Izvērstā meklēšana

Uzbekistānas Republika

Ģeogrāfija
Foto: dalniestrany
Uzbekistānas karte

Uzbekistānas kopējā platība ir 447 400 km2 (apmēram 7 reizes lielāka nekā Latvijas teritorija). Kopējais valsts robežas garums ir 6221 km, t.sk. ar Kazahstānu – 2203 km, Kirgizstānu – 1099 km, Tadžikistānu – 1161 km, Turkmenistānu – 1621 km, Afganistānu – 137 km.
Valsts augstākais punkts ir Hazratsultons (4 643 m virs jūras līmeņa), zemākais – Kulataja solončaks Minbuloka ieplakā (12,7 m zem jūras līmeņa). Valsts ziemeļos atrodas pasaulē ceturtais lielākais ezers – Arāla jūra (40 m virs jūras līmeņa), bet gar valsts dienvidu robežu tek lielākā Uzbekistānas upe – Amudarja.
Valsts centrālajā daļā atrodas Kizilkuma tuksnesis, bet Uzbekistānas ziemeļu un dienvidaustrumu daļā – kalnu masīvi. Uzbekistāna atrodas kontinenta iekšzemē un republikai nav tiešas piekļuves jūrai.
Apmēram trešdaļu no republikas teritorijas veido kalni un pauguri. Kalni, kas atrodas valsts austrumu teritorijā, ir Tjanšana un Himalaju kalnu grēdu pakājes. Fergānas ieleja, kas atrodas Uzbekistānas teritorijā starp šīm divām grēdām, ir apvidus ar visauglīgāko augsni un labākajiem klimata nosacījumiem lauksaimniecībai visā Rietumāzijas daļā. Uzbekistānas rietumu daļā galvenokārt ir zemienes (Turāna zemiene), Amudarjas upes ieleja, Ustjurta plato un Arāla jūras dienvidu daļa.
Uzbekistāna atrodas sausajā klimatiskajā zonā, tāpēc aktuāls ir ūdens trūkums. Šī iemesla dēļ ūdens resursi Uzbekistānā galvenokārt tiek iegūti no pazemes saldūdens krātuvēm, turklāt lielos apmēros – augsnes apūdeņošanai un lopkopībai.
Lielākā valsts teritorijas daļa ir tuksnesis un stepes, kurās ir auglīgas oāzes gar abu lielāko upju – Amudarjas un Sirdarjas krastiem. Uzbekistānā ir sausas ziemas, un maksimālais nokrišņu daudzums gadā ir 200 mm. Vasaras periods ir no maija līdz oktobrim, vasaras ir karstas un sausas, tāpēc labi apūdeņotā augsne var radīt labus apstākļus kokvilnas, tabakas, augļu un dārzeņu audzēšanai.

Iedzīvotāji

Uzbekistānā ir 32,5 miljoni iedzīvotāju (2017.gada dati). Vecuma struktūrā lielāko grupu veido 15–65 gadus vecie cilvēki (66%), kā arī bērni līdz 14 gadu vecumam (29%), savukārt vecāki par 65 gadiem ir 5% iedzīvotāju. Dzimstība ir 17 jaundzimušo uz 1000 iedzīvotāju (liela jaundzimušo mirstība – 20 uz 1000 jaundzimušajiem), mirstība – 6 mirušie uz 1000 iedzīvotājiem. Vidējais dzīves ilgums ir 71,6 gadi (vīriešiem 68,6, sievietēm – 74,8 gadi).
Iedzīvotāju lielākā daļa apdzīvo valsts dienvidu un austrumu daļas, lauku rajonos – 49,4% un pilsētās – 50,6% iedzīvotāju.
Uzbekistāna ir etniski izteikti homogēna valsts. 82% iedzīvotāju ir uzbeki, citas lielākās etniskās grupas ir tadžiki – 4,8% un krievi – 2,6%. Pilsētās ir lielāks citu tautību (ne uzbeku) cilvēku skaits. Līdz neatkarības pasludināšanai 1991.gadā administratīvajos amatos bija galvenokārt slāvu izcelsmes iedzīvotāji, taču vēlāk viņi tika apzināti izspiesti gan no amatiem, gan tika veicināta viņu uzbraukšana no valsts.
Vairums Uzbekistānas iedzīvotāju ir musulmaņi (sunnīti), diezgan liela ir pareizticīgo kopiena, ir arī citu konfesiju pārstāvji (jūdaisti, budisti u.c.). Uzbekistāna ir sekulāra nācija, tās konstitūcija paredz reliģijas izvēles brīvību un baznīcas nošķirtību no valsts. Taču valdība sniedz ievērojamu atbalstu islāma kultūrai, piešķirot finanses gan Islāma universitātei, gan atbalstot pilsoņu dalību svētceļojumā uz Meku. Valsts drošības garantēšanas nolūkā tiek veikti pasākumi pret reliģiskajiem ekstrēmistiem un ir arī aizliegts izmantot skaļruņus, aicinot musulmaņus uz ikdienas lūgšanām.

Administratīvais iedalījums
Foto: wikipedia
Uzbekistānas teritoriāli administratīvais iedalījums

Uzbekistāna ir iedalīta 12 apgabalos (vilajetos), Karakalpakstānas autonomā republikā un vienā autonomā pilsētā (Taškenta, galvaspilsēta).

Nr. kartē

Apgabals

Administratīvais centrs

Teritorija, km²

Iedzīvotāju skaits, mlj

1

Taškenta

 

