam P.Porošenko deva iemeslu izsludināt pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Jāatzīmē, ka parlamenta atlaišana bija viens no P.Porošenko prezidenta priekšvēlēšanu solījumiem, un to atbalstīja apmēram 80% Ukrainas iedzīvotāju, kuri uzskatīja, ka vēlēšanas ļaus kvalitatīvi uzlabot Ukrainas parlamenta darbu.
2014.gada 26.oktobrī notikušās parlamenta vēlēšanas un tām sekojošā jaunas valdības izveide noslēdza varas atjaunošanas ciklu pēc 2013.–2014.gada ziemā notikušās revolūcijas. Vēlēšanu rezultātā divas trešdaļas vietu parlamentā ieguva partijas, kuras priekšplānā izvirzīja nacionāli patriotiskos jautājumus – „Petro Porošenko bloks-Solidaritāte”, „Narodnij front”, „Samopomič”, Radikālā partija un „Batkivščina”. Tomēr karadarbībai Donbasā turpinoties un Ukrainas ekonomiskajai situācijai pasliktinoties, priekšplānā sāka izvirzīties sociālekonomiskie jautājumi. Spriežot pēc dažādu socioloģisko kompāniju sabiedrisko aptauju datiem, cilvēki kā galvenās prioritātes 2015.gada vidū saskatīja cīņu pret korupciju un tiesu sistēmas reformu. Ņemot vērā Ukrainas varasiestāžu nespēju sasniegt tūlītējus jūtamus reformu rezultātus, bija vērojams straujš parlamenta vēlēšanās (pēc partiju sarakstiem) uzvarējušās partijas „Narodnij front” popularitātes kritums. Iepriekšminēto savas ietekmes palielināšanai centās izmantot citas koalīcijā ietilpstošās partijas, kas kopš 2015.gada rudens izraisīja sākotnēji slēptu, bet pēc tam arvien atklātāku politisko krīzi, kuras ietvaros pārējie koalīcijas partneri uzstāja uz premjerministra A.Jaceņuka demisiju.
2016.gada sākumā arvien atklātāk uz A.Jaceņuka atkāpšanos sāka uzstāt arī prezidents P.Porošenko, tomēr A.Jaceņuks, izmantojot Vašingtonas un oligarhu Rinata Ahmetova un Igora Kolomoiska atbalstu, atteicās amatu pamest. 2016.gada februārī starp viņu un P.Porošenko tika panākts kompromiss, kura rezultātā parlamenta vairākums nobalsoja par uzticības izteikšanu V.Jaceņuka vadītajai valdībai.
Pēc šī balsojuma divas koalīcijā ietilpstošās partijas – „Batkivščina” un „Samopomič” – paziņoja par izstāšanos no koalīcijas (Radikālā partija koalīciju bija pametusi jau iepriekš – 2015.gada septembrī). Šajā situācijā atlikušajiem koalīcijā ietilpstošajiem politiskajiem spēkiem – „Petro Porošenko bloks-Solidaritāte” un „Narodnij front” – pietrūka stabila vairākuma koalīcijas saglabāšanai. Tas, saskaņā ar valsts konstitūciju, teorētiski ļāva P.Porošenko atlaist valdību, tomēr viņš šīs pilnvaras neizmantoja. Valdība turpināja darboties, izšķirīgajos parlamenta balsojumos nodrošinoties ar ārpusfrakciju deputātu atbalstu. Tomēr, apzinoties, ka minētā situācija nav ilgtspējīga un var novest pie parlamenta ārkārtas vēlēšanām, P.Porošenko galu galā izdevās pārliecināt A.Jaceņuku 2016.gada aprīlī paziņot par atkāpšanos. Viņa vietā tika izveidota jauna „Petro Porošenko bloks-Solidaritāte” un „Narodnij front” valdība, par kuras vadītāju tika iecelts P.Porošenko pietuvinātais parlamenta spīkers V.Groismans.
Līdz ar V.Groismana valdības izveidi ir iespējams runāt par varas duālismu – vara valdībā ir sadalītā tā, lai to kontrolētu gan prezidents, gan „Narodnij front” līderi. Turklāt valdībā ir vērojama dažādu nozaru ministru funkciju pārklāšanās. Līdz ar to tās darbā jau sākotnēji ir ieprogrammēta dažāda veida konfliktu rašanās. Valdības stabilitāti, visticamāk, negatīvi ietekmē arī V.Groismana saspringtās attiecības ar Prezidenta administrācijas vadītāja pirmo vietnieku Vitāliju Kovaļčuku, kurš pēc tam, kad V.Groismans nepieļāva viņa kļūšanu par pirmo vicepremjeru, tika iecelts par prezidenta pārstāvi valdībā. Kaut arī šim amatam nomināli ir tikai tīri tehnisks raksturs, tomēr prezidenta pārstāvim ir tiesības piedalīties valdības darbā un atspoguļot to vai citu prezidenta pozīciju un piedalīties likumprojektu izstrādē. Jānorāda, ka, saskaņā ar vienu no versijām, viens no galvenajiem iepriekšējā premjerministra A.Jaceņuka atkāpšanās iemesliem bija viņa konflikts ar iepriekšējo prezidenta pārstāvi valdībā – Oleksandru Daņiļuku –, kas veicināja viņa konfrontāciju arī ar P.Porošenko.

