Reliģijas „atdzimšanas” process Tadžikistānā bija kļuvis par vienu no pilsoņu kara (1992.-1997.gads) iemesliem. Demokrātijas un politiskās brīvības prasības bija cieši saistītas ar ticības brīvības ideju, radikālie spēki vēlējās arī mainīt Tadžikistānas sekulāro iekārtu. Kompromisu meklējumi bija sekmīgi tikai pēc gadiem ilgušās karadarbības, un pamiera noteikumi paredzēja, ka bruņotie islāma kaujinieki noliek ieročus apmaiņā pret dažādiem amatiem valdībā un vietām parlamentā.

Centrālāzijā islāma nozīmes pieaugums vērojams pēc PSRS sabrukšanas, kad jaunajām valstīm bija nepieciešams meklēt jaunu savu tautu apvienošanas ideoloģiju. Vēsturiski reģiona valstis ir saistītas ar musulmaņu kultūru (īpaši Uzbekistāna), un iedzīvotāji ir saglabājuši reliģiozitāti. Tādēļ Centrālāzija ir „labvēlīga augsne” dažādu islāma kustību, grupējumu un citu organizāciju aktivitātēm, jaunu atbalstītāju meklējumiem un piesaistīšanai.

Saskaņā ar Krievijas federālo budžetu 2019. –2020.gadam, izdevumi nacionālajai aizsardzībai 2019.gadā plānoti 2,9 triljonu RUB (44,7 miljardi USD) apmērā jeb 16,2% no visiem budžeta izdevumiem (2,8% no IKP). Nominālā izteiksmē izdevumi palielināsies par 145,4 miljardiem RUB jeb 3,1% salīdzinājumā ar 2018.gadu. 2020.gadā izdevumi aizsardzībai būs 3 triljoni RUB (46,5 miljardi USD) jeb 16,3% no visiem budžeta izdevumiem (2,7% no IKP), 2021.gadā – 3,1 triljons RUB (48,3 miljardi USD) jeb 16,6% no budžeta izdevumiem (2,7% no IKP).

Krievijas federālais budžets ir Krievijas budžeta sistēmas galvenais elements. Federālo budžetu izstrādā valdība un pieņem parlaments kā federālo likumu. Krievijas Federācijas Budžeta kodekss reglamentē budžeta veidošanas un izpildes kārtību. Federālais budžets ir liela sadales procesa daļa, kas izpaužas kā naudas līdzekļu pārdale starp tautsaimniecības nozarēm un valsts reģioniem.

Vēl 1980.gadu beigās PSRS Valsts drošības komiteja (VDK jeb KGB) izstrādāja t.s. „Operatīvās izmeklēšanas darbības sistēmu” («Система оперативно-розыскных мероприятий») jeb SORM, kuras dažādas versijas turpina darboties arī mūsdienās. SORM-1 ir paredzēta telefona līniju un mobilo sakaru noklausīšanai, SORM-2 – interneta trafika uzraudzīšanai, savukārt gaidāmā SORM-3 – informācijas ievākšanai no visa veida sakaru līdzekļiem, šīs informācijas uzglabāšanai ilgtermiņā, kā arī pieejas nodrošināšanai visu abonentu datiem.

Saskaņā ar 2018.gada oktobrī veikto Krievijas socioloģisko pētījumu centra „Ļevada-Centr” aptauju, kurā piedalījās 1600 respondentu vecumā no 18 gadiem, internetu Krievijā kopumā (no „katru dienu” līdz „retāk kā vienu reizi nedēļā”) lieto 76% iedzīvotāju, bet 57% – internetu lieto katru dienu.

Krievijas BS kopš to izveides brīža 1992.gadā galvenokārt ir darbojušies Krievijas teritorijā un tās kaimiņvalstīs. Krievijas BS personālsastāvs ir ticis iesaistīts ANO autorizētājās miera uzturēšanās misijās, piemēram, Bosnijā, taču šīs iesaistes apmēri nebija ievērojami un aprobežojās ar Sauszemes karaspēka (SK) un helikopteru pielietojumu.

Reformētais Krievijas BS virsnieku korpuss demonstrēja savas spējas 2014.gada februārī, kad tas izplānoja un īstenoja militāro operāciju, kuras laikā tika okupēta Krima. Prasmīgi pielietojot pieejamos līdzekļus, Krievijas BS īsā laikā bez militārā personālsastāva zaudējumiem veica pussalā esošo stratēģisko objektu ieņemšanu un Ukrainas BS atbruņošanu, kas mēnesi vēlāk ļāva Maskavai īstenot Krimas aneksiju.

2008.gadā saistībā ar Krievijas Bruņoto spēku (BS) vājo sniegumu karā pret Gruziju toreizējais aizsardzības ministrs Anatolijs Serdjukovs kopā ar BS Ģenerālštāba (ĢŠ) priekšnieku armijas ģenerāli Nikolaju Makarovu uzsāka BS reformu ar mērķi izveidot mūsdienīgus, profesionālus BS, kuri būtu spējīgi reaģēt uz mūsdienu mainīgajiem izaicinājumiem. Reformu bija paredzēts īstenot trīs posmos. Pirmais posms sevī ietvēra karaspēka optimizāciju, jaunas komandvadības struktūras izveidi un militārās izglītības reformu.

Detalizēta, publiski pieejama informācija par „Rosgvardija” apbruņojumu, līdzīgi kā par tās apakšstruktūrām un to darbību ir izkaisīta un sniedz tikai vispārīgu ieskatu. Tāpat resora mājaslapā izvietotā informācija par iepirkumiem un apbruņojuma piegādi ir visai fragmentāra.

Krievijas spēka struktūras tradicionāli ir saglabājušas vēl Padomju Savienības laikā pastāvošo neuzticības un asas savstarpējās konkurences kultūru, kas ir sevišķi izteikta specdienestu vidū un izpaužas konkurējošo struktūru operāciju izjaukšanā, darbību netiešā nomelnošanā, izspiegošanā, vēršanās pret otras struktūras darbiniekiem u.tml. Neskatoties uz to, ka „Rosgvardija” šajā ainavā ienāk kā jauns veidojums, tās straujā attīstība, kas galvenokārt izriet no režīma atbalsta, ir nodrošinājusi tai līdzvērtīgu, ja ne pārāku, vietu Krievijas spēka struktūru vidū.

1991.gadā, faktiski uzreiz pēc Augusta puča, Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas prezidents Boriss Jeļcins uzdeva viceprezidentam Aleksandram Ruckojam uzsākt „Krievijas gvardes” formēšanu, kuras mērķis būtu pasargāt „KPFSR daudznacionālās tautas demokrātiskos sasniegumus” un konstitucionālo kārtību no reakcionārajiem spēkiem. „Krievijas gvardi” bija paredzēts veidot uz Iekšlietu ministrijas (IeM) Iekšējā karaspēka (IeK) pamata, balstoties pārsvarā uz ASV Nacionālās gvardes piemēru.