300

2,4

2

Andidžonas

Andidžona

4 200

2,8

3

Buhāras

Buhāra

39 400

1,8

4

Fergānas

Fergāna

6 800

3,4

5

Džizakas

Džizaka

20 500

1,3

6

Namangānas

Namangāna

7 900

2,5

7

Navoji

Navoji

110 800

0,9

8

Kaškadarjas

Karši

28 400

2,9

9

Samarkandas

Samarkanda

16 400

3,5

10

Sirdarjas

Gulistāna

5100

0,7

11

Surhandarjas

Termiza

20 800

2,3

12

Taškentas

Taškenta

15 300

2,7

13

Horezmas

Urgenča

6 300

1,7

14

Karakalpakstānas autonomā republika

Nukusa

165 600

1,8

Ekonomika

Uzbekistānas ekonomika ir viena no straujāk augošajām Centrālāzijā, kas daļēji ir saistīts ar ievērojamo daudzumu derīgo izrakteņu un minerālu resursiem, kā arī centieniem paplašināt sadarbību ar ārvalstīm un piesaistīt investīcijas.
Kaut arī tiek deklarēta tirgus ekonomikas ieviešana, Uzbekistānā joprojām īsteno stingru kontroli pār uzņēmējdarbību, turklāt valstī ir augsts korupcijas līmenis, kas bieži atbaida ārvalstu investorus. Uzbekistānas oficiālie statistikas dati bieži nesakrīt ar amatpersonu izteikumiem par valsts attīstību, bet neoficiālās ziņas ievērojami atšķiras gan no oficiālajām, gan savā starpā, tādēļ iegūt objektīvu informāciju par republikas ekonomiku ir sarežģīti.
Pēdējos gados ir mainījusies IKP sektoru sadalījuma struktūra – iepriekš  lielākie ienākumi bija no lauksaimniecības nozares (38%), pakalpojumiem (35,7%) un rūpniecības (26,3%), bet tagad – no pakalpojumiem (37,4%), rūpniecības (33,1%) un lauksaimniecības (29,4%, 2014.gada dati). Visvairāk nodarbināto ir lauksaimniecībā – 44%, bet pakalpojumu jomā un rūpniecībā ir nodarbināti attiecīgi 36% un 20% iedzīvotāju.
Uzbekistāna saglabā augstu militāro izdevumu līmeni (vidēji 5% no IKP), ko nosaka nepieciešamība nodrošināt atbalstu autoritārajam režīmam un nepieļaut iekšējos nemierus un nestabilitāti, kā arī pēdējos gados pieaugošie ārējie draudi (terorisms, kaujinieku iekļūšana no Afganistānas).
Lielākie Uzbekistānas eksporta partneri ir Krievija, Turcija un Ķīna. Savukārt lielākie importa partneri ir Krievija, Dienvidkoreja, Ķīna, Vācija, Kazahstāna un Turcija.
Uzbekistānas ekonomikā svarīgāko vietu ieņem kokvilnas audzēšana un eksports. Valsts ir 2.vietā pasaulē kokvilnas eksporta jomā un 5.vietā kokvilnas audzēšanā. Pārējās eksporta nozares ir zelta, naftas un dabasgāzes piegādes.
Uzbekistānā ir daudz derīgo izrakteņu un minerālo resursu. Tādu izrakteņu ziņā kā sudrabs, zelts, varš, svins, cinks, volframs, dabas gāze u.c. minerāli Uzbekistāna ir viena no vadošajām pasaulē resursu apjoma ziņā. Eksperti ir novērtējuši, ka Uzbekistānā atrodami vairāk nekā 750 dažādu minerālu resursi, un to kopējā vērtība ir 3 000 miljardu USD.
Uzbekistāna ir pasaulē septītā lielākā urāna rezervju īpašniece un piektā lielākā ieguvēja. Patlaban valstī ir zināmas aptuveni 40 urāna atradnes, kuru rezerves tiek lēstas 185 800 t apmērā. Republikā nav kodolrūpniecības, tādēļ viss iegūtais urāns tiek eksportēts. Eksporta monopoloperators ir Navoji uzņēmums, kas veic urāna ieguvi un pirmatnējo apstrādi.
Zelta ieguvē Uzbekistāna ir 2.vietā NVS pēc Krievijas. Galvenais zelta iegūšanas centrs atrodas Muruntavā, kur 1972.gadā tika nodibināta zeltraču pilsēta – Zarafšāna. Zināmas zelta iegulas atrodas arī Taškentas, Džizakas, Navoji un Namangānas reģionos.
Uzbekistānā ir ievērojami dabasgāzes krājumi (pēc ekspertu aplēsēm, 66,2 triljoni m³). Valstī ir 12 lielas dabasgāzes krātuves, galvenokārt Kaškadarjas un Buhāras apgabalos. Valstī ir 171 naftas un dabasgāzes lauks, no kuriem vismaz 60% atrodas Buhāras reģionā, kurā apgūst vismaz 70% Uzbekistānas naftas. Otra lielākā iegula ir Ferganas reģions, kur atrodas 20% naftas resursu.
Ievērojamas ir arī akmeņogļu iegulas (ekspertu vērtējumā 5 miljardi t). Pie pašreizējā iegulu apguves tempa šo resursu varētu pietikt 300 gadiem.
2016.gada sākumā uzstājoties parlamentā, prezidenta p.i. Šavkats Mirzijojevs definēja sešus valsts ekonomikas attīstības principus. Pēc viņa teiktā, vispirms ir jānodrošina makroekonomiskā stabilitāte un pēdējos gados panākto ekonomiskās attīstības augsto tempu saglabāšana. Šī mērķa sasniegšanai ir jārealizē papildpasākumi nacionālās valūtas stabilitātes un banku sistēmas nostiprināšanai, valsts budžeta līdzsvarošanai republikas un reģionu līmenī, kā arī jāturpina konservatīvas un racionālas nostājas pielietošana ārējiem aizņēmumiem, nepieļaujot pārlieku liela parādu sloga izveidošanos.
Š.Mirzijojevs norādīja, ka pasaules tirgos vērojamās konkurences un nestabilitātes pieauguma apstākļos īpaša nozīme ir konkurētspējīgas produkcijas ražošanas paplašināšanai un eksporta potenciāla palielināšanai. „Ir jāveic pasākumi, lai veicinātu privātuzņēmēju un mazo uzņēmēju iesaistīšanos produkcijas eksportā. Tam ir jākļūst par nozaru un reģionu ekonomiskās izaugsmes lokomotīvi, jo tas uzlabos iedzīvotāju nodarbinātību un labklājību,” teica Š.Mirzijojevs, uzsverot, ka privātuzņēmēju interešu aizsardzība un iedzīvotāju nodarbinātība ir viena sno svarīgākajām prioritātēm. „Līdz šī gada beigām plānots nodrošināt apstākļus vairāk nekā 1 miljona darbavietu izveidei, un īpaši jākontrolē jautājumi par 480 000 profesionālo mācību iestāžu absolventu nodarbinātību,” atzīmēja Š.Mirzijojevs.
Prezidenta p.i. par prioritātēm nosauca arī mūsdienīgas un starptautiskajās sistēmās integrētās transporta infrastruktūras, kā arī nacionālās informācijas un komunikācijas sistēmu attīstību.
Savas priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros, lai iepazītos ar sociāli ekonomisko reformu norisi, Š.Mirzijojevs ir apmeklējis republikas reģionus, t.sk. Anrenu (Taškentas apgabals), kur ir izveidota speciālā industriālā zonā „Angren” (tajā līdz 2018.gadam plānots izveidot 1200 jaunu darbavietu). „Angren” ir īstenoti 11 lieli investīciju projekti, un līdz nākamā gada beigām paredzēts nodot ekspluatācijā vēl 7 ražotnes, bet nesen ir apstiprināta Taškentas apgabala attīstības programma, kuras īstenošanai 2016. – 2018.gadā tiks piešķirts apmēram 1 miljards USD.     Neilgi pēc Š.Mirzijojeva Anrenā elektroenerģijas nozares akciju sabiedrības „Uzbekenergo” (tā sastāvā ir 53 uzņēmumi) vadītājs Iskandars Basidovs iesniedza atlūgumu, par iemeslu minot veselības problēmas. Vairāki „Uzbekenergo” uzņēmumi gandrīz sešus mēnešus neizmaksāja algas saviem darbiniekiem, skaidrojot to ar parādiem, kas veidojušies deļ iedzīvotāju nesavlaicīgās apmaksas par piegādāto elektroenerģiju.
Novērotāju skatījumā republikā ir ieilgusi ekonomiskā krīze – ir kritušas cenas galvenajām eksporta precēm (ogļūdeņraži un retzemju metāli) un samazinājies ārējais pieprasījums mašīnbūves produkcijai, kā arī uzbeku viesstrādnieku naudas pārvedumu apjoms. Š.Mirzijojevs atzina, ka valstij ir nepieciešamas reformas un viena no prioritātēm ir ekonomiskās izaugsmes tempu saglabāšana. Šī gada oktobra sākumā apmeklējot Samarkandu, viņš ierosināja izveidot brīvo ekonomisko zonu Urgutas rajonā, kur 42 ha teritorijā jau funkcionē 40 rūpnieciskie uzņēmumi (t.sk. 19 kopuzņēmumi) un strādā apmēram 1200 darbinieku. Saskaņā ar viņa rīkojumu, no 2017.gada 1.janvāra tiks atceltas visas plānos neiekļautās uzņēmēju pārbaudes, kas, kā plānots, veicinās uzņēmējdarbības attīstību.
2015.gadā Urgutas rajona uzņēmumos tika saražota produkcija (paklāji, sintētiskā šķiedra u.c.) par kopumā 50 miljoniem USD, bet eksports pārsniedza 10 miljonus USD. 2017.gadā rajonā paredzēts īstenot vēl 78 projektus un izveidot apmēram 3400 jaunu darba vietu.
Brīvās ekonomiskās zonas statuss ļauj ieviest atvieglojumus muitas, īres, darba un citos noteikumos, lai veicinātu rūpniecības attīstību un ārvalstu kapitāla ieplūšanu. Patlaban republikā ir trīs brīvās ekonomiskās zonas, kas izveidotas 2008.gadā Navoji apgabalā (valsts ziemeļi), 2012.gadā Taškentas apgabalā un 2013.gadā Sirdarjas apgabalā (valsts ziemeļaustrumi).  Plānota arī brīvās ekonomiskās zonas izveide Samarkandas apgabalā.
Tradicionāli Uzbekistāna plaši sadarbojas ar Krieviju – valstī funkcionē apmēram 900 kopuzņēmumu, bet Krievijas investīcijas pārsniedz 6 miljardus USD (2015.gada beigu dati). Uzbekistānā joprojām ir diezgan sarežģīts klimats investoriem, tomēr pēdējos divos gados republika ir samazinājusi nodokļu nastu un vienkāršojusi uzņēmējdarbības pārbaudes – šīs izmaiņas ļauj Taškentai paplašināt sadarbību. Sadarbība norisinās galvenokārt ieguves nozarē, taču ir daži projekti arī citās jomās, tomēr tie nav ilgtermiņa. 2012.gadā korporācija „Silovije mašini” modernizēja Čarvakas hidroelektrostaciju (kopējais finansējums 56,5 miljoni USD), uzņēmumu grupa „Zapadno-Uraļskij mašinostroiteļnij koncern” īsteno vairākus projektus ķīmijas un kalnrūpniecības nozarēs (180 miljoni USD). Krievija varētu iesaistīties projektos naftas, kīmijas, elektroenerģētikas, mašīnbūves un farmācijas nozarēs. Norisinās pārrunas par „zaļā koridora” veidošanu produktu piegādēm – t.i., vienošanos par atviegloto muitas un sanitāro noformējumu pārtikas kravām no Uzbekistānas. 2016.gadā lauksaimniecības produkcijas piegāžu apjoms no Uzbekistānas ir palielinājies divas reizes.
Uzbekistāna neierobežo savu sadarbību ar vienu vai dažām lielvalstīm. Pēdējos gados ir ievērojami pieaugusi Ķīnas ekonomiskā klātbūtne Uzbekistānā, t.sk. Pekina investēja ātrgaitas dzelzceļa attīstības programmā. Krievija ir otrā lielākā sadarbības partnervalsts (iepriekš bija lielākā) un trešā – Kazahstāna. Veiksmīga tirdzniecība Uzbekistānai ir izveidota arī ar Turciju, Japānu un Dienvidkoreju.
Uzbekistānā tiek veidotas vairākas brīvās ekonomiskās zonas. 2008.gadā Navoji apgabalā „Navoji” (valsts ziemeļi), 2012.gadā Taškentas apgabalā „Angren” un 2013.gadā Sirdarjas apgabalā „Džizak” (valsts ziemeļaustrumi) tika izveidotas pirmās brīvās ekonomiskās zonas, kas ļauj ieviest atvieglojumus muitas, īres, darba un citos noteikumos, lai veicinātu rūpniecības attīstību un ārvalstu kapitāla ieplūšanu. 2017.gadā pieņemts lēmums par vēl četru brīvo ekonomisko zonu izveidi: valsts dienvidos – Samarkandas, Buhāras un Horezmas apgabalos (attiecīgi „Urgut”, „Gidžuvan” un „Hazarasp”), kā arī valsts austrumos – Fergānas apgabalā („Kokand”). Šīs zonas funkcionēs 30 gadus (termiņu būs iespējams pagarināt) un tajās būs labvēlīgi noteikumi investīcijām, tajā skaitā investīcijas no 300 000 USD līdz 3 miljoniem USD nodrošinās trīs gadu, no 3 līdz 5 miljoniem USD – piecu gadu, no 5 līdz 10 miljoniem USD – septiņu gadu un vairāk nekā 10 miljonu USD apmērā nodrošinās to subjektiem 10 gadu atvieglojumus nodokļos (pēdējiem arī vēl piecu gadu ilgu atvieglojumu (50%) ienākumu nodoklim).
Taškentā plānots veidot tehnisko inovāciju parku „Jašnabad”, kura darbības mērķis ir nodrošināt apstākļus augsto tehnoloģiju un uzņēmējdarbības (tajā skaitā inovatīvo mazo uzņēmumu) attīstībai, kā arī konkurētspējīgas produkcijas ražošanas organizēšanai. Paredzēts, ka jaunajā tehnoloģiju parkā tiks izstrādāta inovatīva produkcija biotehnoloģijas, ķīmijas, materiālzinātnes un citās jomās.
2017.gadā tika pieņemts arī lēmums par Investīciju komitejas izveidi, kuras teritoriālās pārstāvniecības būs arī Karakalpakstānā (autonomija valsts rietumos) un Taškentā. Komitejas uzdevums ir koordinēt vienotu investīciju politiku un ārvalstu investīciju piesaisti. Komitejai tiks nodota daļa funkciju no Ārējo ekonomisko sakaru, investīciju un tirdzniecības ministrijas, kā arī akciju sabiedrības „Uzbekekspertiza”,  tajā skaitā ārvalstu kompāniju un organizāciju pārstāvniecību akreditācija, importa preču ekspertīžu veikšana (ieskaitot cenu parametrus aprīkojumam, tehnikai, tehnoloģijām, komplektējošām daļām, kas tiek iegādātas investīciju projektu ietvaros, kuru summa pārsniedz 100 000 USD) un līgumu reģistrēšana, kas noslēgti tenderu rezultātā.
Valstij ir grandiozi ekonomikas attīstības plāni, tomēr patlaban Uzbekistānā vērojams skaidras naudas deficīts. Lai gan 2017.gada februārī Š.Mirzijojevs uzdeva izmaksāt visa veida pensijas skaidrā naudā pilnā apjomā, jau vasarā kļuva zināms, ka finanšu iestādes ir saņēmušas Finanšu ministrijas un Centrālās Bankas rīkojumu par atteikšanos no pensiju, algu un stipendiju izmaksāšanas skaidrā naudā. Iespējams, Uzbekistānas Valsts kasē trūkst skaidras naudas, jo pēdējos mēnešos jau ir iztērēts apmēram 251 miljons USD (I.Karimova prezidentūras laikā valsts rezerves līdzekļi nekad netika izmantoti).