Ārpolitika

Ukrainas ārpolitikas sākumposms pēc valsts neatkarības pasludināšanas 1991.gadā raksturojams kā balansēšana starp Rietumiem un Krieviju. 1993.gadā izstrādātajā Ukrainas ārpolitikas pamatdokumentā „Ārpolitikas pamatvirzieni” kā galvenie ārpolitikas pamatuzdevumi tika noteikta divpusējo attiecību ar NVS dalībvalstīm un citām kaimiņvalstīm attīstība, kā arī labu attiecību ar Rietumvalstīm un Eiropas starpvalstu struktūrām izveide.
Šajā posmā īpašu lomu Ukrainas ārpolitikā ieņēma divpusējās attiecības ar Krieviju, ko galvenokārt noteica Krimas piederības un Melnās jūras flotes sadales jautājumi. Īpaši saspringtas Ukrainas un Krievijas attiecības bija laikā no 1992.gada janvāra, kad Krievijas Valsts Dome pieņēma konstitucionālos aktus par 1954.gadā notikušā Krimas nodošanas Ukrainai akta pārskatīšanu, līdz 1997.gadam, kad starp Ukrainu un Krieviju tika parakstīts Draudzības, sadarbības un partnerības līgums, kurā bija reglamentēta strīdīgo jautājumu noregulēšana. Vēl viena no ārpolitikas prioritātēm šajā laikā bija Ukrainas kodolstatusa jautājums, kurš tika atrisināts 1994.gadā, parakstot vienošanos par ASV, Lielbritānijas un Krievijas garantijām Ukrainas suverenitātei un integritātei apmaiņā pret Ukrainas atteikšanos no kodolieročiem.
Līdz ar V.Juščenko kļūšanu par prezidentu 2005.gadā Ukrainas ārpolitikas izstrāde un īstenošana tika uzticēta prorietumnieciski noskaņotiem politiķiem, un par galveno virzienu tika noteikta tuvināšanās NATO un ES ar perspektīvu nākotnē pievienoties šīm organizācijām. Vienlaikus norisinājās atteikšanās no ekonomiskās integrācijas ar bijušās PSRS valstīm un domstarpību pieaugums attiecībās ar Krieviju.
Izmaiņas ārpolitikā notika 2006.gada rudenī, kad parlamenta vēlēšanās uzvarēja Reģionu partija un par valdības vadītāju kļuva V.Janukovičs, kurš paziņoja, ka Ukraina nav gatava pievienoties NATO un ES. Vienlaikus Ukrainas un Krievijas valdības nolēma atsākt darbu starpvalstu komisijas sadarbības jautājumos. Vēlāk iekšpolitiskās krīzes dēļ iesāktā dialoga aktivizācija ar Krieviju tika apturēta līdz pat V.Janukoviča uzvarai prezidenta vēlēšanās 2010.gadā. V.Janukovičs norādīja, ka turpinās sadarbību ar ES, bet prioritāras būs attiecības ar Krieviju un citām NVS valstīm.
Krievijas nostāja pret Ukrainas premjerministres J.Timošenko politiku bija negatīva, tādēļ valstu attiecības pasliktinājās, un 2009.gada janvārī norisinājās kārtējais „gāzes karš”, kad Krievija atteicās piegādāt Ukrainai dabasgāzi, norādot, ka Ukraina nav spējusi par to norēķināties. Dabasgāzes piegādes tika apturētas apmēram uz nedēļu, kas nozīmēja, ka dabasgāzi paredzētajā apjomā nesaņēma arī citas Eiropas valstis. Ar ES dalībvalstu palīdzību koordinējot sarunas starp Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem, piegāžu krīze tika atrisināta, taču kļuva saprotama Krievijas nostāja, proti, Maskava neatbalsta Kijevas virzību uz Rietumiem.
