Pēc 2020.gada 9.novembra panāktās vienošanās reģionā ir izveidojusies jauna situācija. Ja Azerbaidžāna atguva daļu savas teritorijas, tad Armēnijas tās pazaudēja. Armēnijas premjerministra pieļautās kļūdas satricināja iekšpolitisko situāciju valstī.

Situācijai Kalnu Karabahā cieši sekoja līdzi ne tikai Krievija un Turcija, bet arī Irāna, kas ir Azerbaidžānas un Armēnijas tuvākā kaimiņvalsts.

Pirms 2020.gada 27.septembra kara Kalnu Karabahā dzīvoja apmēram 150 000 cilvēku, kuri praktiski 100% ir armēņu. Azerbaidžāņu tur praktiski nebija. Tiek lēsts, ka kara laikā Kalnu Karabahu pameta apmēram 90 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa pēc panāktā pamiera Krievijas miera uzturētāju pavadībā atgriezās Armēnijas kontrolētajā Kalnu Karabahas teritorijā.

Lielākā zaudētāja karā ir Armēnija un tās kontrolētā Kalnu Karabaha, kas zaudēja ne tikai cilvēkus, militāro tehniku un teritorijas, bet arī nacionālo pašapziņu un lepnumu, kuru tai ļāva atgūt panākumi pirmajā Kalnu Karabahas karā pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā.

Baku un Erevāna Kalnu Karabahas piederību ir apstrīdējusi jau kopš 1988.gada februāra, kad reģions paziņoja par atdalīšanos no Azerbaidžānas PSR. Bruņotā konflikta laikā 1992.–1994.gadā Azerbaidžāna zaudēja kontroli pār Kalnu Karabahu un septiņiem blakus esošajiem rajoniem.

Jānorāda, ka atsevišķi M.Misustina biogrāfijas fakti liecina par viņa iespējamajiem sakariem ar dažādām Krievijas spēka struktūrām.
Pirmkārt, to varētu nodēvēt par sava veida “ģimenes lietu”, jo, saskaņā ar atsevišķu resursu sniegto informāciju, Krievijas premjerministra tēvs Vladimirs pirms darba “Aeroflot” dienēja Valsts drošības komitejā KGB.

Politisko procesu novērotāji, visticamāk, bija prognozējuši, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā vēstījumā Federālajai sapulcei 2020.gada 15.janvārī anonsēs grozījumus konstitūcijā, tomēr, domājams, ka neviens no ekspertiem nebija paredzējis, ka jau tajā pašā dienā no pilnvarām atkāpsies toreizējā premjerministra Dmitrija Medvedeva valdība un ka V.Putins amatam izvēlēsies toreizējo Federālā nodokļu dienesta FNS vadītāju Mihailu Mišustinu.

Covid-19 inficēšanās gadījumu noklusēšana Turkmenistānā aktivizēja plašāku neapmierinātības paušanu ārvalstīs dzīvojošo turkmēņu vidū. Kopš pavasara notikušas vairākas protesta akcijas.

Šī gada 22.septembrī uzstājoties ANO Ģenerālās Asamblejas videosēdē, Turkmenistānas prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs runāja par koronavīrusa pandēmiju, kā arī uzsvēra, ka Ašgabata savlaicīgi bija veikusi aizsardzības pasākumus pret infekcijas izplatīšanos un cieši sadarbojās ar ANO.

Krimas „militārās varenības” atjaunošana kopš tās aneksijas 2014.gadā, spēlē nozīmīgu lomu Krievijas kā lielvaras demonstrēšanā pašmāju un starptautiskajai sabiedrībai. Krimas aneksija demonstrē, ka Krievija ir gatava savas ārpolitikas intereses aizstāvēt ar spēku, pat tad, ja tas nozīmētu iepriekš lojālas valsts – Ukrainas labvēlības zaudēšanu.

Līdzīgi kā Krimas pussala var tiks uzskatīta par Krievijas priekšposteni uz Dienvideiropu, Kaļiņingradas apgabals ir Krievijas priekšpostenis Rietumu virzienā. Kaļiņingrada nav savienota ar sauszemes koridoru ar pārējo Krieviju, kas padara to par „sardzes torni aiz cietokšņa robežām”.

Melnās jūras reģionā izvietotajiem spēkiem ir nozīmīga loma kopējā Krievijas militārā potenciāla konjunktūrā – gan raugoties Melnās jūras valstu ietvaros, gan plašākā kontekstā – dienvidrietumu stratēģiskajā virzienā.