 

Personas
Foto: uzreport
Šavkats Mirzijojevs

Pēc I.Karimova nāves, atbilstoši konstitūcijai, prezidenta pienākumu izpilde tika uzticēta parlamenta augšpalātas vadītājam Nigmatilam Juldaševam (2016.gada 2.septembris – 8.septembris). Taču viņš paziņoja, ka viņam trūkst pieredzes valsts pārvaldē un ierosināja par pienākumu izpildītāju iecelts premjerministru Šavkatu Mirzijojevu.
Š.Mirzijojevs (dzimis 1957.gadā Džizakas apgabalā, pēc neoficiāliem datiem – Tadžikistānā) 1981.gadā absolvēja Taškentas Lauksaimniecības irigācijas un mehanizācijas institūtu, strādāja komjaunetnes organizācijā, bija augstskolas partijas organizācijas vadītājs un prorektors. Līdz 1996.gadam viņš bija Taškentas rajona vadītājs, no 1996. līdz 2001.gadam – Džizakas apgabala un līdz 2003.gadam – Samarkandas apgabala gubernators. 2003.gada septembrī viņš tika iecelts premjerministra amatā. No 2016.gada 8.septembra viņš ir prezidenta pienākumu izpildītājs, bet 4.decembrī balotēsies prezidenta vēlēšanās.
Esot prezidenta p.i. Š.Mirzijojevs veica vairākas vizītes republikas reģionos. Viņam ir izveidota oficiāla interneta vietne, kurā iedzīvotajiem ir iespēja ievietot savus jautājumus vai priekšlikumus. Tādejādi prezidenta p.i. iedzīvotājiem ir sasniedzams pa tālruni, elektroniski vai caur Uzbekistānas Liberāldemokrātiskās partijas nodaļām apgabalos. 2016.gada 4.decembrī Š.Mirzjojevs tika ievēlēts par Uzbekistānas prezidentu.

Foto: globalsecurity
Rustams Inojatovs

Rustams Inojatovs (dzimis 1944.gadā Džizakā) tiek uzskatīts par spēka struktūru grupējuma līderi, viņš ir NDD vadītājs no 1995.gada. 1968.gadā viņš absolvēja Taškentas Valsts universitātes Irānas studiju fakultāti, specializējās Austrumu vēsturē un literatūrā, pārvalda persiešu un angļu valodas. Obligātā militārā dienesta laikā PSRS armijā iesaistījās Valsts drošības komitejā KGB, kur strādāja vairākos amatos. 1976. – 1981.gadā diplomātiskā aizsegā bija rezidentūras darbinieks Afganistānā. 1996.gadā R.Inojatovam tika piešķirta ģenerālleitnanta dienesta pakāpe. No 1999.gada viņš ir Uzbekistānas Tenisa federācijas prezidents. 2003.gada augustā tika apbalvots ar 1.pakāpes ordeni „Šon-šaraf” („Slava”). 2001.gadā R.Inojatova meita apprecējās ar iekšlietu ministra vietnieka Botira Parpijeva dēlu (2002.-2004.gadā B.Parpijevs bija ārkārtas situāciju ministrs).
Pēc neoficiāliem datiem, NDD profesionalitātes līmenis esot diezgan augsts – daļēji saglabāti PSRS kadri un no 1996.gada neesot veiktas nekādas reformas. NDD skaitliskais sastāvs vairākas reizes pārsniedzot PSRS laikā bijušo (vairāk darbinieku esot tikai iekšlietu struktūrās) un ir dubultots operatīvo darbinieku štats. NDD darbinieki, kuri iesaistīti prezidenta apsardzē (komandieris ģenerālleitnants Hamza Ahatovs), saņemot algas ASV dolāros USD. Viņu skaits pārsniedzot Krievijas prezidenta apsardzi.
2011.gada februārī Nacionālās drošības dienesta (NDD) vadītājs Rustams Inojatovs nosūtīja I.Karimovam vēstuli, kurā „atmaskoja” Š.Mirzijojevu, norādōt, ka viņa īstenotā agrārā politika var radīt pārtikas deficītu, tādējādi veicinot sociālo neapmierinātību, kas ir bīstama un kuras sekas nav prognozējamas. Šīs vēstules kopiju NDD esot nosūtījusi visu ministriju vadītājiem. Eksperti pieļauj, ka R.Inojatovs mēģinājis izmantot I.Karimova bailes no iespējamās „krāsainās revolūcijas”, radot priekšstatu par Š.Mirzijojevu kā tās iniciatoru, kurš varētu ar savām darbībām to izprovocēt.
Domstarpības netieši ir vērojamas arī tagad, kad Š.Mirzijojevs ir valsts prezidents. R.Inojatovs esot negatīvi izteicies par plānotajām ekonomiskajām reformām, kā arī vīzu atcelšanu ar 15 valstīm, par ko prezidents runāja 2016.gada nogalē. Iespējams, R.Inojatova ietekmē tika mainīts prezidenta lēmums par vīzu režīma atcelšanu ar vairākām valstīm (sākotnēji Š.Mirzijojevs to atbalstīja, taču vēlāk atcēla). Š.Mirzijojevs ir demonstrējis virzību uz izmaiņām vairākās jomās, tajā skaitā attiecībās ar kaimiņvalstīm. Pēc viņa rīkojuma jau ir formāli atjaunota aviosatiksme ar Tadžikistānu (praktiski aviosatiksmi kavē tehniskās problēmas), taču tuvināšanās ar Dušanbe rada vislielāko neapmierinātību R.Inojatova kontrolētajās drošības struktūrās.
R.Inojatovam jau vairāk nekā 20 gadus ir ietekme valstī, jo varas stabilitāti nodrošina galvenokārt drošības un spēka struktūras, tomēr pakāpeniski situācija mainīsies un lielāka loma reformu veicināšanā vai kavēšanā varētu būt jaunajiem vadītājiem, kas nomainīs esošos.
Pēc neoficiālas informācijas, Š.Mirzijojevs ir iecēlis Bahtijaru Guļamovu (dzimis 1954.gadā) par prezidenta pārstāvi speciālajos uzdevumos (iespējams, valsts drošības jautājumos). B.Guļamovs bija Nacionālā drošības dienesta vadītāja vietnieks un prezidenta Islama Karimova padomnieks, taču 2004.gadā viņš tika atlaists no darba. Neoficiālie avoti raksturo B.Guļamovu kā ļoti izlēmīgu un korektu darbinieku, kuram izdevās mazināt noziegumus tiesībsargājošajās struktūrās un organizēto noziedzīgo grupējumu aktivitāti. Iespējams, B.Guļamova iecelšana tik atbildīgā amatā liecina par kadru izmaiņu uzsākšanu specdienestu vadībā.
2017.gada vasarā par Nacionālās drošības dienesta priekšnieka vietnieku, Taškentas apgabala pārvaldes priekšnieku tika iecelts Šuhrats Tašpulatovs. Lai gan ziņas par viņu ir ļoti skopas, varētu pieļaut, ka Š.Tašpulatova iecelšana par vadītāju vienā no svarīgākajām dienesta pārvaldēm apliecina Š.Mirzijojeva vēlmi vairāk kontrolēt svarīgāko drošības dienestu un R.Inojatovu.
R.Inojatova „atvirzīšanu” netieši apliecina 2017.gada maijā izsludinātā Iekšējā karaspēka pakļautības maiņa – tagad tas ir nodots Iekšlietu ministrijas pakļautībā (no 2005.gada tas bija Nacionālā drošības dienesta pakļautībā). Iespējams, Iekšējā karaspēka pakļautības maiņa ir Š.Mirzijojeva mēģinājums mazināt R.Inojatova ietekmi, kas pieauga pēc Andidžonas nemieru novēršanas 2005.gadā. Domstarpības ar R.Inojatovu prezidentam bija par Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas darbības atjaunošanu Uzbekistānā pēc deviņu gadu pārtraukuma (attiecīga vienošanās tika panākta šī gada martā).

 

 

Iekšpolitika

Valsts stabilitātes nodrošināšanā īpaša nozīme bija pirmajam prezidentam Islamam Karimovam (30.01.1938. – 02.09.2016.), kuram bija stiprs atbalsts no spēka struktūrām, kā arī plašsaziņas līdzekļiem, kas veidoja sabiedrisko viedokli, slavinot līdera panākumus. Eksperti uzskata, ka ienākumus no valsts eksporta kontrolēja prezidents un tie nodrošināja līdzekļus liela represīvā aparāta uzturēšanai, kas ļāva ilgstoši saglabāt varu (I.Karimovs bija valsts līderis no 1989.gada, Uzbekijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs). I.Karimovs četras reizes uzvarēja prezidenta vēlēšanās (1991., 2000., 2007. un 2015.gadā) un divas reizes viņa pilnvaras tika pagarinātas referendumos (1995. un 2002.gadā – tad notika prezidentūras termiņa izmaiņas). Starptautiskās organizācijas apsūdzēja I.Karimovu diktatūras nodibināšanā, opozīcijas apspiešanā, korupcijā un cilvēktiesību pārkāpumos, īpaši pēc 2005.gada notikumiem Andidžonā, kad nemieru novēršanas operācijā gāja bojā 187 cilvēki, vairāki simti kļuva par bēgļiem, bet 121 aizturētajiem tika piespriesti sodi – 14 līdz 20 gadu brīvības atņemšana.
Ņemot vērā I.Karimova vecumu, pēdējās desmitgades laikā vairākkārt izskanēja ziņas par viņa veselības problēmām, tomēr tās nekad netika oficiāli apstiprinātas (arī par I.Karimova insultu un nāvi 2016.gada septembrī tika paziņots dažas dienas post factum). Pēc Nacionālās drošības dienesta (NDD) pārstāvja Ikrama Jakubova teiktā, 2002.gadā NDD tika izveidota speciāla apakšvienība, kuras uzdevums bija dezinformēt specdienestus, ārvalstu pilsoņus un citus interesentus par prezidenta veselības stāvokli.