V.Janukovičs pēc kļūšanas par prezidentu 2010.gadā centās pozicionēt Ukrainu kā neatkarīgu reģionālu lielvaru, akcentējot, ka pēc cilvēku skaita Ukraina ir otra lielākā postpadomju telpas valsts, kurai ir labi attīstīta rūpniecība. Vienlaikus V.Janukoviča prezidentūras laikā Ukraina izrādīja ieinteresētību stiprināt ekonomisko sadarbību ar Āzijas un Klusā okeāna reģiona, kā arī dažām Latīņamerikas valstīm, tomēr (vismaz oficiālā līmenī) kā viena no galvenajām valsts ārpolitikas prioritātēm tika deklarēta tuvināšanās ES.
Pēc 2014.gada februārī Kijevā notikušās varas maiņas Ukrainas ārpolitika koncentrējas divos galvenajos virzienos.
Pirmkārt, starptautiskā atbalsta meklējumos konflikta noregulēšanai valsts austrumos, kur Ukraina darbojas t.s. Normandijas formāta (Ukraina, Krievija, Vācija un Francija) ietvaros. Minētais formāts ir ļāvis 2015.gada 12.februārī noslēgt vairākas papildvienošanās par krīzes noregulēšanas plānu. Kaut arī vienošanos noslēgšana nav palīdzējusi apturēt bruņoto konfliktu Donbasā un Krievija Minskas vienošanos ietvaros nav tieši nosaukta par konfliktā iesaistīto pusi (par tādām tiek atzīta Ukraina un Krievijas kontrolētās t.s. Doņeckas un Luhanskas tautu republikas), tomēr tā ir bijusi spiesta uzņemties zināmas saistības kā garants, kas šobrīd Rietumvalstīm ļauj izdarīt uz Kremli spiedienu, saistot minēto vienošanos izpildi ar pret Krieviju noteikto sankciju atcelšanu. Ņemot vērā Kremļa (un tā kontrolēto Donbasa kaujinieku) nevēlēšanos ievērot Minskas vienošanās, Ukrainas varasiestādes meklē alternatīvus konflikta noregulēšanas modeļus, mēģinot sarunām piesaistīt ASV un periodiski aktualizējot starptautisko miera uzturēšanas spēku nosūtīšanu uz Donbasu.
Otrkārt, Kijeva neslēpj nodomus ar laiku pievienoties eiroatlantiskajām struktūrām. Pēc valsts augstāko amatpersonu teiktā, Ukrainas pievienošanās ES un NATO nav tuvāko gadu jautājums, jo līdz tam Kijevai ir nepieciešams veikt daudz reformu, lai atbilstu šo organizāciju prasībām. Kā ir norādījis prezidents P.Porošenko, jautājumu par dalību ES Kijeva varētu aktualizēt ap 2020.gadu, apmēram šajā pašā laikā plānots rīkot referendumu par valsts pievienošanos NATO.

12. septembris

Iekšpolitika
12.09.2018
Ukrainas aizsardzības ministrs armijas ģenerālis Stepans Poltoraks ir nosūtījis premjerministram Volodimiram Groismanam vēstuli ar lūgumu atrast valsts budžetā papildu finansējumu 4,5 miljardu UAH apmērā, lai no šī gada 1.oktobra palielinātu Ukrainas Bruņoto spēku personālsastāva atalgojumu, informē...

08. septembris

Iekšpolitika
08.09.2018
Ukrainas ietekmīgākais cilvēks ir valsts prezidents Petro Porošenko, liecina žurnāla „Novoje Vremja” kopā ar dažādu nozaru ekspertiem izveidotais ietekmīgāko cilvēku reitings.

