Mūsdienu Krievijas Bruņoto spēku primsākumus faktiski var saistīt ar 1993.gada novembrī pieņemto militāro doktrīnu, kurā tika iestrādāta armijas modernizācijas ideja. Taču praksē 1990.gados Krievijas armija balstījās uz Padomju struktūrām, kuras caurauda smagas ekonomiskās problēmas un korupcija. Sākot ar aizsardzības ministra Sergeja Ivanova reformām 2001.gadā Krievijas Bruņotajos spēkos uzsākās virzība uz līgumdienesta ieviešanu. V.Putina pirmo divu termiņu laikā militārais dienests tika samazināts līdz vienam gadam.

Jau sākot ar 1970.gadiem, ko padomju ekonomikas kontekstā dēvē par stagnācijas periodu, PSRS bija redzama briestoša marksisma ļeņinisma ideoloģijas krīze, kas izpaudās boļševisma pamatpostulātu neatbilstībā ikdienas reālijām, pieaugošajā korupcijā visās valsts sfērās, kā arī tehnoloģiskajā atpalicībā no Rietumvalstīm. Līdz ar PSRS ekonomikas liberalizāciju 1980.gadu vidū aizsākās straujš sociālistiskā bloka noriets, kas rezultējās Austrumeiropas komunistisko režīmu krahā. Krievijas gadījumā jaunā vara līdz 1990.gadu vidum pieturējās pie liberāla un prorietumnieciska politiskā kursa.

Par A.Navaļnija politisko „atdzimšanu” ir uzskatāms 2011.gads, kad Krievijā sākās masveida protesta kustība pret Valsts Domes vēlēšanu rezultātu falsifikāciju. Vēl 2011.gada sākumā (vēlēšanas notika decembrī) opozicionārs radio ēterā izteica slaveno un opozīcijā plaši tiražēto frāzi, ka „Jedinaja Rossija” ir krāpnieku un zagļu partija.

Jurists un sabiedriskais aktīvists Aleksejs Navaļnijs dzimis 1976.gadā Maskavas apgabalā. 1998.gadā absolvējis Krievijas Tautu draudzības universitātes Juridisko fakultāti, bet 2001.gadā – Finanšu akadēmiju pie Krievijas valdības, iegūstot specialitāti vērtspapīru un biržas darījumos. 2010.gadā pēc vairāku sabiedrisko aktīvistu Garija Kasparova, Jevgēnijas Aļbacas un citu ieteikuma A.Navaļnijs „Yale World Fellows” programmas ietvaros pusgadu mācījās Jēla Universitātē.

Saskaņā ar Kirgizstānas un Ķīnas vienošanos par robežas delimitāciju, 1996. un 1999.gadā noslēgto robežas delimitācijas vienošanās rezultātā Biškeka zaudēja apmēram 1250 kvadrātkilometru zemes, bet vēlāk – vēl 161 kvadrātkilometru, ko paredzēja papildvienošanās ar Pekinu. Atbildību par vienošanās noslēgšanu noteica toreizējām ārlietu ministram Muratbekam Imanalijevam, kuru neilgi pēc tam atstādināja no amata.

2018.gada nogalē un šī gada sākumā Biškekā notika pret Ķīnu vērsti mītiņi, kuru dalībnieki pieprasīja atbrīvoties no „Ķīnas ekspansijas”, nepiešķirt Kirgizstānas pilsonību ķīniešiem, izraidīt no valsts nelegālos viesstrādniekus no Ķīnas un dzēst republikas parādu Ķīnai.

S.Zurabišvili, kļūstot par prezidenti, paziņoja, ka pagaidām vēl nav pienācis īstais laiks sadarbībai starp Tbilisi un Maskavu. „Kamēr Krievija rīkojas tā kā šobrīd, ņemot vērā to, kas notiek uz [Abhāzijas un Dienvidosetijas] okupācijas līnijas, kur tiek nolaupīti cilvēki, un šī līnija virzās arvien dziļāk mūsu teritorijā, arvien tuvāk Tbilisi, ņemot vērā to, kā Krievija uzvedas attiecībā pret Ukrainu, es nedomāju, ka tas viss nozīmē, ka mēs varam šobrīd sākt sadarbību,” teica S.Zurabišvili.

2018.augustā Gruzijas plašsaziņas līdzekļos parādījās informācija, ka varas partijas „Gruzijas sapnis – demokrātiska Gruzija” atbalstītā prezidenta amata kandidāte varētu būt 66 gadus vecā bijusī Gruzijas ārlietu ministre, toreizējā neatkarīgā deputāte Salome Zurabišvili. Izskanējušo runu patiesību apstiprināja arī informācija, ka S.Zurabišvili ir attiekusies no Francijas pilsonības (S.Zurabišvili bija Francijas un Gruzijas pilsonība), kas liecināja par gatavošanos iesaistīties prezidenta vēlēšanās.

Reliģijas „atdzimšanas” process Tadžikistānā bija kļuvis par vienu no pilsoņu kara (1992.-1997.gads) iemesliem. Demokrātijas un politiskās brīvības prasības bija cieši saistītas ar ticības brīvības ideju, radikālie spēki vēlējās arī mainīt Tadžikistānas sekulāro iekārtu. Kompromisu meklējumi bija sekmīgi tikai pēc gadiem ilgušās karadarbības, un pamiera noteikumi paredzēja, ka bruņotie islāma kaujinieki noliek ieročus apmaiņā pret dažādiem amatiem valdībā un vietām parlamentā.

Centrālāzijā islāma nozīmes pieaugums vērojams pēc PSRS sabrukšanas, kad jaunajām valstīm bija nepieciešams meklēt jaunu savu tautu apvienošanas ideoloģiju. Vēsturiski reģiona valstis ir saistītas ar musulmaņu kultūru (īpaši Uzbekistāna), un iedzīvotāji ir saglabājuši reliģiozitāti. Tādēļ Centrālāzija ir „labvēlīga augsne” dažādu islāma kustību, grupējumu un citu organizāciju aktivitātēm, jaunu atbalstītāju meklējumiem un piesaistīšanai.

Saskaņā ar Krievijas federālo budžetu 2019. –2020.gadam, izdevumi nacionālajai aizsardzībai 2019.gadā plānoti 2,9 triljonu RUB (44,7 miljardi USD) apmērā jeb 16,2% no visiem budžeta izdevumiem (2,8% no IKP). Nominālā izteiksmē izdevumi palielināsies par 145,4 miljardiem RUB jeb 3,1% salīdzinājumā ar 2018.gadu. 2020.gadā izdevumi aizsardzībai būs 3 triljoni RUB (46,5 miljardi USD) jeb 16,3% no visiem budžeta izdevumiem (2,7% no IKP), 2021.gadā – 3,1 triljons RUB (48,3 miljardi USD) jeb 16,6% no budžeta izdevumiem (2,7% no IKP).

Krievijas federālais budžets ir Krievijas budžeta sistēmas galvenais elements. Federālo budžetu izstrādā valdība un pieņem parlaments kā federālo likumu. Krievijas Federācijas Budžeta kodekss reglamentē budžeta veidošanas un izpildes kārtību. Federālais budžets ir liela sadales procesa daļa, kas izpaužas kā naudas līdzekļu pārdale starp tautsaimniecības nozarēm un valsts reģioniem.