Foto: enews
Gulnora Karimova

Lai gan I.Karimovam ir trīs bērni – dēls Pjotrs Karimovs (no pirmās laulības, dz. 1965.gadā, ar I.Karimovu nekontaktējās), meitas Gulnora Karimova (dz.1972.gadā) un Lola Karimova-Tilajeva (dz.1978.gadā), viņu nonākšana pie varas praktiski nav iespējama – viņiem nav atbalsta politiskajā elitē, turklāt republikā jau ilgstoši norisinās reģionālo klanu savstarpējās cīņas par varu.

Foto: vestnikkavkaza
Rustams Azimovs

2012.gadā kļuva zināms par G.Karimovas neoficiālajam pārrunām ar pirmo vicepremjerministru Rustamu Azimovu par iespējām nākotnē viņai kļūt par premjerministri un viņam – par prezidentu. Lai finansētu šo scenāriju, viņi esot plānojuši lielu finanšu darījumu īstenošanu, t.sk. naftas, dabasgāzes un elektroenerģētikas jomā, kā arī dažu nozīmīgu nekustāmo īpašumu pārdošanu ārvalstu investoriem. Iegūtie līdzekļi tiktu izmantoti Rietumu un Krievijas politisko un uzņēmēju elites pārstāvju pirkšanai, kā arī lobētāju grupu finansēšanai. Tomēr R.Azimova un G.Karimovas „plāns” netika īstenots. G.Karimova aktīvi darbojās politikā – bija republikas pastāvīgā pārstāve ANO nodāļā Ženēvā un vēstniece Spānijā, piedalījās starptautiskajos pasākumos Centrālāzijā, tomēr 2013.gada pavasarī tika publiskotas ziņas par viņas un viņas sadarbības partneru saistību ar nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizāciju. Pēc Šveices pieprasījuma Francijā tika veiktas kratīšanas vairākos G.Karimovai piederošajos nekustamā īpašuma objektos, t.sk. dzīvoklī Parīzē. Šveicē bija ierosināta krimināllieta pret kādu G.Karimovas sadarbības partneru par kukuļdošanu, ko veica Zviedrijas telekomunikāciju kompānija „TeliaSonera”, lai iekļūtu Uzbekistānas tirgū. Šie skandāli iedragāja G.Karimovas reputāciju, un viņa tika atsaukta no amatiem un zaudēja diplomātisko neaizskaramību. Pēc neoficiālas informācijas, patlaban viņa atrodas mājas arestā vai psihiatriskajā slimnīcā ārvalstīs.

Foto: AFP
Lola Karimova un Timurs Tilajevs

Līdz 2016.gadam bija ievērojama arī L.Karimovas ietekme, kura ir cieši saistīta ar organizēto noziedzību caur savu vīru Timuru Tilajevu. Viņš ir kriminālās autoritātes Salima Abduvalijeva palīgs. Uzbekistānā praktiski nav organizētās noziedzības, tās funkcijas pilda izpildvara, tomēr ir dažas kriminālās autoritātes, t.sk. S.Abduvalijevs, kuras sadarbojas ar varas struktūrām, sadalot „ietekmes jomas”.
2016.gada oktobra vidū tika slēgts L.Karimovai piederošais ekskluzīvo apģērbu veikals „Snob’s Platinum” Taškentā (G.Karimovai piederošie veikali tika slēgti 2013.gadā), kas varētu liecināt, ka pēc I.Karimova nāves tiek mērķtiecīgi samazinātas viņa ģimenes ietekmes iespējas.
I.Karimovs pozicionēja sevi kā nevienam klanam nepiederošu līderi, taču 90.gadu vidū viņam tuvinājās Samarkandas klans ar Ismailu Džurabekovu (viņš ilgstoši bija lauksaimniecības ministrs) vadībā, kurš arī iepriekš bija atbalstījis I.Karimovu kā valsts līderi. Abus vienoja izcelšanās no Samarkandas. Kļūstot par Uzbekistānas politikas „pelēko kardinālu” (oficiāli viņš bija premjerministra vietnieks), I.Džurabekovs panāca vairāku savu līdzgaitnieku iekārtošanu amatos (Buritošs Mustafojevs – ģenerālprokurors, Faizulo Muložonovs – Centrālās bankas vadītājs un Mamarizo Nurmurodovs – viņa vietnieks) un līdz 1999.gadam kūrēja praktiski visas ekonomikas jomas.
1999.gadā uzvaru guva Taškentas klans Timura Alimova vadībā. T.Alimovs bija I.Karimova padomnieks kadru jautājumos, un pakāpeniski iesaistīja valdībā „savus cilvēkus”, vienlaikus diskreditējot „I.Džurabekova cilvēkus”, t.sk. Mavlanu Umurzakovu, kurš bija ieguvis prezidenta uzticību. T.Alimovs apkopoja kompromitējošus materiālus pret M.Umurzakovu un demonstrēja tos prezidentam, kurš atbrīvoja M.Umurzakovu no amata, bet par padomnieku iecēla T.Alimovu. Pēc radinieku iekārtošanas amatos T.Alimovs pievērsās Fergānas klana piesaistei republikas politiskajā elitē, jo Taškentas klana lielākie mafijas pārstāvji Salims Abdulajevs un Gafurs Rahimovs nāk no Fergānas. Satuvinoties ar politisko eliti, minētie uzņēmēji sāka kūrēt futbola un boksa jomas, kā arī uzņēmās sponsorēt lielus sporta pasākumus republikā, tostarp ikgadējo tenisa turnīru par I.Karimova balvu. Iespējams, ka uzņēmēji piešķīra līdzekļus arī citiem mērķiem, t.sk. 2 miljonus USD – uzbrukuma veikšanai pret opozīcijas līderi Muhamadu Salihu.

Foto: tjnews
Muhameds Salihs

„T.Alimova cilvēkiem” (t.sk. R.Azimovam) bija salīdzinoši liela ietekme, taču tūkstošgades sākumā I.Džurabekovs brīdināja I.Karimovu, ka T.Alimovs gatavojot valsts apvērsumu. Reaģējot uz šo brīdinājumu, R.Azimovs tika pazemināts – atbrīvots no finanšu ministra amata un iecelts makroekonomikas un statistikas ministra amatā. No amatiem tika atbrīvoti vairāki T.Alimova radinieki, bet viņš pats iecelts par prezidenta administrācijas kontroles un revīzijas inspekcijas vadītāju. Tādējādi XXI gadsimta sākumā Taškentas klanu sāka nomainīt Samarkandas. Tomēr T.Alimovs nevēlējās „padoties” un uzsāka I.Karimova diskreditācijas politiku, izplatot ziņas, ka prezidents ir ļoti slims un drīzumā nomirs.
I.Džurabekovs panāca, ka 2002.gadā T.Alimovs uzrakstīja atlūgumu, taču T.Alimovs personīgi iesniedza to prezidentam, sakot, ka viņa aiziešanas gadījumā Taškentas klans publiskos ziņas par I.Karimova saistību ar narkotiku kontrabandu un citu nevēlamu informāciju. T.Alimovs palika amatā, bet Samarkandas un Taškentas klanu pretestība nebeidzās.
Patlaban Samarkandas klanu valdībā pārstāv prezidents Šavkats Mirzijojevs. I.Karimova prezidentūras laikā ietekmīgākās amatpersonas bija toreizējais premjerministrs Š.Mirzijojevs, Nacionālā drošības dienesta vadītājs Rustams Inojatovs un vicepremjerministrs Rustams Azimovs, kurš kontrolēja finanšu nozari. Kopš valsts līderis ir Š.Mirzijojevs viņš veido savu „varas vertikāli” un distancējas no pirmā prezidenta pietuvināto loka, tajā skaitā R.Azimova un R.Inojatova. Saskaņā ar prezidenta rīkojumu, no amata ir atbrīvots vicepremjerministrs R.Azimovs, kurš tagad vada kompāniju „Uzbekinvest” (valsts aģentūra eksporta un investīciju apdrošināšanai).
R.Azimovs 2000.-2002.gadā vadīja Makroekonomikas un statistikas ministriju, 2003.-2005.gadā – Ekonomikas ministriju, bet 2005.-2016.gadā bija finanšu ministrs. 2016.gada decembrī viņš tika iecelts premjerministra vietnieka amatā, un viņa kompetencē bija makroekonomiskās attīstības jautājumi.
R.Azimovs tika uzskatīts par iespējamu varas mantinieku, taču Š.Mirzijojevs ātri norādīja, ka nevēlas saglabāt konkurentu valdībā, un R.Azimovs gandrīz uzreiz pēc jaunā prezidenta apstiprināšanas tika nošķirts no valdības formēšanas procesa un finanšu nozares vadības. I.Karimova prezidentūras laikā R.Azimovs nodrošināja visus Uzbekistānas kontaktus ar starptautiskajām finanšu institūcijām. Iespējams, viņš bija saglabājis savu nozīmi, kamēr Š.Mirzijojevs nebija pietiekami nostiprinājies valsts līdera amatā, taču pēc apstiprināšanas amatā (2016.gada decembris) Š.Mirzijojevs ļoti aktīvi veidoja tiešus kontaktus ar ārvalstu līderiem un starptautisko institūciju vadītājiem. Tādejādi R.Azimova nozīme mazinājās, un bija iespējams pakāpeniski ierobežot viņa pilnvaras valdībā un izteikt kritiku par viņa darbu. Iespējams, ka turpmāk pret R.Azimovu ir iespējams izvērst kādas represijas, apsūdzot viņu valsts līdzekļu pārvešanu ofšoros.
Opozīcijas organizācijas republikā tiek vajātas, tādēļ tās funkcionē ārvalstīs. Spēka struktūrām ir datu bāzes par republikas pilsoņiem, kuri atrodas ārvalstīs, un tas tiek skaidrots ar nepieciešamību atklāt tos, kuri veic darbību pret republikas valdību. Iekšlietu ministrijas struktūrām ar rajonu miliču, ziņotāju un vietējo padomju atbalstu esot jānoskaidro katra uz ārvalstīm izbraukušā Uzbekistānas pilsoņa precīza atrašanās vieta un brauciena mērķis.Republikas iedzīvotājiem ir ierobežota piekļuve informācijai par opozīcijas organizācijām, kā arī ierobežotas iespējas pievienoties opozicionāriem, jo valstī tiek nodrošināta stingra kontrole drošības pasākumu aizsegā. Tajā pašā laikā iedzīvotāju zemais dzīves līmenis un ar to saistītās problēmas veicina neapmierinātības pieaugumu, kuras rezultātā varētu sākties protesta akcijas, taču tās, visticamāk, tiktu novērstas ar spēka metodēm.
2011.gada pavasarī jauniešu kustība „Etar!” („Pietiek!”)  internetā izziņoja, ka vasarā Taškentas centrā tikšot uzsākta beztermiņa protesta akcija, kuras mērķis ir panākt prezidenta I.Karimova atkāpšanos no amata mierīgā ceļā. Kustības dalībnieki aicināja iedzīvotājus pulcēties Taškentas centrā, ņemot līdzi pārtiku vairākām dienām, teltis un radioaparātus. „Etar!” pārstāvji bija vērsušies arī pie spēka struktūrām, aicinot tās „nepildīt noziedzīgās pavēles par ieroču pielietošanu un mierīgās protesta akcijas dalībnieku izkliedēšanu”. Protesta akcija nenotika.
2011.gada maijā Berlīnē notika dibināšanas sēde jaunajai organizācijai – „Uzbekistānas Tautas kustība”, kurā  apvienojās „13.maija savienība” (izveidota 2009.gadā), sabiedrība „Tajanč” („Atbalsts”) un organizācija „Andidžona – taisnīgums un atdzimšana”, kā arī divas republikā funkcionējošas pagrīdes organizācijas un trīs ārvalstīs izveidotās organizācijas. Kustības paziņojumā bija iekļauts aicinājums uz pilsonisko nepakļaušanos, kā arī piedāvājums ignorēt prezidenta rīkojumus. Par savu mērķi jaunā organizācija noteica korupcijas apkarošanu un vienlīdzīgu apstākļu radīšanu visiem republikas iedzīvotājiem, neatkarīgi no tautības, rasu vai reliģiskās piederības, bet par galveno ienaidnieku – „diktatoru Karimovu”.
„Uzbekistānas Tautas kustības” politiskais līderis Muhamads Salihs  pauda uzskatu, ka pēc apvērsumiem Ziemeļāfrikā un arābu valstīs ir mainījusies politiskā un sociālā gaisotne Centrālāzijā. „Cilvēki pārstāj baidīties un paust neapmierinātību ar I.Karimova režīmu. Tomēr mūsu protestu potenciāls vēl nav novirzīts reālās akcijās. Mūsu kustība uzņemsies šī potenciāla pārveidošanu reālās pilsoniskās nepakļaušanās masveida akcijās visā valstī,” teica M.Salihs. Tomēr Uzbekistānā nekādas protesta akcijas kustība nerīkoja.