03. septembris

Iekšpolitika
03.09.2018
Šī gada 31.augustā vairākas Krievijas amatpersonas, reaģējot uz t.s. Doņeckas Tautas Republikas DNR vadītāja Aleksandra Zaharčenko slepkavību, nāca klajā ar paziņojumiem, kas norāda uz Kremļa iespējamo vēlmi atteikties no Minskas vienošanos par Donbasa konflikta noregulēšanu izpildes. ...

30. augusts

Iekšpolitika
30.08.2018
Krievijas Federālā drošības dienesta FSB pārstāvji veica kratīšanu Ukrainas Kultūras centra Krimā aktīvistes Oļhas Pavļenko dzīvesvietā, raksta izdevums „Hromadske”.

28. augusts

Iekšpolitika
28.08.2018
Krievijas anektētajā Krimā nav palikusi neviena ukraiņu skola, atsaucoties uz Ukrainas kultūras centra Krimā aktīvistu Leonīdu Kuzminu, raksta izdevums „Krim Reaļii”.

24. augusts

Iekšpolitika
24.08.2018
Ukrainas prezidents Petro Porošenko apsver iespēju pārcelt valsts prezidenta vēlēšanu datumu no 2019.gada marta uz vasaru, liecina ietekmīgā Ukrainas izdevuma „Zerkalo Ņedeļi” rīcībā esošā informācija.

22. augusts

Iekšpolitika
22.08.2018
Jaunais Ukrainas televīzijas kanāla „112 Ukrajina” ģenerālproducents ir saistīts ar Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvināto Ukrainas oligarhu Viktoru Medvedčuku, liecina radio „Svoboda” raidījuma „Shemi” veiktais pētījums.

07. augusts

Iekšpolitika
07.08.2018
Neskatoties uz Krievijas varasiestāžu solījumiem, šī gada maijā notikusī tilta pār Kerčas šaurumu automašīnu daļas atklāšana nav atrisinājusi Krimas sociālekonomiskās un loģistikas problēmas.

30. jūlijs

Iekšpolitika
30.07.2018
Šī gada 28.–30.jūlijā Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs apmeklēja anektēto Krimas pussalu, kur piedalījās Kijevas Krievzemes kristīšanas 1030.gadskārtai un Krievijas Jūras kara flotes dienai veltītajos svinīgajos pasākumos.

27. jūlijs

Iekšpolitika
27.07.2018
Ukrainas prezidents Petro Porošenko plāno piedalīties 2019.gada martā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās.

06. jūlijs

Iekšpolitika
06.07.2018
Ukrainas prezidents Petro Porošenko parakstīja parlamentā akceptēto Ukrainas Nacionālās drošības likumu, kas akceptē Ukrainas virzību dalībai NATO un ES.

27. jūnijs

Iekšpolitika
27.06.2018
Saskaņā ar aptauju, 76% Ukrainas pilsoņu uzskata, ka valsts attīstās nepareizā virzienā, bet 13% norāda, ka Ukraina attīstās pareizā virzienā.

20. jūnijs

Iekšpolitika
20.06.2018
Š.g. 19.jūnijā pie Ukrainas parlamenta ēkas notika sadursmes starp policiju un protesta akcijas dalībniekiem, kuri pārstāvēja Afganistānas kara veterānus, Černobiļas seku likvidēšanas dalībniekus, ogļračus un bijušos pretterorisma operācijas Donbasā pārstāvjus.

08. jūnijs

Iekšpolitika
08.06.2018
Šī gada 7.jūnijā Ukrainas parlaments atbalstīja likumu par Augstākās Antikorupcijas tiesas (AAT) izveidi, informē izdevums „Kommersant”.

06. jūnijs

Iekšpolitika
06.06.2018
Donbasam saistībā ar t.s. Doņeckas Tautas Republikas DNR pārstāvju vēlmi appludināt netālu no Doņeckas esošo šahtu „Junkom”, kur 1979.gadā notika kodolizmēģinājumi, draud ekoloģiskā katastrofa, šī gada 5.jūnijā intervijā televīzijas kanālam „Hromadske” paziņoja Ukrainas uz laiku okupēto teritoriju u...

1 - 15 no 94 rakstiem

1 2 3

...

5 6 7