Lai arī Rumānijā nav spēcīgu izteikti prokrievisku partiju, vairāki tās politiķi kā potenciālie „ietekmes aģenti” uzskaitīti hakeru grupas „Shaltai Boltai” nopludinātajā Eirāzijas kustības e-pasta sarakstē. Tai skaitā ir bijušais valsts prezidents 1989.–1996.gadā un 2000.–2004.gadā Jons Iljesku, kas vēl joprojām saglabā vērā ņemamu ietekmi partijā (pašlaik valdībā), premjers 2000.–2004.gadā un tā laika PSD vadītājs Adrians Nestase.

Itālija ir uzskatāma par vienu no Krievijai draudzīgākajām ES valstīm, tā tradicionāli ir otrs lielākais Krievijas tirdzniecības partneris Eiropā pēc Vācijas (abu valstu tirdzniecības apgrozījums 2013.gadā pirms ES sankciju pret Krieviju noteikšanas sasniedza 31 miljardu EUR; 2017.gadā tas bija 20,44 miljardu EUR apmērā), Maskava ir tās lielākais gāzes (30%) un naftas (15%) piegādātājs.

Atšķirībā no vairuma Eiropas valstu, kur izteikti prokrieviska pozīcija raksturīga partijām, kas neatrodas pie varas, Ungārijā simpātijas Kremlim izrāda valdošais politiskais spēks FIDESZ ar tā līderi, premjeru Viktoru Orbanu priekšgalā.

Beļģija tradicionāli ir bijusi viena no ES valstīm, kas ir centusies uzturēt draudzīgas attiecības ar Krieviju. Kaut arī Beļģijas valdība ir nosodījusi Krievijas īstenoto Krimas aneksiju un atbalstījusi kopējo ES sankciju politiku, Brisele ir vairījusies no radikāliem paziņojumiem un rīcības, kas varētu negatīvi atsaukties uz tās divpusējām attiecībām ar Maskavu.

Krievijas ietekme Lielbritānijā liela mērā balstās uz ekonomiskajām saitēm, tostarp uz Londonas biznesa ciešo saistību ar Krievijas oligarhiem. Tomēr salīdzinoši ar Vāciju un Franciju, prokrieviskās tendences gan pozīcijā (toriji), gan opozīcijā (leiboristi), tostarp radikālajos spārnos un sīkpartijās ir mazākas.

Krievijas politiku Francijā atbalsta plaša spektra politisko spēku pārstāvji – galēji labējie, galēji kreisie, sociālisti un labēji centriskie, t.s. gollisti. Francijas sadarbībai ar Krieviju ir sena vēsture. Virziens uz ciešāku sadarbību tika uzņemts jau 19.gadsimta otrajā pusē, kad Krieviju Francija uzlūkoja kā Eiropas kontinenta stratēģisko sabiedroto nesen apvienotās Vācijas ierobežošanai.

Vāciju un Krieviju vieno plaši tirdznieciskie un enerģētiskie sakari, un tas nosaka spēcīgu ekonomisko lobiju Maskavas interesēs un tās virzienā vērstus politiķus ne tikai opozīcijas partijās, bet arī valdošajā koalīcijā. Tomēr Krievijas ietekmi šeit balsta ne tikai ekonomiskās saites, bet arī ideoloģiski un psiholoģiski faktori.

Kremļa pieeja Eiropas politiskajiem spēkiem ir kompleksa un neatkarīga no to politiskās piederības labējiem vai kreisajiem, to atrašanās valdošajā koalīcijā vai ārpus tās. Maskava savu interešu īstenošanā ir gatava sadarboties ar teju visiem. Pieeja ir daudzslāņaina un tās mērķis ir izmantot bilaterālās attiecības, lai sadrumstalotu ne tikai Eiropas kopējo pozīciju pret Krieviju, bet arī sarežģītu politiskās spēles laukumu atsevišķās dalībvalstīs.

Maskavas sadarbības pakāpe ar konkrētiem politiskajiem spēkiem un personām variē no „nevainīgas” informatīvā naratīva izplatīšanas līdz finansiālajam atbalstam un specdienestu veiktai vervēšanai. Sadarbību koordinē virkne politisko, biznesa, mediju, akadēmisko un nevalstisko organizāciju aprindu figūru, kas tieši vai pastarpināti ir saistīti ar Kremli. Tās principus definē gan ilgtermiņa skatījums uz Krievijas globālās ietekmes stiprināšanu, gan tūlītējas nepieciešamības uzdevumi.

Neraugoties uz daudzajām izmaiņām, Centrālāzijas valstīs joprojām pastāv sabiedrības dalījums klanos, un tas kavē korupcijas apkarošanu un ierobežo valstu politisko, ekonomisko, sociālo izaugsmi, jo par prioritāru tiek uzskatīta nosacīta „tuvība”, nevis profesionālā kvalifikācija.

Pēc PSRS sabrukšanas Centrālāzijas valstīm kļuva aktuāla jaunas ideoloģijas veidošana, kas saliedētu sabiedrību un kurā balstītos tautas garīgās vērtības. Šo stūrakmeņu meklējumos republikās tika „atdzīvināti” vēstures varoņi, „pārskatītas” tradīcijas, folklora utt.

2017.gada vasarā toreizējais Kirgizstānas prezidents Almazbeks Atambajevs negatīvi izteicās par Kazahstānas plāniem, bet Azerbaidžānā, Turkmenistānā un Uzbekistānā jau notikušo valodu rakstības latinizāciju, norādot, ka ir māksloti argumenti par latinizācijas saistību ar ekonomikas attīstību.