Foto: bbc
Bahodirs Čorijevs

2013.gada jūnijā ASV dzīvojošs opozīcijas kustības „Birdamlik” („Vienotība”) vadītājs Bahodirs Čorijevs  rīkoja akciju, kuras mērķis pievērst starptautiskās sabiedrības uzmanību problēmām Uzbekistānā – viņš šķērsoja ASV kravas mašīnā, uz kuras tika izvietoti plakāti ar aicinājumiem nosodīt cilvēktiesību pārkāpumus Uzbekistānā. Brauciena laikā viņš tikās ar uzbeku kopienas pārstāvjiem.  B.Čorijevs uzsvēra, ka par viņa personīgiem līdzekļiem uzbeku valodā tika iztulkota Džina Šarpa grāmata „No diktatūras līdz demokrātijai”, kurā apkopota autoritāro režīmu gāšanas pieredze. Pēc B.Čorijeva teiktā, Uzbekistānā ir daudzi atbalstītāji, kuriem regulāri tiek nosūtīti naudas pārvedumi, lai būtu iespējams sagatavoties lielām protesta akcijām. B.Čorijevs ierosināja rīkot akcijas Uzbekistānā 2012. un 2013.gadā, aicinot iedzīvotājus paust neapmierinātību ar pastāvošo valdību, velkot baltu apģērbu vai ņemot līdzi kādu baltu priekšmetu. Aicinājums neguva atbalstu.
Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrija atbalstīja 23 lappušu garu uzvedības noteikumu kopumu, kurā jaunieši tiek aicināti izvairīties no „kliedzošiem” apģērbiem, mācību iestāžu kritikas un dalības uzbeku vērtībām svešos kultūras pasākumos, bet skolotājiem un pasniedzējiem uzdots novērot un novērst uzvedību, kas ir sveša uzbeku nacionālajām vērtībām. Skolotājiem citu starpā uzdots dežūrēt interneta kafejnīcās, lai skolnieki un studenti nenonāktu kādu „bīstamu” neatkarīgo partiju ideju, spēļu ar vardarbības elementiem vai tērzēšanas sociālajos tīklos ietekmē.
Ir arī izstrādāts likums „Par jaunatnes aizsardzību no postošas ideoloģijas un agresīvas informācijas”.

Ārpolitika

Uzbekistānai ir daudzvirzienu ārpolitika, plaša sadarbība ar daudzām valstīm, taču Taškenta nepieļauj citu valstu iejaukšanos iekšlietās. Pēc neatkarības pasludināšanas 1991.gadā Uzbekistānas ārpolitikai bija tendence uz tuvināšanos Rietumiem, taču ASV un Rietumvalstu apsūdzības cilvēktiesību pārkāpumos 2005.gadā Andidžonas nemieros šo tendenci apturēja un sadarbība tika atjaunota ievērojami vēlāk.
Uzbekistānai ārējos draudus rada nestabilā situācija kaimiņvalstīs (Afganistāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna), kā arī starptautisko teroristu organizāciju aktivitātes un kaujinieku iespējamā iekļūšana republikā, un 2016.gada septembrī un oktobrī ir notikušas vairākas Uzbekistānas un kaimiņvalstu amatpersonu pārrunas.
Islama Karimova prezidentūras laikā (1991.–2016.gads) Uzbekistānas ārpolitika bija atkarīga galvenokārt no viņa personīgām preferencēm, kas kavēja attiecību attīstību gan ar kaimiņvalstīm, gan ar citām valstīm. Savukārt Uzbekistānas starptautisko izolāciju veicināja 2005.gadā Andidžonā notikušo nemieru apspiešana un ASV militārās bāzes izvešana no Karši (Vašingtona pauda striktu nosodījumu nemieru apspiešanai, un Taškenta pieprasīja bāzes izvešanu). Pēc nemieriem Uzbekistānai bija saglabājušās labas attiecības tikai ar Ķīnu un Krieviju.
Š.Mirzijojevam kļūstot par prezidentu, situācija mainījās – gada laikā viņš ir ticies ar visu kaimiņvalstu līderiem un atzinis, ka ir ļoti nozīmīgi attīstīt savstarpēju sadarbību vairākās jomās. Lai gan Š.Mirzijojevs ir uzsvēris sadarbības paplašināšanas nepieciešamību, viņš ir akcentējis, ka Taškenta joprojām neplāno pievienoties kādiem militāri politiskiem blokiem, un norādīja, ka ir būtiski pievērsties republikas ekonomikas attīstībai. Šajā nolūkā jau ir noslēgtas vairākas sadarbības vienošanās ar kaimiņvalstīm, kā arī Ķīnu un Krieviju. Turklāt Š.Mirzijojevs ir paudis pozitīvu nostāju par uzbeku viesstrādniekiem Krievijā (I.Karimovs bija viņus nosaucis par „sliņķiem, kuri apkauno dzimteni”) – viņu pārskaitījumu īpatsvars sasniedz 12% līdz 15% no Uzbekistānas IKP. Krievija arī būtu ieinteresēta plašākā sadarbībā ar Uzbekistānu, tajā skaitā Maskava pozitīvi vērtētu Taškentas atgriešanos Kolektīvās drošības līguma organizācijas sastāvā un pievienošanos Eirāzijas Ekonomiskajai savienībai, taču pagaidām Š.Mirzijojevs izsaka deklaratīvus apliecinājumus par vēlmi paplašināt kontaktus, tomēr sadarbības līgumi vēl netiek gatavoti.

