Detalizēta, publiski pieejama informācija par „Rosgvardija” apbruņojumu, līdzīgi kā par tās apakšstruktūrām un to darbību ir izkaisīta un sniedz tikai vispārīgu ieskatu. Tāpat resora mājaslapā izvietotā informācija par iepirkumiem un apbruņojuma piegādi ir visai fragmentāra.

Krievijas spēka struktūras tradicionāli ir saglabājušas vēl Padomju Savienības laikā pastāvošo neuzticības un asas savstarpējās konkurences kultūru, kas ir sevišķi izteikta specdienestu vidū un izpaužas konkurējošo struktūru operāciju izjaukšanā, darbību netiešā nomelnošanā, izspiegošanā, vēršanās pret otras struktūras darbiniekiem u.tml. Neskatoties uz to, ka „Rosgvardija” šajā ainavā ienāk kā jauns veidojums, tās straujā attīstība, kas galvenokārt izriet no režīma atbalsta, ir nodrošinājusi tai līdzvērtīgu, ja ne pārāku, vietu Krievijas spēka struktūru vidū.

1991.gadā, faktiski uzreiz pēc Augusta puča, Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas prezidents Boriss Jeļcins uzdeva viceprezidentam Aleksandram Ruckojam uzsākt „Krievijas gvardes” formēšanu, kuras mērķis būtu pasargāt „KPFSR daudznacionālās tautas demokrātiskos sasniegumus” un konstitucionālo kārtību no reakcionārajiem spēkiem. „Krievijas gvardi” bija paredzēts veidot uz Iekšlietu ministrijas (IeM) Iekšējā karaspēka (IeK) pamata, balstoties pārsvarā uz ASV Nacionālās gvardes piemēru.

Eksperti vērš uzmanību, ka Kremlis uzmanīgi seko līdzi varas tranzītam Ķīnā un Kazahstānā. 2018.gadā Visķīnas Tautas pārstāvju sapulce (lielākais parlaments pasaulē ar 2980 deputātiem) apstiprināja izmaiņas konstitūcijā, paredzot šībrīža Ķīnas priekšsēdētājam Sji Dzjiņpiņam tiesības kandidēt uz amatu neskaitāmus termiņus pēc kārtas. Savukārt Kazahstānā prezidentam Nursultanam Nazarbajevam ir piešķirts Nācijas līdera (Jelbasi) tituls, tiesības visu mūžu būt par Kazahstānas Drošības padomes priekšsēdētāju un tiesības balotēties prezidenta amatam neskaitāmas reizes pēc kārtas (nākamajam prezidentam konstitūcija ļauj kandidēt tikai divus termiņus pēc kārtas).

Iespējams, ka viens no svarīgākajiem mūsdienu Krievijas politiskās dienaskārtības jautājumiem ir saistīts ar augstākā līmeņa valsts varas noturēšanu, par ko liecina arī notikumi Krievijas vēsturē: militārie (streļcu apvērsumi 17.gadsimtā) un galma (Katrīnas II apvērsums 1762.gadā) apvērsumi, kā arī masu kustības (demokrātiskie spēki 20.gadsimta 90.gados), kas iestājās par pārmaiņām valstī.

Serbijas sociologs Z.Miloševičs norāda, ka kopš 2004.gada ārvalstu mediji par putinismu dēvēja jauno Krievijas ideoloģiju, bet jau 2005.gadā putinisms kļuva par „nacionālistiski autoritāru pārvaldes formu Krievijā ar ārējiem demokrātijas un tirgus ekonomikas atribūtiem”, kam vairāk ir kopīga ar fašismu, nevis komunismu (Ričards V.Rens).

Mūsdienu Krievijas politisko režīmu autori definē dažādi, gan pamatoti, gan nepamatoti izmantojot visai plašu terminoloģiju, kā arī tagadējo Krievijas režīmu salīdzinot ar vēsturiskajiem politiskajiem režīmiem Krievijā un citās valstīs.

Kopš 2019.gada 1.janvāra, kad amatu pameta līdzšinējais ASV aizsardzības sekretārs Džeimss Metiss, aizsardzības sekretāra pienākumus pilda viņa vietnieks Patriks Šanahens.

Ārpolitikā D.Tramps lielu nozīmi piešķir personīgiem kontaktiem. Piemēram, ASV prezidents ir vairākkārt uzsvēris, ka viņam ir izveidojušās draudzīgas attiecības ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu. Kad 2017.gada 22.decembrī visi ANO Drošības padomes locekļi, ieskaitot Ķīnu, nobalsoja par jaunu pret Ziemeļkoreju vērstu sankciju noteikšanu, ASV prezidents bija pilnīgi pārliecināts, ka tas ir noticis viņa un Sji labo attiecību dēļ.

ASV ir uzskatāmas par vienīgo mūsdienu globālo lielvalsti, kuras pieņemtie lēmumi lielā mērā ietekmē dažādu pasaules reģionu, tostarp Eiropas un postpadomju telpas, attīstības procesus. Tādēļ nav jābrīnās, ka šīs valsts iekšpolitiskās dienaskārtības jautājumiem tiek pievērsta pastiprināta uzmanība ne tikai pašās ASV, bet arī citās pasaules valstīs.

ASV un Krievijas pieaugošās konfrontācijas kontekstā aktualizējās arī Sīrijas jautājums. Krievijā tās pieaugošā militārā klātbūtne un iesaistīšanās karadarbībā Sīrijas valdības spēku pusē tika propagandēta kā alternatīva ASV vadītajai koalīcijai cīņā pret „Daesh”. Ekspertu vērtējumā, iespēju Krievijas iesaistei Sīrijas pilsoņu karā radīja ASV nespēja atturēt un vēlāk sodīt Bašara al Asada valdību par ķīmisko ieroču pielietošanu 2013.gada vasarā.

Politisko procesu vērotāji kā atskaites punktu esošajam attiecību saspīlējumam starp ASV un Krieviju bieži min Krievijas prezidenta Vladimira Putina runu Minhenes Drošības konferencē 2007.gadā. V.Putina teiktais lika noprast Krievijas turpmākos nodomus atgriezties pasaules politikas lielo spēlētāju lokā, radot jaunus izaicinājumus ASV uzraudzītajai pasaules kārtībai, kas izveidojās pēc Padomju Savienības sabrukuma.