J.Boiko dzimis 1958.gadā Horļivkā (Doņeckas apgabals, valsts austrumi), absolvējis Maskavas Ķīmisko-tehnoloģisko institūtu un Austrumukrainas Nacionālo universitāti, iegūstot izglītību attiecīgi ķīmiķa-tehnologa un inženiera-ekonomista specialitātē.

P.Porošenko ir dzimis 1965.gadā Odesas apgabala Bolgradas pilsētā (valsts dienvidi), bet 1974.gadā viņa ģimene pārcēlās uz Benderiem (Moldāvijas PSR). P.Porošenko brīvi pārvalda četras valodas: ukraiņu, krievu, angļu un rumāņu (šajā sakarā atzīmēšanas vērts ir 2017.gada 17.jūlijā P.Porošenko tikšanās laikā ar Moldovas premjerministru Pāvelu Filipu notikušais kuriozs, kad Ukrainas prezidents, reaģējot uz neprecīzo viņa teiktā ukraiņu valodā tulkojumu uz rumāņu valodu, pats uzņēmās tulka pienākumus).

V.Zeļenskis dzimis 1978.gadā Krivijrihā (Dņepropetrovskas apgabals, valsts austrumi) ebreju ģimenē, absolvējis Kijevas Nacionālās ekonomikas universitātes Juridiskās fakultātes Krivijrihas nodaļu. Studiju gados viņš iesaistījās dažādu humora pasākumu vadīšanā, bet 1997.gadā izveidoja savu humora apvienību „Kvartal 95”.

2019.gadā Ukraina ieiet jaunā elektorālajā ciklā, kura ietvaros 31.martā ir gaidāmas valsts prezidenta, bet 27.oktobrī – parlamenta vēlēšanas. Ja 31.martā plānotajās prezidenta vēlēšanas nevienam kandidātam neizdosies iegūt vairāk nekā puses vēlētāju atbalstu, 21.aprīlī paredzēta otrā vēlēšanu kārta, kuras oficiālie rezultāti tiks paziņoti 4.maijā, bet līdz 3.jūnijam notiks jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas ceremonija.

Vairākus gadu desmitus galvenais konflikts Armēnijas politiskajā dzīvē bija nevis starp „kreisajiem–labējiem” vai „liberālajiem–konservatīvajiem”, bet gan starp „varu–opozīciju”. Gadu desmitus Armēnijas opozīcijas pārstāvji ir „piedāvājuši” vienu un to pašu dienas kārtību: cīņa pret korupciju, godīgas vēlēšanas, monopola novēršana utt.

2018.gada notikumi Armēnijā – „samta revolūcija” [analoģija ar „samta revolūciju” Čehoslovākijā 1989.gadā] un tai sekojošā varas maiņa – ir mainījusi varas sadalījumu valstī, taču nav mazinājusi valstī samilzušās problēmas.

Kopš 2018.gada 7.jūlija līdz augusta sākumam ASV Kongresā ir iesniegti 7 sankciju pret Krieviju likumprojekti.
No tiem jāatzīmē augusta sākumā ASV Kongresa senatoru Lindsija Grehema, Roberta Mendesa, Korija Gārdnera un Bena Kārdina iesniegtais likumprojekts „Akts par ASV drošības aizsardzību no Kremļa agresijas 2018”, kuru 8.augustā pilnā apmērā publicēja Krievijas izdevums „Kommersant”.

Krievijas ekonomikas lejupslīde bija vērojama jau 2012.–2013.gadā, taču straujš kritums aizsākās 2014.gada vidū, apmēram tajā pašā laikā, kad tika piemērotas sankcijas. Tiesa, 2014.gadā piemērotās sankcijas tikai pastiprināja Krievijas problēmas ekonomikā, ko primāri tomēr ietekmēja nevis sankcijas, bet naftas cenas kritums, kas nebija tieši saistīts ar Ukrainas krīzi.

Atbildot uz 2014.gadā notikušo Krimas aneksiju un situācijas destabilizēšanu Austrumukrainā, ES un ASV pret Krieviju ieviesa ekonomiskās sankcijas. Šo sankciju mērķis ir situācijas deeskalācija Ukrainā. ASV un ES pret Krieviju ir vērsušas iepriekšminētās gudrās jeb tēmētās sankcijas.

Starptautiskajās attiecībās sankcijas ir definējamas kā tradicionāls instruments, kas tiek iedarbināts attiecībā uz citām valstīm kā spiediena līdzeklis. Pēc Krimas aneksijas un konflikta aizsākšanās Ukrainā 2014.gadā ES valstis, ASV un vairākas citas Rietumvalstis piemēroja sankcijas pret Krieviju, kas skāra varas eliti, enerģētikas, aizsardzības un finanšu sektoru.

inematogrāfija par vienu no svarīgākajām mākslām tika uzskatīta gan Padomju Savienībā, gan joprojām tiek uzskatīta Krievijas Federācijā. Svarīga loma Krievijas kultūrpolitikā attiecībā uz kinematogrāfiju ir Kultūras ministrijai, Kino fondam, kā arī televīzijas kanāliem, kas piedalās filmēšanā, nodrošina reklāmu, kā arī izrāda attiecīgās filmas, kad noslēdzas to izrādīšana kinoteātros.

S.Zagrebina periodizācijā (skatīt 3.tabulu) ir minēts, ka periodā no 1999.gada līdz 2006.gadam kultūra Krievijā bija komercializēta. S.Zagrebins raksta, ka šajā periodā kultūrā tika pazudinātas tās humanitārās un sociālās funkcijas. Tas, iespējams, ir skaidrojams ar Krievijas situāciju 20.gadsimta beigās un 21.gadsimta sākumā, kad lielāka uzmanība tika pievērsta politikai un ekonomikai, bet kultūras sfērā veiksmīgākie bija tieši komerciālie projekti.