Foto: tengrinews
 (no kreisās) Nursultans Nazarbajevs un Islams Karimovs

2017.gada marta sākumā Š.Mirzijojevs apmeklēja Turkmenistānu, lai ar šīs valsts prezidentu Gurbanguli Berdimuhamedovu apspriestu divpusējās sadarbības perspektīvas, parakstītu vairākus sadarbības dokumentus, tajā skaitā līgumu par stratēģisko partnerību. Šī bija pirmā Š.Mirzijojeva vizīte prezidenta amatā, un tā bija pārsteigums, jo eksperti prognozēta, ka pirmajā vizītē prezidents dosies pie ietekmīgākiem aktoriem pasaules un reģiona politikā – Krieviju vai Kazahstānu. Gatavojot prezidenta vizīti, Turkmenistānu bija apmeklējuši arī Uzbekistānas premjerministra vietnieki Ulugbeks Rozukulovs un Rustams Azimovs, kuru uzdevums bija vienoties par ekonomiskās sadarbības dokumentu apspriešanu.
Iespējams, ka neitralitātes statusa turētājas Turkmenistānas apmeklējums apliecināja Uzbekistānas vēlmi būt atturīgai kādu „politisko simpātiju” izrādīšanā. Savukārt jau 2017.gada maijā notikusī otrā vizīte apliecināja Taškentas pragmatisko domāšanu un Uzbekistānas deklarētos plānus līdz 2022.gadam dubultot dabasgāzes ieguvi, kā arī palielināt tās eksporta apjomus uz Ķīnu un Krieviju. Turkmenistānai dabasgāzes eksports ir galvenais ienākumu avots, un Ašgabatas sadarbība ar Pekinu arvien palielinās. Lai nodrošinātu Ķīnas pieaugošo pieprasījumu, Turkmenistāna ir pārtraukusi dabasgāzes piegādes Krievijai un samazinājusi Irānai. Tādēļ Ašgabatai ir svarīgi vienoties par virzienu „sadali”, turklāt Ašgabata un Taškenta var sadarboties piegāžu transportēšanas maršrutu nostiprināšanā.
Š.Mirzijojeva vizītes ietvaros starp Uzbekistānas kompāniju „Uzbekņeftegaz” un Turkmenistānas koncernu „Turkmennebit” („Turkmenistānas nafta”) tika parakstīts memorands, kas paredz divpusēju sadarbību Kaspijas jūras šelfa izstrādē Turkmenistānā (ģeoloģiskā izpēte un atradņu izstrāde). Šāda sadarbība ļaus palielināt abu valstu naftas pārstrādes rūpnīcu noslogojumu, un šī vienošanās ir pirmā par  „Uzbekiņeftegaz” darbību ārpus Uzbekistānas.
Lai gan valstu attiecības ir mierīgas un bez domstarpībām, 2013.gadā tika atcelts bezvīzu režīms pierobežu rajonu iedzīvotājiem. Apmēram 10% Turkmenistānas iedzīvotāju ir uzbeki, tomēr valstī nav skolu ar uzbeku mācību valodu un plašsaziņas līdzekļu uzbeku valodā, turklāt ir aizliegta tradicionālo uzbeku sieviešu tērpu valkāšana – Turkmenistānā neatkarības gados tiek īstenota turkmenizācijas politika.
2013.gadā starp Uzbekistānu un Kazahstānu tika parakstīts stratēģiskās partnerības līgums.  Šis dokuments iezīmē jaunu līmeni valstu sadarbībā, jo uzsver abu nozīmīgumu un nekonkurējošo raksturu. Uzbekistānas un Kazahstānas starpā pastāv „cīņa” par līderību reģionā, jo Uzbekistāna ir skaitliski lielākā, bet Kazahstāna – ekonomiski attīstītākā republika Centrālāzijā.
Š.Mirzijojevs oficiālā vizīte Astanā notika 2017.gada marta beigās, tā tika plaši atspoguļota plašsaziņas līdzekļos, jo kaimiņvalstis ir vēsturiski bijušas sāncenses par līderību Centrālāzijā. Uzbekistāna ir lielākais iedzīvotāju skaits reģionā, savukārt Kazahstāna ir ekonomiski attīstītākā un stabilākā republika, lai gan pēdējos gados arī tur pieaug terorisma un ekstrēmisma draudi, un vairākās republikas pilsētās ir notikuši terorakti. Tādēļ Š.Mirzijojeva vīzītes ietvaros līdz ar sadarbību ekonomiskas un politikas jomā tika apspriesti arī terorisma, pārrobežu noziedzības un ekstrēmisma apkarošanas aspekti. Savukārt Uzbekistānas pasludinātie liberalizācijas procesi izraisīja bažas Kazahstānā – ekonomikas ministrs Timurs Suleimenovs to nosauca starp pieciem ārējiem riskiem Kazahstānas attīstībai, skaidrojot, ka Uzbekistāna ir valsts ar lielām ambīcijām un iespējām. „Esam pieraduši, ka reģionā ekonomiskā hegemonija pieder Kazahstānai, taču tagad situācija var mainīties. Var sākties cīņa par investīcijām un tirgiem,” teica T.Suleimenovs.
Uzbekistāna un Kazahstāna plāno tuvākajā laikā atrisināt visus robežjautājumus starp abām valstīm. Valstīm nav teritoriālu domstarpību, bet patlaban ir jāprecizē Kazahstānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas robežas posms. Uzbekistānas un Kazahstānas robeža ir apmēram 2100 km, un jau norisinās tās demarkācija.Valstu attiecības sarežģī Tadžikistānas apņemšanās būvēt Rogunas hidroelektrostaciju, kuru Taškenta uzskata par apdraudējumu kaimiņvalstu ekoloģijai un lauksaimniecībai. Tomēr kopš Š.Mirzijojevs ir Uzbekistānas līderis kaimiņvalstu attiecībās ir notikušas pozitīvas izmaiņas – tiek rīkotas savstarpējas vizītes, panākta vienošanās par aviosatiksmes Taškenta – Dušanbe atklāšanu (lidojumi uzsākti šī gada sākumā, tomēr tie dažādu formalitāšu dēļ „buksē” un nenotiek tik regulāri kā plānots), bet šī gada aprīlī Dušanbe tika rīkota Uzbekistānas ražojumu izstāde, kuras ietvaros notika Uzbekistānas un Tadžikistānas uzņēmēju pirmais forums.
2016.gada decembrī Dušanbe notika Tadžikistānas un Uzbekistānas starpvaldību tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības komisijas sanāksme. Tika apspriesti jautājumi par dzelzceļa un autobusu satiksmes atklāšanu starp valstīm, kā arī izmaiņām vīzu režīmā (vīzu režīms starp valstīm tika ieviests 2000.gada septembrī pēc Uzbekistānas iniciatīvas).
2017.gada februārī notika Tadžikistānas un Uzbekistānas dzelzceļa kompāniju pārstāvju pārrunas par jauna dzelzceļa būvi, kas apietu Turkmenistānu un ļautu ievērojami samazināt pasažieru un kravu pārvietošanas laiku, kā arī savienotu republikas ar Kazahstānu un Krieviju. Pēdējos gados Uzbekistāna un Tadžikistāna mēģināja samazināt savstarpējo transporta infrastruktūru dēļ Taškentas kategoriski noliedzošās nostājas par Rogunas hidroelektrostacijas būvi Tadžikistānā. 2009.gadā Uzbekistāna pārtrauca dzelzceļa satiksmi starp trim Fergānas ielejas apgabaliem un republikas centrālo daļu, jo daži dzelzceļa posmi gāja caur Sugdas apgabalu (Tadžikistānas ziemeļi). Lai nodrošinātu satiksmi starp visiem Uzbekistānas apgabaliem, 2016.gadā tika nodota ekspluatācijā dzelzceļa līnija Anrena – Papa. Savukārt Tadžikistāna 2016.gadā pabeidza dzelzceļa posma būvi, kas savieno galvaspilsētu ar republikas dienvidu daļu, apejot Uzbekistānu.
2017.gada jūnija sākumā Uzbekistāna un Tadžikistāna parakstīja protokolu par kopējās robežas strīdu posmu delimitāciju. Šis dokumenta izstrāde tika pabeigta Dušanbe, kur notika abu valstu valdību darba grupas otrā sēde (pirmā norisinājās 2016.gada nogalē). Detalizēta informācija par protokola saturu netika publiskota, taču dokuments apliecina sadarbības aktivizēšanu, jo no 2009.gada pārrunas bija praktiski pārtrauktas (2002.gadā tika parakstīts līgums par Tadžikistānas un Uzbekistānas robežu). Valstu koprobežas garums ir 1333 kilometru, un apmēram 60 kilometru ir strīdu teritorijas. Vienā no tām atrodas Farhadas hidroelektrostacija un ūdenskrātuve, par kuras piederību valstis nespēj vienoties kopš PSRS sabrukšanas.
Kontakti ar Kirgizstānu ir aktivizējušies kopš Uzbekistānas līderis ir Š.Mirzijojevs. 2016.gada 1.oktobrī Andidžonas apgabalu pēc Uzbekistānas aicinājuma draudzības vizītē apmeklēja Kirgizstānas delegācija – apmēram 130 pārstāvju no dažādām valsts struktūrām, t.sk. Ārlietu ministrijas, kā arī Ošas, Batkenas un Džalalabatas apgabaliem. Delegācijas dalībniekiem notika pārrunas ar Uzbekistānas premjerministra vietnieku Adhamu Ikramovu un Andidžonas apgabala vadītāju Šuhratbeku Abdurahmanovu, kā arī vizītes automobiļu uzņēmumā un tikšanās ar kirgīzu kopienas pārstāvjiem. Vizītes ietvaros tika parakstīts pierobežas sadarbības memorands starp Ošas, Batkenas, Džalalabatas un Andidžonas, Fergānas un Namangānas apgabaliem. Minēto apgabalu vadītāji vienojās katru mēnesi rīkot tikšanās, lai apspriestu aktuālos pierobežas sadarbības jautājumus. Puses arī vienojās, ka drīzumā notiks Uzbekistānas delegācijas vizīte Kirgizstānā. Žurnālisti norāda, ka neraugoties uz optimistiskajiem paziņojumiem, nav ziņu par robežas šķērsošanas ierobežojumu atcelšanu (Kirgizstānas pilsoņiem ir aizliegt šķērsot robežu ar Uzbekistānu, izņēmums ir tikai tiem, kuri dodas uz bērēm, kāzām (par ko ir apliecinājums – telegramma vai ielūgums) vai šķērso Uzbekistānu tranzītceļā uz citām valstīm)
2016.gada decembrī Samarkandā ieradās Kirgizstānas prezidents Almazbeks Atambajevs, un pēdējo astoņu gadu laikā tā bija pirmā Kirgizstānas līdera vizīte Uzbekistānā. Savstarpēji apmeklējumi nebija notikuši dēļ pušu nevēlēšanās attīstīt sadarbību un risināt domstarpības, galvenokārt pierobežas rajonos, kur pastāv strīdu teritorijas, kas nav delimitētas un demarķētas. Šo domstarpību dēļ pierobežā, tajā skaitā Ungartū kalna rajonā, ir notikuši vairāki incidenti starp uzbekiem un kirgīziem, tajā skaitā 2016.gada augustā, kad no helikopteriem Mi-8 desantējās astoņi Uzbekistānas miliči. Biškeka bija pieprasījusi paskaidrojumus par uzbeku miliču desantēšanos strīdu teritorijā un viņu aiziešanu no tās, savukārt Taškenta ir aicinājusi izdot Ungartū kalna rajonā aizturēto uzbeku milici, kā arī atcelt pie Ortotokojas ūdenskrātuves izvietotos kirgīzu miliču posteņus (pie ūdenskrātuves izvietota arī uzbeku tiesībsargājošo struktūru nodaļa, no kuras izgāja aizturētais milicis).
Konflikti Ungartū kalna rajonā notika arī iepriekš – 2016.gada martā strīdu teritorijas tuvumā Uzbekistāna izvietoja divus bruņutransportierus, kravas mašīnas un 40 karavīrus. Kirgizstāna arī pastiprināja tehniku pie robežas. Pēc nedēļu ilgušajām pārrunām puses pārvietoja tehniku un karavīrus no strīdu teritorijas. Vienošanās par valstu robežas liekākā posmā demarkāciju un delimitāciju (par atlikušajiem 15%, tas ir, apmēram 200 kilometriem) tika parakstīta 2017.gada septembrī, kas Š.Mirzijojevs apmeklēja Biškeku. Apmēram 14% Kirgizstānas dienvidu iedzīvotāju ir uzbeki, un viņi pozitīvi vērtēja robežas šķērsošanas vienkāršošanu, kas kļuva iespējama pēc minētās vienošanās parakstīšanas.
Kirgīzu un uzbeku attiecības negatīvi ietekmēja Kirgizstānā apvērsuma laikā 2010.gada vasarā notikušais etniskais konflikts valsts dienvidos, kurā tika nogalināti 276 uzbeku (uzbekus apsūdzēja nacionālā naida kurināšanā un likumīgās varas neatzīšanā).
2017.gada decembra vidū Taškentu oficiālā vizītē apmeklēja Kirgizstānas jaunievēlētais prezidents Soronbais Žeenbekovs (amatā no 2017.gada 24.novembra), uzsverot, ka tā ir viņa pirmā ārvalstu vizīte prezidenta statusā (2017.gada 29.novembrī viņš apmeklēja Krieviju darba vizītē).
Neilgi pirms S.Žeenbekova vizītes Kirgizstānas parlamenta deputāti ierosināja nodot Uzbekistānas īpašumā četrus pansionātus Isikulas apgabalā (zeme paliek Kirgizstānas īpašumā).
Kirgizstāna un Uzbekistāna ir arī atrisinājušas jautājumu par Ortotokojas ūdenskrātuves (Džalalabadas apgabals, Kirgizstāna) piederību – tagad tā ir Kirgizstānas Ūdens saimniecības departamenta pārziņā. Kā norādīja Kirgizstānas lauksaimniecības ministrs Nurbeks Muraševs, turpmāk 8% ūdens no šīs ūdenskrātuves izmantos Kirgizstāna un 92% – Uzbekistāna, maksājot gadā 229 500 USD.
Uzbekistānas politiskā sadarbība ar Afganistānu ir neitrāla, lai gan noteiktu apdraudējumu rada narkotiku kontrabanda un kaujinieku iespējamie iebrukumi no kaimiņvalsts.  Ar I.Karimova atbalstu Fārjābas provincē bija nostiprinājies Abdulrašids Dustums (uzbeku izcelsmes ģenerālis). Šajā provincē uzbeku iedzīvotāju īpatsvars laikā no 1992.gada palielinājās no 48% līdz 85%.
2017.gada janvārī notika Uzbekistānas ārlietu ministra Abdulaziza Kamilova oficiālā vizīte Kabulā, kur viņš tikās ar Afganistānas prezidenta palīgu ekonomiskajos jautājumos Humajunu Kajumi un speciālo pārstāvi sadarbības attīstībai ar Centrālāziju un Krieviju Mohamadu Šokiru Korgaru. Pārrunās tika panākta vienošanās palielināt valstu savstarpējās tirdzniecības apjomu līdz 1,5 miljardiem USD, kā arī tika parakstīti vairāki sadarbības dokumenti transporta infrastruktūras (dzelzceļa un automobiļu) attīstībai, drošības jautājumu kopīgās komisijas izveidei un citi. Uzbekistānas delegācijas sastāvā esošie uzņēmēji ar Afganistānas kolēģiem noslēdza līgumus par ārstniecisko līdzekļu, sadzīves tehnikas un citu preču piegādi par 49,3 miljoniem USD. Kabulā tika atklāts akciju sabiedrības „Uzsanoateksport” („Uzbekistānas rūpnieciskais eksports”) tirdzniecības nams.
Uzbekistānas neatkarības pirmajos gados republika uzņēma bēgļus no Afganistānas, kā arī Tadžikistānas (galvenokārt etniskos uzbekus), kur plosījās pilsoņu karš. Lielākā daļa šo bēgļu joprojām nav Uzbekistānas pilsoņi, taču 2016.gada nogalē un 2017.gada februārī apmēram 400 cilvēku ir ieguvuši Uzbekistānas pilsonību – attiecīgu lēmumu parakstīja Š.Mirzijojevs (pilsonības piešķiršana tika attiecināma uz republikas izcelsmes iedzīvotājiem, kuri dažādu iemeslu dēļ atradās ārvalstīs laikā, kad spēkā stājās likums „Par Uzbekistānas pilsonību”, tas ir, 1992.gadā).
Veicot Prezidenta administrācijas optimizāciju, tās struktūrā ir izveidots Politiski tiesisko jautājumu dienests, kas jau ir izstrādājis programmas projektu patvēruma nodrošināšanai ārvalstu pilsoņiem, kuri tiek vajāti savu politisko uzskatu dēļ (saskaņā ar konstitūciju, prezidentam ir tiesības lemt par patvēruma un Uzbekistānas pilsonības piešķiršanu). Iespējams, jaunā dienesta izveide liecina par Uzbekistānas vēlmi aktivizēt ārpolitiku, tajā skaitā uzņemot politiskos bēgļus no ārvalstīm. Gatavība uzņemt bēgļus no Afganistānas, kur situācija nekļūst stabilāka, varētu liecināt arī par Taškentas apņemšanos aktīvāk iesaistīties starptautiskajos procesos un patstāvīgi lemt par strīdīgiem politiskiem jautājumiem. Nevarētu arī izslēgt, ka lēmums par patvēruma meklētāju uzņemšanu pieņemts, lai novērstu starptautisko cilvēktiesību organizāciju apsūdzības opozicionāru vajāšanā un veidotu pozitīvu republikas tēlu, kas savukārt varētu veidot pievilcīgāku iespaidu potenciāliem investoriem.
2017.gada decembrī Taškentu apmeklēja Afganistānas prezidents Ašrafs Ganī, lai ar Š.Mirzijojevu parakstītu 14 sadarbības vienošanās. Citu sadarbības jomu starpā prezidenti vienojās par elektropārvades līnijas būvi starp Surhanu (Uzbekistānas dienvidi) un Polihomrī (Afganistānas ziemeļaustrumi), kas nodrošinās elektroenerģijas piegādi galvenokārt rūpniecības objektiem. Plānots, ka būvdarbi tiks uzsākti tuvākajā laikā.

2016.gada septembra sākumā (neilgi pēc I.Karimova bērēm) Samarkandu privātā vizītē ieradās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Viņš apmeklēja I.Karimova apbedīšanas vietu un tiekoties ar Š.Mirzijojevu pauda cerību, ka valstu ciešā sadarbība tiks turpināta.
Š.Mirzijojevs oficiālā vizītē apmeklēja Maskavu 2017.gada gada aprīļa sākumā, un parakstīja 16 ekonomiskās un investīciju sadarbības dokumentus par 3,5 miljardiem USD (kopumā vizītes ietvaros tika parakstītas 55 vienošanās par 16 miljardiem USD).
Lai gan plašsaziņas līdzekļos Š.Mirzijojeva vizīte netika aprakstīta kā sensācija un, kā bija prognozēts, nenotika Uzbekistānas atgriešanās Kolektīvās drošības līguma organizācijā (bija organizācijas dalībvalsts 1992.–1999. un 2006.–2012.gadā) vai pievienošanās Eirāzijas Ekonomiskajā savienībai, tomēr vizītes ietvaros tika panākta vienošanās par divpusējās sadarbības intensifikāciju, kas ietekmēs Uzbekistānas attīstību nākamajā desmitgadē. Turklāt vizīte apstiprināja Š.Mirzijojeva inaugurācijā pausto apņemšanos veidot gan labas attiecības ar kaimiņvalstīm, gan sadarbību ar citām valstīm.
Pirms vizītes notika plaši tās gatavošanas pasākumu, tajā skaitā 2017.gada marta beigās Š.Mirzijojevs apstiprināja parlamenta ratificēto vienošanos par militāri tehniskās sadarbības paplašināšanu ar Krieviju. Uzbekistānas pirmais prezidents Islams Karimovs strikti noraidīja republikas pievienošanos militāri politiskajiem blokiem (to apliecināja arī izstāšanās no Kolektīvās drošības līguma organizācijas), savukārt Š.Mirzijojevs atturīgi izsakās par šādu iespēju, tomēr nenoliedz tādu varbūtību.
Taškenta un Maskava ir vienojušās, ka Uzbekistāna saņems bez muitas nodevām līdz 200 000 tonnu naftas no Krievijas gadā. Iespējams, šī vienošanās ir ar „tālejošām sekām”, proti, Uzbekistānas uzaicinājumu pievienoties Eirāzijas Ekonomiskajai savienībai. Patlaban Uzbekistānā iegūst apmēram 3 miljonus tonnu naftas gadā, bet valsts trīs naftas pārstrādes rūpnīcu kopjauda ir 11 miljoni tonnu gadā, tas ir, Taškentai ir nepieciešams iepirkt naftu, lai pārstrādātu to savās rūpnīcās. Plānots, ka naftas tranzītu no Krievijas varētu nodrošināt Kazahstāna. Maskavai naftas piegāžu uzsākšana ir „politiska uzvara”, jo tā varētu nodrošināt Krievijas ietekmes pieaugumu Uzbekistānā.
Ar Krieviju ir panākta vienošanās par Baumana v.n. Maskavas Tehniskās Universitātes filiāles izveidi Taškentā. Tas veicinās republikai inženieru deficīta problēmu mašīnbūves nozarē, kuru plānots attīstīt tuvākajā laikā, kā arī ļaus atdzīvināt Taškenta aviācijas būves rūpnīcas darbību. Krievija arī ir paudusi gatavību investēt Uzbekistānas kalnrūpniecībā un krāsainā metalurģijā.
Lai gan sadarbībai kultūras jomā netiek piešķirta liela nozīme, iespējams, Uzbekistānas un Krievijas gadījumā tai varētu būt stratēģiska ietekme, īpaši, izmantojot plašsaziņas līdzekļu iespējas veidot „pareizo” virzību. Uzbekistānas informācijas telpa tiek stingri kontrolēta, opozīcijas izdevumi un interneta resursi faktiski nepastāv, un negatīvi viedokļi par Krieviju gandrīz nav. Turklāt formāli informācijas telpa, tajā skaitā Krievijas plašsaziņas līdzekļi republikā, formāli netiek ierobežota, un tas ļauj „savienot” informācijas laukus savās interesēs.
Neilgi pēc Š.Mirzijojeva vizītes Uzbekistānas Ārējās darba migrācijas aģentūra izvietoja sludinājumus par vairāk nekā 1000 vakancēm (autovadītāji, šuvējas, būvstrādnieki) darbam Krievijā. Savukārt Krievijas Tiesiskā atbalsta viesstrādniekiem viceprezidente Jūlija Slucka, apmeklējot Uzbekistānas Darba ministriju, paziņoja par gatavību Fergānā izveidot Viesstrādnieku atbalsta centru, kur būs iespējams saņemt informāciju un sagatavot darbam Krievijā nepieciešamos dokumentus (sertifikāts par krievu valodas pārvaldīšanu, medicīniskā izziņa, notariāli apstiprināta pases kopija u.c.). Pēc J.Sluckas teiktā, asociācija plāno tuvākajā laikā iekārtot darbā Krievijā apmēram 3000 Uzbekistānas pilsoņu. Tajā pašā laikā Uzbekistānas Darba ministrijas pārstāvis izteicās, ka apmēram 2000 uzbeku speciālistus pieņems darbā Volgogradas gultņu ražošanas rūpnīcā un 12 000 – būvkompānija „Renessans”. Pēc dažādiem aprēķiniem, uzbeku viesstrādnieku Krievijā naudas pārvedumu veido 11% no Uzbekistānas IKP, savukārt uzbeku viesstrādnieku īpatsvars Krievijā sasniedz 17,7%.
    Krievija ir ieinteresēta iesaistīties projektos naftas, ķīmijas, elektroenerģētikas, mašīnbūves un farmācijas nozarēs, kā arī veidot „zaļo koridoru” (atvieglot muitas un sanitāro noformējumu pārtikas kravām) piegādēm no Uzbekistānas. 2016.gadā lauksaimniecības produkcijas piegāžu apjoms no Uzbekistānas ir palielinājies divas reizes.
Uzbekistānas tuvināšanās ar Ķīnu aktivizējās pēc 2005.gada Andidžonas nemieriem, kad Pekina pauda atbalstu Taškentai. I.Karimova pirmā ārvalstu vizīte pēc nemieriem bija uz Ķīnu. Starp valstīm ir parakstīti vairāki investīciju projekti. 2013.gadā Džizahas apgabalā (republikas centrālā daļa) sadarbībā ar Ķīnu tika izveidota brīvā industriālā zona. Ķīnas bankas ir piešķīrušas Uzbekistānai vairākus kredītus, bet Ķīnas nacionālā naftas un dabasgāzes kompānija СNPC 2014.gadā uzsāka naftas atradnes „Mingbulak” rūpniecisko ekspluatāciju.

2017.gada maijā norisinājās Š.Mirzijojeva oficiālā vizīte Ķīnā, kuras ietvaros tika parakstīti 105 sadarbības dokumenti par kopumā vairāk nekā 22 miljardiem USD (tajā skaitā vienošanās enerģētikas un irigācijas, sašķidrinātās dabasgāzes piegādes jomā un trīs dabasgāzes kondensāta atradņu aprīkošanā), kā arī notika vairākas tikšanās ar Ķīnas lielāko kompāniju pārstāvjiem un pārrunas par savstarpēji izdevīgu projektu īstenošanu Uzbekistānā, piesaistot jaunās tehnoloģijas. Prezidents ar Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu un valdības pārstāvjiem apsprieda ilgtermiņa sadarbības nostiprināšanas iespējas un prioritārās perspektīvas, kā arī reģionālās un starptautiskās politikas aktualitātes. Turklāt 2017.gada maija sākumā Š.Mirzijojevs piedalījās starptautiskajā forumā par 2013.gadā Ķīnas ierosinātā „Jaunā Zīda ceļa” projekta īstenošanu. Forumā piedalījās kopumā 30 valstu vadītāju un valdības, kā arī starptautisko organizāciju pārstāvju, un Š.Mirzijojevam bija iespēja ne tikai uzstāties forumā, paužot atbalstu Ķīnas iniciatīvai, bet arī apspriest sadarbības iespējas ar daudzu valstu līderiem sanāksmes neformālajās tikšanās.
Projekts „Jaunais Zīda ceļš” apvieno projektus „Žīda ceļa ekonomiskā josta” un „21.gadsimta Jūras Zīda ceļš”, kas paredz savienot lielāko daļu Eirāzijas valstu. „Jaunā Zīda ceļa” izveidi ierosināja Sji Dzjiņpins, norādot, ka tas savienos teritorijas, kurās dzīvo 63% pasaules iedzīvotāju un tā prognozējamais ekonomiskais apgrozījums varētu sasniegt 21 triljonu USD gadā.
Uzbekistānai šīs projekts svarīgs, lai piesaistītu Ķīnas investīcijas, attīstītu rūpniecību un infrastruktūru, kā arī iesaistītos reģiona transporta un komunikācijas projektos.
Ķīnas kompānijas aktīvi piedalās Uzbekistānas ogļūdeņražu atradņu ģeoloģiskās izpētes pasākumos, brīvajā ekonomiskajā zonā „Džizak” tiek īstenoti kopprojekti ar Ķīnas tiešajām investīcijām. Uzbekistānā funkcionē 704 uzņēmumi ar Ķīnas kapitālu. Tomēr valstu savstarpējās tirdzniecības apjoms 2016.gadā samazinājās par 10%, līdz 4,2 miljardiem USD, ko noteica nelabvēlīgā konjunktūra Uzbekistānas galvenajām eksporta precēm – kokvilnai, dabasgāzei, urānam, varam. Ķīna ir viens no lielākajiem investoriem Uzbekistānas ekonomikā (investīciju kopējais apjoms – apmēram 7,8 miljardi USD).

 

12. maijs

Ekonomika
12.05.2018 13 skatījumi
Dienvidkorejas būvuzņēmuma „Hyundai Engineering and Construction” pārstāvis informēja, ka uzņēmums uzvarējis tenderī par elektrostacijas būvi Navojī.

11. maijs

Ekonomika
11.05.2018 13 skatījumi
Finanšu ministrijas atskaitē teikts, ka kontroles pasākumos šī gada pirmajā ceturksnī ir konstatētas zādzības un nepamatoti izdevumi no budžeta par vairāk nekā 4 miljoniem USD.

28. aprīlis

Ekonomika
28.04.2018 21 skatījums
Buhāras apgabalā (valsts dienvidi) ir nodota ekspluatācijā dabasgāzes pārstrādes rūpnīca „Kandim”.

24. aprīlis

Ekonomika
24.04.2018 34 skatījumi
23. un 24.aprīlī Turkmenistānas prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs oficiālā vizīte apmeklēja Uzbekistānu.

11. aprīlis

Ekonomika
11.04.2018 30 skatījumi
No šī gada aprīļa ir palielināti tarifi kravas pārvadājumiem pa dzelzceļu Tadžikistānas ziemeļos.

28. marts

Ekonomika
28.03.2018 45 skatījumi
Uzbekistānas Investīciju komiteja, Taškentas Dome un Dienvidkorejas korporācija „POSCO Daewoo” parakstīja vienošanos par darba grupas izveidi, kas izstrādāts augsto tehnoloģiju rajona „High Tech City” būves projektu Taškentā, raksta izdevums „Fergana” .

24. februāris

Ekonomika
24.02.2018 70 skatījumi
Ekonomikas ministra vietnieks Mubins Mirzajevs izteicās, ka Uzbekistānā ēnu ekonomikas īpatsvars pārsniedz 50% no IKP, raksta izdevums „Gazeta”.

15. februāris

Ekonomika
15.02.2018 78 skatījumi
Uzbekistānā tiks izveidota starptautisko ekspertu padome „Buyuk Kelajak” („Dižā nākotne”), kas izstrādās valsts attīstības stratēģiju laika periodam līdz 2035.gadam.

02. februāris

Ekonomika
02.02.2018 113 skatījumi
Uzbekistāna ir noslēgusi starpvaldību vienošanos ar Krieviju par sadarbību atomenerģijas izmantošanā mierīgiem mērķiem.

19. decembris

Ekonomika
19.12.2017 168 skatījumi
Irānas Nacionālās naftas kompānijas vadītājs Reza Nouruzszade informēja, ka Uzbekistāna plāno paplašināt sadarbību ar Irānas naftas un ķīmiskajiem uzņēmumiem, kas izvietoti Persijas līča tuvumā, raksta izdevums „Shana”.

14. decembris

Ekonomika
14.12.2017 240 skatījumi
2018.gadā Uzbekistāna plāno patstāvīgi pārstrādāt iegūtos 1,2 miljonus tonnu kokvilnas un eksportēt tikai gatavo produkciju, raksta izdevums „Fergana”.

28. novembris

Ekonomika
28.11.2017 260 skatījumi
Saskaņā ar prezidenta Šavkata Mirzijojeva rīkojumu, no šī gada 1.decembra Uzbekistānā par 15% tiks palielinātas algas, pensijas, stipendijas un pabalsti, raksta izdevums „Centrasia”.

27. novembris

Ekonomika
27.11.2017 228 skatījumi
Uzbekistānā ir uzsākti projektēšanas pasākumi liela hidroenerģētikas objekta būvei, atsaucoties uz Uzbekistānas plašsaziņas līdzekļiem, ziņo izdevums „Canews”.
Ekonomika
27.11.2017 211 skatījums
Šī gada 22.–24.novembrī prezidents Šavkats Mirzijojevs apmeklēja Dienvidkoreju, kur parakstīja 75 sadarbības vienošanās par kopumā 8,9 miljardiem USD, raksta izdevums „Canews”.

25. novembris

Ekonomika
25.11.2017 216 skatījumi
Informācijas tehnoloģiju un komunikāciju ministrija ir publiskojusi aicinājumu ārvalstīs strādājošajiem augsti kvalificētajiem darbiniekiem atgriezties Uzbekistānā, lai piedalītos dažādu nozaru (tajā skaitā informācijas tehnoloģiju) mācību iestāžu attīstības veicināšanā, raksta izdevums „Fergana”. ...

1 - 15 no 54 rakstiem

1 2 3